Tiek parakstīts Latvijas—Krievijas miera līgums

Latvijas—Krievijas miera līgums jeb 1920. gada Rīgas miera līgums (Рижский мирный договор 1920 года) tika parakstīts 1920. gada 11. augustā starp Latviju un Krievijas PFSR.

Tas oficiāli noslēdza Latvijas Brīvības cīņas, tādēļ katru gadu 11. augusts tiek svinēts kā Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena.

Latvijas brīvības cīņās, par Latviju krita 3046 latviešu karavīri.

Lielinieku un bermontiādes laikā bojāgājušo civiliedzīvotāju skaits bija ievērojami lielāks. Tā piemēram, no Krievijas iebrukušie komunisti Stučkas vadībā sāka "Sarkano teroru"/ Rīgā nošaušanas veica Biķernieku mežā. Rīgā nošāva vismaz 1549 un pārējā Latvijā 2083 cilvēkus, kopā 3632. Kopējo Krievijas komunistu nošauto Latvijas iedzīvotāju skaitu lēš tuvu 5000. No Krievijas iebrukusī Sarkanā armija boļševiku vadībā izveidoja vairākas koncentrācijas nometnes buržuāzijai un vāciešiem, no kurām, padomju varai krītot, atbrīvoja 18.000 ieslodzīto. Stukmaņu nometnes 127 ieslodzītos kā ķīlniekus 1919. gada 30. maijā ar vilcienu pārveda uz Rēzekni un tālāk uz Krieviju. Daudzi tūkstoši cilvēku Krievijas bolševiku okupācijas laikā gāja bojā no bada un slimībām.

Bermontiādes laikā Rietumkrievijas armija visā karadarbības laikā zaudēja aptuveni 5000 kritušo, bet Latvijas armija zaudēja aptuveni 2000 kritušo

***

Parakstīts Rīgā 1920. gada 11. augustā.

Latvijas Republikas Satversmes sapulce ratificējusi 1920. gada 2. septembrī.

Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja ratificējusi 1920. gada 9. septembrī.

Ratifikācijas dokumentu apmaiņa notikusi Maskavā 1920. gada 4. oktobrī.

Reģistrēts Tautu Savienībā 1920. gada 16. decembrī, nr. 67.

1919. gads

1919. gada 31. augustā pēc panākumiem Brīvības cīņās Igaunijas valdība, bet

11. septembrī Somijas un Latvijas valdības saņēma Krievijas piedāvājumu sākt miera sarunas.

15. septembrī šādu pašu piedāvājumu saņēma Lietuvas valdība.

Krievija ārlietu tautas komisāra G.Čičerina telegrammā Latvijai bija piedāvāts “sākt sarunas par kara darbības izbeigšanu, uz kuriem pamatotos miermīlīgas attiecības starp abām pusēm”, atšķirībā no Igaunijas, Somijas un Lietuvas, kurām Krievija piedāvāja arī atzīt to neatkarību.

Sākotnējā Baltijas valstu (Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) nostāja bija tāda, ka sarunas ar Krieviju notiek kopīgi. Savukārt Krievija centās panākt sarunu uzsākšanu bilaterāli ar katru no Baltijas valstīm atsevišķi.

14.—15. septembrī Tallinā notika visu četru Baltijas valstu valdības vadītāju un ārlietu ministru konference, lai izstrādātu vienotu nostāju miera sarunām. Visiem konferences dalībniekiem bija vienota nostāja, ka ar lieliniekiem iespējams slēgt tikai pamieru.

No 29. septembra līdz 1. oktobrim, nākamajā konferencē šādā pašā sastāvā, kas notika Tartu, puses nolēma neuzsākt separātas [ar katru valsti atsevišķas] miera sarunas un nenoslēgt separātus miera līgumus.

1919. gada 6. oktobrī notika pirmās debates Latvijas Tautas padomē par iespējamām miera sarunām ar Krieviju. Debatēs izkristalizējās vismaz trīs iespējamās pieejas miera sarunām.

• Pirmo pieeju pārstāvēja Latvijas Pagaidu valdība un to formulēja ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics: miera sarunas jāved kopīgi ar pārējām Baltijas valstīm, pēc pamiera noslēgšanas miera sarunas uzsākamas tikai ar tādu Krieviju, kurā būtu neboļševistiska valdība.
• Otro pieeju pārstāvēja opozīcijā esošie sociāldemokrāti: nekavējoties uzsākamas pamiera sarunas, kuru noteikumi būtu Latvijas atzīšana no Krievijas puses de iure, Latgales atstāšana un Pētera Stučkas valdības likvidēšana; miers sarunas uzsākamas nekavējoties pēc pamiera noslēgšanas.
• Trešās, marginālās, pieejas pārstāvji uzskatīja, ka ar lieliniecisko Krieviju nav uzsākamas nekādas sarunas.

8. oktobrī Bermonta karaspēka uzsāktais uzbrukums Rīgai turpmākās debates par iespējamām miera sarunām ar Krieviju pārtrauca līdz Rīgas atbrīvošanai.

11. līdz 19. novembrim sarunas atsākās, kad Igaunijas, Latvijas un Lietuvas delegācijas un novērotāji no Polijas un Somijas satikās Tartu. Ievērojot to, ka stāvoklis bija pilnībā manījies, konference nedeva nekādus reālus rezultātus.

5. decembrī Tartu Igaunija bija nolēmusi uzsākt separātas sarunas ar Krieviju. Taču, ievērojot to, ka Latgale joprojām atradās lielinieku rokās, Latvija nevarēja sekot Igaunijas paraugam. Tomēr Latvija uz Tartu nosūtīja novērotāju delegāciju, kuras sastāvā bija Arveds Bergs, Fricis Menders, Kārlis Pauļuks un Kārlis Bušs.

8. decembrī Latvijas novērotāju delegācija saņēma Krievijas piedāvāto pamiera projektu. Slepenības dēļ, uz kuras ievērošanu uzstāja Z.Meierovics, Krievijas pusi informēja, ka Latvijas atbilde tikts dota F.Mendera privātā vēstulē Krievijas pārstāvim Ādolfam Joffem.

16. decembrī F.Menders Z.Meierovica kabinetā uzrakstīja “privātu” vēstuli, kurā tika formulēti Latvijas noteikumi — sarunas iespējams uzsākt tikai tad, ja Krievija izsaka gatavību atstāt Latgali un likvidēt P.Stučkas valdību; sarunām jābūt slepenām un jānotiek Sarkanā Krusta delegācijas piesegā.

24. decembrī Rīgā tika saņemta telegramma, ka Krievijas puse Latvijas prasības ir pieņēmusi.

1920. gads

1920. gada 2. janvārī, saskaņā ar panākto vienošanos, Latvijas Sarkanā Krusta delegācija (oficiālie locekļi — Tautas padomes pārstāvji F. Menders un Andrejs Frīdenbergs, speciālists militāros jautājumos artilērijas kapteinis N.Fogelmanis un inženieris Kārlis Ozols) izbrauca uz Maskavu. Galvenais delegācijas uzdevums bija sākt slepenas pamiera sarunas.

