Cēsu kaujas

Cēsu kaujas (Võnnu lahing) bija vienas no izšķirošajām kaujām Latvijas un Igaunijas brīvības cīņās, kas notika 1919. gada jūnijā starp Ziemeļlatviju savā kontrolē pārņēmušajām Igaunijas armijas vienībām un Latvijas Pagaidu valdībai uzticīgajiem Ziemeļlatvijas brigādes spēkiem (no tiem kaujās piedalījās viens pats Cēsu pulks, kas bija piedalīts igauņu 3. divīzijai, kuras štāba priekšnieks bija pulkv.-ltn. Reeks) no vienas puses un Niedras valdībai pakļautā Landesvēra (Latvijas zemessardzes) un no vācu algotņiem veidotās Dzelzsdivīzijas daļām no otras puses.

16. aprīļa puča rezultātā Latvijas Pagaidu valdības Ministru kabinets tika pasludināts par gāztu (tam izdevās patverties reidā uz tvaikoņa "Saratov" angļu karakuģu aizsegā), un pie varas nāca "Niedras valdība" — tā kā Ziemeļlatvijas brigāde atsacījās atzīt jaunās valdības leģitimitāti, iestājās "trīsvaldība" jeb vienlaikus pastāvēja 3 Latvijas valdības: Kārļa Ulmaņa kabinets, Andrieva Niedras proVācijas kabinets un Krievijas iebrukušo lielinieku spēku marionetes Pētera Stučkas "padomju valdība".

1919. gada 22. maijā t.s. "Niedras valdības" spēki (komandieris Rīdigers fon der Golcs) — galvenokārt vācbaltiešu vienības un Dzelzsdivizija (Latviešu atsevišķā brigāde ieradās dienu vēlāk), — atbrīvoja Rīgu no lielinieku spēkiem un ieņēma Rīgu, savukārt Igaunijas armijas daļas un Ziemeļlatvijas brigāde (kas bija palikusi uzticīga Latvijas Pagaidu valdībai) 26. maijā sasniedza Gaujas lejteci. Padomju Krievijas armijas daļas (provokatīvi pārsauktas par  "Padomju Latvijas armiju") (tai līdzi Stučkas valdība) atkāpās uz Latgali.

Pretinieki

Pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem, Niedras valdības spēki 1. jūnijā uzbrukumu izvērsa 2 virzienos - uz austrumiem un ziemeļiem, - vajājot boļševikus, kas atkāpās pa Maskavas šoseju gar Daugavu un pa Pleskavas šoseju. Virzība ziemeļu virzienā izvērtās ievērojami straujāka, jo Sarkanās armijas daļas te praktiski neizrādīja pretošanos, panikā bēgot, lai nenonāktu ielenkumā starp landesvēra daļām no vienas puses, un Igaunijas armiju (štāba komandieris pulkvedis Voldemārs Ozols), kas bija ieņēmusi jau visu Ziemeļvidzemi, no otras puses.

Ignorējot Igaunijas armijas komandiera 5. jūnija ultimātu nešķērsot Gaujas līniju no grīvas līdz Siguldai—Jaungulbenei, Niedras valdība pieprasīja Igaunijas spēkiem atstāt Latvijas teritoriju, vēršoties austrumos pret lieliniekiem, un tās armijas daļas straujā triecienā ieņēma Cēsis, padzenot no tām Igaunijas armijas 6. pulku un tam pakļauto 2. Cēsu kājnieku pulku un Ziemeļlatvijas brigādes štābu (brigādes komandieris pulkvedis Jorģis Zemitāns).

Spēki bija apmēram līdzīgi:

• Niedras vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai pakļautajā karaspēkā bija 8100—8500 durkļu un 660 zobenu (t.i. kājnieki un jātnieki, kas tieši piedalījās kaujās), 342 vieglie ložmetēji un 180 smagie ložmetēji, 70 vieglie un nezināms skaits smago lielgabalu, mīnmetēju, bruņuvilcienu, bruņuautomobiļu un lidmašīnu (šajos spēkos ietilpstošā Jāņa Baloža komandētā Latviešu atsevišķā brigāde bija izvietota labajā flangā starp Vēreni un Vecpiebalgu, un Cēsu kaujās nepiedalījās).
• Igaunijas armijai un tās sastāvā karojošā Cēsu pulkā kauju sākumā kopā bija 6889 durkļi un 65 zobeni, 138 vieglie un 110 smagie ložmetēji, 32 vieglie, kā arī smagie lielgabali, 3 bruņuvilcieni un 3 bruņuautomobiļi. Cīņu laikā tiem pievienojās papildspēki, tā ka durkļu skaits izlīdzinājās (ZL brigādes un igauņu karavīru skaits arī pārsniedza 8000).

