ua

Jānis Streipa

Добавить новую картинку!
Дата народження:
31.10.1892
Дата смерті:
03.04.1941
Поховання дата:
31.07.1941
По батькові:
Jēkabs
Категорії:
, , Військова людина, Жертва репресій (геноцид) радянського режиму, Педагог, учитель, Учасник корпорації студента
Кладовище:
Rīgas Brāļu kapi

levērojamais latviešu vēsturnieks E. Andersons savā kapitālajā darbā "Latvijas vēsture 1920.-1940. Ārpolitika II" 183. Ipp. raksta: "Padomju Savienības vispārējā mobilizācija 14. septembrī satrauca Latvijas Kara ministrijas amatpersonas. Bažas vēl pavairoja izlūku dienesta ziņojums 16.septembrī, ka padomju tanku kolonnas tuvojas Latvijas robežām. (..) Vēl bija iespējams izdarīt Latvijas vispārējo mobilizāciju. Padomju Savienība koncentrēja spēkus vispirms Polijas pierobežā. Mobilizāciju pieprasīja Armijas štāba Organizācijas un mobilizācijas daļas priekšnieks plkv. Jānis Streipa un Karaskolas priekšnieks plkv. Arvīds Kripens. Štāba priekšnieka 2. palīgs ģen. Hermanis Buks prasīja, lai vismaz armijas sedzējus bataljonus (7. Siguldas, 9. Rēzeknes un 10. Aizputes kājnieku pulku trešie bataljoni), kas bija gandrīz kara laika sastāvā mobilizācijas segšanas uzdevumu veikšanai, steidzami nosūtītu uz pierobežu ar pavēli ierakties. Nekas tamlīdzīgs tomēr nenotika. 16. septembrī Armijas komandieris ģen. Berķis pastāstīja Karaskolas priekšniekam Kripenam: "Es tikko biju kopā ar padomju sūtni Zotovu, un viņš mani nomierināja." Štāba operātīvās daļas priekšnieks plkv. Oto Ūdentiņš atstāstīja padomju militārā atašeja plkv. Zavjalova paskaidrojumu viņam: "Padomju Savienībai esot tikai viens vispārēias mobilizācijas plāns, un tas paredzot bruņoto spēku izvēršanu visā rietumu frontē no Ledus okeāna līdz Melnajai jūrai. Šī mobilizācija nekādā ziņā nevēršoties pret Latviju." Ūdentiņu nomierināja arī ziņa, ka igauņi nedarot neko vairāk par latviešiem robežu nodrošināšanai. Slepena saruna bijusi kara ministram ģen. Balodim ar padomju sūtni Zotovu. Padomju diplomātiem bija izdevies nomierināt un padarīt neuzmanīgu Latvijas un, jādomā, arī Igaunijas militāro vadību. Kamēr Polija noasiņoja, Baltijas valstis neapzinādamās mierīgi gaidīja savu kārtu. Apliecinādams faktu, ka Latvijas armija neizdarīja mobilizāciju, kad to vēl varēja izdarīt diplomātisko un militāro pozīciju stiprināšanai, Kripens secina: "Līdz ar šo jau šajā brīdī bijām kapitulējuši."
Tas notika 1939. gada 16. septembrī. Tālāk E. Andersona darbā 438. lpp. lasām par to, kas noticis tieši pēc deviņiem mēnešiem, 1940. gada 16. jūnijā: "16. jūnija rītā visi armijas štāba pulkveži un vairāku kaujas daļu priekšnieki pieprasīja Organizācijas un mobilizācijas daļas vadītājam plkv. Jānim Streipam tūlītēju mobilizācijas izsludināšanu, bet viņš uz savu atbildību to nevarēja darīt". Padomju tanki jau brauca iekšā Lietuvā, kas bija nolēmusi nepretoties; Lietuva tika pilnīgi okupēta.
Kā zināms, mūsu valsts vadība bija pieņēmusi tādu pašu lēmumu, un 17. jūnijā ap pusdienas laiku padomju tanki jau bija Rīgā. Aktīvs šo traģisko notikumu līdzdalībnieks bija arī plkv. Jānis Streipa.

Viņš dzimis 1892. gadā Jaunpiebalgas "Kalnabričos" zemnieka ģimenē. Mācījies Veļķu pagastskolā, Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas draudzes skolās. 1912. gada beidzis Baltijas skolotāju semināru Kuldīgā, strādājis par skolotāju Sarkaņu pagastskolā. 1914. gadā tiek mobilizēts, 1915. gadā beidzis Kijevas 2. (praporščiku) karaskolu, piedalījies cīņās frontē. 1916.gada janvārī pārnācis uz latviešu strēlnieku pulku, iesaistīts 7. Bauskas pulkā. Piedalījies Ziemsvētku kaujās, kur bijis ložmetēju rotas komandieris. Paliekot bez munīcijas uzbrūkošo vācu vienību aizmugurē, J. Streipa ar savu rotu sagūstīts.
Pēc kara atgriezies Sarkaņos un turpinājis skolotāja darbu. 1918. gadā iesaukts sarkanarmijā, no kuras dezertējis un ar svarīgu informāciju ieradies plkv. Baloža štābā. Brīvības cīņu laikā ir sevišķu uzdevumu virsnieks armijas virspavēlnieka štābā. 1929. gadā beidzis Armijas akadēmiskos kursus un norīkots par militāratašeju Igaunijā un Somijā. No 1935. gada bataljona komandieris 3. Jelgavas kājnieku pulkā. No 1938. gada marta Armijas galvenā štāba Organizācijas un mobilizācijas daļas priekšnieks. Līdzdarbojies izdevumā Latvijas Kareivis, bijis studentu korporācijas Vendia filistrs.
Apbalvots ar Svētas Annas ordeni (1916), Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira), Viestura ordeni (III šķira), Aizsargu Nopelnu krustu, vairākiem ārvalstu ordeņiem un medaļām (Igaunijas Ērgļa ord., Somijas Baltās Rozes ord., Zviedrijas Šķēpu ord., Krievijas Sv. Staņislava ord. u. c).

