Oto Lācis: Atvadas no Latvijas kompartijas

Astoņdesmit sestajā Latvijas Kompartijas pastāvēšanas gadā, tās XXV kongresa laikā, notika sašķelšanās.

Trešā daļa delegātu atstāja kongresu un pēc dažām dienām, 14. aprīlī, noturēja savu kongresu, nodibinot jaunu partiju un nosaucot to par Latvijas Neatkarīgo komunistisko partiju (LNKP). Tikai daži cilvēki ar CK vecā sastāva pirmo sekretāru Jāni Vagri priekšgalā centās līdz pēdējām minūtēm novērst šķelšanos — taču bezcerīgi. Ne kongresa vairākuma, ne arī mazākuma rīcība neatstāja nekādu saprašanās iespēju. Abas puses ir apmierinātas ar notikušo.

Šīs dažas dienas — no viena kongresa līdz otram — es pavadīju Rīgā, lasīdams vietējās avīzes, klausīdamies radio, sarunādamies ar dažādiem cilvēkiem, to skaitā ar abu partiju vadītājiem. Man šķita, ka viss notiek kā sapnī: valodas par mantas, avīžu un žurnālu dalīšanu, par partijas biedru naudām, par organizatorisku struktūru veidošanu. Reti kurš runāja par tiem acīm redzamajiem faktiem, kas bija apspriešanas vērti.

Piemēram, par to, ka LKP — vairākuma partijā — tikpat kā nav latviešu. «Latvijas Komunistiskā partija bez latviešiem — tas. piedodiet, ir absurds,» tā taisnīgi novērtēja Baltijas kara apgabala avīze «Za Rodinu». Piebildīsim: arī bez zemniekiem, gandrīz bez humanitārās inteliģences, turklāt ar gauži nepilnīgu strādnieku un tehniskās inteliģences atbalstu. Pietiek jau pateikt to vien, ka jaunais LKP CK pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks, kas ilgus gadus bija Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs, pēc pavasara vēlēšanām nespēja noturēties savā amatā pilsētas padomē. Bet Rīga, kurā ir divas trešdaļas krievu valodā runājošo iedzīvotāju, taču ir galvenā LKP bāze. Jaunajā republikas Augstākajā Padomē LKP nav pat trešā daļa balsu, kas nepieciešama, lai bloķētu Konstitūcijas mainīšanu.

No otras puses, mazākuma partija, kurai vienotas LKP sastāvā bija liela nozīme kā galvenajam posmam, kas saista partiju ar pamatiedzīvotājiem, ārpus tās arī nevar cerēt uz nopietnu ietekmi. Partija uz nacionāla pamata (gan ne pēc Statūtiem, bet faktiski) — arī ir nonsenss kompartijā. Lauku rajonu partija bez plašākas ietekmes lielajās pilsētās. Starp citu, arī visai apstrīdamas ir tās ietekmes perspektīvas starp lauciniekiem. Šai partijai pagaidām vēl nav lozungu un stratēģisku mērķu, kas piesaistītu krievu valodā runājošos iedzīvotājus, bet to ir 48 procenti no visiem republikas iedzīvotājiem. Vārdu sakot, Latvijas komunisti, kas pusgadsimtu pārvaldīja republiku, šķelšanās brīdī uzreiz nonāca politiskas opozīcijas stāvoklī.

Augstākajā Padomē vairākums pieder kustību un partiju konglomerātam, kas uzstājas par Latvijas neatkarību ārpus PSRS. Tam pieslienas LNKP, bet ne kā vadošais spēks. Tās klātbūtne šajā blokā pašlaik pieļauta tikai ar nosacījumu pakļauties šī bloka ietekmīgākajam spēkam — Latvijas Tautas frontei.

LTF formāli nenosauc sevi par partiju, kaut gan īstenībā aizvien vairāk uzstājas tieši šādā kvalitātē. Republikā pazīstami ļaudis, pēc kuru iniciatīvas veidojās Tautas fronte, pakāpeniski ir attālinājušies no tās vadības un reizēm, kā man šķiet, ar izbrīnu skatās uz savu auklējumu. Vēl 1988. gada, kad veidojās LTF, vairums tās biedru kategoriski noraidīja ideju par neatkarību ārpus PSRS, un esmu pārliecināts, ka viņi patiesi tā domāja. 1989. gada pavasarī pēkšņi sāka to aktīvi apspriest. Bet šodien tā jau tiek uzskatīta par vispārpieņemtu un neapspriežamu — diskutēti tiek vienīgi taktikas jautājumi.

