Jānis Greste

J.Greste dzimis 1876. gadā Smiltenes apriņķī Mālovē skolotāja ģimenē. Tēvs visu cienīts un mīlēts skolotājs nomirst, kad Jānim ir 11 gadi.paliek māte ar 4 mazgadīgiem bērniem. Jancim kā vecākajam jāsāk darba gaitas krogā kā izsūtāmajam puikam, vēlāk kā melderzellim.

No septiņpadsmit gadu vecuma sāk strādāt par skolotāja palīgu Bejas pagastskolā, vēlāk darbojas kā privātskolotājs. Vasarās Rīgā piepelnās par krāsotāju.

Pašmācības ceļā gatavojas un noliek pārbaudījumus Pēterburgas Skolotāju institūtu. 1903.gadā to beidz. Studiju gados iepazīstas ar Rūdolfu Blaumani, kļūstot par vieno no vistuvākajiem viņa draugiem. Kad R.Blaumanis smagi saslimst, J.Greste pašaizliedzīgi rūpējas par viņu, pavada uz sanatoriju Somijā.

Piedalās 1905. – 1907. gada revolūcijā, strādājot Valmierā. Soda ekspedīciju terora laikā slēpjas Krievijā psihiatriskajā slimnīcā (simulēja depresiju).

No 1907. līdz 1910. gadam strādā Rīgā Tirdzniecības skolā, līdztekus morgā, kur gatavo preparātus – mācību līdzekļus, kas noder arī vēlākajam Skolu muzejam. Pirmā pasaules kara laikā darbojas Krievijā. Pēterburgā strādā kopā ar Ģedertu Odiņu, vēlāko Jelgavas 2. vidusskolas direktoru.

Pēc kara atgriežas Latvijā un no 1922. līdz 1935. gadam ir Jelgavas 2. vidusskolas skolotājs.

Pēc Ulmaņa apvērsuma, līdzīgi kā Ģ.Odiņš, krīt nežēlastībā un no pedagoga darba aiziet, turpmāk darbojas kā muzejnieks un zinātnieks – mineralogs.

Vācu okupācijas laikā 1943. gada 8. novembrī skolotāji no visas Latvijas sveic J.Gresti 50 gadu pedagoģiskās darbības atcerē. Kara beigās cenšas saglābt muzeja kolekcijas un atrunāt kolēģus no emigrēšanas.

1941. gadā arestēts un čekas pagrabos iznīcībā pazudis J.Greste juniors. Kā izsmiekls pret to ir 1946. gadā J.Grestem piešķirtais Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums.

Četrdesmito gadu beigās jau septiņdesmit gadu vecumā viņš tēlaini apraksta savu dzīvi. Grāmata "...raibs kā dzeņa vēders" iznāk tikai 1977. gadā, kad politiskais režīms vājinājies.

Atkārtots, papildināts izdevums "Krist un celties" – 1990. gadā.

Trūcīgas ir ziņas par J.Grestes ģimeni. Atmiņās pierakstīts, ka viņam bijuši divi dēli.

***

Sieva - Paulīne dz. Kļaviņa. Dēls Jānis, otrs dēls piedzimst un nomirst Jēkabpilī 1921./22. m.g.

***

Jauna skola ar zinošu direktoru

Līdz 1922. gadam Jelgavā un visā Zemgales novadā bija tikai viena vidusskola – klasiskā ģimnāzija, kurā varēja apgūt latīņu un grieķu valodu. Skolā darbojās arī neoģimnāzijas klases, tajās mācīja vācu, franču un angļu valodu. Reālklašu nebija. Nebija ne darbnīcu, ne laboratoriju, ne kabinetu. Nobrieda ideja dibināt otru vidusskolu. Šo darbu uzdeva Ģ.Odiņam. 1922. gada 1. jūlijā klasisko ģimnāziju pārdalīja. Nodibinājās Jelgavas 1. valsts vidusskola, kas pārgāja uz veco "Academia Petrina" ēku, un 2. valsts vidusskola, kas palika bijušajā muižniecības namā Pasta ielā 25 (kara laikā ēka gāja bojā).

Uz 2. valsts vidusskolu pārnāca neoģimnāzijas klases. Sadalījās arī skolotāju kolektīvs.

Uz 2. vidusskolu devās tie, kurus neapmierināja vecā darba metode – iemācītā materiāla atkārtošana, "iekalšana" – un kuri vēlējās, lai skolēns pats redz, vēro un izdara secinājumus. Ģ.Odiņš uzaicināja pie sevis arī bijušos kolēģus no Pēterburgas laikiem – J.Gresti (bioloģija, ķīmija), Liliju Kempi (asistente ķīmijas kabinetā) un Frici Dravnieku (ģeogrāfija).

Katru dienu pa simts metriem

Personīgo atmiņu pierakstu vēsturē saglabājies samērā maz. Valsts ģimnāzijas bibliotēkā atrodamas skolēnu pierakstītās 1938. gada absolventa Laimoņa Janaus atmiņas par Gresti: "Kolorīta persona ar raibu biogrāfiju, oriģināls skolotājs, mineralogs kolekcionārs. Skolēni viņam sanesa tik daudz akmeņu, ka, aizejot no skolas kreiso uzskatu dēļ, viņš savu kolekciju pārdevis par vairākiem tūkstošiem latu. Vitrīnu kastes, kur bija izlikti akmeņi, un uzrakstus skolēni paši taisīja darbnīcā. Akmeņus ieguvām dažādi. Pat no ielas bruģa, karojot ar sētniekiem un nesot vietā citus. Klases skolniece Mieze no Tušķiem atnesa galvas lieluma dzidru kvarca gabalu, katru dienu pārnesot uz priekšu pa 100 – 200 metriem.

