Jānis Peters

Neatkarības cīņu dalībnieks, pie Liepājas fortiem smagi ievainots (zaudējis kāju).

Par Brīvības cīņām saņēmis īpašumā Gramzdas muižas centru (pārdevis)

Aktīvs LSDSP biedrs.

Precējies ar Priekules latviešu valodas skolotāju Zelmu Peteri.

*** 

Liepājā mēs dzīvojām mājā, kur tēvs, kad jau bija pensijā, šķūnī turēja vistas. Atceros, kā tās sēdēja uz laktas rindiņā, un tēvs ar viņām daudz ņēmās. Bija divas kazas, Mīce un Roze, un katru vasaru turējām sivēnus, lai vecāki varētu sešu septiņu cilvēku ģimeni pabarot.

Braucām uz Skodu Lietuvā, kur leišiem bija īpaši lēti sivēni. Kad biju puišelis, man kā lielu labvēlību nopirka arī trusi. Sivēnus tēvs lutināja, nāca no darba un būrī meta viņiem svaigu zāli. Mīlēja tos sivēnus, un viņi mīlēja manu tēvu. Kad viņš nāca ar spieķi pie rokas, tie vienmēr skrēja pretī.

Tēvs bija Neatkarības kara dalībnieks, viņu karā smagi ievainoja. Visu mūžu, līdz 82 gadiem, kopš 24 gadu vecuma tēvam bija kājas protēze, pie Liepājas fortiem Bermonta karaspēks viņam norāva kāju. Latvijā toreiz bija daudz kara invalīdu, un Invalīdu biedrība ar attiecīgiem dokumentiem viņu aizkomandēja uz Berlīni, kur izgatavoja protēzi. Pēc Otrā pasaules kara tēvs pasūtīja otru protēzi tepat Rīgā, Pērnavas ielā, bet vēlāk mēs ar brāli un māsu, nelieši, ķircinājām: “Papu, kāda tev šodien kāja – vācu vai krievu?”

Bet Ziemassvētkos mans tētiņš neslēpa asaru, jo sivēni bija jānokauj. Tēvam tādas dūšas nebija, to izdarīja kaimiņš.

1941. gadā Mēs dzīvojām Priekulē, gandrīz vai Kurzemes katlā, 40 kilometru no Liepājas.