Ja patiešām Latvijas tautai tā būtu labāk — atdalīties pēc divus gadsimtus atrašanās vienotā Krievijas valstī un plus vēl pusgadsimta Savienībā, — nu ko, lai tad arī atdalītos. Politikā vadīties no impēriskām ambīcijām ir ne tikai necienīgi, bet mūsu laikmetā arī nepraktiski. Taču es esmu dziji pārliecināts, ka Latvijas tautai vēl nav bijis iespējas mierīgi apsvērt, kur slēpjas tās īstās intereses, un tā nespēj arī reāli iztēloties, kādu nākotni sev izvēlas. Pašlaik pastāvošie priekšstati ļoti līdzinās hipnozei: man ir labi, mierīgi, silti. Visi argumenti, kas tiek minēti par labu aiziešanai no PSRS, ko vien esmu dzirdējis, nāk no pagātnes realitātēm. Bet pagātni izmainīt tik un tā nav iespējams. Iedarboties var tikai uz nākotni, taču acīm redzamās realitātes, kas to noteiks, strīdos pat netiek pieminētas.

Jā, tauta ir dziļi sašutusi par atklājušos īstenību: tā tikusi krāpta, tā dzīvo sliktāk nekā blakus esošo mazo neatkarīgo valstu tautas. Pirms pusgadsimta tā bez sajūsmas, bet arī bez pretošanās pieņēma iestāšanos PSRS, lai pasargātos no vispārzināmām briesmām — hitleriskās diktatūras, kas jau bija aprijusi visu aiz PSRS un Lielbritānijas robežām atrodošos Eiropu. Taču aizsardzību iegūt neizdevās — Latvijai hitleriskās okupācijas briesmas nācās izbaudīt visā pilnībā. Papildus tām vēl pārdzīvoja staļiniskās diktatūras šausmas, bet pēc tam stagnācijas desmitgades, kas kādreizējo pēc Eiropas mērogiem vidēji attīstītu valsti atsvieda atpakaļ mazattīstīto kārtā, par ko liecina vesela virkne objektīvu rādītāju. Var viegli saprast emocijas, kas saistās ar šo vēstures nežēlīgo joku. Taču uzticēties tam ir bīstami.

Šodien vēsture latviešiem piedāvājusi jaunu paradoksu: nolādot staļinisko Savienību, daudzi no viņiem raujas ārā no Gorbačova Savienības. Bet ja nu tā ir tā pati «impērija», tas pats «okupācijas režīms» (ak, cik viegli tagad izrunāt šādus vārdus!), tad kāpēc gan var brīvi apspriest izstāšanos, gatavoties uz izstāšanos, ievēlēt republikas Augstākajā Padomē vairākumu, kas pastāv uz izstāšanos? Bet ja nu Savienība vairs nav tā pati, tad kāpēc gan steigties un kāpēc nevar visu mierīgi apdomāt?

Nevaru gan diemžēl sacīt, ka mierīgu apdomāšanu sekmētu LKP vairākuma rīcība un tai pieslējusies Interfronte, kas pretendē uz krieviski runājošo iedzīvotāju draudzes gana lomu. Neatlaidīgā, reizēm augstprātīga nevēlēšanas līdz galam atzīt visu rūgto pagātnes patiesību nebūt nepalīdz pārliecināt Latvijas iedzīvotājus par to, ka mūsu Savienība patiešām atjaunojas.

