Uzbrukums inkasatoriem Rīgā

... Nakti atnāku uz taksometru parku. Šoferi stāv bariņā, satraukti sarunājas. Satraukums ir drūms, blāvajā gaismā selas vaibsti šķiet asāki un cietāki: te noteikti kas ir atgadījies un nesen.

- Kas mani aizvedis uz Jūrmalu? - es jautāju.

Man neviens nepieverš uzmanibu. Viņu sarunā ik pēc brīža uzpeld viens un tas pats man nepazistams uzvārds: «Krasovskis».

- Kas aizvedīs uz Jūrmalu? - es atkārtoju.

- Viens aizveda, un tā arī neatgriezās, - nepagriežoties saka gara auguma slaids puisis ādas jakā. Pēc ilgas pierunāšanas mani ved. Braucam garām mastu priedēm, kas nekustīgas izstiepušās mēness gaismā, auksts, skaudrs vējš velk no jūras.

- Kas pie jums tur parkā atgadijies?, es vaicāju.

Šoferis atbild nepagriezdamies:

- Cilvēku nogalināja. Un pēc ilgstošas pauzes: - Manu darba biedru Ināru Karpovu.

-- Kas? - Divi, viens nesen vēl pie mums strādāja. - Noķēra?

- Noķēra ātri... Tie jau savu saņems ,tikai kas no tā par prieku lnāram . . .

Viņš apklust, un atkal braucam, tagad jau garām sniega izbalinātiem kārniņiem segtām mājām.

- Klausieties, - negaidīti saka taksometra šoferis, - man jau ir trīsdesmit divi gadi, es esmu dažādas lietas pieredzējis, bet ar tādu nelietību sastapies nebiju. Starp citu, es arī pats kādreiz nogrēkojos.

Paskatījies manā izbrīnas pilnā sejā, viņš paskaidro:

- Nu, bija reiz, sēdēju muļķības dēļ, vēl zaļknābis... lekarsām ar vienu deju laikā. Viņš man, es viņam. Vēl kādi tur iejaucās. Trīs gadiņi. Kā viena diena. Muļķītis es tad vēl biju, dzivi nesapratu, tas vēl pirms armijas bija. Bet arī tad es zināja: nedrīkst nogalināt cilvēku.

- Par ko tad viņi jūsu biedru?

- Tā paša dēļ.. . Gribēja paņemt miljonu, bet Ināram bija astoņi rubļi, maiņai.

Pēc tam viņš saraustīti, uztraucoties izstāsta visu šo stāstu, kuru es pēc tam dzirdēšu no cilvēkiem, tā vai citādi saistītiem ar traģēdiju, ar milzīgu detaļu daudzumu, kas tik pazīstamas kriminālistiem, tik svešas cilvēka būtībai. lnārs Karpovs un Krasovskis strādāja vienā taksometru parkā. Karpovs kādreiz veda Krasovski ar jauno sievu no dzimtsarakstu nodaļas mājās ziediem greznotā kāzu mašīnā. Sarkanas tulpes uz melnas «Volgas».

Kāds no draugiem nosaka:

- It kā bērēs.

Viņu aprāva:

- Ko tu runā...

Krasovskis, tikko kā apsievojies, vienīgais visā šajā sabiedrībā bija skaidrā un pašapzinīgi sēdēja, nedaudz atvirzījies no sievas. Viņš nebūt neatstāja laimīga cilvēka iespaidu. Meža (Mezis, pārkrievots latviešu - Miezis), viņa vēlākā līdzdalībnieka, vēl nebija... Viņš parādīsies krietni vēlāk. Kāzās piedalījās viņa vecākais brālis. Krasovskis un Karpovs nebija ne draugi, ne biedri. Vienkārši Krasovskim arodkomitejā pirms kāzām pateica:

- Karpovs tevi aizvedīs.

Zināja, ka viņš labprāt piedalās līdzīgos pasākumos, kaut daudzi taksometru šoferi no tā centās izvairīties. Tiesā es redzēju viņa sievu. Viņa sēdēja kopā ar māti. Māte raudāja, bet sieva likās mierīga, gandriz klāt neesoša, tikai iekaisušajās sausajās acīs it kā uz visiem laikiem bija sastindzis briesmīgs izbrins. Viņa ne reizi nepagriezās uz apsūdzēto sola pusi...

Krasovskis un Mezis bija tur, aiz barjeras. Krasovskis sēdēja, stipri saliecies, viņš nebija saredzams, tikai mati un piere... Viņš tā sēdēja stundām ilgi, nemainot pozu, kā miegā vai transā. Starpbrīžos jauna sieviete advokāte viņam deva nomierinošās belloida tabletes. Gribējās viņu apskatīt, bet viņš nerādījās, nepacēla galvu... Tā mēdz būt zooloģiskajā dārzā, plēsoņa ieraujas alā un nav redzams, tikai ķetna rēgojas vai krēpes gabals. Gaidi, kamēr viņš parādīsies, bet tas tur tup stundām... Bet te cilvēks sēdēja, ne plēsoņa, ne zvērs, cilvēks, nepavisam ne muļķis, attapīgs. Pat ne bez pievilcības, kā runāja tie, kuri viņu pazina. Vēl jo vairāk apvainojošs šis salīdzinājums ir bīstamam un nekaitigam zvēram, kurš nošķirts krātiņā.

Tiesas dienas bija gandriz tik pat smagas sievai un mātei, kā tie mirkļi, kad viņas uzzināja par notikušo. Atkal un atkal, kā palēninātā filma, tika attēlots moments, kad viņām tuvs cilvēks beidza eksistēt. Kad ar šo divu, kas tagad sēdēja aiz barjeras, vardarbīgo ricibu viņš uz visiem laikiem tika atrauts no bērniem, no mājas. Zālē sēdēja kā par brīnumu palicis dzivajos inkasents - otrs cietušais šajā lietā.

Naudai, kuru viņam atņēma Krasovskis, vajadzēja kļūt par slimības pabalstiem, prēmijām, algu. Maza vecenīte ar platu zemnieces seju, kažociņā, kolhozniece no Mozdokas, Krasovska māte... Viņas vīrs, Nikolajs Krasovskis, neatgriezās no kara. Starpbrižos viņa vientuļi stāv gaitenī un visu laiku kaut ko čukst, it kā lūgšanas skaitot. Un nevar saprast, ko. Un visu laiku es dzirdu viņas kliedzienu:

«Kā gan tā, Koļa?»

Tiesnesim un prokuroram viņš - apsūdzētais, Mezim - līdzdalībnieks. Visiem pārējiem šajā zālē viņš - slepkava. Viņai - dēls. Un tagad viņš ir pazudināts.

Nikolajam Krasovskim trīsdesmit divi gadi. Pabeidzis vidusskolu Mozdokā. Astoņpadsmit gadu vecumā nozaga mopēdu un velosipēdu, tika notiesāts uz neilgu laiku.

- Gribēju sevi iepriecināt, bet iznāca par dārgu. Uz visiem laikiem atsita gribu piesavināties svešu mantu, --

tā viņš vēlāk atcerējās. Dienēja armijā, izmācījās tur par šoferi, pēc dienesta atgriezties Mozdokā negribējās... Bērnības pilsēta likās tāla un bāla. Un viņš palika te, Rīgā. Strādāja dažādās vietās, pēc tam iestājās darbā Rīgas taksometru parkā. Tagad tur ir Skonto stadions. Kā viņš pats stāsta, viņš daudz gaidīja no dzīves un daudz varēja. Bet reiz viņš nolēma, ka nekas neiznāks un ka viņš ir nelaimīgs cilvēks. Viņam ir sieva, bērns, bet tos viņš nekad neizjuta kā savu ģimeni...