6. janvārī delegācija ieradās Maskavā

3. janvārī, kamēr delegācija vēl atradās ceļā, sākās Polijas un Latvijas armijas kopīgais uzbrukums pie Daugavpils. Ofensīvas sekmīgā attīstība, lai gan sākotnēji sarežģīja sarunu gaitu, turpmāk bija viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicināja to sekmīgu noslēgumu.

13. janvāra sēdē Krievijas puse bija spiesta piekrist slepena pamiera noslēgšanai.

1920. gada 30. janvārī pulksten 3 naktī tika parakstīts līgums par slepenu pamieru. Līgumā tika noteikts, ka karadarbība starp abām pusēm tiks izbeigta 1920. gada 1. februārī pulksten 12 dienā. Krievijas puse piekrita atstāt visu Latgales teritoriju. Līgumam bija jāpaliek slepenam līdz brīdim, kad Latvijas puse piekritīs tā publicēšanai. Pēc līguma parakstīšanas frontē iestājās relatīvs miers, taču notika intensīvas izlūkvienību sadursmes. Pamiera līgumā noteica demarkācijas līniju uz 1. februāri, bet februāra pirmajās dienās Latvijas armija atspieda Sarkano armiju aiz pamiera līgumā noteiktās robežas.

3. februārī visas Kurzemes divīzijas daļas bija sasniegušas virspavēlnieka noteikto līniju un uz priekšu vairs negāja, bet izbūvēja aizstāvēšanās pozīcijas, kas sakrita ar Ludzas apriņķa austrumu robežu, bet nelielā iecirknī iegāja Sebežas apriņķī.

1920. gada 2. februārī Igaunija un Krievija Tartu parakstīja miera līgumu.

Kad 7. februārī Latvijas Ārlietu ministrija saņēma Igaunijas—Krievijas līguma tekstu, tas radīja nepatīkamu pārsteigumu, jo līgumā fiksētie saimnieciskie noteikumi — kā iespējamais precedents paredzamo sarunu laikā — Latviju neapmierināja — līguma

• 8. pantā Igaunija atteicās no jebkādu Igaunijas teritorijā karadarbības radīto zaudējumu atlīdzināšanas no Krievijas puses;
• 11. pantā Igaunija atteicās no jebkādām saimnieciskām prasībām pret Krieviju, kuras varētu izrietēt no kādreizējās Igaunijas atrašanās Krievijas sastāvā;
• 16. pantā Igaunija Krievijai piešķīra plašas ekonomiskas privilēģijas, neapliekot ar muitas nodevām tranzītu, bet Igaunijas ostās Krievija saņēma praktiski eksteritoriālas tiesības.

Lai izvairītos no nepatīkamā precedenta, Latvijas valdība uzsāka ļoti rūpīgu gatavošanos sarunām. Grūtības radīja arī delegācijas sastādīšana, jo paredzamās Satversmes sapulces vēlēšanas atturēja virkni politiķu iesaistīties delegācijas sastāvā.

1920. gada 9. martā 3. Jelgavas kājnieku pulks nomainīja poļu daļas frontes iecirknī arī Drisas apriņķī no Proškiem līdz Osvejas ezeram, bet:

27. martā 3. Jelgavas pulkam un 2. Ventspils pulkam pavēlēja nomainīt poļu karaspēku līdz Daugavas labajam krastam.

26. martā Z.Meierovics paziņoja Krievijas pusei, ka Latvija ir gatava miera sarunu uzsākšanai.

11. aprīlī Rīgā parakstīja Latvijas-Polijas līgumu par visu poļu karaspēka vienību evakuāciju uz Daugavas kreiso krastu.

Miera sarunas Maskavā

Latvijas delegācija miera sarunām, kuras sastāvā bija ārlietu ministra biedrs Aurēlijs Zēbergs, tieslietu ministrs K. Pauļuks, pulkvedis Eduards Kalniņš, Jānis Vesmanis un Pēteris Berģis, no Rīgas izbrauca 10. aprīlī. Kopā ar ekspertiem un tehnisko personālu delegācijā bija 34 personas.

16. aprīlī Maskavā sākās oficiālās miera sarunas.

Krievijas delegāciju vadīja Ādolfs Joffe.

Sarunas noritēja sešās komisijās — militārajā, politiskajā, juridiskajā, koncesiju, finansu un reevakuācijas. Sarunu sākumposmu aizņēma Latvijas puses centieni panākt no Krievijas piekrišanu, ka tā 1918. gadā ir iebrukusi Latvijā, ko izraisīja cerības panāk atlīdzību par kara darbības radītajiem zaudējumiem. Pēc tam, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka Krievijas puse šajā jautājumā nepiekāpsies, delegācijas pārgāja pie robežu jautājuma, kas galvenajos vilcienos tika atrisināts līdz 19. maijam.

Kad kompromiss par robežu bija panākts, Latvijas delegācijas vadītājs A. Zēbergs 22. maijā atgriezās Rīgā, it kā, lai personīgi sniegtu ziņojumu Z. Meierovicam. Taču patiesībā, sarunu vešana Maskavā bija izsmēlusi viņa spēkus. Jūnijā viņš oficiāli atteicās ne tikai no delegācijas vadības, bet arī no ārlietu ministra biedra posteņa. Viņa vietā par delegācijas vadītāju kļuva J. Vesmanis.

Līdz jūnija vidum bija izdevies saskaņot līguma pirmos četrus pantus —

• Latvijas neatkarības atzīšana no Krievijas puses,
• robežu jautājums un, tā sauktās,
• drošības garantijas — abpusēja apņemšanās nepieļaut savā teritorijā otrai pusei naidīgu organizāciju darbību.

12. jūnijā tika parakstīts arī bēgļu reevakuācijas līgums.

17. jūnija delegāciju debatēs Krievija formulēja savu viedokli ekonomiskajos jautājumos, no kura tā neatkāpās līdz pat sarunu noslēgumam — Krievija atteicās

• pilnībā reevakuēt no Latvijas izvestās iekārtas un citas materiālās vērtības;
• atteicās atzīt Latvijas tiesības uz Krievijas zelta daļu;
• atteicās kompensēt kara radītos zaudējumus.

Jūnija otrajā pusē Latvijas delegācijas locekļi bija noguruši, un vairāki no viņiem smagi slimi. Maskavā plosījās tīfs.

22. jūnijā Z. Meierovics nolēma ierosināt turpmākās sarunas pārcelt uz Rīgu. Sākotnēji Krievijas puse priekšlikumu noraidīja, atsaucoties uz to, ka tas kaitētu Krievijas prestižam.

9. jūlijā Krievijas puse piekāpās.

1920. gada jūlijā sarunas tika pārceltas uz Rīgu.

15. jūlija rītā Krievijas delegācija piecu locekļu un 29 ekspertu sastāvā iebrauca Rīgā. Delegācija apmetās viesnīcā "Pēterpils" Pils laukumā, aizņemot 30 numurus. Krievijas delegāciju vadīja Ā.Joffe. Latvijas delegāciju vadīja J.Vesmanis, un tās sastāvā bija pulkvedis Eduards Kalniņš, Kārlis Pauļuks, Kārlis Bušs un Ansis Buševics. Delegāciju apkalpoja astoņi sekretāri un 26 eksperti.

