Latvijas neatkarības ienaidnieku- Interfrontes mītiņš. "Glābšanas komiteja" paziņo par varas pārņemšanu

Latvijas PSR Internacionālā Darbaļaužu fronte (Интернациональный фронт трудящихся Латвийской ССР) jeb Interfronte (Интерфронт) bija sabiedriskā organizācija Latvijā (1989-1991), kas cīnījās par PSRS saglabāšanu un pret Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Tā tika dibināta 1989. gada 7. janvārī kā pretsvars 1988. gada 8. oktobrī dibinātajai Latvijas Tautas frontei.

1989. gada vasarā tās pārstāvji piedalījās PSRS Apvienotās Darbaļaužu frontes dibināšanā. Tā izdeva laikrakstu "Единство" (Vienotība) un izveidoja savu radiostaciju "Содружество" (Sadraudzība). Interfrontes vadītāji bija Igors Lopatins un Anatolijs Aleksejevs, dibinātāju vidū bija arī Tatjana Ždanoka.

1991.g. 15. janvārī,  Barikāžu laikā Interfrontes vadība mītiņā stadionā Kr. Barona ielā sapulcināja ap 10 000 dalībnieku. "Latvijas tautas sapulces" ietvaros pieņemtā Latvijas sabiedrības glābšanas komitejas politiskajā paziņojumā tika paziņots, ka tā uzskata 1990. gada 4. maija deklarāciju par spēkā neesošu un Padomju Latvijai ir jāpaliek atjaunotās PSRS sastāvā. Barikāžu aizstāvji gaidīja Interfrontes mītiņa dalībnieku gājienu uz Rīgas centru, tomēr tas nenotika.

***

"...Sarkanzvaigžņotā metāla spāre meta zemus un nelielus lokus virs ASK stadiona: «Sveiciens Vislatvijas darbaļaužu sapulces dalībniekiem!"

Aptuveni desmit tūkstoši Vislatvijas personificētāju, galvenokārt sīkstie partijas komiteju instruktori un lētas desas kārās komunisma rēgu atraitnes sākumā atsaucīgi māja tai ar roku. Taču rūkoņa ieilga, un, lai sāktu pasākumu, drīz vien bija jāmāj: "Atā, atā!"

Ar bažām gaidītais 15. janvāra mītiņš. Piesolītā miljona vietā — daži tūkstoši. Toties kāds «krējums"! Potreki, Rubiks, Lopatins, Klaucēns, Aļeksejevs un Alksnis.

Neizdevās sarīkot iecerētās masu nekārtības, taču nosauktie darboņi un to vadīto organizāciju koalīcija sadraudzībā ar padomju armiju daudz nebēdāja. Jo, kā paziņoja tā sauktās streiku komitejas priekšnieks, 14. janvārī pulksten 14 esot sācies politiskā streika režīms visā republikā.

Rubiks uzvedās tā, it kā viņam un viņa vadītajai partijai piederētu ne vien reāla vara pār bruņotajām bandām, bet arī formāla — pār likumdevējiem.

«Liktenīgā stunda ir situsi! Jāsāk rīkoties!"

Nosaucis mītiņu par vēsturisku, pirmais sekretārs pieprasīja Augstākās Padomes un visu vietējo padomju atkāpšanos, jaunu vēlēšanu sarīkošanu, kā arī Latvijas Republikas likumu atcelšanu («Gana esam cietuši!").

Gadījumā, ja parlaments spītētos, vara jāpārņem Vislatvijas sabiedriskās glābšanas komitejai un Latvijā jāievieš prezidenta pārvalde.

«Buržuāziskās ekspluatatoru iekārtas" atgriešanās reāli biedē tikai tos, kas pieraduši eksistēt, neko nedarīdami. Un jau ir iegansts — augstās cenas.

Valodas barā: «Ja vēl būtu rubli sešdesmit… Bet divi četrdesmit — nē! Nost Godmani!" Vai vēl: «Jāsāk dauzīt purnus!" Par laimi, visi klātesošie nedomāja tieši tā.

Juris Laksovs, «Latvijas Jaunatne», 1991. gada 15. janvārī, Nr. 4