Vācijas apvienošanās

Vācijas atkalapvienošana (vācu: Deutsche Wiedervereinigung) ir Austrumvācijas un Rietumberlīnes pievienošana Rietumvācijai, kas notika 1990. gada 3. oktobrī. Jaunālo laiku politiskā meistardarba augstākais punkts, par kura simbolu kļuva Berlīnes mūra nojaukšana.

20.gs. vadošo valstu politiķi spēja vienoties par robežu nojaukšanu, par Rietumu un Austrumu apvienošanos, kas viennozīmīgi palīdzēja atjaunot Baltijas valstu neatkarību. Apvienošanas līgumu parakstīja 6 valstis: Rietumvācija, Austrumvācija, kā arī PSRS, Apvienotā Karaliste, ASV un Francija. Diemžēl, nepagāja ne ceturtdaļgadsimta, kad šie diplomātiskie sasniegumi sāk zust. Politiskajā dienaskārtībā dominē attiecību eskalācija, robežu slēgšana un sētu būvniecība uz robežām, ieroču žvadzināšana un agresīva retorika.

Vācijas apvienošana, oficiāli: Vācijas atkalapvienošanās (vācu Deutsche Wiedervereinigung) vai arī vēl Vācijas vienotības atjaunošana (vācu Herstellung der Einheit Deutschlands) - VDR un Austrumberlīnes iekļaušana VFR 1990. gada 3. oktobrī saskaņā ar Rietumvācījas Konstitūciju.

Līdz ar šo “apvienošanos” netika izveidota jauna valsts, un pievienotajās teritorijās (vācu: Beitrittsgebiet) tika ieviesta Vācijas Federatīvās Republikas 1949. gada konstitūcija, to izmainot (pēc 1990. gada tika pieņemta jauna redakcija). Bijušās VDR teritorijās tika atjaunotas piecas jaunas zemes, arī apvienotā Berlīne tika pasludināta par brīvpilsētu. Abu Vācijas valstu apvienošanās juridisko pamatu noteica Līgums par galīgo izlīgumu attiecībā uz Vāciju (saukts arī par Līgumu "Divi plus četri" - saskaņā ar valstīm, kas to parakstīja: VDR un Vācijas Federatīvā Republika).

Šo vēsturisko dokumentu izstrādāja un parakstīja Vācija plus Lielbritānija, Francija, PSRS un Amerikas Savienotās Valstis), kā arī brīvpilsēta Berlīne bez paraksta tiesībām.

Priekšvēsture 

Iniciatīvas padomju un rietumvācijas attiecību ietvaros Pirmais solis ceļā uz Vācijas apvienošanos tika sperts vēl tālajā 1952. gada martā.

"Staļina piezīme", kas pazīstama arī kā "marta piezīme" vai "miera piezīme", datēta ar 1952. gada 10. martu un ko izvirzīja PSRS un kurā tā tika ierosināta visām okupācijas varām (Lielbritānijai, Francijai, ASV, PSRS) nekavējoties un ar Vācijas valdības līdzdalību sākt mierīga līguma izstrādi ar Vāciju, kura projekts tika pievienots. PSRS bija gatava piekrist valsts apvienošanai, pieļaut Vācijas armijas pastāvēšanu, militāro industriju un demokrātisko partiju un organizāciju brīvu darbību, taču ar nosacījumu, ka Vācija nekad un nekādos apstākļos nepiedalīsies militārajos blokos.

Tas noveda pie "notu kaujas" starp Rietumu lielvalstīm un Savienību, kā rezultātā Rietumi faktiski noraidīja padomju priekšlikumu, uzstājot, ka vienotai Vācijai jābūt brīvai dalībai NATO.

Daudz vēlāk, 1988. gada oktobrī, šī tēma tika turpināta Vācijas kanclera Helmuta Kola vizītes laikā Maskavā. Vēl pirms šīs vizītes VFR varas iestādes izteica ierosinājumus par iespējamo Vācijas apvienošanos, uz ko tika saņemta iedrošinoša Mihaila Gorbačova atbilde: PSKP CK ģenerālsekretārs, PSRS Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs adresēja vēstuli Helmutam Kolam, kurā pirmo reizi parādījās vārdi par nepieciešamību atvērt "jaunu nodaļu" abu valstu attiecībās. 

