Ēvalds Liedskalniņš
- Geburt:
- 00.00.1915
- Tot:
- Kategorien:
- Kommunist
- Nationalitäten:
- lette
- Friedhof:
- Geben Sie den Friedhof
Nākotnes vārdā
Latvijas Komunistiskās partijas 80. gadadienu atzīmējam laikā, kad starptautiskais, it īpaši ASV im-
periālisms novedis pasauli līdz bīstamai robežai. Šobrīd hamletiskais iautājums «būt vai nebūt» vairs nav tīra retorika. ASV administrācijas rīcība draud pasaulei ar iznīcīnošu kodolkaru. Taču veselais saprāts vēl nav zudis. Par to liecina visā pasaulē pieaugošā pretkara kustība. Tās stiprākais balsts ir Sociālistiskās valstis un it sevišķi PSRS ar PSKP, kuras sastāvā ietilpst arī mūsu republikas partijas organizācija.
Līdztekus cīņai par PSRS tautas saimniecības nemitīgu attīstību izvirzās otrs galvenais uzdevums -cīņa par mieru visas cilvēces nākotnes labā. Savu dalu šajā cīņa devusi un dod arī L`atvijas Komu
nistiskā partija, kura vienmēr ir paturējusi par galveno mērķi tautas interešu aizstāvību nākotnes
vārdā. Atceros tos laikus, kad buržuāziskajā Latvijā mūsu partija bija iedzīta dziļā pagrīdē. bet jo
spilgtāk dažādu nokrasu un nosaukumu legālo partiju metu lmri ka dzīvinoša skaņa ielauzās komunistu balsis.
Toreiz bija vajadzīga liela drosme, pašaizliedziba, lai paçeltu savu balsi, lai tautas masās nestu
patiesības vārdu. Cīņa bija nikna, nesaudzīga. Daudzi biedri gāja bojā politpārvaldes moku kambaros.
Taču Komunistiskā partija pastāvēja, tās šūniņas darbojās. Vienā no tām piedalījāmies arī mēs ar brāli Arvīda, viņa sievu Annu. Manam brālim bija liela autoritāte gan šūniņā gan visā Jaungulbenes pagastā kā cilvēkam, kuram cīņa par tautas interesēm bija pats galvenais. Tā tika virzīts arī viss
nelegālās šūniņas darbs. Tas neaprobežojās tikai ar slepenu sapulčn organizēšanu, bet vērsās plašumā, izplatot nelegālo literatūru, afmaskojot' buržuāzisko darboņu prettautisko raksturu un pirms Ulmaņa puča iesaistoties vēlēšanu Lnmpaņās, lai saeimā iekļūtu arī strādnieku un darba zemniecības pārstāvji.
Spilgtā atmiņā man palikušas tās naktis," kad mēs ar Bisenieku (toreiz vēl bijām puiku gados) apbraukājām Jaungulbenes pagastu un līmējām uz telefona stabiem un ēku sienām vēlēšanu plakātus, kas aicināja balsot par strādniecības un „darba zemniecības pārstāvjiem.
Vairākus plakātus tikām pielīmējuši uz saimniecības ēkām tieši pretī pagasta aizsargu citadelei
Jaungulbenes pilij.
Ulmaņa fašistiskās diktatūras laikā turpinājām izplatīt nelegālo literatūru, stāstījām patiesību par
PSRS. Un tad mums uz pēdām nokļuva politpārvaldes špiki.
Lai mūs noķertu ar lietišķiem pierādījumiem (kā tas noskaidroīās vēlāk), pie' brāļa ieradās kāds vīrs
un stādījās priekšā kā centra sakarnieks. Par katru cenu viņš centās panākt, lai brālis noteiktā laikā
dotos uz Gulbeni saņemt literatūras sūtījumu. Mums tas kaut kā likās aizdomīgi, tāpēc vēlāk norunājām, ka uz tikšanos došos es. Norunātajā naktī lija sīks, nepatīkams lietus. Ar velosipēdu aizbraucu uz satikšanās. vietu pie Gulbenes kapiem. Vilciens no Rīgas pienāca ap pusnakti, un drīz vien satikos ar to pašu sakarnieku. Nododams literatūras sainīšus, viņš it kā starp citu ieprasījās, pa kuru ceļu es došos atpakaļ. Neko ļaunu nedomādams, izstāstīju.
Biju jau pārbraucis pirmajām dzelzceļa sliedēm, kas ved uz leriķiem, kad pēkšņi atjēdzos: kāpēc
viņš interesējās par manu atpakaļcéļu? Viselementārākie konspirācijas- noteikumi taču aizliedza tādu izprašņāšanu. Lai labotu kļūdu, pie nākamās pārbrauktuves paņēmu. velosipēdu uz pleciem, nogāju apmēram kilometru pa dzelzceļu un tad pa nelieliem lauku celiņiem atgriezos mājās.