Sarunu gaitā Latvijas puse atkārtoti mēģināja panākt Krievijas piekāpšanos ekonomiskajos jautājumos, taču veltīgi. Ievērojot Krievijas karaspēka straujo virzīšanos Varšavas virzienā, Krievijas delegācija kļuva aizvien nepiekāpīgāka. Latvijai atlika samierināties ar jau panākto. Pēdējā sarunu sēde notika 9. augustā.

11. augustā pulksten 12:40 Latvijas—Krievijas miera līgums tika parakstīts ar šim gadījumam īpaši izgatavotu zelta spalvu.

• Latvijas Republikas vārdā to parakstīja J.Vesmanis, P.Berģis, A.Buševics, E.Kalniņš un K.Pauļuks.
• Krievijas puses vārdā līgumu parakstīja Ādolfs Ābrama dēls Jofe un Jakovs Staņislava dēls Haņeckis..

Līguma saturs

Līgums sastāvēja no preambulas un 23 pantiem.

Ar 1. pantu tika deklarēts, ka ar līguma spēkā stāšanās brīdi kara stāvoklis starp abām pusēm tiek izbeigts. Pantam pielikumā bija īpaša vienošanās, ka jebkura kara darbība uz abu valstu robežas tiek pārtraukta 13. augustā pulksten 24.

2. pants Latvijai bija pats svarīgākais no politiskā viedokļa. Tajā

“Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi...”.

Tas pavēra ceļu vispārējai starptautiskai Latvijas atzīšanai de iure. Šis pants joprojām ir viens no galvenajiem Latvijas valststiesiskās doktrīnas stūrakmeņiem un būtiskākajiem argumentiem Latvijas valsts tiesiskās kontinuitātes uzturēšanā.

3. pantā bija noteikta Latvijas un Krievijas robeža. Šajā pantā noteiktā robežlīnija un no tā izrietošais Abrenes jautājums, līdztekus politiskām problēmām, bija viens no šķēršļiem Latvijas—Krievijas robežlīguma parakstīšanai 20. gs. deviņdesmitajos gados.

4. pantā abas puses apņēmās nepieļaut savā teritorijā otrai pusei naidīgu organizāciju un bruņotu grupējumu darbību. No vienas puses, šo pantu Krievija nekad tā arī netika ievērojusi. No otras puses, tā šo pantu intensīvi izmantoja politiska spiediena izdarīšanai uz Latviju.

5. pants saturēja abu pušu atteikšanos no savstarpējām prasībām kara radīto zaudējumu atlīdzināšanā,

6. pantā abas puses vienojās, ka centīsies panāk starptautiska fonda izveidi kara radīto postījumu novēršanai.

7. pantā tika atrisināts karagūstekņu jautājums.

8. pantā tika noteikta abu pušu robežās dzīvojošo personu pilsonība,

9. pantā formulēta pilsonības jautājuma ietekme uz jūnijā noslēgto bēgļu reevakuācijas līgumu. Arī šī panta izpildi Krievija centās kavēt visiem iespējamiem līdzekļiem.

10.—16. pants regulēja Latvijas un Krievijas attiecību ekonomiskos jautājumus par tik, par cik tie izrietēja no Latvijas bijušās piederības Krievijai, nosakot kārtību un apjomus, kādos īpašums, kā arī arhīvi un cita dokumentācija, kas nonākusi Krievijas teritorijā, nododama Latvijas pusei. Lai gan šie līguma panti paredzēja visai ierobežotu īpašuma atdošanu, arī šīs ierobežotās saistības Krievija pilnībā nekad tā arī neizpildīja.

17. pantā tika paredzēta savstarpējā tirdzniecības līguma noslēgšana visdrīzākajā laikā, kā arī tika regulēti muitas un tranzīta jautājumi. Šajā pantā paredzēto tirdzniecības līgumu izdevās parakstīt tikai 1927. gadā.

18. pants skāra kuģošanas noteikumus, kā arī paredzēja abu pušu līdzdalību Baltijas jūras attīrīšanā no mīnām.

19. pants attiecās uz savstarpējo diplomātisko un konsulāro attiecību nodibināšanu.

20. pantā tika noteikta otras puses pilsoņu amnestija, kas sodīti par politiskiem un administratīviem nodarījumiem.

21. pants paredzēja jauktas komisijas nodibināšanu tiesisku strīdu risināšanai.

22. un 23. pants skāra procesuālus jautājumus.

Līguma ratifikācija

2. septembrī Satversmes sapulce, vienbalsīgi pieņemot Likumu par mieru ar Krieviju, līgumu ratificēja. Krievija līgumu ratificēja 9. septembrī.

Ratifikācijas dokumentu apmaiņa notika Maskavā 1920. gada 4. oktobrī.

Miera līguma parakstīšanas laikā Krievijas PFSR piekāpās robežas ziemeļu daļā (Abrenes/Pitalovas apvidū), bet Latvijas Republika dienvidu daļā (Drisas apvidū).

KPFSR pusē — Aknišās, Jaunrozēs, Pridruiskā, Rosicā (Rasītē), Sebežā, Drisā — palika dzīvot daudz latviešu, bet Kacēnu pagastā, Linavas pagastā, Purvmalas pagastā, Augšpils pagastā un Gauru pagastā daudz krievu, jo miera līgumā noteiktā robeža starp Krieviju un Latviju nebija novilkta pēc stingriem etnogrāfiskiem principiem.

1920. gada 14. oktobrī Latvijas Ministru prezidents K. Ulmanis un ārlietu ministrs Z. Meierovics izdeva pavēli Latvijas armijai atkāpties uz Latvijas–Padomju Krievijas miera līgumā paredzētajām robežām.

LATVIJAS REPUBLIKAS
ĀRLIETU MINISTRIJA Miera līgums starp Latviju un Krieviju 15.12.2014. 09:01

Parakstīts Rīgā 1920. gada 11. augustā.

Latvijas Republikas Satversmes sapulce ratificējusi 1920. gada 2. septembrī.

Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja ratificējusi 1920. gada 9. septembrī.

Ratifikācijas dokumentu apmaiņa notikusi Maskavā 1920. gada 4. oktobrī.

Reģistrēts Tautu Savienībā 1920. gada 16. decembrī, nr. 67.

MIERA LĪGUMS STARP LATVIJU UN KRIEVIJU

Latvija, no vienas puses, un Krievija, no otras, nopietni vēlēdamās izbeigt starp viņām izcēlušos karu, nolēma uzsākt miera sarunas, pēc iespējas drīzāk noslēgt paliekošu, cienīgu un taisnīgu mieru un galīgi izšķirt visus jautājumus, kuri ceļas no Latvijas agrākās piederības pie Krievijas, un šai nolūkā iecēla par saviem pilnvarotiem:

Latvijas Demokrātiskās Republikas valdība:

Jāni Jāņa dēlu Vesmani,
Pēteri Remberta dēlu Berģi,
Ansi Kristapa dēlu Buševicu,
Eduardu Andreja dēlu Kalniņu un
Kārli Jēkaba dēlu Pauļuku;

Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas valdība:

Ādolfu Ābrama dēlu Jofi un

Jakovu Staņislava dēlu Haņecki.

Minētie pilnvarotie, sanākuši Maskavā un savstarpēji uzrādījuši savas pilnvaras, kuras atzītas par pienācīgā formā sastādītām un pilnīgā kārtībā esošām, vienojās par sekojošo:

I pants

No šī miera līguma spēkā nākšanas dienas kara stāvoklis starp līdzējām pusēm top izbeigts.

