Salgales pagasts, Segļu kapi

Platība 1 ha

"Jelgavas ziņotājs" 1991.gadā raksta par kapu sardzi Loniju Upenieci: "Lonija Upeniece dzīvo bijušā Garozes pagasta Segļu mājās. 26. septembrī viņai būs deviņdesmitā dzimšanas diena. Nodzīvots garš mūžs. Viņa vēl bija pusaudze, kad nāca pirmais pasaules karš. Karavīri izdzina viņas ģimeni no mājām, un piecus gadus vajadzēja nodzīvot Vidzemē. 1921.gadā atgriezās, bet visas ēkas bija nodedzinānātas. Nācās būvēt no jauna. 1922.gadā Lonija Upeniece gājusi iesvētībās kopā ar brāļiem. Abi brāļi tagad jau miruši. Viens atgriezies no Krievijas slims, otrs noslīcis. Tā Lonija Upeniece palikusi viena pati. Jau kuro gadu arī acis vairs nerāda. Labi, ka esot kaimiņi Strautnieki, viņi gan ļoti palīdzot, stāsta Lonijas tante. «Bet citādi šādi tādi kreņķi vien tik sanākuši.» Viņa gaidījusi, varbūt Briņķi no Kraukļu mājām atgriezīšoties.

Skolā Lonijai Upeniecei daudz neiznācis iet, jo tēvs bijis plenderētājs. Arī acis tāpēc sabojātas, ka nav laikā ārstētas. Viņas skola esot atradusies tajā pašā vietā, kur tagad jaunā Garozas skola, tikai varbūt nedaudz tuvāk upei. Vecā sieviete atceras savu skolotāju Jāni Vīteli. Viņš pratis spēlēt ērģeles un stundas vienmēr sākušās ar rīta lūgšanu. Lonija bijusi liela dziedātāja, viņas balss skanējusi arī korī. Tagad gan tās dziesmas vairs neatceroties, gadi atmiņu paņēmuši. Visu savu mūžu Lonijas tante nostrādājusi par kapu sargu, jo sliktās redzes dēļ citu darbu nav varējusi darīt. Segļu kapus viņa pārzina lieliski, un agrāk, kad vēl acis rādīja gaišāk, tad varēja pastāstīt par katru kapu kopiņu, kas tur guldīts, kā dzīvojis. Viņa stāsta, ka Segļu, Katrīnas un Lībiešu kapu zvani darināti Vācijā, atvesti 1923.gadā. Saimnieki Pinnis un Briņķis braukuši uz Rīgu pakaļ. Nauda zvaniem saziedota. Viņa atceras arī, kā labojusi kapu vārtus, krāsojusi. Un ko nevarējusi pati, to lūgusi citiem palīdzēt. Šos, redz, vārtu stabus sašāvuši krievi Otrā Pasaules kara laikā. Kādu vakaru viņa dzirdējusi, ka pie kapiem šauj. Devusies skatīties, jo krieviski runājusi tīri labi. Aizgājusi un redzējusi, ka jauni puiši šauj pie vārtu stabiem. Tad nu teikusi: «Kā jūs, bērni, tā darāt! Jūs taču nācāt aizstāvēt, nevis izpostīt. Tā taču nevar!» Brašuļi atbildējuši, ka viņiem vajagot mācīties šaut, bet tomēr turpināt šaudīšanos nav uzdrošinājušies. Kā kapusargs Lonija Upeniece oficiālo algu nav saņēmusi. Naudu maksājuši saimnieki, kuriem kapos bijuši apglabāti tuvinieki. Maksa bijusi pieci lati par vasaru. Vēlāk algu maksājusi valsts 25 rubļus. Tas bijis par celiņu ravēšanu. Bet ravēšana sanākusi krietna, brīžiem ņēmusi pat kādu palīgu, kuram no savas niecīgās naudiņas maksājusi. Tagad vairs neviens no bijušajiem kaimiņiem un draugiem nav dzīvajos. Viņa viena esot palikusi un nesaprotot, kāpēc Dievs tik ilgi nolicis dzīvot. Ticīga viņa esot, varbūt tāpēc?"