Bērzaunes vasaļa pils

Bērzaunes pils, agrāk Bērzones pils (Bersohn, sākotnēji Bersone, Barson) bija Rīgas arhibīskapijas vasaļu Tīzenhauzenu pils 14.-16. gadsimtā, sagrauta 18. gadsimta sākumā, drupas tagad atrodas Madonas novada Bērzaunes pagasta Bērzaunē pie Bruņinieku mājām.

Vēsture

Pēc Letijas sadalīšanas 1229. gadā Rīgas arhibīskaps iekaroto Jersikas (Letijas) kēniņvalsts Bērzaunes pilsnovadu izlēņoja savam vasalim Tīzenhauzenam.

Pils ir uzcelta pirms 1382. gada senā letgaļu pilskalnā, kas atradās pie senā ceļa no Kokneses uz Cesvaines pili un tālāk uz Tālavas zemēm. Pirmais tās īpašnieks bija Rīgas arhibīskapa vasalis Bertolomejs no Tīzenhauzas.

1469. gadā aprakstītas pils ēkas, vārti, tilts pils priekšā, nocietinājumu valnis un dzirnavu ezers. Bērzaunes novada kungiem piederēja arī Tirzas, Kalsnavas, Vējavas un Adulienas muižas.

1577. gadā pēc Rusova hronikas ziņām Livonijas kara laikā pili ieņēma un izlaupīja Krievijas cara Ivana IV karaspēks.

1578. gadā to ieņēma Polijas-Lietuvas kopvalsts karaspēks, karalis Stefans Batorijs 1582. gadā to atdeva atpakaļ Heinriham fon Tīzenhauzenam. 

1622. gadā poļu—zviedru kara laikā iekaroto Bērzaunes pili piešķīra Johanam Baneram un 1633. gadā pils bija iekļauta to Zviedru Vidzemes piļu sarakstā, kuras būtu jālabo. Uzskata, ka pili izpostīja un pameta Lielā Ziemeļu kara laikā vai arī jau pirms tam. Marķīza Pauluči albumā redzams, ka 1830. gadā pils vietā jau bijušas drupas, vienīgi apaļais tornis vēl bijis gandrīz sākotnējā augstumā. To pilnīgi nopostīja Otrā pasaules kara laikā, kad 1944. gadā Bērzaunes apkārtnē notika sīvas kaujas pret uzbrūkošo Sarkano armiju un pilskalnā bija izraktas tranšejas.

Pils apraksts

Pils uzcelta Bērzaunes upes kreisā stāvkrasta līkumā, kas to aizsargāja no rietumiem. Austrumu un ziemeļu pusi aizsargāja ap 20 m plats zemes valnis, bet dienvidu pusē bija dīķis. Tās mūra sienas veidoja 44x51 m lielu četrstūri, kura iekšienē uzturējās pils īpašnieki un viņu karadraudze. Pils sienu apakšdaļa bija 1,3-1,5 m bieza un mūrēta no neskaldītiem laukakmeņiem. Pagalmā pie apkārtmūra bijušas atsevišķas celtnes, bet rietumu sienas vidū celts nedaudz izvirzīts četrstūrains tornis.

1522. gada pils dalāmajā grāmatā minēts, ka vienā pils pusē bijis remteris ar virtuvi, telpas ar pagrabiem, kapela, klētis, bez tam minēts jaunais tornis, slēgta telpa ieroču un munīcijas glabāšanai, kā arī paceļamais tilts un tilts starp abiem vārtiem.

Poļu—zviedru kara laikā, kad 1601. gadā un 1621. gadā par pili cīnījās zviedru un poļu-lietuviešu karaspēki, pils dienvidaustrumu stūri sargāja apaļais tornis 7 m diametrā, kas iekšpusē bija tikai 2-2,5 m plats. Torņa sienas pils iekšpusē bija 1,9 m un ārpusē 2,5 m biezas un pēc Kārļa Levisa of Menāra apraksta tam bijušas astoņas šaujamlūkas.

Mūsdienās

No četrstūrainā torņa ir samanāmi ar zemi klāti pamati. Savukārt no laukakmeņiem celtā dienvidaustrumu torņa vietā var atrast izplūdušu gruvešu kaudzi. Aptuveni 10 m uz ziemeļiem ir saglabājusies 2,5-3 m augsta laukakmeņu siena, kura ir iemūrēta baltu ķieģeļu saimniecības ēkā.