Melnais vai Asiņainais janvāris Baku

Melnais janvāris (azerbaidžāņu: Qara Yanvar) jeb Asiņainais janvāris (azerbaidžāņu: Qanlı Yanvar) bija civiliedzīvotāju slaktiņš, ko 1990. gada 20. janvārī veica Krievijas ("Padomju")  armijas daļas, pārņemot varu Azerbaidžānas PSR galvaspilsētā Baku.

Iemesls

Krievijas (PSRS)  centrālā vara kā iemeslu spēka pielietošanai un ārkārtas stāvokļa ieviešanai Baku u.c. Azerbaidžānas pilsētās, minēja 13.-15. janvārī notikušos grautiņus, kad pēc PSRS versijas, azerbaidžāņu nacionālisti no Azerbaidžānas Tautas frontes radikālā spārna izprovocēja un uzbruka tur dzīvojošajiem armēņiem. Bez tam praktiski tika paralizēta vietējo padomju varas iestāžu darbība, ATF praktiski pārņemot savās rokās civilo pārvaldi. TASS izplatīja ziņojumu, ka Baku bandītiskas grupas uzbrukušas armēņu diasporas iedzīvotājiem un nogalinājuši vairākus desmitus cilvēku, tostarp arī krievus. Tika atvērta robeža starp Azerbaidžānu un Irānu, tādējādi veidojot nekontrolētu personu plūsmu abos virzienos.

Notikumi

Laikā no 16. līdz 19. janvārim Baku pievārtē tika koncentrēta aptuveni 29 000 vīru liela armijas operatīvā grupa. Kaspijas jūras kara flotes kuģi bloķēja Baku līci.

19. janvārī tika izsludināts ārkārtas stāvoklis Baku: plkst. 19:30 tika atslēgta elektroenerģijas padeve Baku televīzijas raidītājam. Iedzīvotāji par ārkārtas stāvokli uzzināja 5:30 norīta, sākoties radio pārraidēm, kā arī no skrejlapām, ko armijas helikopteri kaisīja pār pilsētu.

Lai pārņemtu varu pilsētā, naktī no 19. uz 20. janvāri sākās armijas uzbrukums — operācija "Trieciens" (Удар) — no ziemeļiem pilsētā ielauzās Tulas gaisa desanta divīzijas daļas pulkveža Aleksandra Ļebeda (А. Лебедь) vadībā, no dienvidiem iebrukumu vadīja apakšpulkvedis J. Naumovs (Ю. Наумов).

No lidostas uzbrukumu uzsāka tur jau 16. janvārī ieradusies PSRS Iekšlietu karaspēka īpašo uzdevumu vienība, kas vairākos bruņutransportieros lauzās uz Baku centru, pa ceļam izārdot un vietām uzspridzinot uz ātru roku ATF aktīvistu izveidotās barikādes. Ielauzušies pilsētā, karavīri atklāja uguni pa apgaismotajiem logiem, garāmgājējiem un stihiski izveidoto Tautas frontes pretestību. Daudzi tika nogalināti savos dzīvokļos, arī bērni. Uz ielām cilvēki lūdza kareivjus nešaut un stājās tankiem pretī, bet tie neapstājās, kāpurķēdēm samaļot visus, kas gadījās ceļā. Dažu stundu laikā armija ieņēma Azerbaidžānas Augstākās padomes ēku, Ministru padomi, telecentru un radio. Pret rītu Īpašo uzdevumu vienības kaujinieki devās atpakaļ uz lidostu, bet viņu vietā stājās regulārās armijas daļas.

Pēc Azerbaidžānas Tautas frontes ziņām, šajā naktī tika nogalināti 186 mierīgie iedzīvotāji (daļēji saraksts pievients šim rakstam) un Baku milicijas darbinieki, vairāk nekā 600 cilvēki ievainoti. TASS, protams, ziņoja pilnīgi pretējo, un proti, par bandītu uzbrukumiem armijai, kurai nācies aizstāvēties. Baku morgi bija tā pārpildīti, ka mirušie tika guldīti uz grīdas, gandrīz visi nogalinātie bija nošauti no muguras.

Armija tika izvietota visos pilsētas stratēģiskajos punktos, tostarp pie Augstākās Padomes. Republikā tika noteikta komandanta stunda, vietām izcēlās apšaudes, jo kareivji bija brīdināti par potenciāliem bandītiem un šāva uz visiem, kuri šķita aizdomīgi.

Pēdējais upuris tika nošauts 23. janvārī.

Zīmīgi, ka par šiem notikumiem faktiski netiek runāts. PSRS sabrukšanas gaitā tiek pieminēti asiņainie notikumi Tbilisi, Viļņā un Rīgā. Reizēm piemin 1989.gada asiņainos notikumus Ferganā, kad vēl runas par PSRS sabrukšanu vēl nebija. Arī pasaulē šo asiņaino izrēķināšanos nepiemin.

Februāra sākumā nogalinātos Baku iedzīvotājus guldīja kopīgā kapā.

Izmantoti autoru  Didzis Sedlenieks un Edvīns Kamoliņš teksts/attēli.