Pretējo pušu spēki ir apmēram vienādi. Nevienai no tām nav izredžu izlemt kaut jel kādu no nopietnajām Latvijas problēmām, ignorējot otras puses intereses. Neskatoties uz to, pagaidām abas puses daudz vairāk spēka patērē mēģinājumiem pakļaut sev oponentu, vai arī bezsatura retorikai, nekā savstarpējas sapratnes un visiem pieņemamu lēmumu meklēšanai. Protams, ne jau bez kļūdām un vainas pēdējos gados ir bijusi savienības orgānu rīcība — sākot ar rūpniecības ministrijām, kas turpina resorisko laupīšanu, un beidzot ar PSRS deputātu kongresu, kas tik pārmērīgi lēni apgūst pieredzi. Visuzskatāmākā jau garām palaistā iespēja bija sākt sarunas par jaunu Savienības līgumu tūlīt toreiz, kad tas tika piedāvāts. Taču tā netika realizēta — saņēma atteikumu. Tā gan ir atsevišķa tēma, kas skar visas republikas, un tāpēc pelna ipašu sarunu. Taču, atgriežoties pie Latvijas, gribu vērst uzmanību uz pašreizējā momenta galvenajām briesmām: politiskās cīņas galvenās puses nav pacentušās pamatīgi izpētīt savas pašas intereses un pretī nezināmai nākotnei virzās ar aizsietām acīm. Reāli paskatīties uz notiekošo būtu noderīgi ne tikai Latvijas iedzīvotājiem. Tā nu ir nopietna mācībstunda visai valstij, kas ne mazāk asos un emocionālos strīdos sagaida PSKP XXVIII kongresu.

Nē, es neapsolu izdarīt atklājumu — man nav patenta uz patiesību, to mēs varam meklēt tikai visi kopā. Es tikai gribu pievērst uzmanību dažiem pagātnes un tagadnes faktiem, kuri, manuprāt, tiek veltīgi piemirsti. Visur, kur vien iespējams, balstīšos uz savu pieredzi un uz man personīgi pazīstamu cilvēku pieredzi. Lūdzu neuzskatīt to par augstprātību, es vienkārši esmu vairākkārt pārliecinājies, ka uz paša ādas iegūtie zilumi pārliecina daudz vairāk, nekā aizgūtie štampi.

Pats es nekad neesmu bijis Latvijas Kompartijas biedrs, par visu tur notiekošo spriežu no malas, taču nevaru būt vienaldzīgs pret to. Mans tēvs tai ir atdevis piecdesmit savas dzīves gadus, un paši manas piedzimšanas apstākļi jau ir bijuši saistīti ar šo faktu.

Tēvs šajā partijā iestājās divdesmit pirmajā gadā, kad piederība tai nesolīja ne karjeru, ne ienākumus — ātrāk gan lodi vai cietumu. Lode sagaidīja viņa bērnības draugu Eduardu Smiltēnu — trīsdesmit trešajā gadā viņu Rīgā konspiratīvā dzīvoklī pie Latvijas komjaunatnes avīzes izgatavošanas pārsteidza policija un turpat uz ielas nošāva, jo viņš esot «mēģinājis bēgt». Trīsdesmit septītajā gadā Staļina vara bez uzmanības neatstāja viņa sievu, kas tolaik dzīvoja Maskavā, — un tā, pateicoties divu valstu «rūpēm», Smiltēna bērni kļuva apaļi bāreņi. Bet manam tēvam tika vienīgi cietums — viņu arestēja Rīgā divdesmit astotajā gadā un tiesāja darbaļaužu Kultūras biedrības lieta (tiesa?). No ilgākas atsēdēšanas glāba emigrācija uz Padomju Savienību. Tā ohranka parūpējās par to, lai es nevarētu piedzimt Latvijā, kur jau gadu simteņiem dzīvojuši mani senči. Starp citu, mans tēvs vienmēr palika šīs partijas ierindnieks, un notikumi viņa dzīvē. pēc mūsu vētrainā gadsimta mērogiem, bija diezgan parasti, ieskaitot divus karus, caur kuriem gāja viņa mājupceļš.

Tagad demogrāfi ziņo: no divsimt tūkstošiem latviešu, kas Padomju Savienībā dzīvoja līdz 1937. gadam, septiņdesmit tūkstoši gājuši bojā. Tas nozīmē, ka pieaugušie vīrieši — gandrīz visi. Tēvs stāstīja, ka pēc atgriešanās no Spānijas (tās frontes izrādījās mazāk bīstamas par tā laika Maskavu) neatradis gandrīz nevienu no sev agrāk tuvās vides cilvēkiem, nebija vairs Kominternes latsekcijas, latviešu izdevniecības «Prometejs», simtiem draugu un paziņu. Bija — un nav.