Taču nepatikšanas tikai sākās Jau otrajā vai trešajā dienā agri.no rīta pie mums no Gulbenes ieradās politpārvaldes darbinieks; kuru pavadīja pagasta policists un
kāds nepazīstams aizsargs. No viņu dažiem izteicieniem kļuva skaidrs, ka šiem vīriem ir zināms-
par literatūras saņemšanu un nu tā tiek meklētā. Bet bez manis un brāļa neviens taču nezināja par t 0...
Tikai tad atjēdzos, ka to zinaarī trešais - tā saucamais sakarnieks. Šo lomu bija notēlojis pro-
vokators. .Lai gan kratīšanas laikā nekas nelegāls netika atrasts, mūs apcietināja. Tanī pašā dienā arestēja arī šūniņas biedrus brāļus Poišus. Vienu no viņiem ieslodzīja Madonas cietumā, bet mūs trijus aizveda uz Alūksni.
Vai nu mēs tik labi spējām notēlot nevainīgos, vai varbūt viņiem apnika ar mums noņemties (pierādījumu taču nebija), bet drīz vien tikām brīvībā. Mājās dabūjām zināt, ka pratināti arī vēl citi šūniņas biedri. Vienu no tiem - Eihenbaumu - politpārvaldei bija izdevies savervēt ar ziņu pienesēju. Taču kaut kur gādā apziņas slēptākajā stūrīti šim vīram bija palikusi kāda godīguma kripatiņa.
Viņš brālim atklāti pateica par savu jauno lomu un kategoriskā tonī piebilda, ka par mums ziņošot
visu, ko uzzināšot.
Tā mūsu šūniņasrdarbā iestājās jauns periods, kas raksturojās ar sevišķu piesardzību, konspirācijas pastiprināšanu. Par spīti tam mūsu darbs aktivizējās, biedru un aktīvistu skaits palielinājās. Sakarus ar Rīgu sāka uzturēt brālis, neuzticot to nevienam citam. Tomēr
reižu reizēm jutām, ka tiekam izsekoti. Sākām pielietot tā saucamo
pāru metodi, un tikko jutām sekošanu, izšķīrāmies. Tas biedrs, kas pārliecinājās, ka viņa pēdām nav vairs sekotāja, izpildīja uzdevumu, bet otrs turpināja aizvilināt politpārvaldes aģentu.
Neraugoties uz visu piesardzibu, tīri nejauši uzzinājām, ka par mūsu darbību informēta vēl viena pie šūniņas nepiederoša persona -mūsu tēvs Otto. Kādā vasaras dienā viņš mūrēja nelielu tilta caurteku no mājām netālajā novadgrāvi. ievēroju, ka viņš, pārtraucis mūrēšanu, izgatavo dīvainu koka kasti ar nelielu atveri tās grīdā. Uz manu jautājumu viņš pasmīnēja. Tikai tad, kad kaste bija novietota virs caurtekas, apmūrēta un
apbērta ar zemi, tēvs pateica: «Lūk, jums droša vieta, kur glabāt nelerāk nepiesardzīgi.Tās ir tikai_ dažas epizodes," kasvisspilgtāk' palikušas atmiņā. Vēl tikai viena, kas bija kļuvusi gandrīz par anekdoti.
Reiz kratīšanas laikā viens no viņiem_ mūsu grāmatu plauktā ieraudzīja K. Marksa «Kapitāla»
pirmo sējumu, ko latviešu valodā bija izlaidusi izdevniecība «Spartaks» Maskavā. Aģents to pacilāja,noteica: _ «Ā, kapitāls. Tā ir laba grāmata», un atstāja neskartu. .Daudzas citas grāmatas toreiz konfiscēja, lai gan tās legāli biia izdo-
tas Rīgā. E. LIEDSKALNIŅŠ,
. personālais pensionārs
E. LIEDKALNIŅŠ
Keine Orte
Name | Beziehung | Beschreibung | ||
---|---|---|---|---|
1 | Otto Liedskalniņš | Vater | ||
2 | Anna Alīde Liedskalniņa | Mutter | ||
3 | Arvīds Liedskalniņš | Brüder | ||
4 | Leo Liedskalniņš | Onkel | ||
5 | Rūdolfs Liedskalniņš | Onkel | ||
6 | Ernests Liedskalniņš | Onkel | ||
7 | Levijs Liedskalniņš | Onkel | ||
8 | Edward Leedskalnin | Onkel | ||
9 | Kārlis Liedskalniņš | Onkel | ||
10 | Jānis Liedskalniņš | Onkel | ||
11 | Emma Liedskalniņš | Tante | ||
12 | Ede Zandere | Tante | ||
13 | Ieva Marija Liedskalniņš | Tante | ||
14 | Otīlija Zvirgzdiņa | Tante | ||
15 | Antra Liedskalniņa | Nichte | ||
16 | Jogita Krūmiņa | Nichte | ||
17 | Anna Veronika Liedskalniņa | Schwägerin | ||
18 | Andrejs Liedskalniņš | Großvater | ||
19 | Otto Kreišmanis | Großvater | ||
20 | Mīne Liedskalniņš | Großmutter | ||
21 | Berta Rukšāne | Cousin |
Keine Termine gesetzt