Vecsalacas (Lielsalacas, Alt Salis) muižas centrs

No kādreizējā greznā 19. gadsimtā veidotā Vecsalacas muižas centra Salacas krastā saglabājušies tikai atsevišķi apbūves elementi – saimniecības ēkas, baronu kapenes, kā arī 1793. gadā veidots piemineklis muižkunga Ferzena sunim. Muižas pils nopostīta 1. pasaules kara laikā. Muižas kompleksā ietilpst arī ainavu parks ar regulāra plānojuma elementiem un vairāk nekā 30 svešzemju sugu stādījumiem.

18. gadsimtā Vecsalacas muiža, ko savā īpašumā bija ieguvusi veca muižnieku dzimta – Ferzeni – izvirzījās par nozīmīgu centru novada saimnieciskajā un kultūras dzīvē. Muiža atradās Salacas labajā krastā, vairākus km no upes ietekas jūrā. Ceļš no muižas centra veda pāri tiltam, rotātam ar dekoratīvām skulptūrām. Muižā bija ierīkotas mākslīgās pilsdrupas, kas tajā laikā piederēja pie modernas ainavu arhitektūras. Sevi vērtēdams kā mākslas cienītāju un pazinēju, Ferzens atbilstoši savai gaumei spieda dzimtļaudis dzīvot samākslotu dzīves veidu. Tiem vajadzēja staigāt šveiciešu tautas tērpos, angļu jūrnieku formā vai kā citādi – atbilstoši barona iecerētām teatralizētām dzīves situācijām, kuras tika spēlētas muižas biežajiem viesiem.

Ferzeni bija baroni, brīvkungi un grāfi, kam ģerbonī attēlota lidojoša zivs ar putna spārniem, bet mutē tai – riņķis. Ja Kurzemē 18. gadsimta otrajā pusē lielākā mākslas darbu kolekcija piederēja Kurzemes hercogam, tad Vecsalacas (jeb Lielsalacas) muižā bijusi viena no lielākajām kolekcijām Vidzemē. Barons Hanss Ferzens bija savdabīga un pretrunīga personība. Viņš neprata organizēt un vadīt savas muižas saimniecisko dzīvi, un tās zemnieki, kā apgalvoja Garlībs Merķelis, kas dažreiz viesojās barona pilī, īsā laikā kļuva par visnabadzīgākajiem ļaudīm visā novadā. Vecsalacas muižā no 1874. – 1889. gadam bērnu dienas kopā ar vecākiem pavadīja arī nākamais tēlnieks, Baumaņu Kārļa kapu pieminekļa autors Gustavs Šķilters.
manasvietas.blogspot.com