Nesākšu nosaukt desmitiem plaši pazīstamu vārdu — visi nevainīgi nogalinātie pelna līdzjūtību, vienalga kādos amatos tie arī nebūtu bijuši. Es gribu sacīt ko citu. Liekulīgi piesegdamies ar revolūcijas vārdu, Staļins deva nežēlīgu triecienu tās partijas pārstāvjiem, kura revolūcijas dienestā bija nosūtījusi neparasti daudz savu dēlu. Šis sitiens no aizmugures neizmainīja dzīvu palikušo pārliecību: viņu izvēli noteica jau tuvu esošā, neizbēgamā cīņa ar fašismu! Cik gan šādu sitienu vēl bija vajadzīgs, lai daudzus latviešus pārliecinātu, ka viņu tēvi ir kļūdījušies, Oktobrī atbalstīdami krievu revolūciju?

Mazās Latvijas tautai trīsdesmit septītais gads nebija pirmā lielā asinspirts šajā gadsimtā. Un arī ne pēdējā. Staraja Rusas tuvumā pie Simonovas sādžas, kur smags ievainojums aprāva mana tēva cīņu ceļu, viņa rotā no rīta bija simtdivdesmit cilvēku, bet pie vakarā — divdesmit. Latviešu 43. gvardes divīzija pie Staraja Rusas cīnījās vairākus mēnešus. Bet upuri nebeidzās ar kara beigām. Priekšā vēl bija «šķiriski svešo» deportācija četrdesmit devītajā gada. Par to man stāstīja šo deportāciju pārdzīvojušais Voldemārs Indzers, tēva draugs un biedrs kopš Latvijas komunistiskās pagrīdes divdesmitajiem gadiem, arī darbaļaužu Kultūras biedrības lietā tiesātais. Latvijas tiesa divdesmit devītajā gadā piesprieda viņam trīs gadus ieslodzījuma cietumā. Berijas «tiesa» četrdesmit devītajā vispār iztika bez tiesas spriešanas, bet nekļūdījās ne reizi. Vienā kopīgā kamerā sagrūstie vlasovieši, policisti, kriminālisti no priekšnieka nāca ar dažādām ziņām par noteikto soda laiku «desmit, piecpadsmit, divdesmit pieci gadi». Komunisti, kas bija nosēdējuši savu laiku pēc trīsdesmit septītā gada un tagad atkārtoti arestēti — pat neizvirzot jaunu apsūdzību, nosauca tikai vienu vārdu: «uz mūžu».

Arī tas ir garām. Garām XX kongress, kas mūsu vēsturē atgrieza daudzu ievērojamu latviešu komunistu vārdus. Vai bija pagājušas jau visas melnas dienas? Nē. Priekšā vēl bija sitiens, kaut arī šoreiz vairs ne asiņains, bet politiski pats smagākais1 komunisma piekritējiem Latvijā, jo tas tika izdarīts pēc PSKP XX kongresa un tāpēc varēja nozīmēt tikai vienu: sociālisms nebija attīrījies no staļinisma. Tas, kas notika piecdesmit devītajā gadā, vēl līdz šodienai palicis kā sūrstoša sāpe latviešu tautas dvēselē. Tajā gadā grupu Latvijas Kompartijas vadītāju, padomju un kultūras darbinieku, rakstnieku un zinātnieku apvainoja buržuāziskajā nacionālismā, pakļāva partijas sodiem, atbrīvoja no darba. Daži no viņiem tika uzskatīti par «vainīgiem» tāpēc, ka izvirzīja tās pašas nacionālas ekonomikas un kultūras attīstības sāpīgās problēmas, kuras mēs ar tādu nokavēšanos un sliktākos apstākļos cenšamies atrisināt tagad. Citiem nebija pat šīs «vainas».

Ar nosaukumu — latviešu buržuāziskie nacionālisti (pareizā terminoloģijā sinonīms ir — latviešu fašisti) — apzīmogoja komunistus, pagrīdniekus. partizānus, Lielā Tēvijas kara dalībniekus, latviešus, krievus, baltkrievus… Tas notika LKP CK 1959. gada jūlija plēnumā. Galavārdā toreizējais CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš ar patosu atgādināja īsto internacionālistu, latviešu gvardes divīzijas cīnītāju varoņdarbu, aizstāvot Maskavu. Principā šis atgādinājums bija vietā: no plēnuma dalībniekiem seši bija piedalījušies Maskavas aizstāvēšanas kaujās. Visi seši nu bija apzīmogotie «nacionālisti». Kurš te nu kuru tiesāja? Šodienas lasītajam aiz Latvijas robežām vismaz viena vārds no toreiz sodītajiem varētu būt labi pazīstams: tas ir Aleksandrs Aleksandra dēls Ņikonovs. bijušais LKP CK sekretārs, tagad Vissavienības Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas prezidents.

