Georgijs Čičerins

Georgijs Čičerins (krievu: Георгий Васильевич Чичерин; dzimis 1872. gada 24. novembrī, miris 1936. gada 7. jūlijā) bija krievu revolucionārs un politiķis. No 1918. līdz 1930. gadam bija KPFSR, vēlāk PSRS Ārlietu tautas komisārs.

Biogrāfija

Izcelsme un uzskatu veidošanās

Dzimis 1872. gada 24. novembrī Tambovas guberņas muižnieku ģimenē. Viņa tēvs Vasilijs Čičerins strādāja Krievijas vēstniecībā Parīzē, bet sakarā ar personīgiem apvainojumiem atgriezās Krievijā. No viņa dzimtas nākuši vairāki slaveni ģenerāļi, diplomāti, gubernatori. Georgija tēvocis Boriss Čičerins bija diplomāts, Šellinga un Hēgeļa piekritējs, pazīstams ar liberāliem uzskatiem. Protestējis pret muižniecības konservatīvismu.

Māte Žoržina Čičerina (dzimusi Meijendorfa - vācu: Georgina Meyendorff) bija vācbaltiete un viena no aktīvākajām paškoviešu kustības dalībniecēm, kas sludināja šo mistisko mācību. Georgijs bijis vientuļš bērns, jo spējis stundām ilgi aplūkot diplomātiskus dokumentus, kurs māte glabājusi kā ģimenes relikvijas, tomēr tas attīstījis fenomenālu atmiņu. Čičerins par savām bērnu dienām izteicies, ka: "Vide, kurā es augu, bija pārpilna atmiņu no diplomātiskās pasaules. Politiskās noslieces ģimenes lokā bija liberāli opozicionāras, un es kopš bērnības pieradu, ka valdība jālamā"

Tēva māsa bija apprecējusi citas senas muižnieku dzimtas atvasi E.Nariškinu, tādēļ viņi bieži viesojušies šajā muižā. Tāpat viņi apciemojuši arī zemnieku sādžas. Tēvs 53 gadu vecumā miris no tuberkulozes, tad zēnam bija 10 gadu. Georgijs Čičerins mācījies vietējā ģimnāzijā, kur sākotnēji bijis kautrīgs, vairījies un baidījies no skolas biedriem, tomēr ar laiku apradis un kļuvis par spējīgāko skolas audzēkni. Izmantojis jau bērnībā iegaumēto un apliecinājis, ka ir ārkārtīgi spējīgs un nākotnē daudz sasniegs. Garīgi zēnu saistījusi Nīčes filozofija, jau drīz iepazinis klasisko mūziku, kas kļuvusi par viņa kaislību mūža garumā, īpaši tuvi viņam bija Vāgners un Mocarts. Tie gan nav vienīgie literāti un mūziķi, kas saistījuši nākamo diplomātu, viņš aizgūtnēm lasījis dažādu literatūru. Vēlāk ar ģimeni pārcēlās uz Pēterburgu, kur pēc vidusskolas beigšanas strādāja vietējā arhīvā. Bieži apmeklēja bibliotēkas, kas bijusi iespēja atrauties no sociālo apstākļu smaguma un valdošas apkārtējās nabadzības. 1893. gadā, būdams 2. kursā, iepazīstas ar nākamajiem māksliniekiem Grabaru, Rērihu un Ščerbinovski. Draugi bieži pulcējušies pie Ščerbinovska, kur muzicēja un runāja par glezniecību. Tur tika aktīvi nopelta arī pastāvošā valsts kārtība. Čičerins ieguva daudz draugu opozicionāri noskaņotas jaunatnes vidū.

Šai laikā Čičerins nokļuva sociāldemokrātiski noskaņoto autoru Beļinska, Dobroļubova, Černiševska ietekmē. Bieži strīdējies ar tēvoci Borisu Čičerinu, jo viņam nepatika pārlieku liberālie tēvoča uzskati. 1895. gadā iestājās Sanktpēterburgas universitātes vēstures un filozofijas fakultātē, kur kārtojis valsts eksāmenus seno laiku vēsturē, baznīcas vēsturē, viduslaiku vēsturē un citos priekšmetos un nokārtojis tos teicami, saņemot pirmās pakāpes diplomu.Daudz ceļoja, īpaši atzīmējama viesošanās Berlīnē, Ķelnē, Minhenē. Šai laikā vēl bijis tālu no komunistu idejām. Strādādams Krievijas impērijas Ārlietu ministrijā, aizrautīgi strādājis arhīvā, uzrakstījis pilnīgu A. Gorčakova biogrāfiju.