II pants

Izejot no Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas pasludinātām visu tautu tiesībām uz brīvu pašnoteikšanos neizņemot pat pilnīgu atdalīšanos no valsts, kuras sastāvā viņas ietilpst, un ievērojot Latvijas tautas noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts-tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.

III pants

Valsts robeža starp Latviju un Krieviju iet:

No Igaunijas robežas starp Babinas un Vimorskas ciemiem, caur Vimorskas ciemu, pa Glubicas upi, caur Vaškovu, tālāk pa Opočnas upīti un Opočkas un Vjadas upēm līdz Dubiņinai, no turienes visīsākā taisnā līnijā pāriet uz Kuhvas upi, tālāk pa Kuhvas upi un viņas pieteku Pelegas upi līdz Umernišiem, no turienes taisnā līnijā uz Utrojas upi līdz Kailovas uzraksta “v” burtam, pa Utrojas upi līdz viņas līkumam pie Mazās Meļņicas, no turienes taisnā līnijā uz Ļšas upes līkumu, kurš atrodas divas verstes uz ziemeļiem no uzraksta «Starina», tālāk pa Ļšas upi un Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķu administratīvo robežu ar Opočkas, Sebežas un Drisas apriņķiem līdz Pazinai uz Osuņicas upes, tālāk taisnā līnijā caur Beloje ezeru, Čornoje ezeru, caur ezeru, kas atrodas starp Vasiļevu un Mosiškiem, caur f. [olvarku] Saveikiem uz upītes grīvu, kura ietek Daugavā starp Koskovciem un f. [olvarku] un c. [iemu] Novoje Selo, tālāk pa Daugavu līdz f. [olvorkam] Šafranovai.

Uz 14-to dienu pēc miera līguma ratificēšanas abas līdzējas puses apņemas atvilkt savu karaspēku līdz valsts robežai uz savas teritorijas.

Piezīme 1. Šai pantā aprakstītās robežas apzīmētas ar sarkanu krāsu uz kartes (3 verstes 1 collā), kura šim pantam pielikta. Ja rastos nesaskaņa starp tekstu un karti, izšķirošā nozīme pieder tekstam.

Piezīme 2. Latvijas un Krievijas valstu robežu novilkšanu un robežu zīmju nostādīšanu izdara sevišķa jaukta robežu komisija ar vienlīdzīgu locekļu skaitu no abām pusēm. Velkot robežu dabā caur apdzīvotiem punktiem, šo punktu piederību pie vienas vai otras līdzējas puses teritorijas minētā robežu komisija nosaka uz etnogrāfisku un ekonomisku pazīmju pamata. Tais gadījumos, kad, rēķinoties ar etnogrāfiskām un ekonomiskām pazīmēm, minētā jauktā komisija velk robežu pa upēm vai ezeriem, robeža iet pa upes vai ezera vidu, neievērojot to, ka vecā administratīvā robeža gājusi pa šīs upes vai ezera vienu vai otru krastu.

Piezīme 3. Mākslīga ūdens novilkšana no robežu upēm un ezeriem, ja tai seko viņu vidēja ūdens līmeņa krišana, nav atļauta.

Kuģošanas un zvejas kārtība un noteikumi šais upēs un ezeros nosakāmi sevišķās vienošanās ceļā; zvejai var izlietot tikai tādus līdzekļus, kuri neizposta zivju bagātību.

Pielikums. (Karte.)

[III panta izcēlums – publicētāja]

IV pants

Abas līdzējas puses apņemas:

1) Aizliegt uzturēties savā teritorijā jebkādam karaspēka, izņemot valdības vai tādu draudzīgu valstu karaspēku, ar kurām viena no līdzējām pusēm noslēgusi kara konvenciju, bet kuras neatrodas faktiskā kara stāvoklī ar otru līdzēju pusi, kā arī aizliegt savas teritorijas robežās līgt un mobilizēt personīgo sastāvu tādu valstu, organizāciju un grupu armijām, kuru nolūks ir bruņota cīņa ar otru līdzēju pusi.

Piezīme. Krievijas armijā šimbrīžam pastāvošos nosaukumus atsevišķām karaspēka daļām, kuras ietilpst "Latvijas Strēlnieku divīzijas" sastāvā, abas puses atzīst kā tādus, kam ir tikai vēsturiska nozīme. Šais daļās nav un nebūs pārsvarā nacionāli latvisks sastāvs, un, neraugoties uz nosaukumiem, viņām nevar būt attiecības ne uz latviešu tautu, ne uz Latvijas valsti.

Tādēļ viņu vēsturisko nosaukumu paturēšanu Latvija neuzskatīs par šī punkta pārkāpšanu.

Abas puses savām karaspēka daļām neradīs jaunus nosaukumus, kuri atvasināti no otras puses ģeogrāfiskiem vai nacionāliem nosaukumiem.

2) Nepieļaut uz savas teritorijas sastādīties un uzturēties jebkādām organizācijām un grupām, kuras pretendē uz valdības lomu visā otras līdzējas puses teritorijā vai tās daļā, kā arī priekšstāvībām un amata personām no organizācijām un grupām, kuru nolūks ir gāzt otras līdzējas puses valdību.

3) Aizliegt valstīm, kuras atrodas faktiskā kara stāvoklī ar otru pusi, un organizācijām un grupām, kuru nolūks ir bruņota cīņa ar otru līdzēju pusi, vest caur savām ostām un pār savu teritoriju visu, ko var izlietot uzbrukumam otrai līdzējai pusei, t.i., tādām valstīm, organizācijām un grupām piederošu bruņotu spēku, kara īpašumu, kara tehniskus līdzekļus un artilērijas, intendantūras, inženieru un gaiskuģniecības materiālus.

4) Izņemot starptautiskās tiesībās paredzētos gadījumus, iebraukt un braukt savas teritorijas ūdeņos jebkādiem karakuģiem, lielgabalu un mīnu laivām u.t.t., kas pieder vai nu organizācijām un grupām, kuru nolūks ir bruņota cīņa ar otru līdzēju pusi, vai arī valstīm, kuras atrodas ar otru līdzēju pusi kara stāvoklī un kuru nolūks ir otrai līdzējai pusei uzbrukt, ja šie nolūki top zināmi tai līdzējai pusei, pie kuras pieder šie teritoriālie ūdeņi un ostas.

V pants

Abas puses savstarpēji atsakās no prasības, lai pretējā puse atlīdzinātu viņu kara izdevumus, t.i., valsts izdevumus kara vešanai, kā arī atlīdzinātu kara zaudējumus, t.i., tos zaudējumus, kuri nodarīti viņām vai viņu pilsoņiem ar kara darbiem, to starpā arī ar visāda veida rekvizīcijām, kuras pretējā puse izdarījusi uz viņu teritorijām.

VI pants

Atzīstot par nepieciešamu taisnīgi sadalīt uz visām pasaules valstīm pienākumu segt zaudējumus, kurus 1914.-1917.g.g. pasaules karš nodarījis izpostītām valstīm vai valstu daļām, uz kuru teritorijas norisinājusēs kara darbība, abas līdzējas puses apņemas censties panākt visu valstu vienošanos, lai radītu starptautisku vispasaules fondu, no kura būtu smeļami līdzekļi augšā minēto zaudējumu segšanai.