Sieva - Mirdza, dzim.Augenberga (rakstnieka Ezerieša meita), dēli - Jānis un Andis.

Pulkveža dienests Latvijas armijā un ieņemtie atbildīgie posteņi nebija pagājuši nepamanīti čekistu acij. 1940. gada septembra vakarā pl. 9 skan pulkveža Streipas Rīgas dzīvokļa durvju zvans. Uz kundzes jautājumu, kas ir vēlais nācējs, aiz durvīm skan atbilde: "Vai Streipu Jānis mājās?" Kundzei šī uzruna liekas dīvaina, bet, kad vēlais viesis vēl piebilst «draugs», viņa atver durvis. Nu kļūst skaidrs viss: tur stāv divi bruņoti čekisti — kāds čekas algādzis, vārdā Beinars, un kāds žīds. Tūlīt sākas dzīvokļa izvandīšana, kas ilgst divas stundas. Tās rezultātā čekistiem nav tomēr nekā cita, ko paņemt līdzi «nozieguma» pierādījumam,  kā vienīgi pulkveža ordeņi, fotogrāfijas un vēstules. Kad kratīšana beigusies, Streipam paziņo, ka tas apcietināts. Viņš uzģērbj latviešu pulkveža tērpu, lai sekotu čekistiem savā ciešanu ceļā, taču tie pieprasa pārģērbties civildrēbēs. Pulkvedis neklausās viņos, aizbildinādamies ar tāda apģērba trūkumu un varonīgā mierā saka čekistiem: «Esmu tikai strādājis savai tautai un valstij tā, kā to katrs latvietis manā vietā būtu darījis! Vai par to jūs varat mani sodīt?» Viņš mierina sievu, izteikdams pārliecību, ka atgriezīsies jau pēc dažām dienām. Taču šī ir šķiršanās uz neredzēšanos, un vienīgā dzīvā zīme, ko piederīgiem izdodas vēl no Streipas saņemt ir viņa paraksts par veļas saņemšanu Centrālcietumā tā paša gada oktobrī.
Pēc pulkveža apcietināšanas viņa kundze dara visu, lai kaut ko uzzinātu par vīru. Viņa griežas pēc palīdzības pat pie komisāra Pētera Blaua, kuru kā ērglēnieti viņa pazīst personīgi un kurš kā žurnālists bieži baudījis viesmīlību pulkveža mājās Tallinā. Bet šoreiz Blaus vēsi paskaidro, ka viņš nekā nevarot darīt. "Tādas lietas kārtojot varenā Maskava..."
Streipas kundze tad griežas pie Andreja Upīša, bet arī šis boļševiku dienderis kaunīgi atzīstas, ka reiz jau viņš līdzīgā gadījumā mēģinājis palīdzēt, bet — dabūjis tikai kompartijas rājienu ...
Tikai pēc atbrīvošanas stundas 1941. g. jūlijā, kad atvērās čekas mocekļu kapenes, Katlakalna masu kapos starp citiem upuriem atradās arī pulkveža Jāņa Streipas līķis, no kurienes tas pārvests uz Brāļu kapiem.
Baltijas kara apgabala tribunāla spriedumā norādīts - nošauts par aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību, par spiegošanu.

Avots: Laiks, 25.10.2002

          Daugavas vanagi, 11.11.1943

Aresta adrese: Rīgas apriņķis, Rīga, K. Barona iela 92-2
Izsūtīšanas datums: 14/06/41
Nošauts: 03/04/41
Vieta: Latvijas PSR, Rīga, nošauts NKVD cietumā nr. 1
 

Джерело: news.lv, atvaļinātais pulkv. Jānis Hartmanis

немає місць

    loading...

        Iм'я зв'язокТип відносинДата народженняДата смертіОпис
        1Jānis StreipaJānis StreipaСин11.05.192107.11.2008
        2Andis StreipaAndis StreipaСин00.00.192517.10.1986
        3Kārlis StreipaKārlis StreipaБрат23.03.190231.12.1942
        4Mirdza StreipaMirdza StreipaДружина00.00.189603.06.1982
        5
        Kārlis EzerietisСвикровь/тесть00.00.186922.02.1923
        6
        Minna AugenbergsСвекор/теща
        7
        Austra AugenbergaСвояченица00.00.189428.10.1980

        Не вказано події

        Ключові слова