Sievai - 19 gadu. Vēl tad, kad viņi tikai vienkārši satikās viens ar otru, Krasovskis bieži viņu sita. Reiz viņa piedraudēja, ka griezīsies tiesā. Taču uz tiesu viņa neaizgāja, bet abi viņi aizgāja uz dzimtsarakstu nodaļu. Attālumu no kautiņa līdz skūpstam viņi viegli pārvarēja. Vienīgais negrozāmais šajā laulība bija abpusēja neuzticēšanās. Vai viņš viņu mīlēja? Grūti pateikt. lekaustīit aiz greizsirdības - tas vēl nenozīmē mīlēt. Diez vai viņš vispār bija spējīgs mīlēt. Un kāda gan tur varēja būt mīlestība tādā dzīvē: iedzeršanās, ikdienišķos, īsos sakaros vakaros ar meitenēm, kuras iesēstas taksometrā un bez kavešanās piesola visu, ko gribi. Kaut gan ļoti sen, vēl pirms armijas viņš mīlēja vienu, tikai atcerēties par to negribas. ...

Viņš ir ļoti runīgs. Pat cilvēkiem, kurus viņš gatavojās teju teju nogalināt, viņš labprāt un sīki stāstija par savu dzīvi ar visām, sveša cilvēka zināšanai pavisam nevajadzigām detaļām. Viņš pazina, paša vārdiem runājot, pusi Rīgas, tikai draugu viņam nekad nebija. Viņš mīlēja stāstīt, ne uzklausīt cilvēkus. Tikai, kad viņš pats stāstīja, citi arī ne visai klausījās. Īstas draudzēšanās vietā bija cits - tas, ko mēdz apzīmēt ar vārdu «pasēdēt - pie alus glāzes, pie degvīna pudeles, ar truliem, bezjēgas lamu vārdiem. Taksistiem brīva diena, visi kopā ar ģimenēm vai ar draugiem. Bet viņš ari izejamās dienās kaut kur pazūd. Mājās viņa nav. Beidzamajā laikā viņš pa vakariem bija pie Meža. Tur dzēra visi: gan māte, gan māsa, gan brāļi.

Vladimirs Mezis, ja sit, tad cilvēku nogāž. Un nekā nebaidās. Un neaizsvilstas pusapgriezienā, ja kāds kaut ko ne tā pasaka. Un var aizmigt pēc jebkuras pļēgurošanas un pamosties ar vieglu, domu nenomāktu galvu. Sevišķi Krasovskis apskauda viņu par to, ka Mezis nekad nepadomā, kurp rit viņa dzīve, kāpēc viņa tā arī nav izdevusies. Un vēl par to, ka Mezim nav pat divdesmit četru gadu.

Mežu ģimene dzīvoja Matīsa (toreiz Revolūcijas ielas 43.vai 45. iekšpagalma namā. Apkārtējo ēku iedzīvotāji zināja bravurīgu, bieži vien iereibušu jaunu vīriešu kompāniju, kuru mēdza  saukt par Ziedoņdārza bandu. Bērnībā bija nācies redzēt kādu kautiņu, kur 3 (divi no tiem - brāļi Meži ) no šīs kompānijas mēģināja piekaut kādu jaunu vīrieti, kurš bija kaut ko aizrādījis kompānijai bērnu Ziedoņdārza slidotavā. Bērni no slidotavas aizskrēja uz tuvāko telefona būdu un izsauca miliciju. Ilgi bija jāpārliecina, ka tiešām trīs ģenerāti sit cilvēku, jo onkuļi otrā klausules galā domāja, ka bērni draiskojas.

Divdesmit četri gadi Mezim palika tiesas sākuma dienā. Jauno gadu viņi sagaidīja kopā. Tajā dienā Krasovski šķita apciemojusi iedvesma. Viņš uzstājās. Kā arvien, viņš bija kompānijas dvēsele. Un jau rītausmā viņš paaicināja Mezi malā un pateica viņam apmēram sekojoši:

- Ja tu tā dzīvosi, Mezi, tad nokvēpināsi savu dzīvi neglīti un garlaicīgi. Dzīvē, Mezi, vajag degt un riskēt, iet bojā un atdzimt. Ķert lielo kapeiku un to notaupīt. Norausim mēs ar tevi lielu taukšķi, aizbrauksim tālu tālu, kur mūs neviens nav redzējis. Un uzsāksim jaunu dzīvi.

- Kāpēc? Man arī vecā patīk, - iebilda Mezis.

- Muļķis tu, Mezi, esi, bez izdomas. Klausies mani labi uzmanīgi un atceries. Saruna būs nopietna. Un viņš izklāstīja Mezim plānu, par kuru domāja jau ilgi. Šis plāns bija diezgan skaidrs, asprātīgs, ar daudzām skaidri apdomātām detaļām, izmantojot Krasovska šofera profesiju. Plāna būtība bija iegūt taksometru parka mašīnu, kas apkalpo inkasentus, bet tas nozīmē, likvidēt šīs mašīnas šoferi, nomainīt to ar viņu, Krasovski. Pēc tam likvidēt inkasentus. Pirmajā operācijas daļā Mezim vajadzēja paslēpties bagāžas tilpnē un izkāpt izšķirošajā momentā, lai pārsteigtu inkasentus negaidīti.

Pēc tam mašīnu ar nogalināto cilvēku līķiem vajadzēja noslīcināt Daugavā, bet tādēļ vajadzēja izgatavot speciālas laipas. Galvenais pirmās daļas plānā bija izmānīt tālu ārpus pilsētas taksometra šoferi, kuram tajā dienā vajadzēja apkalpot inkasentus. Mezim bija divi jautājumi. Pirmais: ar ko mēs viņus - viņiem taču ir pistoles.

Otrs: cik?

Uz pirmo Krasovskis atbildēja, ka tas lai viņu neuztrauc. Visu, kas šādam pasākumam nepieciešams, atradīsim.

Uz otru viņš viegli un bez vilcināšanās atbildēja: - Daudz. Un - uz pusēm.

Mezis skatījās drusku apdullis. Nolamājās, nomurmināja:

- Bet vai neiekritīsim?

Pēc tam atmeta ar roku un iesmējās. Un Krasovskī atkal pamodās skaudība. Par to, ka Mezis tik viegli un bez izbrīna piekrita. Krasovskis izdomāja šo plānu, izstrādāja to, bet viņš joprojām nebija pārliecināts, ka izdarīs. Visa šī saruna bija, kā mēdz teikt, iesildīšanās, taustīšana. Visa lieta bija riskanta, šausmīga. Un viņš līdz galam vēl nezināja: vai ir vērts? Bet Mezis jau izlēma, beziztēles cilvēkam nepiemita arī bailes. Tagad Krasovskim bija līdzdalībnieks.

Krasovskim patika tikšanās ar sievietēm, kuras viņu žēloja. Viņš nāca pie tām, viņas to baroja, reizēm uzlika galdā kortelīti. Iedzēris un atsilis pēc maiņas, viņš mīlēja parunāt par dzivi, kas nav izdevusies, par to, ka viņš būtībā ir nesaprasts un nenovērtēts cilvēks. Visas šīs sievietes bija ne visai jaunas un ne sevišķas veiksminieces ģimenes dzīvē, šķirtenes, kuras pašas audzina bērnus, sievietes bez sevišķām pretenzijām un bez lielām cerībām. Visbiežāk viņš izvēlējās oficiantes, ēdnīcu darbinieces. Ar viņām bija mājīgi un varēja paēst. Tā arī īsināja savus vakarus. Reizēm gan, saniknojies, sajūtot naidu arī pret visām šīm sievietēm un visiem cilvēkiem vispār, duļķaini un bezjēdzīgi lamājās.

Pasts nesa vēstules no mātes. Tikai rokraksti bija dažādi: gan kārtīgs, pusbērnišķīgs, gan steidzigs, tikko salasāms, Māte rakstīt neprata. Viņas vietā rakstija citi.