Neatkarīgi no tāda starptautiska fonda radīšanas, līdzējas puses uzskata par nepieciešamu, cik tas viņu spēkos stāv, savstarpēju izpalīdzēšanos, kā Krievijai, tā arī visām uz bijušās Krievijas ķeizarvalsts teritorijas radītām patstāvīgām republikām ar pašu līdzekļiem piedaloties, lai segtu pasaules kara nodarītos zaudējumus, un apņemas censties panākt tādu vienošanos starp minētām republikām.

VII pants

Abu līdzēju valstu karagūstekņi visdrīzākā laikā nosūtāmi atpakaļ uz dzimteni. Gūstekņu apmaiņas kārtība nosacīta pielikumā pie šī panta.

Piezīme. Par karagūstekņiem uzskatāmas personas, kuras saņemtas gūstā un nekalpo labprātīgi tās valsts karaspēkā, kura viņas sagūstījusi.

Pielikums.

1) Abu valstu karagūstekņi taps atlaisti uz dzimteni, ja viņi ar tās valsts piekrišanu, uz kuras teritorijas atrodas, nevēlas palikt viņas robežās vai arī izbraukt uz kādu trešo valsti.

2) Atsvabinot karagūstekņus, tiem izdodami uz gūstā ņēmējas valsts orgānu rīkojumu viņiem atņemtie dokumenti un personīgais īpašums, kā arī vēl neizmaksātā vai neierēķinātā daļa no viņu darba algas.

3) Katra līdzēja puse apņemas atlīdzināt tos izdevumus savu karagūstā kritušo pilsoņu uzturēšanai, kurus izdarījusi pretējā puse un kuri vēl nav segti ar karagūstekņu darbu valsts un privātos uzņēmumos. Izmaksa notiks gūstā ņēmējas valsts valūtā.

Piezīme. Par karagūstekņu uzturēšanu atlīdzināmie izdevumi sastādās no gūstekņiem izdotās pārtikas, apģērba un naudas apgādes.

4) Karagūstekņi top nosūtīti ešeloniem uz valsts robežām uz gūstā ņēmējas valsts rēķina; nodošanu izdara pēc sarakstiem, kuros jāapzīmē karagūstekņa vārds, tēva vārds un uzvārds, sagūstīšanas laiks, kā arī karaspēka daļa, kurā kara gūsteknis kalpojis sagūstīšanas laikā.

5) Tūlīt pēc miera līguma ratificēšanas nodibinājas jaukta komisija karagūstekņu apmaiņai no trim priekšstāvjiem no katras līdzējas puses. Šīs komisijas pienākums ir uzraudzīt šī pielikuma noteikumu izpildīšanu, nosacīt termiņus, veidu un kārtību nosūtīšanai uz dzimteni, kā arī noteikt izdevumus par karagūstekņiem pēc tiem datiem, kurus pie nodošanas iesniedz attiecīgā puse.

6) Uz tādiem pat pamatiem, kādi noteikti par karagūstekņiem, notiek uz pretējās puses pieprasījumu abu līdzēju internēto civilu un militāru personu, kā arī ķīlnieku izdošana.

VIII pants

Personas, kuras šī līguma ratifikācijas dienā dzīvo Latvijas robežās, kā arī Krievijā dzīvojošie bēgļi, kuri paši vai kuru vecāki līdz 1914.g. 1.augustam bijuši pierakstīti pie pilsētu, lauku vai kārtu sabiedrībām uz teritorijas, kura tagad iztaisa Latvijas valsti, top atzīti par Latvijas pilsoņiem.

Tās pašas kategorijas personas, kuras šī līguma ratifikācijas momentā dzīvo Krievijas robežās, izņemot augšā minēto bēgļu kategoriju, top atzītas par Krievijas pilsoņiem.

Tomēr visām personām, kas sasniegušas 18 gadu vecumu un dzīvo uz Latvijas teritorijas, ir tiesība viena gada laikā no šī līguma ratifikācijas dienas paziņot, ka viņas vēlas izstāties no Latvijas pavalstniecības un optēt Krievijas pavalstniecību; viņu pavalstniecībai seko bērni, jaunāki par 18 gadiem, un sieva, ja laulātie nav citādi vienojušies.

Tāpat personas, kuras pēc šī panta otrās daļas noteikumiem ir atzīstamas par Krievijas pilsoņiem, var tai pašā termiņā un uz tiem pašiem noteikumiem optēt Latvijas pavalstniecību.

Personas, kas iesniegušas paziņojumu par optāciju, kā arī tās, kas seko viņu pavalstniecībai, patur savas tiesības uz kustamu un nekustamu īpašumu saskaņā ar likumiem, kādi pastāv valstī, kur viņas dzīvo, bet izbraukšanas gadījumā viņām ir tiesība visu savu īpašumu likvidēt vai izvest sev līdz.

Piezīme 1. Personas, kuras šī līguma ratifikācijas momentā dzīvo uz kādas trešās valsts teritorijas, bet nav tur naturalizētas un izpilda šī panta pirmās daļas noteikumus, tāpat top atzītas par Latvijas pilsoņiem, bet zem aprādītiem noteikumiem viņām ir tiesība optēt Krievijas pavalstniecību.

Piezīme 2. Šai pantā aprādītās optantu tiesības pieder arī tiem pilsoņiem, kuri līdz 1914.-1917.g.g. pasaules karam un pēdējā laikā dzīvojuši uz vienas līdzējas puses teritorijas, bet šī līguma ratificēšanas momentā dzīvo uz otras puses teritorijas.

Bēgļiem attiecībā uz viņu īpašumu, kuru viņi nevarēja izvest uz 1920.g. 12.jūnija bēgļu reevakuācijas līguma pamata, pieder tās pašas tiesības, kas šai pantā paredzētas optantiem, bet tikai tādā mērā, kādā viņi pierādīs, ka šis īpašums viņiem pieder un reevakuācijas laikā atradies viņu faktiskā valdīšanā.

Piezīme 3. Abas līdzējas puses dod kā pretējās puses pilsoņiem tā arī optantiem tiesību un iespēju brīvi izbraukt uz savu dzimteni un vispār atstāt pretējās puses valsts robežas. Tāpat abas līdzējas puses apņemas tūlīt pēc šī līguma ratifikācijas demobilizēt kā pretējās puses pilsoņus, tā arī personas, kas optē pretējās puses labā.

IX pants

Šī gada 12.jūnijā starp Latviju un Krieviju par bēgļu reevakuāciju noslēgtais līgums paliek spēkā ar papildinājumu, ka bēgļiem, kuri ir otras puses pilsoņi, bez minētā līgumā aprādītām tiesībām pieder arī tiesības, kādas šis miera līgums piešķir attiecīgās puses optantiem un pilsoņiem.

X pants

Abas līdzējas puses savstarpēji atsakās no jebkādiem norēķiniem, kuri izriet no Latvijas agrākās piederības pie Krievijas, un atzīst, ka dažādais valsts īpašums, kas atrodas uz katras attiecīgās valsts teritorijas, ir šīs valsts neatņemams īpašums. Prasību tiesība uz krievu valsts īpašumu, kurš pēc 1914.g. 1.augusta izvests no Latvijas teritorijas uz kādu trešo valsti, pāriet uz Latvijas valsti.

