Ungārijas valdība paziņo par izstāšanos no Varšavas bloka un lūdz ANO aizsargāt no PSRS iebrukuma

Pateicoties Padomju Savienībai, kura izmantoja tai absurdi piešķirtās veto tiesības, jautājums par Ungārijas notikumiem ANO pat netika izskatīts. Pēc nedēļas brīvības ideja tika noslīcināta ungāru asinīs. Pateicoties militāram pārspēkam un rupjai agresijai pret demonstrantiem, PSRS okupanti zaudēja tikai ap 700-750 kritušos. 30 gadus par notikušo runāt bija aizliegts.

1956. gada Ungārijas revolūcija (ungāru: 1956-os forradalom), arī tiek saukta par ungāru sacelšanos vai ungāru dumpi, bija spontāna sacelšanās pret Ungārijas staļinistu marionešu valdību un tās Padomju Savienības atbalstīto politiku.

Revolūcija sākās 1956. gada 23. oktobrī un līdz 10. novembrim tika apspiesta.

Sacelšanās sākās ar studentu demonstrāciju, kas izvērsās vairāku tūkstošu cilvēku gājienā uz parlamenta ēku caur Budapeštas centru. Studentu delegācija ieradās radio ēkā, vēloties pārraidīt savas prasības, tomēr tur tika aizturēta. Kad ārā esošie demonstranti pieprasīja delegācijas atbrīvošanu, no ēkas iekšpuses Valsts Drošības policija (AVH) atklāja uguni uz demonstrantiem. Šie jaunumi ātri izplatījās pilsētā un drīz vien visā galvaspilsētā sākās nemieri.

Ātri vien sacelšanās pārņēma visu Ungāriju un tās valdība tika gāzta. Tūkstošiem brīvprātīgo iestājās jaunizveidotās zemessardzes rindās. Viņiem bija jākaro pret AVH spēkiem un padomju militāro kontingentu. Promaskaviskie komunisti un AVH darbinieki bieži vien tika sodīti ar nāvi vai ieslodzīti, kamēr bijušos cietumniekus atlaida brīvībā un nereti apbruņoja, ja tie vēlējās cīnīties nemiernieku pusē. Improvizētas padomes atņēma varu pašvaldībās Ungāru Darbaļaužu partijai, pieprasot politiskas pārmaiņas valstī. Premjerministrs un Ungāru Darbaļaužu partijas ģenerālsekretārs aizbēga uz Maskavu.

Par jauno premjerministru kļuva Imre Naģs, bet par partijas ģenerālsekretāru - vēlākais valsts vadītājs Jānošs Kādārs. Jaunā valdība formāli veica AVH izformēšanu un deklarēja to, ka vēlas izstāties no Varšavas pakta un atjaunot brīvas vēlēšanas.

Oktobra beigās cīņas bija rimušās un situācija valstī sāka stabilizēties. Padomju Savienības politbirojs bija izrādījis gatavību uzsākt sarunas par padomju karaspēka atvilkšanu no Ungārijas, tomēr vēlāk tajā tika izlemts, ka ir nepieciešams ar spēku pilnībā apspiest Ungārijas sacelšanos.

Budapeštā, kā arī citās valsts pilsētās un reģionos, 4. novembrī tika ievests liels padomju militārais kontingents. Ungāru pretošanās turpinājās līdz pat 10. novembrim.

Vairāk nekā 2 500 ungāru un 700 Sarkanās armijas karavīru gāja bojā konflikta laikā, ap 13,000 ungāru tika ievainoti, bet ap 200 000 devās bēgļu gaitās. Plaši aresti un denunciācijas turpinājās vēl vairākus mēnešus pēc sacelšanās apspiešanas.

1957. gada janvārī jaunā, PSRS atbalstītā valdība bija pilnībā likvidējusi visu publisko opozīciju. Šoreiz Padomju Savienības rīcība (kāda patiesībā tā bija bijusi visus savus 40 pastāvēšanas gadus līdz šim notikumam) lika mainīt domas daudziem Rietumu marksistiem, kuri vēl nesen aktīvi bija atbalstījuši padomju kontroli pār Centrāleiropu.

Publiskas diskusijas par šo revolūciju Ungārijā bija aizliegtas vairāk nekā 30 gadus, bet pēc politiskā atkušņa iestāšanās astoņdesmitajos gados, tā ir bijusi intensīvas izpētes un debašu objekts. Kopš Trešās Ungārijas Republikas pasludināšanas, kas notika 1989. gadā, 23. oktobris ir valsts brīvdiena.