- Labāk būtu atgriezties dzimtajā vietā, dēliņ,

- viņa rakstīja. - Te cilvēki ir mierīgi un arī dzīve tagad nav slikta, bet darbu tu atradīsi. Man sirds sāp no šīs nepārtrauktās Šķiršanās. Viņš nekad neatbildēja. Par māti domāja reti. Atcerējās viņu visbiežāk tad, kad bija iereibis un juta neizprotamas bailes no rītdienas.

Īstenībā viņam ne no kā nevajadzēja bīties. Ienaidnieku, šķiet, viņam nebija, draugus meklēt viņš pats negribēja. Kad viņš iecerēja to, tad iedomājās par māti sākumā ar vieglu, it kā dzelošu sāpi, no kuras gribējās ātrāk atbrīvoties. Bet pēc tam apdomājās citādi, jau lietišķi, skaidri. Mātei Mozdokā pieder mājele. Skaidrs, viņa to nekad nepārdos. Kāpēc viņai pārbraukt uz dzīvi šurp? Viņam no šis mājeles labuma tik daudz, cik no āža - piena. Bet mājele šī var noderēt...

Tā teikt, leģendai. No kurienes viņam tā nauda, ko viņš iegūs? Bet viņš cerēja uz miljonu vecajā naudā (Naudu viņš mīlēja skaitīt pa vecam. Vairāk iznāca). Tad lūk, šis miljons, ja viņu iztaujās, saņemts par mājeles pārdošanu. Kas to ies pārbaudīt? Bet kāpēc tik daudz? Bet tā nav jūsu lieta, dārgie biedri. Māja bija ļoti laba, tādas lēti nepārdod. Bet pie kā viņš ies pirmajā naktī pēc tā? Nē, pie pudeles brāļiem nē. Viņš ies pie savām sievietēm. Sievišķi viņu paslēps, un pabaros, un padzirdīs, un pat skābu sulu iedos no rīta, lai galva nesāpētu. Tad viņš gulēs tīrā gultā, bet draudzene aizies uz darbu. Uz galda atstās brokastis. Un aizejot viņš saglabās sirdī pateicību un atmiņai atstās suvenīru, bet varbūt arī tīrā veidā - rubļus. Sievietes - tie ir mūsu labākie draugi grūtā brīdī. Bet ko darīs Mezis, viņa palīgs? Nāksies arī par viņu padomāt. Nāksies arī viņam atrast vietiņu, kur atpūsties. Un vēl viena detaļa darīja viņam rūpes. Kad viņš vedīs inkasentus un pienāks brīdis tikt ar viņiem galā, nāksies iziet no mašīnas un atvērt bagāžas tilpni, lai izlaistu Mezi. Tātad, vajag izkāpt vairākkārt, lai neuzvedinātu uz nevajadzīgām domām. Viss ir normāli, šef, vajag tikai apskatīt pakaļējo riepu. Un pļāpāt, pļāpāt bez apstājas, lai viņi sēdētu klusītiņām un klausītos. `

«Slepkavības ieroči: smags metāla stienis un dakšas (dakšu zars saīsināts, asi uztrīts, pārtīts ar izolācijas lenti)» (no protokola). Var saprast visu ko. Grūti saprast slepkavu, negribas viņu saprast. Nav iespējams aptvert viņa rīcības sistēmu. Grūti saprast viņa uzskatu sistēmu, viņa attieksmi pret cilvēkiem, viņa sajūtas. Kur ir tā robeža, kas atdala šo cilvēku, tādu pašu, kā visi, no visiem? Kad viņā nobrieda gatavība nogalināt dzīvu būtni?

Lūk, viņš sēd aiz barjeras. Pazudis, uzblīdis, bāls. Vientuļš visbriesmigākajā vientulībā - atstumtībā. Tiesas laikā runāja par to, ka darba kolektīvam vajadzēja painteresēties, kāpēc Krasovskis no decembra nestrādā, bet skaitās kolonnas šofera sarakstā. Kur viņš? Kas ar viņu? Varēja painteresēties. Vajadzēja. Taču tā ir tikai daļa no nozieguma profilakses. Cilvēciskuma un labsirdības izpausmes viņi abi uzskatīja par izlikšanos un liekulību. Viss tas ir «ļa-ļa», kā bija pieņemts izteikties viņu vidē. Viņi ticēja, ka visu var nodarīt «pa kluso» - pa kluso halturēt, paņemt svešu, atgrūst vājāko. Domāja, ka var pa kluso nogalināt. Viņiem šķita, ka noziegums, kuru neviens nav redzējis, tas nemaz nav noziegums. Cilvēkos tu būsi tāds pats, kā visi. Bet tas, ko tu darīji momentā, kad neviens tevi neredzēja, tā jau ir cita lieta. Nav svarīgi, ko tu darīji vienatnē ar sevi un savu upuri un ar vēl kaut ko tādu sen aizmirstu, kas saucas par sirdsapziņa. Nav ko kautrēties.

Viņi pārvarēja pēdējo barjeru nevis tad, kad pirmo reizi iesita Karpovam, bet kad ar vīli uzasināja dakšu, kad izmēģināja stienīti mežā.

«Mezis bija tukšs cilvēks, tāpēc arī es pie viņa griezos. Dzimtenei viņš neko derīgu nav devis un nedos. Es gan strādāju jau no piecpadsmit gadu vecuma,» tā viņš teiks vēlāk izmeklēšanā.

«Man patika Krasovskis. Es zināja, ka viņš par velti nepļāpās. Lai nu kas, bet smadzenes viņam ir», tā Mezis vēlāk novērtēs Krasovski. Devītā janvāra rītā Krasovskis atnāca pie Meža zvērādas cepurē, uzstumtā uz acīm, tumšās brillēs, neparasti mazrunīgs un nikns, kā pēc lielas dzeršanas. Vajadzēja pierunāt taksometra šoferi, kam ir norīkojums uz bankas dispečeru punktu un kas strādā otrā maiņā. lepriekšējā noruna ar viņu jau bija. Tagad vajadzēja novest lietu līdz galam.

Krasovskis aizsūtīja Mezi. Pats viņš negribēja parkā rādīties. Mezis devās sarunāt. Krasovskis ar portfeli un saimniecības somu, kurā gulēja priekšmeti, gaidīja netālu no taksometru parka. . . Mezis atgriezās tukšā. Krasovskis tā arī bija domājis. Mezis - nejēga. Viņš nevienu pierunāt nevarēs. Taksometra šoferis, ar kuru iepriekš bija runāts, nesaprotamu iemeslu dēļ atteicās (Kāda intuīcija vinam pačukstēja? Vai vienkārša sagadīšanās?). Kā būt?

Taču jau noskaņojušies, Krasovskis zināja, ka, ja šodien neizdarīs, tad, iespējams, neizdarīs nekad. Jo vairāk tādēļ, ka devītnieks viņam ir laimīgs skaitlis, Un tad viņš iedomājās par Karpovu.

Karpovam arī no pieciem vakarā vajadzēja vadāt inkasentus. Krasovskis negribēja, lai tas notiktu ar Karpovu, bet tagad citas izejas nebija.

- Ar jums grib parunāt viens cilvēks. Jūsu labs draugs. Viņš tepat, blakus, -- teica Mezis Karpovam. Mezis un Karpovs gāja preti Krasovskim. Sākumā nebija ar mieru. Tad Krasovskis atgādināja: -- Nu ko tu man atsaki? Mēs taču ar tevi tikpat kā kopīgi iesvaidīti. Tu taču manās kāzās strādāji. Ātri tu, draugs, labu piemirsti. Aizbrauksim, zivis paņemsim, bērniem atvedisi. lepelnīsi drusku, tev nenāks par sliktu un mums arī ne. Un Karpovs padomāja, ka varbūt arī nebūtu slikti atvest bērniem lucīšus, bet, ja laimēsies, arī zuti. Padomju deficīta tukšajos veikalos pat desu lāga dabūt nevarēja. Bērni bija divi - vienam seši gadi, otram trīs. Piekrita. Devās ceļā.