Tāpat uz Latvijas valsti pāriet Krievijas prasību tiesība pret juridiskām personām un trešām valstīm, ciktāl šī tiesība attiecas uz Latvijas teritoriju.

Uz Latvijas valsti pāriet visas Krievijas kroņa prasības, kuras guļ uz Latvijas valsts robežām esošiem īpašumiem, kā arī visas prasības pret Latvijas pilsoņiem, bet tikai tai apmērā, kādā tās netop dzēstas ar norēķinā ieskaitāmām pretprasībām.

Piezīme. Prasību tiesība pret mazzemniekiem attiecībā uz viņu parādiem bijušai Krievijas Zemnieku agrārbankai vai citām tagad nacionalizētām krievu agrārbankām un nokavētiem maksājumiem, kā arī prasību tiesība attiecībā uz parādiem bijušai Krievijas Muižnieku agrārbankai vai citām tagad nacionalizētām krievu agrārbankām, kuri guļ uz muižnieku zemēm, ja šīs zemes pāriet mazzemniekiem vai bezzemniekiem, - uz Latvijas valsti nepāriet, bet uzskatāmas par iznīcinātām.

Dokumentus un aktus, kuri apliecina šai pantā aprādītās tiesības, Krievijas valdība nodod Latvijas valdībai, cik viņu atrodas pirmās faktiskā valdīšanā. Ja gada laikā no šī līguma ratifikācijas dienas to nav iespējams izpildīt, tad šie dokumenti un akti top atzīti par pazudušiem.

XI pants

1) Krievijas valdība uz sava rēķina atved atpakaļ uz Latviju un nodod Latvijas valdībai bibliotēkas, arhīvus, muzejus, mākslas ražojumus, mācības līdzekļus, dokumentus un citu tamlīdzīgu mācību, mācītu[1], valstu, reliģisku, sabiedrisku un kārtu iestāžu īpašumu, cik no minētiem priekšmetiem izvesti no Latvijas robežām 1914.-1917.g.g. pasaules kara laikā un faktiski atrodas vai izrādīsies Krievijas valsts vai sabiedrisku iestāžu pārziņā.

Kas attiecas uz arhīviem, bibliotēkām, muzejiem, mākslas ražojumiem un dokumentiem, kuriem priekš Latvijas ir svarīga zinātniska, mākslas vai vēsturiska nozīme un kuri izvesti no Latvijas uz Krieviju pirms 1914.-1917.g.g. pasaules kara, tad Krievijas valdība ir ar mieru atdot viņus atpakaļ Latvijai, ciktāl viņu izņemšana nedarīs ievērojamus zaudējumus Krievijas arhīviem, bibliotēkām, muzejiem un gleznu galerijām, kuros tie glabājas.

Uz šo izņemšanu attiecošos jautājumus izšķir sevišķa jaukta komisija ar vienādu skaitu locekļu no abām līdzējām pusēm.

2) Krievijas valdība atved atpakaļ uz sava rēķina un nodod Latvijas valdībai visas 1914.-1917.g.g. pasaules kara laikā no Latvijas robežām uz Krieviju izvestās tiesu un administratīvās lietas, tiesu un administratīvos arhīvus, to starpā arī vecāko un jaunāko notāru arhīvus, krepostnodaļu arhīvus, visu ticību garīgo resoru arhīvus, robežu, zemes ierīcības, mežu, dzelzceļu, šoseju, pasta-telegrāfa un citu iestāžu arhīvus un plānus, Viļņas kara apgabala topogrāfiskās nodaļas plānus, zīmējumus, kartes un vispār visu materiālu, ciktāl tas attiecas uz Latvijas valsts teritoriju; Muižnieku un Zemnieku bankas vietējo nodaļu, Valsts bankas vietējo nodaļu un visu citu kredīta, kooperatīvo un savstarpējās apdrošināšanas iestāžu arhīvus; tāpat Latvijas privāto iestāžu arhīvus un darbvedību, cik no visiem minētiem priekšmetiem faktiski atrodas vai izrādīsies Krievijas valsts vai sabiedrisko iestāžu pārziņā.

3) Krievijas valdība atved atpakaļ uz sava rēķina un nodod Latvijas valdībai nodošanai pēc piederības dažādus mantiskus dokumentus, kā: pirkšanas līgumus un obligācijas, nomas līgumus, dažādas naudas pienācību zīmes u.t.t., to starpā grāmatas, papīrus un dokumentus, kas nepieciešami norēķinu izdarīšanai un vispār dokumentus, kuriem ir nozīme Latvijas pilsoņu mantiski-tiesisko attiecību noteikšanai, kas ir izvesti iz Latvijas robežām uz Krieviju 1914.-1917.g.g. pasaules kara laikā, cik no tiem faktiski atrodas vai izrādīsies krievu valsts vai sabiedrisko iestāžu pārziņā. Ja divu gadu laikā no šī līguma ratifikācijas dienas šie dokumenti nebūs atdoti, tad viņi uzskatāmi par pazudušiem.

4) Krievija izdod no savu centrālo un vietējo iestāžu lietu arhīviem un darbvedībām to viņu daļu, kura tieši attiecas uz Latvijas sastāvā ietilpstošiem apgabaliem.

XII pants

1) Krievijas valdība atdod Latvijai 1914.-1917.g.g. pasaules kara laikā uz Krieviju izvākto sabiedrisko, labdarības, kultūras-izglītības iestāžu īpašumu, kā arī visu ticību baznīcu un lūgšanas namu zvanus un piederumus, cik no minētiem priekšmetiem faktiski atrodas vai izrādīsies Krievijas valsts vai sabiedrisko iestāžu pārziņā.

2) Krievijas valdība atdod Latvijai no dažādām Latvijas tirdznieciskām, agrārām- un sīkkredīta iestādēm, kā bankām, savstarpīgām kredītbiedrībām, krāj- un krājaizdevu kasēm un sabiedrībām, kā arī pilsētu un sabiedrisku iestāžu kasēm un lombardiem, kas darbojušies Latvijas robežās, minētām bankām piederošās vai viņās ieķīlātās, pēc 1914.g. 1.augusta uz Krieviju izvāktās vērtības, izņemot zeltu, dārgakmeņus un papīra naudu, cik no šīm vērtībām atrodas vai faktiski izrādīsies Krievijas valsts un sabiedrisku iestāžu valdīšanā.

3) Kas attiecas uz samaksu par Latvijas robežās apgrozībā esošiem valdības, valdības garantētiem, kā arī privātiem vērtspapīriem, ko izlaidušas biedrības un iestādēs, kuru uzņēmumus Krievijas valdība nacionalizējusi, kā arī uz Latvijas pilsoņu prasībām pret Krievijas valsts un nacionalizētām iestādēm, tad Krievija apņemas atzīt Latvijai, Latvijas pilsoņiem un iestādēm visus tos atvieglinājumus, tiesības un priekšrocības, kādus tā tieši vai netieši devusi vai dos jebkurai citai zemei vai viņas pilsoņiem, biedrībām un iestādēm. Ja vērtspapīrus vai mantiskus dokumentus nevarēs uzrādīt, tad Krievijas valdība ir ar mieru, piemērojot šo XII panta punktu, atzīt par vērtspapīru u.t.t. turētājiem tās personas, kuras iesniedz pierādījumus, ka viņām piederošie papīri kara laikā evakuēti.