Nepārspīlēsim: Latvijas vienkāršo ļaužu masas diezin vai veltīja pārāk lielu uzmanību dažu desmitu partijas funkcionāru nomaiņai. Tautas apziņā kā ieilgusi slimība atsaucās kas cits: pati politika, kas krasi pagriezās uz vēl rupjākas vietējo iedzīvotāju interešu ignorēšanas pusi. Par tās vismežonīgāko, bezjēdzīgāko un aplamāko izpausmi kļuva tautas iemīļoto svētku, kurus latvieši bija svinējuši pie visām varām, Jāņu dienas — Līgo svētku — aizliegšana. Iepriekšējo reizi Līgo svētkus pirms astoņsimt gadiem bija mēģinājuši aizliegt vācu bīskapi un baroni, bet drīz vien no tā atteikušies, saprotot, ka tas ir veltīgi un bīstami. Mūsu gadsimta sešdesmitajos gados šī kaunpilnā akcija deva latviešu komunistiskajai pārliecībai gandrīz vai pašu smagāko triecienu.

Tajā pašā laikā tika izvērsta republiku postā dzenoša ekonomiskā politika. Milzīgie uzņēmumi, kurus cēla tur, kur tiem nebija ne izejvielu, ne enerģijas, ne darbaroku, kļuva par abpusēji neizdevīgu lietu gan Latvijai, gan citām republikām, pirmām kārtām jau KPFSR. Tie kļuva par papildu sūkni, kas izsūknēja pēdējo jaunatnes atlikumu no tā jau bez cilvēkiem palikušajām Krievijas sādžām. Tie kļuva par Latvijas dabas saindētajiem — nonācis jau tik tālu, ka neieteic peldēties Rīgas līča ūdeņos vissavienības kūrorta Jūrmalas pludmalē, Daugavā un Lielupē. Bet Ventspils bērnudārzos pat raudošus bērnus apmāca, kā rīkoties ar gāzmaskām, jo pilsētas centrā uzbūvēts tāds uzņēmums, kura avārijas gadījumā gāzmaska būs vajadzīga katram.

Mākslīgi radītais ļaužu pieplūdums ir sarežģījis demogrāfisko situāciju. Mēs zinām, cik daudz Maskavā ir sūdzību par to, ka «limitētais» darbaspēks saņem dzīvokļus, bet daži vietējie maskavieši nevar tikt ārā no komunālajiem dzīvokļiem. Es uzaicinu maskaviešus uz brīdi iedomāties šādu ainu: «limitēto» atbrauc desmitiem reižu vairāk, turklāt viņi nav vietējās, bet kādas citas nācijas pārstāvji, viņi jau ir kļuvuši par galvaspilsētas iedzīvotāju vairākumu un krievu valoda tās ielās dzirdama aizvien retāk; iebraucēju vidū radušies oratori, kas pieprasa savas tiesības uz apdzīvoto teritoriju pat līdz viņu valstiskās piederības noteikšanai. Tā dzīvo Rīga.

Atklātībai atnākot, tas viss Latvijā pārstāja būt slepens, un viss tiek skaļi apspriests. Tikpat atklāti tiek apspriesti arī 1940. gada notikumi, kad tieši pirms Tautas saeimas vēlēšanām republikā ienāca Sarkanā Armija. Tagad šajos apstākļos Komunistiskajai partijai tikai viens lēmums varēja būt godīgs un elementāri saprātīgs: aktīvi iekļauties pagātnes, tagadnes un nākotnes problēmu apspriešanā, vadīt šo diskusiju un pirmajai pateikt patiesību par visu. Bet vairākums atteicās nostāties uz šī ceļa.