Krasovskim pie kājām gulēja liela saimniecības soma. Mezis turēja pamatīgu portfeli, Karpovam par to nebija nekādas daļas. Vai maz ko ļaudis ved? Karpovs par slikto vispār nekad nedomāja. Viņš ar slikto reti arī sastapās. Ja ar cilvēkiem pa labam, arī viņi tev sliktu nevēlēs. Viņš ar pasažieriem nekad nerājās. Ja jau lūdz, tad vajag aizvest. Kāpēc sėv un cilvēkiem nervus bojāt? Viņu arī parkā uzsatīja par atsaucīgu. Braukt viņam uz turieni negribējās, bet atteikties nevarēja. Savs puisis, no taksoparka. Un, patiešām, uz dzimtsarakstu viņu veda. Brauca mierīgi, sarunājoties, garām tukšiem ciematiem. Šis vietas Karpovam bija pazīstamas, šurp viņš kaut kad vasarā bija braucis pie zvejniekiem. Te viņam vairāk patika nekā civilizētā Jūrmalas pusē. Un viņš sapņoju par to, kaut ātrāk pienāktu vasara un, varbūt, viņš atvedīs šurp savus bērnus, sievu, noīrēs nedārgu istabu un no maiņām brīvajās dienās brauks šurp, un viņi visi kopā ies peldēties vēsajā ūdenī...

Viņš nesaprata: kas tas? Vai tiešām kaut kam uzdrāzies? No kurienes šis smagais, briesmīgais belziens, necilvēciskais krakšķis... Bet tā taču viņa galva nokrakšķēja. Bet viņš vēl ir dzīvs, vēl saredz ceļu. Dievs, kas tas? Otrs sitiens, ass kā dūriens, jau plecā. Un blakus - zvērisks, sarkans, pārvērsts ģimis. Ak, lūk kas... Bet par ko gan viņi... Viņš saprata, ka pakaļējais piecēlies kājās un pārliecies viņam pāri, bet otrs kaut ko kliedz, tikai balsis nedzird. (Pēc Meža liecības Krasovskis kliedza: «Nobeidz viņui ātrāk, neļauj izlēkt.»)

Dakšas zars, kuru turēja Mezis, visu laiku slīdēja kaut kur sāņus, netrāpīja, ķērās plecā, pārdūra polsterējumu. Grūti bija atvēzēties kā nākas, un Krasovskis sāka žņaugt Karpovu. Bet Karpovs krākdams rāvās viņiem no rokām ārā, skrāpēja, koda viņiem rokās. Viņam tomēr izdevās izvelties no mašīnas sniegā, uz zemes. Viņi pēc kārtas, viens aiz otra, ar visu savu smagumu ar kājām uzlēca uz gulošā. (Pēc Krasovska liecības Karpovs kliedzis: «Tikai nenogaliniet, puiši! Es taču jums nekā neesmu nodarījis”) Viņam likās: tie ir paklausījuši, iet projām, kādu sekundi bija kluss...

Un tad kaut kas dedzinošs dziļi iedūrās viņam mugurā. Tad viņš sāka ierakties sniegā, ķēra sniegu ar muti, un kādu bridi sāpes nebija jūtamas. Bija auksti un šķita, ka tas viss ir tikai murgs, sapnis, vienkārši uz sekundi «nolüzis», aizmidzis pie stūres. Tikai laikā attapties, un milzīgais betona stabs, kurš virzijās viņam preti, nograbēs un paliks aiz muguras... Karpovam bija astoņi rubļi, pa rublim; maiņai. Paņēma.

Tagad viņiem vajadzēja steigties. Pēc grafika Karpovam vajadzēja drīz sākt maiņu. Brauca uz pilsētu klusēdami. Pēkšņi Krasovskim likās, ka Karpovs vaid. Viņš atvēris bagāžas tilpni, un Mezis vēl vairākkārt ar dakšām iedūra Karpova ķermenī. Īstenibā Karpovs jau bija beigts. Gaiss izplūda no plaušām", un tas bija līdzīgi ilgam, žēlabainam vaidam. Pie tuvējās aptiekas viņi pieturēja. Krasovskis nopirka vati un saites. Viņš pārsēja roku, iemeta mutē validola tableti.

- Dod man ari, -- palūdza Mezis. Viņš nezināja, kas tas ir, un viņam arī nekas nesāpēja. Vienkārši viņam patika darīt pakaļ Krasovskim. Zāles bija saldskābas, un Mezim patika, Pēc tam viņi nopirka pusstopu degvīna. Mezis izdzēra, bet Krasovskis norīvēja rokas un seju. Viņam visu laiku bija auksti. Pēc tam viņi iemeta nedzīvo ķermeni tranšejā, nosedza ar zariem, sameta virsū sniegu un aizbrauca uz pilsētu. Tur, Kronvalda bulvārī viņi apstājās un nopirka katram pa tāfelītei šokolādes.

Izmeklēšanā Krasovskis teica: - Ja mani tiesa atstātu dzīvību, es aizbrauktu uz tālu kaktu, strādātu par zirgu puisi un rakstītu bērniem grāmatas. Viņi iztīrīja bagāžas tilpni, nomazgāja asinis. Mezis iegūlās bagāžas nodalījumā. Viņš bija neilona ziemas jakā un, pēc Krasovska norādījuma, to noģērba, lai tā nešvīkstētu. Viņš tagad gulēja tur, kur vēl pirms 20 minūtēm bija Karpova līķis. Sākās pats galvenais. Krasovskis salauza pogu slēdžus, lai aizmugures durvis inkasenti nevarētu aizslēgt. Pēc tam, uzrādījis Karpova ceļa zīmi, viņš iebrauca bankas teritorijā. Karpova vietā parakstījās dokumentā, viņam līdzi mašīnā iesēdās divi cilvēki, divi inkasenti. Viņš vadāja tos no punkta uz punktu, izklaidēja tos, stāstīja dažādus notikumus, anekdotes, kāpa ārā visās pieturās, pārbaudot pakaļējo riteni.

Lubānas ielā, kas šajā laikā bija diezgan tukša, pēdējā inkasācijas punktā pirms atgriešanās bankā tajā momentā, kad viens no inkasentiem iegāja pa durvīm iekšā, Krasovskis izkāpa un atvēra bagāžas tilpni. Laiks! Te notiek kaut kas apbrīnojams, ne Krasovska, ne Meža neparedzēts. Tā vietā, lai momentāni izlēktu, atvērtu pakaļējās durvis, iekļūtu automašīnā, Mezis lēnītiņām, zaudējot tempu, sarāvies čokurā, lien pie pakaļējām durvīm. Krasovskis neizteiksmīgi raugās uz priekšu. Neapgriežoties, cenšoties pat nešķielét uz Meža pusi. «Nu ko tu veicies, kretīn!» viņš domās kliedz. Lūk, Mezis pie durtiņām. Viņš tās nerauj strauji uz savu pusi, bet it kā skrubinās ap durvīm, un viņa pirksti slīd pa rokturi, nespēdami uzspiest ar spēku.

Inkasents izbrīnā atskatās uz kluso, uzkumpušo cilvēku, pēc izskata invalīdu, kurš cenšas iekāpt taksometrā. Žēl invalīda, bet sēdināt iekšā nevar. Inkasents pagriezās atpakaļ un saberzēja nosalušās plaukstas. Te nu Mezis beidzot atguva kustību spēju. Viņš nobāla un skrēja prom no mašīnas. Viņam izlikās, ka inkasents ir ķēries pie pistoles.

Bet šajā momentā jau nāca ārā otrs inkasents. - Viss ir cauri, viss, viss, domāja Krasovskis, mehāniski spiezdams gāzes pedāli, neskatīdamies ne uz pirmo inkasentu, kurš ieņēma vietu aizmugurē, ne uz salīkušo Mezi, kurš palika aiz muguras un attālinājās aizvien tālāk un tālāk.

