Aizkraukles pilsdrupas

13.gs. sākumā Aizkraukle bija viens no lielākajiem Daugavas lībiešu centriem upes labajā krastā. Aizkraukles pilskalnā (blakus Ašķeres strautam) atradās koka pils, kuru apdzied Andreja Pumpura eposā "Lāčplēsis".

1205. gadā Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki šo pili nodedzināja, bet pēc gada Aizkrauklē ieradās pirmie kristīgās ticības sludinātāji, kuri piespieda aizkraukliešus pieņemt katoļticību.

Aizkraukles viduslaiku pils bija Livonijas ordeņa pils (castrum Ascrad, Ordensburg Ascheraden) 13. - 17. gadsimtā tagadējā Aizkraukles novada teritorijā. Viduslaiku Livonijā tā bija Aizkraukles komturejas galvenā pils Daugavas labajā krastā. To norobežoja Daugavas augstais krasts un Karikstes upītes grava.

Aizkraukles mūra pils pie Karikstes upes celta ap 1211.gadu lielā steigā kā aizsargs pret leišu sirotājiem un tajā saimniekoja Zobenbrāļu ordeņa komturi.

1226.gadā (citur - 1230.g) to ieņēma Viesturs, bet nespēja tur ilgi noturēties.

1237.gadā pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves Aizkraukles pili pārvalda Livonijas ordenis.

1279.gada 5.martā pie Aizkraukles notiek viena no lielākajām kaujām, kas ietekmēja zemgaļu likteni. Šajā dienā vācu karaspēks ar bagātu laupījumu atgriezās no karagājiena Lietuvā. Lietuvieši dzinās pakaļ, pie Aizkraukles karaspēku panāca un uzbruka. Sadursmes brīdī Nameiša vadītie zemgaļu karaviri, kas bija spiesti iet līdzi krustnešiem sirojumā uz Lietuvu, pameta tos un pievienojās leišiem. Vācieši kauju zaudēja, tajā krita 71 Vācu ordeņa bruņinieks, daudzi Rīgas arhibīskapijai un citām zemēm pakļautie bruņinieki un ieroču nesēji. Dzīvību zaudēja arī pats ordeņa mestrs Ernsts.

Tā ir viena no izcilākajām 13.gadsimta kaujām, kur uzvaru izcīnīja vietējo cilšu karaspēks. Pēc kaujas Zemgalē sākās brīvības karš.

1420. gada zemes izlēņošanas dokumentā minēta kā ordeņa "Aizkraukles māja" (husz Ascheraden) iepretīm vecajai pilij (Olde borch).

No 1252. līdz 1478. gadam Aizkraukle bija Livonijas ordeņa Aizkraukles komturejas centrs, pēc tam to pievienoja Livonijas landmaršala pārvaldītajai teritorijai.

1559.g. Aizkraukle tika ieķīlāta poļiem,

1577.g. to ieņem krievi Ivana Bargā vadībā un pēc viņa pavēles sagūstītajam bijušajam Livonijas landmaršalam Kasparam Minsteram (Jasper von Münster) izdūra acis un izmeta no pils nomiršanai. 

1582. gadā pēc kara beigām Jamas Zapoļskas miera līguma sarunu laikā krievi Aizkraukles pili dēvēja kā Скровно vai Скровный, un pēc līguma noslēgšanas Aizkraukles pilsnovadu iekļāva Polijai-Lietuvai piederošās Pārdaugavas hercogistes Cēsu vaivadijā.

Pēc Poļu-zviedru kara 1630. gadā pilsmuižu ieguva virsleitnants Simons Šulcs, kas aptuveni 1 km attālumā no bijušās ordeņa pils Daugavas krastā uzcēla muižas kungu māju. 

Līdz 1633.g. pils vēl bija vesela, bet savu militāro nozīmi zaudējusī pils sabruka un jau 1680.g. no tās palikušas tikai drupas.

Līdz mūsdienām saglabājusies tikai vienas sienas fragmenti un pamati.

Pilsdrupas ir valsts nozīmes vēstures piemineklis.