Kaujas

Pateicoties galvenokārt Igaunijas armijas daļām, pēc vairāku dienu smagām kaujām no 19. līdz 22. jūnijam pie Cēsīm t.s. "Niedras valdības" spēki tika sakauti un bija spiesti atkāpties. No pilnīgas sagrāves tos paglāba tikai sabiedroto misijas iejaukšanās, kuriem Landesvērs bija nepieciešams ne tikai Latvijas atbrīvošnai, bet arī cīņām pret lieliniekiem arī Krievijā.

1919. gada 3. jūlijā Strazdumuižā tika noslēgts Strazdumuižas pamiers. Saskaņā ar tā noteikumiem, sakautie landesvēristi un Dzelzsdivīzijas karavīri bez kaujas atstāja Rīgu un atkāpās uz Jelgavu, bet t.s. "Niedras valdība" atkāpās, atzīstot K. Ulmaņa kabineta leģitimitāti.

Vēlāk visiem Vācijas pilsoņiem vajadzēja atstāt Latviju, bet Baltijas landesvērs atkal tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā un par tā komandieri iecelts britu virsnieks Harolds Aleksanders.

1919. gada 6. jūlijā Rīgā ienāca Ziemeļlatvijas brigāde.

1919. gada 8. jūlijā Rīgā ieradās Latvijas Pagaidu valdība (kas bija atsākusi savu darbu Liepājā jau 27. jūnijā).

Zaudējumi

Igaunijas armija Cēsu kaujās bija zaudējusi 1024 cilvēkus (40 virsniekus un 984 kareivjus), bet Ziemeļlatvijas brigādei bija 129 kritušie (5 virsnieki un 124 kareivji).

 Par pretējās puses zaudējumiem precīzu ziņu nav.

Piemiņas diena

1921. gadā Latvijas Satversmes sapulce par Latvijas brīvības cīnītāju dienu noteica Cēsu kauju uzvaras dienu — 22. jūniju.

1934. gadā K. Ulmaņa valdība 22. jūniju svītroja no oficiālo svinamo dienu saraksta, jo uzvara Cēsu kaujās bija "personīgs apvainojums viņam". Ulmaņa Pagaidu valdība iepriekš bija piespriedusi nāves sodu Cēsu kauju vienam no to plānotājiem- Voldemāram Ozolam (vēlāk viņš organizēja arī Rīgas atbrīvošanu 1919.g. 2.-11. novembrī). Voldemārs Ozols un viņa vadītā Lāčplēša kara ordeņa kavalieru un brīvības cīnītāju biedrību "Leģions" bija kreisi orientēta un asi kritizēja Latvijas valstī zeļošo korupciju, tādēļ viņš tika izsūtīts no valsts, bet viņa nopelni pretstatā paša Ulmaņa neizlēmībai un militāro iemaņu trūkumam- noniecināti.

Turklāt gan igauņi, gan daudzi latviešu virsnieki Ulmaņa noslēgto "Strazdumuižas pamieru" uzskatīja par nodevību, kuras rezultātā gāja bojā tūkstošiem latviešu. Bez Strazdumuižas pamiera Igauņu un latviešu apvienotajiem spēkiem visticamāk būtu izdevies ātri izdzīt vācu spēkus no Latvijas, taču Strazdumuižas pamiers ļāva spēkiem pārgrupēties, saņemt ievērojamus papildinājumus un jau Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas (Bermonta vadībā) veidolā atkārtoti ieņemt Rīgu.

Šobrīd svētki atkal tiek atzīmēti, taču nav oficiāla svētku diena.