- Viss, viss par velti. Beigas -- izmisumā domāja Krasovskis un centās aptvert, kas ar Mezi, kālab viņš tā līda un grābstījās.

Un jau bankas dispečera punktā, parakstot ceļa zīmi Karpova vietā, gandriz čukstus atbildot uz kaut kādiem jautājamiem, tik tikko kustinot svina pielijušo mēli, viņš pēkšņi saprata izgāšanās iemeslu: Mezis nosalis bagāžas tilpnē pazaudējis kustības spēju. Nelietis, idiots šis Mezis. Visu pazudināja! Pēc norīkojumu Karpovam vajadzēja vest vēl divus inkasentus. Krasovskim negribējās braukt, ne vispār kustēties. Slima acīm raugoties dispečerē viņš lūdza, lai to noņem no maršruta. Viņam atteica.

Iekāpa inkasenti, viens blakus, pavisam jauniņš, Černiševs, Ļeņingradas Politehniskā institūta students, neklātnieks; otrs - Beinarovičs - aizmugurē. Tagad viņam pat gribējās sasisties, sadauzīt sevi un viņus kopā ar viņu nolādēto naudu. Patlaban viņš visus neieredzēja, pats sevi pat vēl vairāk kā citus - par muļķību. Visu taču apdomāja, bet tik un tā - šo to neparedzēja. Tagad taču ziema, un skaidrs, ka Mezis bagāžas tilpnē nosals. Viņš it kā pat piemirsa par Mezi. Kāda tur starpība, kur ir šis muļķis. Par velti uz viņu paļāvās. Viņam aiz bailēm sāka mesties slikta dlūša.

Apstājās pie kafejnīcas "Turaida" Pētera Stučkas (tagad un kādreiz - Tērbatas ielā) ņemt dienas peļņu, Te Krasovskis bija bijis vairākkārt. - Man šeit meitēns ir, oficiante, - nez kāpēc Krasovskis teica Černiševam. -- Jums ir labi, - ne tā gluži vienaldzīgi, bet varbūt arī ar ironiju teica Černiševs. Viņš sēdēja, domās iegrimis. Minūti vēlāk vajadzēja iznākt otram inkasentam. Krasovskis izrāva stieni, iesita Černiševam pa galvu. Černiševs saguma. Krasovskis paņēma maisu, atvēra durtiņas. Pēc tam izmeklēšanā, viņš teiks, ka darbojies afektā, ka nav gribējis uzbrukt Černiševam, par cik 90 procentu pret simts tam bija lemta neveiksme: jebkurā sekundē varēja parādīties otrs.

Pēc viņa vārdiem, tajā brīdī viņam bija viss vienalga. Bēga gar tramvaja sliedēm, gar taksometru stāvvietu, garām vientuļiem gājējiem, kļuva karsti, nometu mēteli. Bēga kā miglā, bet reizē nemainīgi pieturējās pie noteikta maršruta. Tagad tas, ko viņš bija iecerējis, piepildijās, un viņam bija viegli. Tikai maiss bija ļoti smags. Nekad viņš nebija iedomājies, ka nauda varētu svērt tik daudz... Tā svēra kilogramus četrdesmit. Izmeklēšanas laikā, sevišķi pirmajās dienās, Krasovskis visu laiku pozēja. Viņu uzņēma dokumentālā filmā. Un viņš stāvēja kameras priekšā gandrīz ar prieku. Viņš mēļoja, ka šī kamera viņam patīkot labāk nekā tā. Vienam no kinematogrāfistiem viņš iespieda saujā savu foto uzņēmumu ar parakstu: «No gangstera Krasovska». Pēc tam viņš salūza. Sagribējās dzivot.

Kad pirmo reizi izskanēja šie vārdi «augstāko soda mēru», ko pateica prokurors savas runas nobeigumā, Krasovskis novaidējās un apsardze skaidri sadzirdēja: - Par ko gan to... Māmiņ? Viņa māte sēdēja zālē. Tajā brīdi, kad viņa izdzirda prokurora vārdus, viņa nezaudēja samaņu un nesāka kliegt.. . ledarbojās cits instinkts, pašaizliedzības instinkts... Viņa piecēlās. Likās vēl mirklis, un viņa izlauzīsies cauri solu rindām, garām apsardzei, salauzīs augsto barjeru, kas viņu šķīra no citiem ļaudīm, aizkļūs pie sava dēla, paņems viņu uz rokām un aiznesīs. Tikai garām apsardzei netiek. Viņai paskaidroja, ka tas vēl nav spriedums... Meža māte un māsa liecina, ka tajā dienā viņš pārnācis mājās samērā agri, bez jakas, nosmērētā un saburzītā uzvalkā, ka viņš skatījies televizoru, daudz ēdis un, kas sevišķi dīvaini, vakarā nekur nav gājis. Pa televizoru viņam patika skatīties daudzsēriju detektīvus un hokeju. Tādās dienās viņš sēdēja mājās. Bet šajā vakarā viņš skatījās visu pēc kārtas. Māte maz interesējās par to, kur viņš ir, ar ko draudzējas.

- Ko tad es, staigāša viņam ar mietu pakal? - viņa saka. - Lidz astoņpadsmit gadiem staigāju, bet tagad ir pieaudzis, lai dara, ko grib. Viņš palūdza mātei izmazgāt bikses. Uz biksēm bija brūni traipi. Asinis viegli atmazgājās. Kad tās gludināja, viņa nodomāja: droši vien atkal kaut ko savārijis... Jauno jaciņu pazaudējis. Bet izvaicāt nesāka. Tā kā tā taisnību neteiks. Droši vien sita kādu . Nu ko, patiešām, vai ar mietu viņam pakaļ staigāt? Kaut tikai neiekristu atkal kā pirms dažiem gadiem. Tad pirmo reizi tika notiesāts par kautiņu. Citi diezin ko izstrādā un netiek noķerti, bet šis, mulķītis, vienmēr...

Beinarovičs iznāca no kafejnīcas, ieraudzija bezsamaņā gulošo Černiševu un, turot vienu roku uz pistoles, ar otru spiežot sev klāt maisu ar naudu, metās uz kafejnicu zvanīt «Ātrajai» un uz miliciju. Vispirms meklēja Karpovu. Viņa paraksts taču bija uz dispečera lapas. Atnāca pie viņa mājās. Bērni jau gulēja. Sieva bija nomodā. Gludināja tikko mazgāto veļu. lt kā snaudā iegrimusī istaba smaržoja pēc bērniem.

-Kas ar viņu? - uztraucās sieva, kad ieraudzīja milicijas darbiniekus. Viņu palūdza atbraukt līdzi, lai noskaidrotu dažas neskaidrības. - Viņš to nevarēja, - viņa atkārtoja. - Pie savas dzīvības varu apzvērēt, tas nav viņš... Dievs, bet kas ir ar viņu? Mājās neatrada viņa ģīmetni. Viņa fotogrāfija atrada parkā. Tā bija uz Goda plāksnes.

Taksometra šoferi, kuri viņu pazina, teica: - Tas nav viņš, nav Inārs. Viņš ne tikai iesist, pat nodarīt pāri nevienam nav spējīgs. Arī tāpat bija skaidrs, ka slepkavojis nav Karpovs. To pierādīja pirmā konfrontācija ar Beinaroviču un nedaudz vēlāk ar smagu traumu ieguvušo Černiševu. Bet viņš varēja būt līdzzinātājs.

Krasovskis ar smago maisu slapstījās pa pavārtēm. Viņš zināja, ka šajā pilsētā tam var dot pajumti divi cilvēki - divas sievietes. Otrajai viņš varēja samelot par māju, kuru pārdevis Mozdokā, bet pie pirmās viņš, gribi vai negribi, bija spiests ierasties ar inkasenta maisu, kas bija pilns ar naudas paciņām. Tās kabatā neiebāzīsi. Kažokādas cepurē, bez mēteļa, ar lielu maisu plecā, - tāds viņš ieradās pie savas draudzenes, kura dzīvoja Rumbulā, netālu no lidlauka.

