Tērvetes pilskalns (Cukurkalns)

Tērvetes pilskalns (arī Cukurkalns) ir pilskalns Tērvetes novada Tērvetē, Tērvetes upes labajā krastā. Līdz 13. gadsimtam tajā tajā esošā zemgaļu valdnieka pils bija Tērvetes pilsnovada pārvaldes centrs. Pilskalns un senpilsēta ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis.

Pilskalna raksturojums

Pilskalns ir 19 m augsts pakalns ar 1000 m2 lielu plakumu, ko no austrumpuses aizsargāja līdz 8 m augsts zemes valnis, grāvis un priekšpils. Uzskata, ka Tērvetes senpilsētas platība ir bijusi ap 10 hektāru.

Arheoloģiskajos izrakumos (1951—1960) Emīlijas Brīvkalnes vadībā konstatēts, ka pilskalns sevišķi nocietināts 11.—13. gs., kad ziemeļpuse paplašināta un izbūvēta guļkoku siena un torņi

No Atskaņu hronikas zināms, ka Livonijas ordeņa mestrs 1259./1260. gada ziemā organizēja lielu krusta karagājienā pret zemgaļiem, kurā viņš nespēja ieņemt Tērvetes pili. Toties mestrs Valters 1271. gadā veica vairākus karagājienus uz Zemgali, ieņēma Tērvetes pili un piespieda zemgaļu vadoņus slēgt miera līgumu. Pilī apmetās Tērvetes fogts.

Zemgaļu ķēniņš Nameisis 1279. gadā noslēdza savienību ar lietuvju valdnieku Traidenu un atbrīvoja Tērvetes pili. Sagūstītos vācu bruņiniekus aizsūtīja uz Lietuvu, bet Tērvetes fogtu sodīja ar nāvi.

Kad 1281. gada augustā mestrs Konrāds ar 14 tūkstošiem karavīru aplenca Tērvetes pili, zemgaļi piekrita slēgt pamieru un atsākt maksāt nodevas, tomēr drīz vien lauza pamieru un atsāka karadarbību.

Pēc zemgaļu ķēniņa Nameiša nāves ordenim izdevās pārņemt iniciatīvu, un mestrs Villekīns Tērvetes Svētkalnā 1285./1286.gada ziemā uzcēla Heiligenbergas pili, kurā nometināja 300 karavīru lielu garnizonu komtura vadībā.

Žemaiši kopā ar zemgaļiem, izmantojot tiem laikiem modernu kara tehniku, 1285. gada ziemā aplenca Heiligenbergas pilskalnu, tomēr ordeņa brāļiem un viņu karakalpiem izdevās nosargāt pili.