4) Kas attiecas uz noguldījumiem krājkasēs, depozītu, zalogu un citām bijušās valsts un tiesas iestādēs iemaksātām summām, cik šādi noguldījumi un summas pieder Latvijas pilsoņiem, tāpat kas attiecas uz noguldījumiem un dažādi nosauktām summām, kas iemaksātas bijušās Valsts bankas nodaļās vai nacionalizētās vai likvidētās kredīta iestādēs, cik šādi noguldījumi un summas pieder Latvijas pilsoņiem, tad Krievijas valdība apņemas atzīt Latvijas pilsoņiem visas tiesības, kuras savā laikā tika atzītas visiem Krievijas pilsoņiem, un atļauj tādēļ Latvijas pilsoņiem, kuri okupācijas dēļ toreiz nespēja izlietot savas tiesības, izlietot viņas tagad. Apmierinot šīs pretenzijas, viņa ierēķinās Latvijas pilsoņiem par labu to daļu, ko Krievijas naudas vienība zaudējusi no savas pirkšanas spējas, skaitot no Latvijas galīgas okupācijas momenta - 1917.g. 3.septembra - līdz atdodamo summu izmaksas momentam.

5) Kas attiecas uz vērtībām un mantām, kuras glabājas vai ir glabājušās banku telpās vai viņu seifos, cik no šīm vērtībām un mantām pieder Latvijas pilsoņiem un atrodas vai faktiski izrādīsies Krievijas valsts vai sabiedrisku iestāžu valdīšanā, tad jāpiemēro šī panta 4.punktā izteiktie nolikumi. Tie paši nolikumi piemērojami arī attiecībā uz Latvijas pilsoņu vērtībām un mantu, kas glabājušies pēc 1914.g. 1.augusta evakuētās Latvijas kredītiestādēs un viņu seifos.

Piezīme. Šai pantā minētās summas, vērtības un manta top nodotas Latvijas valdībai nodošanai pēc piederības.

XIII pants

Krievijas valdība atdod Latvijas valdībai nodošanai pēc piederības 1914.-1917.g.g. pasaules kara laikā uz Krieviju evakuēto Latvijas pilsētu, sabiedrību un tiklab juridisko, kā fizisko privāto personu īpašumu, cik no tā faktiski atrodas vai izrādīsies Krievijas valsts vai sabiedrisko iestāžu valdīšanā.

Piezīme 1. Šaubu gadījumā par Latvijas akciju biedrībām un sabiedrībām top atzītas tās, kurās vairums akciju vai dalības naudu piederējis Latvijas pilsoņiem līdz attiecīgā Krievijas valdības dekrēta izdošanai par rūpniecības nacionalizāciju.

Piezīme 2. Šis pants neattiecas uz kapitāliem, noguldījumiem un vērtībām, kas atradušies Valsts bankas nodaļās vai privātās bankās, kredītiestādēs un krājkasēs uz Latvijas teritorijas.

XIV pants

1) Kas attiecas uz 1914.-1917.g.g. pasaules kara laikā no Latvijas uz Krieviju evakuētiem pasta-telegrāfa un telefona īpašumiem, tad Krievija apņemas atvest atpakaļ uz Latviju un nodot Latvijas valdībai tādu daudzumu no viņiem, kāds saskan ar Latvijas kā patstāvīgas valsts patiesām ekonomiskām un kulturālām vajadzībām, cik no šādiem evakuētiem īpašumiem atrodas vai izrādīsies Krievijas valsts vai sabiedrisko iestāžu faktiskā valdīšanā.

2) Kas attiecas uz 1914.-1917.g.g. pasaules kara laikā no Latvijas uz Krieviju evakuētiem peldošiem līdzekļiem un ietaisēm, kā arī Latvijas ostas apkalpojošām bankām, tad Krievija apņemas atvest uz Latviju un nodot Latvijas valdībai tik daudz no viņiem, cik saskan ar Latvijas kā patstāvīgas valsts patieso vajadzību pēc ostām un viņu piederumiem un cik no šiem īpašumiem atrodas vai izrādīsies Krievijas valsts vai sabiedrisko iestāžu faktiskā valdīšanā.

3) Kas attiecas uz 1914.-1917.g.g. pasaules kara laika no Latvijas uz Krieviju evakuētiem dzelzceļu satiksmes līdzekļiem un dzelzceļu darbnīcu ierīkojumiem, tad Krievija apņemas atvest atpakaļ uz Latviju un nodot Latvijas valdībai tik daudz no viņiem, cik saskan ar Latvijas kā patstāvīgas valsts patiesām ekonomiskām vajadzībām un cik no šiem īpašumiem atrodas vai izrādīsies Krievijas valsts vai sabiedrisko iestāžu faktiskā valdīšanā.

Lai sīki noteiktu šai pantā minēto reevakuējamo īpašumu daudzumu, kā arī nosacītu viņu nodošanas termiņus, tūlīt pēc šī līguma ratificēšanas nodibināma jaukta Latvijas-Krievijas komisija uz vienlīdzības pamatiem. Šai komisijai, nosakot reevakuējamo īpašumu daudzumu, jāiziet no ekonomiskā stāvokļa, kādā pirms 1914.-1917.g.g. pasaules kara atradušies apgabali, kuri pēc šī līguma iztaisa Latviju, un atņemot visu to, kas kalpojis Krievijas vispārējās valsts rūpniecības un Krievijas vispārējā valsts tranzīta vajadzībām, tādā kārtā sīki jānosaka tagadējās Latvijas kā patstāvīgas valsts patiesās vajadzības, ievērojot tomēr ekonomiskās dzīves līmeņa vispārējo noslīdēšanu.

XV pants

Lai izpildītu šī līguma X, XI, XII, XIII un XIV p.p. minētos noteikumus, Krievijas valdība apņemas dot Latvijas valdībai visas uz to attiecošās atzīmes un ziņas un sniegt visādu palīdzību pie atdodamo īpašumu, arhīvu, dokumentu u.t.t. uzmeklēšanas.

Uz šī līguma augšā minēto pantu pamata uz Latviju reevakuējamos īpašumus Krievija, vienojoties ar Latviju, var atdot kā priekšmetos (graudā), tā arī attiecīgā ekvivalentā.

Uz tādā kārtā Latvijai atdodamo vērtību rēķinu Krievija iemaksā Latvijai kā avansu divu mēnešu laikā no šī līguma ratificēšanas četrus miljonus rubļu zeltā.

XVI pants

Ievērojot Latvijas izpostīšanu 1914.-1917.g.g. pasaules kara laikā, Krievija:

1) Atsvabina Latviju no atbildības par Krievijas parādu un dažādām citām saistībām, to starpā no tām, kuras cēlušās no papīra naudas, rentejas zīmju, Krievijas rentejas parādu zīmju, sēriju un apliecību izlaidumiem, no Krievu valsts ārējiem un iekšējiem aizņēmumiem, no garantijām dažādām iestādēm un uzņēmumiem un par pēdējo garantētiem aizņēmumiem u.t.t. Visas šādas Krievijas kreditoru pretenzijas tai daļā, kura attiecas uz Latviju, vēršamas tikai pret Krieviju.