- Kas noticis? - viņa izbijusies jautāja.

- Es aplaupīju banku, viņš atbildēja, un nebija saprotams, vai joko vai runā nopietni... - Ārā ir auksti. Uzliec tēju. Sieviete pēc tam stāstīja, ka gribējusi nekavējoties ziņot, kur nākas, bet baidījusies, ka viņam ir ierocis. Viņas piecgadīgais dēlēns taču gulēja blakus istabā. Var jau būt, ka tā... Bet visticamāk, ka negribēja nodot cilvēku, kurš pašai patika.

- Vai tu... cilvēkus neaiztiki? - viņa klusītēm vaicāja. - Es esmu gangsteris, nevis slepkava, -- sacīja Krasovskis. - Man paliek slikti no asiņu izskata vien. Viņa stāsta, ka noticējusi viņam. Vai tā esot viņas lieta - visu atšķetināt? «Lai tiek galā tie, kuriem tas nākas», viņa domāja šajā momentā, nesaprotot, ka kļūst par līdzvainīgu. Viņš izvilka smagu, blivu banknošu paciņu no maisa, diez kāpēc izkaisīja to, pēc tam saņurcīja kamolā un pastiepa viņai:

- Paņem konjaku un ko rijamu... Esmu zvēriski noguris. Naudu netaupi. Veikali sen bija slēgti. Nācās konjaku pirkt restorānā. Atnāca, atnesa konjaku, atdeva viņam 80 rubļu.

- Atstāj tos sev, bērniem kaut ko nopirksi, - teica Krasovskis. Sekundi ilgi vilcinājās, tad paņēma. Visu nakti abi skaitīja naudu un pārvietoja no maisa saimniecības somā.

- Ar tādu naudu, pilsoni priekšniek, es pats esmu priekšnieks, - viņš teica vienam no milicijas darbiniekiem, kad viņu apcietināja. Ar tādu naudu. Kādus vārtus tā varēja atvērt? Viņš varēja nopirkt biļeti uz jebkuru valsts pilsētu, varēja aizbraukt kaut uz Tālajiem Austrumiem, kaut uz Vidusāziju, bet, lai kur viņš būtu, viņam nāktos bēguļot, drebēt, slēpties un bēdzināt savu naudu. Viņam vajadzēja visu laiku gaidīt. Nauda nebija bagātība, tā bija lietisks pierādījums. Bet naudas bija daudz, tik daudz, ka likās, tā vispār nav nauda, kuras dēļ viņš visu uzsāka, bet vienkārši krāsaini papīri, līdzīgi pasta kartītēm. Acis sāka sāpēt no šiem sarkanajiem papīriem. Patiešām, tur pietiktu visai dzīvei, bet viņš pēkšņi vēsi nodomāja: «Nu, ko ar to darīt? Pat mašīnu nenopirksi… Vajag dabūt jaunu pasi, bet tas nozīmē, vajag atkal. . .»

Tiesa, televizoru var nopirkt krāsaino, bet kur viņš to televizoru? Mājas viņam nav un nebūs, jo, lai nopirktu māju, vajag pierakstu... " Visu to, droši vien, varēja kārtot, bet viņš juta: spēka nepietiks. Viņš pēkšņi atcerējās, kā sādžā ielīdis kolhoza ķiršu dārzā. Ķiršu bija daudz, bet ēda steigā, aizrīdamies, bez baudas... Salduma nejuta, mutē bija tikai skābums. Viņš apreiba no siltuma, konjaka, no sievietes tuvuma un bailes, kas te radās, te izgaisa, tagad pazuda. Viņam gribējās sarunāties: Viņš bez iemesla smējās, centās būt asprātīgs. - Vai tu man dosi politisku patvērumu savā mājā? - viņš teica draudzenei. -Nē, - cieti atbildēja viņa, - ej projām, Koļa, mani iekšā nejauc.

Sešos no rīta viņa piecēlās, pabaroja dēlu, atstāja brokastis Krasovskim un kopā ar bērnu aizgāja. Vajadzēja aizvest puisēnu uz bērnudārzu un paspēt laikā uz darbu. Viņa ēdnīcā bija vecākā oficiante. Krasovskis gulēja. Kad pamodās, pirmais, par ko iedomājās: «Bija vakarējais vai tikai izlikās?» Soma ar naudu stāvēja blakus dīvānam. Bija. Caur plānām, neapšūtām durvīm bija dzirdama ārdurvju virināšana, cilvēku rīta sarunas, steidzoties uz darbu, bērnu saucieni, skrienot, lai nenokavētu stundas. Viņš pēkšņi izjuta iepriekšējās drausmīgās bailes, kas bija līdzīgas vēdergraizēm...

Nevarēja izkāpt no gultas. Pēc minūtes tās pārgāja. lzdzēra konjakua, nomazgājās. Istaba bija nokopta, kaktā sērdienigi stāvēja bērna tupelītes un kuģītis. Uz lakotā, spīdīgā trijdaļīgā tualetes spoguļa galdiņa spīdēja lūpu zīmuļa zeltītais futrālis, pūderis, losjons. Krasovskis, izrāva no skolas burtnīcas lapiņu un uz tās gabaliņa uzrakstīja zīmīti, kurā bija tikai viens vārds: «Paldies». Pēc tam viņš izņēma no somas naudas paciņu un nolika to blakus. Tur bija 800 rubļu. Liela nauda tam laikam. Ļoti liela.

- Es protu pateikties cilvēkiem, kuri pastiepuši man palidzīgu roku grūtā bridi, - viņš teica izmeklēšanā. Pēdējā brīdī, pasvārstijies, viņš paņēma atpakaļ trīs papīriņus pa 50 rubļiem. Pateikties vajag, bet ne tik daudz. Tagad viņš gāja pie otras savas draudzenes, pie otras «paziņas», kā viņš to nosauca izmeklēšanā. Ar šo sievieti attiecības bija ilgākas un sarežģītākas. Reizēm Krasovskim šķita, ka viņš apprecēs Irinu. Viņas nebija mājās, durvis atvēra kaimiņš. Krasovskis nolika somu blakus, un, sēdot uz dīvāniņa, aizmiga. Neparasta miegainība māca viņu arī turpmākajās dienās tajās minūtēs un stundās, kad viņš palika viens. Irinas klātbūtnē viņš, gluži otrādi, daudz un uzbudināti runāja, smējās, nepārtraukti staigāja pa istabu, kala nākotnes plānus. .

Sieviete pārnāca, nopriecājās par viņu, pamēģināju novākt malā somu, kas stāvēja istabas vidū, dīvāna priekšā. Soma bija smaga. -- Kas tajā? - painteresējās. - Nu tā, visādi sīkumi, viņš atbildēja un pameta gaisā naudas paciņu. Gribējās spēlēties, nevērīgi izlikties, apžilbināt sievieti, bet vajadzēja turēties rāmjos. - Tu nebaidies, ko seju izstiepi - man bija māja Mozdokā. Tagad mājas nav. Tagad te mana māja, vinš aplaida ar roku apli pustukšajā istabā.

Televizoru nopirksim? - viņa jautāja ar aizturētu elpu. - Nopirksim, - viņš iesmējās, - Mašīnu nopirksim. Pabraukāsim. Ko gribi, to arī nopirksim, bet pašreiz vajadzētu iedzert, uzkost. Viņa devās uz veikalu. Viņš mazgājās vannā. Rokā bija dziļa koduma rēta. Ar bažām iedomājās par nogalināto...

