Latvijas lauku karatiesa piespriež nāvessodu Krievijas izveidotās Stučkas marionešu valdības 9 Latvijā pārstāvjiem

Lauku kara tiesa piesprieda nāvessodu deviņiem latviešu komunistiem (tobrīd dēvētiem par "boļševikiem", arī "lieliniekiem"), kuri bija ņēmuši aktīvu dalību boļševiku Krievijas iebrukumā Latvijas Republikā un pēc tam darbojušies Krievijas izveidotās komunistu (boļševiku) Stučkas marionešu valdības sastāvā. 

No Krievijas iebrukusī Sarkanā Armija sagrāba gandrīz visu Latvijas teritoriju nepilnu 2 mēnešu laikā un kopumā tajā noturējās nedaudz vairāk kā gadu, taču paspēja nogalināt līdz 5000-7000 Latvijas mierīgo iedzīvotāju. 

• Fricis Bergmans
• Eduards Kummermanis
• Žanis Legzdiņš
• Augusts Arājs - Bērce
• Jānis Šilfs Gotfrīds Mierkalns
• Žanis Balandits
• Fricis Jansons

1921. gadā, naktī no 10. uz 11. jūniju, Rīgas Centrālcietuma pagalmā notiesātos nošāva 

***

Starp nošautajiem esošos Augustu Bērci- Arāju un Jāni Šilfu (Jaunzemu), Latvijas atkārtotās okupācijas periodā pēc 1940. gada, Krievijai (PSRS) lojālie kolaboranti Latvijā centās padarīt par "literātiem", jo Krievijai (PSRS) no vienas puses bija izdevīga "padomju varas Latvijā atjaunošanas" pasaciņa, no otras puses, tikko okupētajai Latvijai "neatkarīgu" Latvijas politiķu jautājums nebija izdevīgs. Turklāt 2-3 gadus iepriekš Krievijā (PSRS) bija veikta "latviešu operācija" (genocīds, kurā likvidēja pēc tautības pazīmes)

***

Sarkanais terors

Vēl 1918. gada 18. decembrī lielinieku aktīvisti komunistu surogāttiesu jau bija ieviesuši Vecgulbenē, taču tad vēl bija runa par spontānu rīcību, ne organizētu terora sistēmu.

Tāda parādījās janvāra sākumā, kad Stučkas valdība izdeva tribunālu darbību reglamentējošus noteikumus un dekrētus.

Viens no pirmajiem upuriem bija Cēsu tirgotājs un sabiedriskais darbinieks Andrejs Kampe – vīrs, kurš no pirmās dienas bija ticējis Latvijas valstiskumam, ziedojis Pagaidu valdībai un Cēsu rotai. Cēsu revolucionārais tribunāls viņam piesprieda nāvessodu, ko izpildīja naktī uz 10. janvāri.

Nāvessoda pamatojumā tā arī ierakstīja: “Par politiska rakstura nodarījumu; apvainots par ziedojumu vākšanu un lielākas naudas summas (5000 rubļu) nodošanu Latvijas Pagaidu valdībai.”

Turklāt Kampe, būdams Cēsu luterāņu draudzes priekšnieks, bija atteicies atdot lielinieku aktīvistiem baznīcas atslēgas, lai dievnamā varētu rīkot mītiņus. To tribunāls klasificēja kā “kaitniecību”.

Rīgas revolucionārais tribunāls lielinieku varas mēnešos izskatīja ap 2000 lietu un piespieda 600 nāvessodus. Visnežēlīgākais tomēr skaitījās Vecgulbenes jeb Malienas tribunāls – tas sēdes noturēja vietējā baznīcā un pastāvēšanas laikā piesprieda 152 nāvessodus, no kuriem 122 paspēja izpildīt.

Parasti nāvessodu piesprieda par politiska rakstura nodarījumiem. 

***

V. Sprūde u.c. avoti

***

Pēc Latvijas atbrīvošanas no Krievijas iebrukušās Sarkanās armijas, tika apzināti Latvijā palikušie Krievijas aģenti un kolaboranti, kuri bija aktīvi cīnījušies pret Latvijas valsti, vai ieņēmuši vadošus amatus un organizējuši represijas pret civiliedzīvotājiem. Lai gan Latvijas sabiedrība lielo sociālo pārmaiņu rezultātā bija sašķelta un daļā latviešu joprojām populāras bija marksistu idejas, šo ideju "pielietojums praksē"- "sarkanais terors", kura rezultātā dažos mēnešos nogalināti tika līdz pat 7000 Latvijas iedzīvotāji, piespiedu īpašumu nacionalizācija, koncentrācijas nometnes, piespiedu darbs, genocīds pret vācu tautības pilsoņiem,- bija ievērojami mazinājis to popularitati.  