2) Lai palīdzētu Latvijas zemniecībai atjaunot šī kara laikā nopostītās ēkas, dod Latvijai priekštiesību cirst mežu 100.000 desetīnu lielā platībā, pēc iespējas tuvāk pie Latvijas robežas, dzelzceļiem un plostojamām upēm, pie kam šīs koncesijas noteikumi jāizstrādā sevišķai uz vienlīdzības principiem nodibinātai Latvijas-Krievijas jauktai komisijai, kura sasaucama tūliņ pēc šī līguma ratificēšanas.

XVII pants

1) Līdzējas puses tūlīt pēc šī līguma ratifikācijas ir ar mieru noslēgt tirdzniecības un tranzīta līgumus, konsulāro un pasta-telegrāfa konvencijas un konvenciju par Daugavas padziļināšanu.

2) Līdz tirdzniecības un tranzīta līguma noslēgšanai līdzējas puses vienojas, ka viņu savstarpējās ekonomiskās attiecības nokārtojamas pēc sekojošiem principiem:

a) abas puses piešķir viena otrai vislielāko labvēlību baudošas nācijas tiesības;

b) preces, kuras iet tranzīta ceļā caur līdzēju valstu teritorijām, netop apliktas ne ar kādiem nodokļiem vai pošļinām

c) frakts tarifi par tranzīta precēm nedrīkst būt augstāki kā frakts tarifi par tādām pat precēm vietējos sūtījumos.

3) Ja vienas līdzējas puses pilsonis nomirst uz otras puses teritorijas, tad viss viņa īpašums top nodots tās valsts konsulārajam vai attiecīgajam priekšstāvim, pie kuras piederēja mantojuma atstājējs, lai tas ar viņu rīkotos pēc tēvijas likumiem.

XVIII pants

Abas līdzējas puses apņemas izlietot visus iespējamos līdzekļus, lai pasargātu savos ūdeņos braucošo tirdzniecības kuģu drošību, dodot priekš tam vajadzīgos ločus, atjaunojot uguņus, uzstādot aizsardzības zīmes un, līdz galīgai jūras iztīrīšanai no mīnām, lietojot sevišķus līdzekļus mīnu lauku ierobežošanai.

Abas puses izsaka savu gatavību piedalīties Baltijas jūras iztīrīšanā no mīnām, par ko starp abām ieinteresētām pusēm panākama sevišķa vienošanās; gadījumā, ja tāda nenotiktu, katras puses dalības daļu nosaka šķīrēju tiesa.

XIX pants

Diplomātiskie un konsulārie sakari starp līdzējām pusēm nodibināmi tūlīt pēc šī līguma ratifikācijas.

XX pants

Pēc šī līguma ratifikācijas Krievijas valdība atsvabina Latvijas pilsoņus un Latvijas pilsonības optantus, bet Latvijas valdība ­- Krievijas pilsoņus un Krievijas optantus, kā militāras, tā civilas kārtas, no sodiem par visām politiskām un disciplinārām lietām. Bet, ja spriedumi šais lietās vēl nav taisīti, tad viņu iztiesāšana izbeidzama.

Amnestija neattiecas uz personām, kuras augšā minētos darbus izdarījušas pēc šī līguma parakstīšanas.

Personas, kuras atrodas izmeklēšanā vai zem tiesas, vai kuras apcietinātas kā apvainotas līdz šī līguma ratifikācijai izdarītos kriminālos noziegumos un pārkāpumos, kā arī tās, kuras par tiem izcieš sodu, uz viņu valdības pieprasījumu nekavējoties izdodamas. Viņas izdodot, izdodami līdz arī attiecīgie izmeklēšanas vai tiesas materiāli.

Reizē ar to abas līdzējas puses atsvabina arī savus pašu pilsoņus no sodiem par noziedzīgiem darbiem, kurus viņi līdz līguma parakstīšanai izdarījuši otras puses labā.

Piezīme 1. Ciktāl pēc šī panta noteikumiem zināmas personas amnestējamas vai izdodamas, tiktāl jau no šī līguma parakstīšanas momenta par šiem noziegumiem un pārkāpumiem piespriestie sodi attiecībā uz viņām nav izpildāmi.

Piezīme 2. Šis pants neattiecas uz Krievijas pilsoņiem un Krievijas pilsonības optantiem, kuri piedalījušies 1919.g. 16.aprīļa sazvērestībā un Bermonta uzbrukumā.

XXI pants

Publiski-tiesiska un privāttiesiska rakstura jautājumus, kuri izceltos starp abām līdzējām pusēm, kā arī atsevišķus jautājumus starp abām valstīm vai starp valstīm un otras valsts pilsoņiem izšķir sevišķa jaukta komisija ar vienādu skaitu locekļu no abām pusēm, kura nodibināma tūlīt pēc šī līguma ratifikācijas un kuras sastāvs, tiesības un pienākumi nosacīti instrukcijā pēc abu līdzēju valstu vienošanās.

XXII pants

Šis līgums sastādīts latviešu un krievu valodās. Viņu iztulkojot, abi teksti uzskatāmi kā autentiski.

XXIII pants

Šis līgums ir ratificējams un stājas spēkā no ratifikācijas momenta, ja līgumā pašā nav teikts kas cits.

Ratifikācijas grāmatu apmaiņai jānotiek Maskavā.

Visur, kur šai līgumā kā termiņš minēts līguma ratifikācijas moments, zem tā saprotams ratifikācijas grāmatu apmaiņas moments.

To apliecinot, abu valstu pilnvarnieki pašrocīgi parakstīja šo līgumu un apstiprināja viņu ar saviem zīmogiem.

Oriģināls divos eksemplāros.

Sastādīts Maskavā, pabeigts un parakstīts Rīgā, 11.augustā tūkstots deviņi simti divdesmitā gadā.

________________________________________________________________________

[ 1 ]Tā latviešu tekstā. Jābūt: mācību iestāžu, zinātnieku. (Sk. Latvijas okupācija un aneksija. 1939 – 1940. Dokumenti un materiāli. Sast. I. Grava – Kreituse, I. Feldmanis,

J. Goldmanis, A. Stranga. R., 1995, 50. lpp.)

Publicēts:

1. Valdības Vēstnesis, nr. 209, 14. sept., 1920. (Autentisks teksts latviešu un krievu valodā).
2. Likumu un valdības rīkojumu krājums, akts nr. 204, 18. sept., 1920. (Autentisks teksts latviešu un krievu valodā).
3. Recueil des principaux Traités conclus par la Lettonie avec les Pays Ėtrangers. 1918 – 1930. Publié par le Ministére des Affaires Ėtrangères sous la direction de G. Albat. I. , 2-me édition revue et complétée. Riga, 1930, page 3 – 30. (Teksts latviešu valodā, oficiālais tulkojums franču valodā).
4. Latvian – Russian Relations. Documents. Compiled by Dr. A. Bilmanis. Published by the Latvian Legation, Washington, D. C. Second printing Lincoln, Nebraska, 1978, page 70 – 80. (Tulkojums angļu valodā).

Copyright © 2020

Latvijas Republikas Ārlietu ministrija

K. Valdemāra iela 3, Rīga LV-1395 (+371) 67 016 201