Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pārstāvji netiek pielaisti EDSA konferencē Parīzē

Oskars Hānbergs «Latvijas Jaunatne», 1990. gada 23. novembris, Nr. 196

Dažbrīd liekas, ka tieši tāds ir bijis Eiropas drošības un sadarbības apspriedes Parīzes konferences vadmotīvs. Gandrīz visu delegāciju pārstāvji savās runās minēja Mihaila Gorbačova izcilos nopelnus pozitīvo pārmaiņu procesā Eiropā. Par Austrumeiropas demokratizāciju - paldies! Par vienotu Vāciju - padies! Par ,,Eiropas kopīgo māju" - paldies! Par bruņojuma samazināšanu - o, paldies! F. Miterāns: "Šobrīd Padomju Savienība pārdzīvo grūtības ekonomikā un iekšpolitikā. Stāvoklis ir smags, bet M. Gorbačovs vīrišķīgi un apņēmīgi pārvalda situāciju."

Parīzes apspriedes nozīmi nevar noliegt. Vissvarīgākais no pieņemtajiem dokumentiem ir NATO un Varšavas līguma organizācijas valstu līgums par parastā bruņojuma samazināšanu no Atlantijas līdz Urāliem. PSRS samazina savus ieroču krājumus krietni vairāk nekā Rietumi. Aizsardzības ministrs D. Jazovs ir pārliecināts, ka šāda asimetrija neapdraud Padomju Savienības drošību. Piecu vai sešu sabiedroto vietā taču ir iegūti 34 - visas Helsinku procesa dalībvalstis. Var piebilst, ka padomju puses piekrišana bruņojuma asimetriskai samazināšanai vēlreiz apliecina, ka sociālisma dzimtenei modernā bruņošanās sacensība vairs nav pa spēkam.

Parīzes Harta jaunajai Eiropai - apspriedes nobeiguma dokuments - pasludina jaunu ēru kontinenta vēsturē: ,,Eiropas konfrontācijas un sašķeltības ēra beigusies. Mēs paziņojam, ka kopš šā brīža mūsu attiecības balstīsies uz savstarpēju cieņu un sadarbību." Parīzes apspriede visaugstākajā līmenī apliecināja, ka ,,dzelzs priekškars" ir likvidēts. Ja Eiropas apvienošanās turpmākajos gados tiešām būs sekmīga, ja eiropieši, kā nobeiguma runā teica F. Miterāns, uzvarēs savā cīņā ar vēsturi- var sākties laikmets, kad Vecā pasaule atkal dominēs visas zemeslodes mērogā.

Parīzes apspriedes gaitā bija brīži, kas liecināja, ka līdz Eiropas patiesai vienotībai vēl jāiet tāls un grūts ceļš. Ungārijas valdības vadītājs J. Antals brīdināja, ka ,,dzelzs priekškara" vietā varot rasties jauna siena - starp kontinenta vairāk un mazāk attīstītajām valstīm. Pret mēģinājumiem kontinentu sadalīt ,,pirmās un otrās šķiras Eiropā" vērsās Polijas premjers T. Mazoveckis. Abas šīs valstis labāk par citām Austrumeiropā jūt, cik grūti ir pāriet no sociālisma uz normālu sabiedrību, cik grūti ir iekļūt jaunajā Eiropā.

Parīzes apspriedes dalībnieki norādīja, ka Irākas agresija Persijas līcī apdraud jauno miera un demokrātijas kārtību starpvalstu attiecībās, kuru cenšas iedibināt Helsinku process.

Konferences triumfatoram - PSRS prezidentam M. Gorbačovam - maza (diemžēl ļoti maza) karote darvas medus mucā bija incidents ar Lietuvas, Latvijas un Igaunijas delegācijām. Toties mums baltiešu pārstāvju izraidīšana, izpildot PSRS delegācijas prasību, no apspriedes sēžu zāles 19. novembrī pirms konferences sākuma bija kā rūgtas darvas muca. Raundu Parīzē baltieši zaudēja, bet cīņa par starptautisko atzīšanu turpinās. Šajā cīņā Lietuvai, Latvijai un Igaunijai ir sabiedrotie pasaules politikā. Dānijas valdības paziņojums par Baltijas pārstāvju iekļaušanu Dānijas un Islandes delegācijās Parīzes konferencē liecina, ka tieši Ziemeļeiropā baltieši var cerēt uz vislielāko atbalstu. Šeit jāatgādina, ka Islandes ārlietu ministrs J. B. Hanibalsons oktobra sākumā Ņujorkā aicināja Eiropas apspriedes dalībvalstis piešķirt Lietuvai, Igaunijai un Latvijai pilntiesīgu dalībvalstu statusu Parīzes apspriedē.

Taču kopumā Rietumi vairāk uzklausa Maskavu un tik populāro M. Gorbačovu. Vai atbalsts Gorbijam var pāraugt par Rietumu palīdzību padomju impērijas saglabāšanai? Tā teikt, lai nesabruktu viens no ,,Eiropas mājas" stūriem. To rādīs nākotne.

Oskars Hānbergs