Ņemsim kaut vai pašu vienkāršāko — 1959. gada notikumu novērtējumu. Pēdējos divos gados jau ir nopublicēti visi tā LKP CK plēnuma dokumenti. Darbu pabeigusi komisija, kas strādāja pie šo bēdīgo notikumu izvērtēšanas. Virknē oficiālu uzstāšanos izteikts pareizs novērtējums, kas nav izraisījis nekādus iebildumus. Palicis pats vienkāršākais: oficiāli atzīt par kļūdainu trīsdesmit gadus veco lēmumu. Mazākuma — nākamās LNKP — pārstāvji LKP XXV kongresā ieradās ar šajā jautājumā sagatavotu rezolūciju, kuras tekstā es nevarēju pamanīt nekā slikta. Vairākuma pārstāvji atteicās šo jautājumu iekļaut kongresa dienaskārtībā. Avīze «Za Rodinu» nicinoši atzīmēja, ka mazākums centies dienaskārtībā ievilkt kaut kādu niecīgu jautājumu par piecdesmit devīto gadu, bet vairākums esot pareizi noraidījis šo priekšlikumu. Bet kas gan te pareizi, biedri, dārgie! Vai tad tiešām nav saprotams, ka viens šāds pārsteidzīgs lēmums sagrauj Latvijas tautas ticību mūsu Savienībai daudz vairāk nekā jebkura pretpadomju propaganda? Tas skaidrāk par skaidru liecina: LKP kļūdas atzīt netaisās, tātad uz to labošanu nav ko cerēt.

Maz tādu, kas šaubās, vai «neatkarīgie» uz XXV kongresu būtu gājuši ar nolūku to pamest. Paziņojums ar viņu neatkarības no PSKP platformu, kas vairākumam biji nepieņemama, tika publicēts jau pirms vairākiem mēnešiem. Mēnesi pirms kongresa viņi noturēja savu konferenci. Pirms kongresa sāka savu organizatorisko struktūru veidošanu (starp citu, to pašu darīja arī vairākums). Tā tas bija. Bet ar savu uzvedību kongresa vairākums izdarīja visu, lai pārliecinātu cilvēkus: samierināšanās te nevarēja notikt, mazākumam nebija citas izejas.

Un vai tikai kongresā? Ņemsim 1940. gada novērtēšanas problēmu. Es, piemēram, nepieņemu neatkarības piekritēju plaši lietoto retoriku par «okupāciju» vai arī to, ka nepastāvošu nevajag atmainīt. Jā, lēmums par Latvijas iestāšanos PSRS un LKP iestāšanos VK(b)P netika noformēts atbilstoši mūsdienu juridiskajām normām. Bet vai tad pašreizējais valsts un sabiedrības raksturs pilnībā un uz mūžīgiem laikiem tiek noteikts ar tā izcelšanos? Vai tad piecdesmit dzīves gadi Savienībā nenozīmē neko, salīdzinot ar iestāšanās dienām tajā? Ja tas tā var būt, tad var atļauties uzdot jautājumu par tās varas rašanos, kuru iznīcināja 1940. gadā. Vai tad Satversmes sapulces vēlēšanās vāciešu neieņemtajos Latvijas rajonos 1917. gadā par boļševikiem nenobalsoja 72 procenti vēlētāju? Vai tad tas nebija vācu korpuss un britu flote, kas 1919. gadā satrieca Latvijas Padomju Republiku? Vai gan tie nebija 14 valstu interventu spēki, kas Padomju Krieviju piespieda piekrist 1920. gada līgumam?

Pasaulē ir daudz robežu un valstu, kas agrāk vai vēlāk dzimušas nebūt ne tautu brīvas gribas izpausmes procesā. Ja uz šī pamata sāksim tās pārveidot, tad apstāties būs ļoti grūti.

Domāju, ka nebūtu bijis iebildumu, ja LKP vairākuma pārstāvji piedāvātu izstāšanās no PSRS piekritējiem šādus vai apmēram līdzīgus argumentus. Bet viņi neatlaidīgi turpināja apgalvot, ka lēmums par iestāšanos PSRS 1940. gadā bijis pilnīgi brīvs un demokrātisks, ka tajā vasarā Baltijā notikusi demokrātiska revolūcija. Šādi apgalvojumi sarunas biedru var pārliecināt tikai par to, ka viņu uzskata par muļķi. Man jāatzīstas, ka es sevi uzskatu par marksistu, kaut arī, liekas, tas nav moderni. Mani mācīja, ka revolucionārā situācija izveidojas sarežģītu objektīvu sociāli politisku procesu sagadīšanās ietekmē. Vai var iedomāties, ka trijās visai atšķirīgās Baltijas valstīs revolucionārā situācija nobrieda vienā un tai pašā dienā, turklāt tieši tajā dienā, kad šajās valstīs ienāca padomju tanki? Jautājums, protams, jocīgs, bet nopietna analīze pierāda, ka revolucionāra situācija nav bijusi, kaut arī neapmierinātība ar reakcionāriem režīmiem pastāvēja.