Politiskā darbība

1904. gadā viņš pēc tēvoča Borisa Čičerina nāves mantoja viņa muižu un ar iegūto naudu atbalstīja revolucionārus. Kad Krievijas slepenpolicija izsekoja t.s. Narbuta grupu, Čičerinam vajadzēja emigrēt no Krievijas. Uzskatu ziņā nokļuvis Pļehanova ietekmē un atbalstīja meņševikus. Iepazinies ar Kārli Lībknehtu. 1905. gada revolūcijas laikā tuvinājās boļševikiem. No 1907. gada KSDSP Ārzemju centrālā biroja loceklis, drīz vien kļuva par tās sekretāru. 1907. gadā Berlīnē apcietināts par spiegošanu, par viltotas pases lietošanu un sapulces organizēšanu izraidīja no Prūsijas. Ticies ar Ļeņinu, Lielbritānijā izplatījis informāciju par politiskās cīņa stāvokli Krievijā. Gvozdeva epopejas rezultātā pilnīgi novērsies no meņševisma. Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā aktīvi cīnījies pret krievu emigrantu iekļaušanu angļu armijā. Čičerina darbība, īpaši atbalsts, ko sniedza boļševikiem, saistīja angļu specdienestu uzmanību. Čičerinu vēlreiz arestēja 1917. gada 7. augustā sakarā ar spiegošanu padomju labā. Krievijā izvērsās kampaņa pret Čičerina arestu un viņš kļuva populārs sabiedrībā. Galu galā angļu valdība bija spiesta apmierināt krievu prasību par viņu politiķu atbrīvošanu, 1918. gada 23. janvārī avīze "Izvestija rabočik i krestjanskik deputatof" rakstīja: "nesen no Anglijas atgriezušies biedri Čičerins un Petrovs, kurus angļu valdība bija ieslodzījusi kā "karalistei nevēlamus cilvēkus"." Angļiem gan palika pozitīvs iespaids par Čičerinu un viņi par prieku ziņoja, kad Čičerins tika iecelts augstos amatos.

1918. gadā atgriežoties Krievijā, Čičerins pievienojās boļševiku partijai un bija nozīmēts kā Trocka pilnvarotais Brestļitovskas miera sarunu laikā. Marta sākumā Čičerins atstāja savu posteni, kļūstot par Padomju Krievijas ārlietu komisāru. Tāpat viņš bija viens no Kominternes kongresa locekļiem. Čičerins sekoja Vācijas ārpolitikai ar antibritisku attieksmi, to viņš attīstīja, esot ārlietu ministrs, kad briti bloķēja Krievijas ekspansiju Āzijā. Viņš pat ieteica Ļeņinam, ka angļu strādnieki jāliek brīvprātīgo vienībās 1920. gadā, kad Sarkanā armija jau bija pie Varšavas.

1922. gadā Čičerins piedalījās Dženovas konferencē un parakstīja Rapallo līgumu ar Vāciju. Viņš atbalstījis ārpolitikas nostādni par sadarbību ar Vāciju un attīstīja to caur draudzību ar grāfu Ulrihu fon Brokdorfu-Rancavu. Šai laikā viņam bija diplomātiskas sarunas arī ar Euženio Pacelli, vēlāko pāvestu Piju XII.

Attiecības starp Lielbritāniju un Padomju Savienību pasliktinājās, policijas uzbrukums tirdzniecības misijai Londonā un diplomātisko attiecību pārtraukšana ar Londonu iekrita vienā laikā ar grautiņiem PSRS pārstāvniecībās Pekinā un Šanhajā. Ostins Čemberlens apgalvojis, ka lai gan diplomātiskās attiecības ar PSRS ir pārtrauktas, tirdznieciskās var turpināties. Par Čičerina popularitāti liecina tas, ka daudzi laikraksti 1928. gadā atzīmēja viņa jubileju. Vācijas laikraksti rakstījuši, ka viņš saistīts ar PSRS varenības augšanu, parādījis izcilas spējas kā "sarkanās" diplomātijas veidotājs.

Mūža nogale

1920. gadu beigās Čičerina veselība pasliktinājās un ārsts Fersteru, kas iepriekš nodarbojās ar Ļeņina veselības uzlabošanu, viņam izstrādāja ceļojuma maršrutu. 1930. gadā viņš apceļoja Frankfurti pie Mainas, Leipcigu, Breslavu, Katovici, Varšavu. 1930. gada 21. jūlijā viņš atkāpās no amata slimības dēļ un tika aizvietots ar Maksimu Ļitvinovu.

Miris 1936. gada 7. jūnijā Maskavā. Lielā terora laikā Čičerina vārds tika izdzēsts no KP vēstures annālēm.