Ieva Belševica

Piedzima kalpu ģimenē 1910. gadā. Gaišā galva meitenei ļāva ar izcilību pabeigt Nītaures sešu klašu skolu - fakts, ar ko viņa turpmāk allaž lepojās. Vēlāk Rīgā bijusi mācekle pie smalkas modistes, taču no karjeras sapņiem palikušas pāri vien samta un tilla lupatiņas. Jo, gluži tāpat kā Billes mammucis, nav varējusi «būt cilvēkos.»
«Šerpa. Bērnam jau viss, kas notiek ar viņu, šķiet normāli, viņš to pieņem. Bet, ar laika distanci atceroties, tomēr liekas - baigi īpatnējā vecenīte,» savu vecomāti raksturo Jānis Elsbergs. Ar diezgan šerpu humoru, pēc vārda nav bijis kabatā jāmeklē. Vecaimātei bijis grāmatu komplektiņš, kuras viņa katru gadu pārlasījusi: Šveiks, 12 krēsli, Brāļi Karamazovi. Un šujmašīna, kas izmantota drēbju remontiem un pāršūšanai. «Viņa bija trūcīgo ļaužu šuvēja. Tās lupatiņu kaudzes arī atceros,» stāsta Jānis. Padomju laikos īsi pastrādājusi par apkopēju un vēl šur tur, bet algotu darbu tā arī nekad nav strādājusi. Vēlāk auklējusi Klāvu. Groša, Gro - tā savu vecomāti sauca Klāvs un Jānis. Klāvam Groša bijusi ļoti nozīmīgs un tuvs cilvēks, un savu meitu viņš nosaucis par godu tieši vecaimātei. Laiks, kas ar vecomāti pavadīts viņas Lucavsalas dārziņā, vēlāk Klāvu iedvesmojis dzejoļu ciklam. Dārziņā izaudzēto viņa vedusi uz Matīsa tirgu, kur šeptējusies un andelējusies ka prieks. «Asteres un gladiolas pirmajā septembrī - pjaujas laikā, pie bijušā gaļas paviljona, kur gar sienu bija puķu rinda,» atceras Jānis. (Ieva, 18.04.2018)