Bet vai mani neuzskata par muļķi arī tie, kas nemitīgi atkārto par «okupāciju», stūrgalvīgi jaucot pagājušo laiku (pirms pusgadsimta) ar pašreizējo? Ja te arī šobrīd būtu okupācijas režīms, neviens nespētu skaļi izteikt pat daudz nevainīgāku un patiesāku kritiku. Retorika par «okupantiem» ne tikai maldina Latvijas tautu. Tā dziļi apvaino citas Savienības tautas un kalpo par vislabāko atbalstu pretējai retorikai — par «nacionālistiem», «separātistiem», «pretpadomju elementiem». Kam gan tas noder, izņemot pašus tās vai citas retorikas meistarus?

Bet ļaudis, kam nav tik svarīga pagātne, cenšas vairāk ielūkoties nākotnē. Un tieši par Latvijas nākotni, ja tā gadījumā atdalītos no PSRS. es dzirdēju visvairāk fantastisku apsvērumu. Savienības vienotības piekritēji (LKP) labpatikā biedē tautu, piestādīdami rēķinus par savienības pakļautības uzņēmumiem un citu īpašumu. Kā atbildi viņiem neatkarības piekritēji piestāda savus aprēķinus. Man personīgi liekas, ka nopietnu sarunu iznākumā lielākā daļa pretenziju kā no vienas, tā no otras puses tiks atzītas par nepamatotām, bet pamatotās ar abpusēju vienošanos tiks dzēstas — jāatmaksā nebūs daudz, turklāt nav skaidrs, kura puse maksās. Nē, ar to gan nevajag biedēt — neviens neizbīsies.

Vienotības piekritēji biedē ar ekonomisko saišu iepriekš izplānotu saraušanu no PSRS puses. Neatkarības piekritēji atbild, ka likumīgi noformētas izstāšanās gadījumā PSRS to nedarīs, jo tā pati ir ieinteresēta Latvijas uzņēmumu produkcijā. Nu ko, sapratīgs apsvērums. Nesaprātīgi ir tas, ka ne viena, ne arī otra puse neizskaidro tautai, ka izstāšanās gadījumā no PSRS daudzu saišu saraušana un līdz ar to atbilstoši daudzu uzņēmumu apstādināšana Latvijā notiks neatkarīgi no abu pušu gribas, bet gan neizbēgamu objektīvu apstākļu dēļ. Pati preču apmaiņas struktūra Latvijai ar KPFSR un citām republikām ir tāda. ka savstarpējo norēķinu pārrēķināšana no mūsu vairumtirdzniecības cenām uz pasaules cenām un no rubļiem uz dolāriem Baltijai izvērtīsies par lieliem zaudējumiem un uz ilgu laiku. Tagad no austrumiem uz Baltiju lielākoties nāk izejvielas, no Baltijas uz austrumiem — apstrādātā produkcija. Vai maksāt par naftas tonnu 30 rubļus vai 90 dolārus — tā tomēr ir acīmredzama starpība.

Protams, arī Baltija par savām precēm prasīs samaksu dolāros pēc pasaules cenām, bet te ir viens āķis. Naftas kvalitāte ir maz atkarīga no tā pūlēm, kas to iegūst, — to ir radījusi daba. Taču padomju (tai skaitā arī Baltijas) mašīnu un aparatūras kvalitāte reti kad spēj apmierināt pasaules tirgus prasības. Sibīrija par savu naftu viegli saņems cenu, kas augstāka par pašreizējo iekšējo. Ja Latvija par savu elektroniku prasīs pilnu pasaules cenu dolāros, Krievijas uzņēmums atbildēs: par tādu cenu es varu pirkt japāņu preci. Vai nu pārdodiet lētāk, vai jūsu prece nav vajadzīga.