Audzējām kristālus. Lielākais hroma kristāls bija galvas lielumā, cukura kristāls – pirksta lielumā. Stundās veicām dažādus eksperimentus, pat sprādzienus. Mendeļejeva tabulu vajadzēja zināt aizsietām acīm. Redukcijas formulas jau pirms stundas bija uzrakstītas uz tāfeles un aizklātas ar palagu. To norauj un sāk burtnīcā rakstīt atbildes. Gatavos darbus met kaudzē uz skolotāja galda.

Pirmās desmit burtnīcas – teicami, nākamās – labi un tā tālāk. Tas, protams, ar nosacījumu, ja nav nevienas kļūdas. Organiskajā ķīmijā struktūras formulas iestudēja ar pašiem skolēniem – oglekli atveidoja divi zēni, kas bija sasieti ar mugurām kopā, skābekli – skolnieks, kura rokas izstieptas sānis, ūdeņradis – viena roka kabatā. To nevar aizmirst uz mūžu.

Vēlāk, studējot universitātes Inženieru fakultātē, profesors, uzzinājis, ka esmu mācījies pie Grestes, mineraloģijā bez atbildēšanas ielika "teicami".

Rakstīja drūmos laikos

Par Jelgavas 2. valsts vidusskolu J.Greste vēstījis vairākos periodiskajos izdevumos, kā arī vēstulēs Matīsam Kaudzītem (rakstnieks viesojās šajā skolā). Staļina terora laikā rakstītajos autobiogrāfiskajos tēlojumos neatkarīgās Latvijas laiks un līdz ar to arī 2. vidusskola pieminēta maz. Vienīgi tēlojumā "Caurā kabata" J.Greste stāsta par savu minerālu kolekciju: "Bijušajā muižniecības namā manā rīcībā bija četras telpas. No tām viena – baronu ēdamzāle, kur varēja saiet ap divi simti cilvēku. Krāju tehnoloģijas, minerālu kolekcijas. Tā bija bagātākā laboratorija Latvijā. Tur notika septiņi skolotāju kursi (pa četrām, sešām nedēļām). Nav bijis otra tāda ģeniāla organizatora skolu lietās kā šīs skolas direktors Ģederts Odiņš. Bet 1934. gadā viņu padzina divi mācītāji – izglītības ministrs L.Adamovičs un Skolu departamenta direktors l.Bērziņš. Pēc četrpadsmit darba gadiem šie mācītāji padzina arī mani. Aizbraucu uz laukiem strādāt zemes darbus. Un mans muzejs – laboratorija? Kara laikā vācu bumbas sagrāva un sadedzināja. Tātad atkal miers virs zemes."

Par tām vācu bumbām īstas skaidrības nav. Zināms, Jelgava cieta padomju aviācijas uzlidojumos (vācieši dedzināja mājas, staigājot pa ielām). Lai arī kāda J.Grestem būtu Staļina laiku pašcenzūra, viņš atcerējās anekdošu stāstīšanu 2. vidusskolā. Uz to viņu izprovocējušas skolnieces. J.Greste bijis apbrīnojams anekdošu stāstītājs. To viņam galvā bijis ap pusotru tūkstoti.

***

No Jāņa Grestes "Krist un celties"

Anekdote, kas atnāca atpakaļ-

Reiz meitām izstāstīju šādu anekdoti: "Profesors satiek pazīstamu studentu un sarunājas. Viņš prasa studentam: "Nu, kā jums iet?". "Ai, slikti, profesora kungs!" atbild students. "Kā tā?" "Jāiet uz eksāmenu, bet man liekas, ka galvā īsts tuksnesis." "Tuksnesis? Bet tāpat jau sava ozāze arī ir.""Ir jau, profesora kungs, arī oāzes, bet tie kamieļi dažreiz tām mēdz garām paiet."

Pavasarī eksāmens ķīmijā. Eksāmenos es jokus netaisīju. Pie tāfelēm raksta un zīmē četras skolnieces. Taču vienai lielai, garai meitai tāfele tukša. Uzrakstīts tikai "23. biļete." "Vai tad jūs neko nezināt?" jautāju.

"Tāpat kāda ozāze jau ir," viņa mierīgi atbild. Dabūju kā ar rungu pa pieri. Tas nozīmē: nu, kamieli, parādi, kas tu esi! Pagriežu seju pret tāfeli, muguru pret skolēniem un iekniebju sev ciskā, lai nesāktu smiet. Tas bija labi teikts. Nu esmu sprukās. Jāsāk oāze meklēt.

Meklēju, sameklēju. Ieliku trīs. Meita bija vēlāk priekšzīmīga saimniece. Kopā ar savu vecāko meitu un dēlu brauca uz skolas sarīkojumiem. Mēs dažu labu reizi pieminējām, kā viņa mani noķēra uz mušpapīra. Vismaz meitas acīs es nebiju kamielis. Lai nu citur kā.

Avots - Zemgales Ziņas (23.02.2007.)

Piezīmju lauki: Muzeju darbinieks Literāts