Ģederts Melngailis

Dzimis 1951.gada 31.decembrī Gulbenes rajona Galgauskā.

1977.gadā iepazinās ar Gunāru Rodi, kurš 1962.gadā bija notiesāts uz 15 gadiem par “pretpadomju satura literatūras glabāšanu un izplatīšanu”. Pēc Rodes pārcelšanās uz dzīvi Zviedrijā, Melngailis turpināja uzturēt ar viņu sakarus, regulāri sazvanījās un informēja par cilvēka brīvības un uzskatu ierobežojumiem, VDK īstenotajām represijām un citiem aktuāliem notikumiem Latvijā. No Melngaiļa saņemtā informācija tika publiskota trimdas latviešu laikrakstos un radiopārraidēs.

80.gadu sākumā Melngailis iesaistījās “Gaismas akcijas” materiālu izplatīšanā, bet 1982.gadā mēģināja atteikties no PSRS pavalstniecības. 1983.gada 5.janvārī viņu uz ielas arestēja. Nevēloties parakstīt nopratināšanu protokolus, Melngailis tos lasīja dienām ilgi, bet pēc tam aizbildinājās, ka vairs neatceras nopratināšanā runāto, kādēļ nevar protokolus parakstīt. Šo faktu VDK sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Arnolds Rēvalds izmantoja kā pamatojumu aizdomām par Melngaiļa garīgo nepilnvērtību.

1983.gada jūnijā Republikāniskās psihoneiroloģiskās slimnīcas ārstu komisija Zuzannas Sočņevas vadībā atzina Melngaili par nepieskaitāmu un “sociāli bīstamu”. Augustā Latvijas PSR Augstākā tiesa viņam nozīmēja piespiedu ārstēšanu speciālā psihiatriskā klīnikā. Šādas klīnikas bija nevis Veselības aizsardzības, bet Iekšlietu ministrijas pārraudzībā - būtībā tie bija specializēti cietumi, kuros centās salauzt varai sevišķi nepakļāvīgos. Melngaili nosūtīja uz Blagoveščenskas sevišķa tipa psihiatrisko slimnīcu Amūras apgabalā. Tas praktiski izslēdza iespēju radiniekiem viņu apmeklēt. Melngaiļa māte rakstīja lūgumu tiesībsargājošām institūcijām atļaut dēlu ārstēt psihoneiroloģiskajā slimnīcā Rīgā, taču lūgums tika noraidīts.

1987.gadā ārstu komisija atzina, ka Melngaiļa “stāvoklis ir uzlabojies” un viņš vairs nav “sociāli bīstams”.

1990.gadā Latvijas Republikas Augstākā tiesa Melngaili reabilitēja.

***

2016. gadā Prokurora Sandra Zvejnieka atbilde Melngailim šovasar šokēja daudzus. Prokurors rakstīja, ka disidenta ievietošana psihiatriskajā slimnīcā bijusi pamatota, obligāta un tiesiska.

Latvijas PSR Augstākā tiesa 10.augustā, balstoties uz LPSR kriminālkodeksa 183—1 panta, „par apzināti nepatiesu izdomājumu, kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu, sistēmatisku izplatīšanu", ar trīs gadu brīvības atņemšanu sodīja Melngaili, vienlaicīgi nosakot, ka vispirms tas "Jāārstē" psihiatriskā slimnīcā. Tas nozīmē, ka brīvības atņemšana nav notikusi tikai uz trim gadiem, bet gan uz nenoteiktu laiku, kura ilgumu čeka izšķirs pēc vajadzības. Izmantojot advokāta starpniecību, LPSR prokuratūra tās priekšsēdētāja Jāņa Dzenīša vadībā rupjā un viltīgā veidā piemānījusi Melngaiļa māti. Advokāts bija izteicies, ka gadījumā, ja māte palīdzētu atrast iemeslu Melngaili izsludināt par šizofrēnu, paredzamais bargais sods būs mazāks. Acīmredzot māte šiem viltus solījumiem bija noticējusi un devusi liecību, ka Ģederts Melngailis jau agrāk uzrādījis šizofrēnijas pazīmes. Jādomā, ka māte patiešām domājusi savam dēlam šādā veidā palīdzēt.

Ģederts Melngailis dzimis 1951. gada 31. decembrī un līdz savai apcietināšanai dzīvoja kopā ar māti un māsu Rīgā, Lieiā Altonavas ielā 49, dz. 1. Viņš beidzis Rīgas 36. astoņgadīgo skolu un 15.vakaru maiņu vidusskolu. Laikā no 1974. g. 23. marta līdz 1975. g. 23. augustam mācījies Latvijas PSR evaņģeliski-luteriskās baznīcas akadēmiski-teoloģiskajos kursos Rīgā, Jāņa baznīcas telpās. Pēdējā darba vieta Melngailim bija ražošanas apvienība Ausma. (Latvija šodien, 01.11.1983)