Pēc tam pats sevi mierināja: -Eh, velns ar viņu, par vienu idiotu mazāk. Viņa atnesa uzkožamos, degvīnu. Dzēra. Krasovskis visu laiku smējās. Ieradās Irinas paziņa. Viņam bija jocīgs uzvārds - Sloka. Ir tāda pilsētiņa - Sloka. -- Varbūt aizbraukt uz Sloku? - domāja Krasovskis -- Nē, par tuvu. Varbūt uz Ordžonikidzi? Kurp aizbraukt? Visu vajag nomainīt: gan pilsētu, gan pasi, gan bābas, gan uzvārdu. Vajag bēgt. Lūk, aiziešu tūlīt un iesēdīšos lidmašīnā (Lidmašīna iekāpt viņš nevarēja, jo bija iznīcinājis savu pasi.) Un uz staciju viņš arī neaizgāja. Domāja, vēl paspēs.

Naktī slēpa naudu skapjaugšā un uz bēniņiem. Viena paciņa noklīda, iekrita putekļainajā, zirnekļu tīkliem aizaustajā spraugā. Irina pēc tam to atrada un paslēpa... Gan noderēs saimniecībā (Šīs viņas pūles maksās pašai papildu soda laiku.) Nu tik sākās dzīve! Nikolajs, kurš tā mīlēja iedzert un papriecāties par brīvu, tā teikt, nežēloja izdevumus. Dzer, cik lien! Irinai viņš uzdāvināja trīs tūkstošus televizoram un citiem kultūras un saimnieciskiem mērķiem. Visu nākamo dienu līdz vēlam vakaram Nikolajs arī dzēra. Par Mezi viņš nedomāja. lt kā nebūtu tāda Meža. Tikai vienu reizi iedomājās: «Bet ja nu viņu jau saņēmuši ciet?»

Cik labi, ka viņš Mezim neparādīja šos savus slepenos dzīvokļus! Kaut šis te bija izdomāts pareizi. Tikai -- kāpēc lai viņu tik ātri saņemtu? Staigā droši vien, aizņemas no kaimiņiem, no māsas pa rublītim simt gramiem. «Stulbenis tu esi, Mezi... Dažs ir kungā, bet dažs -- pazudis. Uzvarētājus nesoda.»

- Ko tu pa miegam murmini? - vaicāja viņam sieviete. - Domāju, - atbildēja Krasovskis. -- Par ko? - Ko, vai tevi kāds nolīdzis? - asi teica Krasovskis. Viņa nesaprata un apvainojās, pagriezās pret sienu. Tik labi palīksmoja, bet tagad kļūst rupjš.

Kad Mezim atnāca pakaļ, viņš sēdēja virtuvē un ēda. Palūdza vienīgi, lai ļaui paēst pusdienas. -- Pie mums pabeigsiet pusdienot, - viņam teica. Viņš piecēlās un mierīgi devās ceļā. Viņa izturētība bija apbrīnojama. Kaut gan, vai tā būtu izturētība? Drīzāk pilnīgs iztēles trūkums. Viņš truli un mierīgi gāja. Viss, ko viņš darīja, bija truli un mierigi. «Varbūt nenošaus», viņš domāja. «Ja jau kādu nošaus, tad Nikolaju. Nikolajs taču to visu izdomāja, Bet es tikai tā, izpalīgos... It kā izpildītājs.»

Viņš bija dzirdējis kaut kur, ka izpildītājus apžēlojot. Visu izstāstīja jau pirmajā pratināšanā. Nākamajā dienā pa televīziju jau rādīja pazudušā noziedznieka portretu. Šo portretu redzēja Sloka. Noziedznieks bija ļoti līdzīgs puisim, kuru viņš sastapa pie Irinas... Šis puisis dzēra, sauss netikdams, izrunājās bez gala, un vispār Slokam likās uzbāzīgs un psihiski nenosvērts. Sloka palūdza Irinu iznākt ārā no dzīvokļa un uz ielas pastāstīja viņai par pārraidi, kuru tikko bija redzējis pa televizoru.

Irina apvainojās: - Vai maz ko rāda, piemēram, «izmeklēšanu vada lietpratēji.» -- Tu maldies, - teica Sloka, - tas ir uzvedums, bet te - brīdinājums pilsoņiem. Un es personiski pat ļoti tevi brīdinu. Viņa atcerējās somu un nobālusi ieskrēja istabā, kur sēdēja Nikolajs.

- Koļa... Tur vienu pa televizoru rādīja... Vai tu neko neesi izstrādājis? Krasovskis uzmanīgi viņā paskatījās un nomurmināja: -Ko tu mal? Drīz vien viņš aizgāja no viņas, paņēmis līdz somu ar naudu.

Taksometru parka darbinieki bija satriekiti par notikušo. Uz Karpova bērēm atnāca simtiem cilvēku. Bija mīitiņš. Teica runas. Atcerējās, kā viņš strādāja, cik izdarīgs un atsaucīgs bija. Bieži varēja dzirdēt: bija cilvēks. Bija.

Krasovskis, iekāpa elektrovilcienā, devās uz Ogri. Uz ceļiem viņš turēja somu ar naudu. Elektrovilciena vagonā viņam izlikās, ka to grib apzagt, kāds aizdomigs tips visu laiku turējās tuvumā. Ogrē pārnakšņoja sporta skoIā. Durvis atvēra viegli, ar nagliņu (sporta skola viņam bija pazīstama, viņš te jau nakšņoja kādreiz). Gulēja uz vingrošanas paklājiem, tukšā plašā zālē ar aizrėstotiem logiem. Pamodās, kad svīda gaisma. Ātri paņēma savu somu, izgāja un ar pirmo gadījuma mašīnu nokļuva tur, kur pilsēta beidzās un sākās ciemats, norēķinājās ar šoferi, izmeta līkumu ap autoinspekcijas posteni.

Pēc tam viņš nonāca pie mazas, pamestas viensētas un tur vecas, aiznaglotas mājas bēniņos paslēpa somu. Daļu naudas paņēma līdzi, sabāza kabatās. Krasovskis devās atpakaļ uz Rīgu. Vispirms aizgāja uz universālveikalu. Tur nopirka uzvalku, sudrabainu, dienvidslāvu ražojuma, zelta aproču pogas par 148 rubļiem, zelta pulksteni un pulksteņa aproci, kurpes, kreklu.

Tagad viņam viss bija jauns. Kaut arī nauda no rokām gāja ārā viegli un ātri, tās joprojām bija ļoti daudz. Pirka labprāt, pat it kā ar prieku. Bet uz pārdevējam skatījās ar pārākuma apziņu, no augšas. Starp citu, viena pārdevēja viņam ļoti nepatika: vērās viņā aizdomīgi, it kā viņš būtu kāds valūtas spekulants vai vēl kas. Viņš apskatīja sevi spogulī un pasmaidīja: vīrs kā ozols. Tāda uzvalka viņam nekad nebija bijis. Tikai bikses piegulēja slikti, maisveidīgi. Tas bojāja garastāvokli. Cilvēka. visam jābūt skaistam. Aizgāja uz darbnīcu ar nosaukumu «Siluets», izvilka desmitnieku.

- Steidzami. Esmu komandējumā... Nav laika. Komandējums viņam patika.

Bet laika tiešām nebija. Viņš devās uz staciju paskatīties, ar kurieni ir vilcienu satiksme, apdomāt variantus un, varbūt, nopirkt biļeti. Vajadzēja braukt projām. Uz kurieni? Uz Ordžonikidzi? Tur ir paziņas. Liekas, ka tur neatradīs. Un vēl nodomāja par to, ka pārāk ilgi minstinājies pie Irinas.

Dzivē visu vajag darīt ātri. Pie stacijas, pie paziņojumu dēļa stāvēja cilvēki. Krasovskis gribēja tos apiet, bet tad kaut kas viņam iedzēla. «Ja nu pēkšņi par mani?», viņš nodomāju, pat ne nodomāja, bet it kā domas ēna pazibēja, uzvēdot vēsumu. lt kā mazs skaitīitājs sēdēja paurī un skaļi tikšķēja. Un gribējās bēgt, bet bēgt nedrīkstēja... Bet pagaidām neviens uz viņu neskatījās, bet visi skatījās uz lapu zem stikla. Uz plakāta bija cilvēka fotogrāfija. Fotogrāfiju viņš neredzēja un uzvārdu arī...