Latvijas iedzīvotāji prot strādāt ne sliktāk par citiem, un izstāšanās gadījumā no PSRS viņi, protams, pārkārtos savas ekonomikas struktūru. Bet ko tas maksās un vai tas ārpus Savienības būs vieglāk nekā kopā ar Savienību? Pamatotu atbildi uz šo jautājumu es neesmu dzirdējis. Tiek minēts gan iespējamais pārejas laiks — te trijos — piecos, te desmit gados. Bet ja nu divdesmit? Un cik tūkstoši bezdarbnieku būs šajos gados? Un kādiem vārdiem savus pašreizējos iedvesmotājus tad pieminēs bezdarbnieku paaudze? Nav atbildes, kuru apstiprinātu pārliecinošs aprēķins.

Vienā sarunā, man šķiet, es sapratu loģiku, kur cilvēks saskata cerību ātri kļūt bagātākiem, izstājoties no PSRS. Sarunas biedrs man uzskaitīja pilnīgi reālus zaudējumus, ko Latvija cieš no mūsu resoru šausmīgā nesaimnieciskuma. Lūk, atbrīvosimies no savienības resoru varas — tiksim vaļā arī no zaudējumiem, līdz ar to kļūsim art bagātāki. Tikai vienu lietu mans sarunu biedrs nebija ņēmis vērā — to, ka viss tas būs tikai tajā gadījumā, ja resoru patvaldība tiks iznīcināta PSRS ietvaros. Izstāšanās gadījumā taču atkritīs ne vien pašreizējie zaudējumu, bet arī peļņas avoti. Viss būs jāsāk no nulles un par dārgu cenu.

— Neko nevar darīt, tauta tagad ir par neatkarību, un mēs esam ar tautu, — dzirdēju, kā nopūzdamies teica viens no LNKP-LSD līderiem. Atbildes vietā jautāju:

— Bet vai esat tautai izskaidrojuši, kāda ekonomiskā īstenība to sagaida šajā neatkarībā?
— Nē, neesam skaidrojuši, — skanēja atklāta atbilde. Bet cits iededzies sacīja:
— Tauta ir gatava jebkādiem upuriem.

Vai tiešām? Un kā vārdā? Un kas viņai, Latvijas tautai, ir pajautājis, ko tā ir gatava upurēt? Piemēram, kādu bezdarbu tā ir gatava paciest un cik ilgi? Uz jautājumu par iespējamo bezdarbu atbilde bija tikpat atklāta:

— Kas gan par to stāstīs tautai?

Mēs pieskārāmies tikai Latvijas ekonomiskajām perspektīvām ārpus PSRS. Bet kāda politiskā nākotne sagaida republiku, ja tā pretī krievu valodā runājošo iedzīvotāju gribai izstāsies no PSRS? Olstera? Karabaha?

… Man ļoti gribas saprast, kā būtu rīkojies mans tēvs, ja viņš šodien būtu dzīvs. Ar LKP vairākumu viņš nebūtu kopā, par to man nav šaubu. Pārāk skaļi tur skan tādi lozungi, ar kuriem viņam ne vienu reizi vien aizbāza muti. Ar LNKP? Tur ir cilvēki, pret kuriem viņš izturētos ar cieņu. Bet viņš nevarētu uzstāties par izstāšanos no PSRS, lai arī cik kritisks bija viņa novērtējums tam ceļam, ko republika gāja kopā ar PSRS. Nevarētu arī samierināties ar Kompartiju, kas veidojas uz nacionāla pamata. Un droši vien kļūtu nikns, izdzirdot, ka vairs nav modē vārds «internacionālists».

Es esmu pārliecināts, ka pašreizējai LKP neradīsies nekāda iespēja kļūt par avangardisku politisko spēku, kamēr tā neiemācīsies godīgi, tieši un ar cieņu sarunāties ar republikas pamatiedzīvotājiem Esmu pārliecināts, ka LNKP nebūs izredžu kļūt par nopietnu politisko spēku, kamēr tā nepiedāvās tādu politiku, kura būs pievilcīga arī krievu valodā runājošajiem iedzīvotājiem. Pagaidām šādu vēlēšanos neredzu ne no vieniem, ne no otriem.

Oto Lācis

«Izvestija» 1990. gada 19. aprīlī