Par spīti "sarkano latvešu" pastrādātajiem noziegumiem Latvijā, tiesāti un sodīti tika pārsteidzoši maz Sarkanās Krievijas kolaboranti un / vai terora organizētāji. Jāņem vērā apstāklis, ka lielinieku marionešu režīmam Latvijā zaudējot ietekmi, daudzi sākotnēji marksistu apmuļķotie un no Padomju Krievijas iebrukušie latviešu strēlnieki, ieskaitot "LPSR armijas" komandieri, dezertēja un daudzi pat pievienojās Latvijas Republikas armijai. Sekojoši,- vēršoties pret visiem, kuri bija sākotnēji atbalstījuši "sarkanos", nozīmētu palielināt spriedzi sabiedrībā, tāpēc sodi tai skaitā,- nāvessods tika piespriests tikai aktīvākajiem boļševikiem, kuri nebija paspējuši aizbēgt uz Padomju Krieviju.  

Ar Latvijas lauka karatiesas lēmumu 1921. gadā, naktī no 10. uz 11. jūniju, Rīgas Centrālcietuma pagalmā nošāva deviņus apcietinātos komunistus, kuri Krievijas  SA sastāvā bija darbojušies Stučkas marionešu režīma valdībā un līdzvainīgi Sarkanā terora organizēšanā un aktīvā atbalstīšanā.

***

Viņu vidū —

• LKP CK sekretārs, "Cīņa" redaktors, Latvijas lielinieku partijas vadītājs pagrīdē pēc Stučkas valdības krišanas Jānis Šilfs (Jaunzems),
• LKP CK loceklis, Sociālās apgādes komisārs Augusts Bērce (Arājs, arī Eduards Strobiņš)
• Pēteris Alksnis,
• LKP Tukuma organizācijas biedrs Fricis Bergmanis, Krievijas Sarkanās armijas virspavēlnieka štāba drukātavas kareivis un aktīvs partijas darbinieks. "Policija viņu sāk vajāt uz ielas. Biedrs Bergmans bēg un nošauj kādu leitnantu, kurš viņu sagrābis no muguras puses. Tālāk bēgot, policists viņu smagi ievaino un arestē.Tiesa, neņemot vērā viņa ievainojumu notiesā ar nāves sodu."
• Otto Pētera d. Eglīts, 46 g. vecs, lauku amatnieks. Revolucionārā kustībā piedalījies kopš 1904. g, kad barons revolucionāro uzskatu dēļ padzen viņu no rentētā zemes gabala. Eglīts strādā uz dzelzceļa. Bet drīz viņu arestē par piedalīšanos 1905. g. kustībā. Nosēdējis 1 g. 7 mēn., ceļā viņš izbēg šķūtniekiem un aizbrauc uz Ņižņij-Novgorodu. Pēc dažiem gadiem atgriežas Latvijā, kur arestēts un 1911. g. notiesāts uz 6 gadiem katorgā. Latvijā viņš atgriežas tikai 1919. gadā. "Pēc padomju varas krišanas slimības dēļ b. Eglīts paliek uz vietas un turpina savā apkārtnē partijas darbu. Viņu arestē sakarā ar lielinieku literatūras un tipogrāfijas piederumu piegādāšanu."
• Eduards Jāņa d. Kummermans, 28 g. vecs, no Briņķu pagasta Aizputes apriņķī. Sarkanarmietis, pagrīdnieks. Arestēts, ieejot policijas ielenktā dzīvoklī. Pie arestēšanas nepretojās.
• Žanis Anša d. Legzdiņš, dzimis 1893. g., Jaunmoku muižas kalpa dēls,
  Nepabeidzis Tukuma pareizticīgo baznīcas skolu, viņš spiests aiziet mācīties akmeņkalēja amatu. Ap 1911. gadu, vecākā brāļa ierosināts, viņš iestājas darbā uz kuģa par kurinātāju. Uz kuģiem nostrādā līdz 1914. g., kad viņu iesauc dienestā, kara flotē. Līdz iesaukumam karadienestā abi ar brāli, arī jūrnieku nodarbojas ar nelegālās literatūras transportu. 1917. g. revolūcija aizrauj viņu aktīvā cīņā. Oktobra apvērsuma dienās viņš dzīvi piedalās Kerenska sakaušanā, kaujās pie Carskoje-Selo un Gatčinas. Drīz pēc tam b. Legzdiņš dodas cīņā uz Permu un Jēkaterinburgu pret kontrrevolūcionārām kazaku daļām, no kurienes 1918. g. pavasarī atgriežas ievainots abās kājās. Pēc izveseļošanās viņš iestājas kā ložmetējnieks latviešu strēlnieku pulkā, kaut gan viņam piedāvā rotas komandiera vietu, un kopā ar viņiem atgriežas Latvijā, kur kaujā viņu atkal ievaino.  Rīgas atbrīvošanas (t.i. Krievijas Sarkanarmijai okupējot Rīgu) brīdī b. Legzdiņš ir vēl slimnīcā, kur viņu arestē un ievieto Centrālcietumā. Pēc atsvabināšanas no cietuma viņš aizbrauc uz Tukumu un turpina tur savu revolucionāro darbību līdz arestam Mierkalna dzīvoklī Rīgā
• sarkanarmietis un revolucionārs Vilis Līdums (Vilhelms Jāņa d. Līdums), 27 g. vecs, lauku gājēju dēls. Agrā jaunībā viņš mācās pie kalēja par mācekli. Vēlāk b. Līdums pāriet uz fabriku pilsētā kā atslēdznieks un nostrādā tur līdz 1914. g. Viņu mobilizē. Armijā b. Līdums nokalpo līdz 1918. g., kad viņu ievainojuma dēļ demobilizē. Pēc padomju varas krišanas viņš strādā Vecgulbenē kā mašīnists. Partijā iestājas pēc padomju varas krišanas. Arestē viņu kopā ar Eglīti par literatūras un tipogrāfijas piederumu transportēšanu.
• komunists, pagrīdnieks Gotfrīds Mierkalns 50 g. vecs, no Arlavas pagasta Talsu apriņķī, strādnieks un revolucionārās kustības dalībnieks. Pirms aresta kalpo par sētnieku Suvorova ielā 42. Viņš izdara partijai daudz svarīgu pakalpojumu. Pie viņa atrod patvērumu neviens vien vajāts revolucionārs, kā, piemēram, vēlāk uz ielas nošautais Baumans-Balandits. 