Izlasīja, bet pareizāk - uzminēja tikai vienu vārdu - «Meklē!».

Bet te pēkšņi, it kā sprādziens galvā: «Tas taču esmu es uz portreta, es. Koļa!...» Karstum karsts, it kā tvaiks somu pirtī, sausi apsvilināja viņu no galvas līdz kuņģim, no kuņģa līdz pamirušām kājām - bailes. Un sāka iet mudīgi, mudīgi, sīkiem soļiem jaunajā uzvalciņā ar paplatinātiem bikšu galiem, kuri skalojās pa valgo sniegu, kas bija sajaucies ar smiltīm. Viņš gāja, un gāja. Ļaudis steidzās kaut kur un it kā izlikās, ka viņiem nav nekādas daļas par to. bet viņš zināja, ka ir. Visi viņi skatās un seko, kurp viņš tagad ies. Sīkiem, steidzīgiem soļiem viņš skrēja, paslīdēdams kā slidotavā, pa ļaužu pilno ielu, uz milicijas pārvaldes ēku un joprojām nevarēja izlemt: pieteikties pašam vai ielēkt trolejbusā, ievilkties kaktā, izlēkt pieturā, ieslīdēt vecpilsētas akmens vārtos, kur ir tukšs, kluss, neviens nezin, nemeklē, negrib notvert.

- Krasovski, Krasovski, nesteidzieties, neskrieniet, Krasovski. Lūdzu, apstājieties, Tā. Un rokas. .. Rokas!

Ja man atstātu dzīvību, es aizbrauktu uz lāču kaktu, strādātu par zirgu puisi, rakstītu bērniem grāmatiņas.» Kad laborante ņēma no viņa asinsanalizi medicīnas ekspertizei, viņš teica: - Es vienmēr baidos pats savu asiņu izskata. - Bet kad tu Karpovu nobeidzi, kad siti drošības dēļ vēl, cik iztecēia cilvēka asiņu? - skaļi iekliedzās laborante. Nē, nekliedza. Tikai gribēja.

Izmeklētäjam, kurš sāka nopratināt, tas teica: „Dodiet konjaku, tad visu izstāstīšu. " Un pacēlis apdzisušās acis, smaidot un ar uzspēli izmeta: -- Tā nav nekāda saruna - sausā.

Visu naudu paņēma. Paņēma arī tos trīs tūkstošus, kas atstāti Irinai televizora pirkšanai. Un arī to paciņu, kas bija aizkritusi putekļainajā skapjaugšas spraugā. Visu paņēma. Televizora nebūs. Irinu nopratināja. Viņa raudāja, te lādējās: nelietis... nelietis. Pēc tam: - Viņš taču devīgs, labs, varbūt, ka ne viņš nogalināja. Mezis vēlreiz izstaigāja iepriekšējo maršrutu, jau ne ar Krasovski, bet ar milicijas darbiniekiem. Mežā, kur viņu atveda, bija neparasti kluss un saulains...

Šī vieta zaudēja savu nosaukumu. Tagad tā saucās «nozieguma vieta». Šķiet, ka te tā vieta bija, paskaidroja Mezis. -- Krasovskis iesāka, pēc tam arī es ķēros. Viņš atcerējās, nesteidzoties stāstīja, sniedza sīkus paskaidrojumus. Tiesā man izdevās parunāt ar dažādiem cilvēkiem.

Ar inkasentu Černiševu, ar Krasovska māti, ar Meža māsu un māti. Meža māsa teica, ka tas viss ir muļķība no viņa puses, sava veida blēņas. Ja viņam būtu savs dzīvoklis, nevis komunālais, nekādu nepatikšanu nebūtu, viņš mājā sēdētu. Viņa māte teica, ka viņš nav vainīgs, vainīgs ir Krasovskis. Krasovska māte klusēja, viņu kratīja drebuļi. Es viņai devu seduksena tabletes. Viņa tās nevarēja norīt. Vējos un saulē ārdītā, iedegusī zemnieces seja bija izžuvusi un melna, kā svētbildē. Vienīgo frāzi viņa izteica, kad tai garām pagāja nogalinātā māte, nenovēršot acu, sausi, saspringti skatoties uz to sievieti, viņa, skaidri izrunāja: - Labāk jau būt viņas vietā.

- Man nav personiska naida pret Krasovski. Tad, kad viņa un Meža nebūs šai saulē, man nekļūs vieglāk. Bet ar spriedumu es esmu pilnīgi vienisprātis... Vienkārši ļaunumam ir jāzina, ka pastāv atmaksa. No kurienes tāda nelietība, tāda necilvēciska cietsirdībā? Iznāk, ka naudas dēļ visu var? Un nekad nepadomāsi - cilvēks kā cilvēks, sēdēja, kaut ko man stāstīja, bet pēc tam paņēma un ar lauzni. Līdz šim brīdim nevaru noticēt, ka tas ar mani bija. Viena no galvenajām tikumiskajām šīs lietas mācībām - cilvēka reakcija uz noziegumu, apbrīnojamais sabiedriskās atklātības efekts. Tas, kā kopīgi, ar vienotu pacēlumu, palīdzot milicijai, meklēja slepkavas, tas, kā gāja uz Karpova bērēm, tas, kā sēdēja tiesā, kā klausījās, lika daudz ko pārdomāt. Ne tikai sašutums tur bija un vēlēšanās nosodīt. Un ne tikai žēlums par upuri un cietušajiem.

Tika izstrādāts, apcerēts, nobrieda jauns vērtības kritērijs, dzīves vienreizīguma izpratne., Šī lieta lika uz daudz ko paskatīties citām acīm. Daudz runāja un domāja par bērniem: par nogalinātā Karpova bērniem, par divu sieviešu bērniem, kuras gribot negribot bija kļuvušas par līdzvainīgām šajā lietā. Tieši. bērnu dēļ arī tiesas spriedums šīm sievietēm bija minimāls. Kāds no tiem, kuri pazina Mezi, sacīja, ka viņš sācis lamāties gandrīz vai no piecu gadu vecuma. Ir cilvēki, kuri pieraduši pie cietsirdības kā pie normāla dvēseles stāvokļa. Saprotu, ka gan tiesiskā audzināšana, gan jebkura dedzīga publicistika un pat soda nenovēršamība mūs līdz galam neaizsargās no iespējamiem krasovskiem un mežiem. Un tomēr - jo skaļāka un skaidrāka būs balss, kas satraukti stāstīs cilvēkiem, ka pat pa jokam nevar mērķēt uz cita cilvēka dzīvību, ka piekaušanā jau var redzēt slepkavības iedīgli, jo grūtāka būs atmosfēra tiem, kas gribēs realizēt savas cietsirdīgās ieceres, līdzīgi Krasovskim un Mezim.

Pēdējā vārdā Krasovskis runāja tikko dzirdami, nolaidis acis uz leju, uz grīdu, uz zemi, viņa balss atbalsojās asā klusumā:

- Es zinu, ka atņēmu mātei dēlu, sievai - vīru, bērniem tēvu. Tam nav piedošanas. Bet es ļoti lūdzu jūs, pilsoņi tiesneši, es jūs ļoti lūdzu...

Mezis teica: - Es jau arī nedzīvoju, pilsoņi tiesneši, es tikai eksistēju.

Jāpiebilst, ka pie šī ārkārtējā smagā nozieguma atklāšanas toreiz strādāja Latvijas PSR kriminālmeklēšanas leģenda Kurkovs, bet lietu izmeklēja vēlākie Latvijas PSR Prokuratūras izmeklēšanas darba vadītāji - Valentīns Daukšis un Aļģis Raups.

Par apraksta pamatu ņemta V.Amļinska publikācija.