Cēsu pils

Cēsu viduslaiku pils (castrum Wenden) jeb Cēsu ordeņpils (Ordensburg Wenden) bija viduslaiku pils Cēsīs, kas ilgstoši kalpoja par Livonijas ordeņa mestru un Cēsu komturu un fogtu rezidenci un plašas teritorijas pārvaldes centru.

Celta pirms 1218. gada. Viena no lielākajām un izcilākajām viduslaiku pilīm Latvijas teritorijā, saglabājušās drupas gandrīz pilnā pils augstumā.

Viena no priekšpilīm 18. gadsimtā pārbūvēta, tajā izveidojot Cēsu Jauno pili. Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis un valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Vēsture

  1207. gadā Zobenbrāļu ordenis savā valdījumā ieguva teritorijas Gaujas kreisajā krastā un Cēsīs tika izvietota viena no četrām ordeņa konventa mītnēm - atbalsta punktiem tālākajiem krustnešu iekarojumiem. Sākotnēji ordenis apmetās vendu Riekstu kalnā esošajā Veccēsu pilī (latīņu: Wendorum castrum), taču jau drīz bija nepieciešams būvēt lielāku pili, kam izvēlējās pakalnu iepretī Riekstu kalnam.

Tiek uzskatīts, ka ordeņpils ir celta laika posmā no 1209. līdz 1214. gadam.

 Pils celta no gaišajiem dolomīta akmeņiem, kas iegūti mūsdienu Cēsu autoostas apkārtnē. Pēc dažādiem nostāstiem, lai pārvietotu smagos akmeņus, cilvēki esot stādīti divās rindās, kur cits citam padodot akmeņus, dolomīta akmeņi nepārtrauktā kustībā tikuši nogādāti uz pili.

Cēsu pils lielāku nozīmi ieguva tad, kad pēc ilgstošiem Rīgas un Livonijas ordeņa konfliktiem ordeņa mestrs Livonijas-Maskavijas karu laikā 1481. gadā pārcēlās no Rīgas pils uz Cēsu pili. Līdz ar ordeņa mestra pārcelšanos, arī tika atvests Livonijas arhīvs, zelta, sudraba un citu bagātību krājumi.

 Cēsis bija Livonijas ordeņa centrs līdz 1561. gadam. Īpašu uzplaukumu Cēsu pils un Cēsis piedzīvoja ordeņa mestra Voltera fon Pletenberga laikā no 1494. gada līdz 1535. gadam.

1577. gadā, Livonijas kara laikā pili aplenca krievu karaspēks un Cēsu pils aizstāvji pēc izmisīgas cīņas sevi uzspridzināja. Pils rietumu korpuss pēc spridzināšanas tā arī vairs netika atjaunots.

1582. gadā Cēsu pilī tika izvietots Livonijas Pārdaugavas hercogistes teritorijā atjaunotās Livonijas katoļu bīskapijas centrs.  1604. gadā Poļu—zviedru kara laikā nelaimes gadījumā uzsprāga pils dienvidu korpusa zāle, bet 1626. gadā pili ieņēma zviedru karaspēks.  1703. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā pili izpostīja krievu armija un kopš tā laika Cēsu viduslaiku pils nav apdzīvota. 1777. gadā pili un apkārtējo teritoriju iegādājās Kārlis Eberhards fon Zīverss un viņa dzimtai tā piederēja līdz 1917. gadam. 1778. gadā bijušās priekšpils vietā tika uzcelta Cēsu Jaunā pils.

1952. gadā tika uzsākta Cēsu pilsdrupu konservācija un restaurācija.

1974. gadā tika uzsākti arheoloģiskie izrakumi Z. Apalas vadībā.

2014. gadā tika atsākta pilsdrupu konservācija un restaurācija. Plānots restaurēt rietumu torni un mestra zāli.

Apraksts

Cēsu pils atrodas divu dziļu gravu veidotā "pussalā" un to no trim pusēm sargā stāvas kraujas. Dienvidu pusē izrakts grāvis. Pašas pils mūri kopumā bija aptuveni kilometru gari. Pils pārsvarā celta no dolomīta. Pils galvenā daļa sastāvēja no četriem korpusiem, kas ietvēra neregulāras formas iekšpagalmu. Bez galvenās daļas bija izbūvētas arī trīs priekšpilis, kuras nācās šķērsot, lai iekļūtu pilī. 13. gadsimta būve veidota romānikas stilā, vēlākas pārbūves - gotiskā stilā. Ārsienu biezums sasniedza 3,15 metrus, torņu sienu biezums - pat 4,7 metrus.

Pils rietumu tornī atradās ordeņa mestra dzīvojamā telpa, joprojām daļēji saglabājies šīs telpas greznā tīkla velve.

Ar pili saistīts liels skaits nostāstu, tai skaitā par garām pazemes ejām un apraktu mantu.