(Cīņa, Nr.138 (11.06.1941))

***

Nošautie pēc soda izpildes tika apglabāti Matīsa kapos.

***

Vēl izraidot pār robežu no konvoja tika patvaļīgā kārtā pēc savas augstākās priekšniecības aizrādījumiem nošauti divi arodnieciskās kustības darbinieki: b, Kupermans un Matisons (Cīņa, Nr.138 (11.06.1941))

***

Deviņu pēc lauku karatiesas lēmuma noslepkavoto biedru vārdi saistīti vēl ar citu četru biedru nāvi. Tie krita uz ielas no policistu lodēm gan « bēgot", gan sevi aizstāvoties. Trīs no viņiem izdevies uzzīmēt. Turpretim ceturtā personība nav noskaidrota. Viņi zināja, kas gaidāms pilsoniskās Latvijas moku kambaros un „demokratiskā" tiesā. Viņi zināja, ka «demokrātiskie" bendes viņus dzīvus neatstās. Viņi atrada par labāku riskēt atklātā cīņā. Viņi krita,
Viņu vārdi:

• 1. Fricis Jansons, apm. 40 g, vecs, no Talsu apriņķa. Vecs partijas biedrs. Pavadījis 12 gadus Vologdas, Pēterburgas un Jaroslavas cietumos. Padomju varas laikā darbojas Talsu tribunālā kā izmeklēšanas komisijas loceklis. Pēc padomju varas krišanas kļūst partizāns un piedalās kaujā ar baroniem. Vācu ekspedīcija nodedzina viņa mājiņu Tupeļciemā un nošauj viņa māti, sievu un sievas māsu. To viņš panes mierīgi: „Ne es esmu pirmais, nedz būšu pēdējais. Arī es savu dzīvību atdošu, bet dārgi. " To viņš arī pierāda. Pēc partizānu cīņas izbeigšanas b. Jansons pāriet uz partijas organizatorisko darbu. Šai darbā, krītot pretinieku rokās, viņu Maskavas ielā ,bēgot", nošauj.
• 2. Žanis Balandits (Baumans) ir laukstrādnieka dēls. Aktīvs partijas biedrs. Padomju varas laikā darbojas Talsos kā tribunāla sekretārs. Pēc padomju varas krišanas pāriet partizānos un piedalās kaujā pie Tupeļciema ar vācu baroniem, kur krīt 7 baroni. Pēc partizānu darbības izbeigšanas strādā Rīgā, partijas darbā. Kādu vakaru mājās nākot, viņš ierauga, ka dzīvoklī ir kareivji. Biedrs Balandits metas bēgt. Sākas apšaudīšanās. Viņu uz ielas ievaino, un slimnīcā viņš mirst.
• 3. Fricis Uldriķa dēls Kantiņš, Ugāles pagasta muižas kalpa dēls, apm. 22 g. vecs. Kā visi kalpa zēni, viņš agri sāk staigāt saimnieka darba gaitās. Revolūcijas laikā iestājas partijā. Padomju varai nodibinoties, darbojas pagasta izpildu komitejā. Līdzīgi daudziem citiem pēc padomju varas krišanas nenoliek ieročus, bet turpina cīņu kā partizāns. Pēc tam, pārejot uz nelegālo partijas darbu, viņš brīvprātīgi izvēlas sev grūtākos darbus. Vairākkārt pāriet fronti. Savu darbu b. Kantiņš veic klusi un konspiratīvi. Pateicoties tam, viņš strādā ilgi, un biedri viņu ļoti ciena. Kad liktenīgā maija dienā viņu sāk gūstīt pilsoniskās valdības kalpi, viņš dzīvs rokās nedodas. Iebēdzis kādā pagrabā, viņš atšaudās. Neviens nevar viņam tikt klāt. Beidzot izsauc ugunsdzēsējus, kas pielaiž pagrabu ar ūdeni. Viņš nespēj vairs pretoties un krīt.
• 4. Nezināms. Krīt tādā pašā varoņanāvē kā iepriekšējie.

(Cīņa, Nr.138 (11.06.1941))