1988. gada 28. oktobrī  Helmuta Kola atbildes vizītes laikā Maskavā, Kremļa Katrīnas zālē starp Gorbačovu un Kolu notika svarīgas sarunas, kas bija pagrieziena punkts jautājuma risināšanā. par VDR un VFR apvienošanu. Jāpiebilst, ka Gorbačovs, kā piektais un arī  pēdējais PSKP ģenerālsekretārs bijja uzņēmis jaudīgu pārmaiņu kursu - "Perestroika", kā arī pavēra ceļu demokrātizācijas proecsiem, par kuras atslēgas vārdu kļuva "glasnostj" (гласность). Šajos gados Padomju Savienībai būtiski uzlabojās attiecības ar Rietumu valstīm. Ārpolitikā visbūtiskāko lomu nospēlēja Gorbačova un Margaritas Tečeres savastarpējā sapratne, kā arī Helmuta Kola politiskais talants. Gorbačovs, saprotot notiekošo valstī, kā arī veciskā Politbiroja rekacionāro dabu, savu kārti lika tieši uz ārpolitiku un sāka veidot savu atpazīstamību pasaulē, tādējādi gādājot sev drošības spilvenu. Iekšpolitikā sākās neatgriezeniski procesi, pār  kuriem kompartijas reformātoram varas vairs nebija. Ne velti parādījās pat tāds, laiku raksturojošs joks, ka perestroika deva iespēju gudrajiem sagrābt dabas resursus un mantu, bet glasnostj muļķiem iedeva vārda brīvību. Haotiskās izmaiņas ekonomikā, nepārdomātie politiskie lēmumi (cīņa pret alkoholu, naudas reforma u.c.) valstī radīja dziļu nestabilitāti. Padomju Savienība izbaudīja gan "mežonīgo kapitālismu", gan talonu sistēmu pat uz pirmām nepieciešamības precēm, gan etniskos konfliktus - Kaukāzā, Visdusāzijā, Moldovā, gan noziedzīgās pasaules nostprināšanos visos tautsaiminiecības sektoros. Drīz vien bija skaidrs, ka Baltijas valstu nākotne ar brūkošo Savienību saistīta vairs nebūs. Šajos apstākļos Gorbačovam bija ārkārtīgi svarīgi gūt atbalstu un sapratni Rietumos. PSRS pārtrauca karu Afganistānā, tika izbeigts "aukstais karš", Rietumu valstis bija gatavas palīdzēt mierīgā ceļā mainīties Padomju Savienībai. (ar laiku tiks sagatavots materiāls par G7 sarunām Londonā un tur plānotajiem ekonomiskajiem modeļiem, kas būtiski skārtu arī Latviju).

1989. gada jūnijā, Gorbačova vizītes laikā Vācijā, tika parakstīts kopīgs paziņojums. Pats Helmuts Kols raksturoja šo dokumentu kā sava veida līniju, kas pavilkta zem pagātnes, un vienlaikus kā avotu, kas apgaismo ceļu uz nākotni. Savukārt Gorbačovs nosauca dokumentu par "izrāvienu". Pēc tam PSRS un VFR vadītāji ne reizi vien tikās, lai izstrādātu konkrētu mehānismu Vācijas apvienošanai. Šo sarunu rezultātā Gorbačovs piekrita Vācijas apvienošanai par Kola izvirzītajiem nosacījumiem. Vēlāk daudzi vadoši padomju, bet vēlāk arī Krievijas politiķi Gorbačovam izteica smagus pārmetumus par nelabvēlīgajiem, viņuprāt, nosacījumiei Vācijas apvienošanai, kas bija klaji neizdevīgi Padomju Savienībai.

Jo īpaši asi izteicās un tiek citēts bijušais PSRS ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Vācijas Federatīvajā Republikā V. Falins sacīja: “... pat Vācijas Federatīvās Republikas kanclera Ludviga Erharda vadībā tika izsaukta summa 124 miljardu marku apmērā. “kompensācijas” forma par Vācijas apvienošanos. Astoņdesmito gadu sākumā - 100 miljardi marku par VDR atbrīvošanu no Varšavas pakta, lai tā iegūtu neitrālu statusu, kas līdzīgs Austrijai. Es teicu Gorbačovam: “Mums ir visas iespējas panākt Vācijai teritorijas bez kodolieročiem statusu un neļaut NATO paplašināties austrumu virzienā; saskaņā ar aptaujām 74% iedzīvotāju mūs atbalstīs. " Viņš: "Baidos, ka vilciens jau ir izbraucis." Patiesībā viņš viņiem teica: "Dodiet mums 4,5 miljardus marku, lai pabarotu cilvēkus." Un tas arī viss. Viņš pat nenorakstīja Padomju Savienības parādus abām Vācijai, lai gan viens no mūsu aktīviem VDR bija vērts zem triljona! "" Daudzi toreiz Gorbačovam mēģināja iebilst, bet notikumi attīstījās tik jaudīgi un neatgriezeniski, ka tos apturēt vienkārši vairs nebija iespējams. Tagad viņu atklāti sauc par Dzimtenes nodevēju un PSRS sagrāvēju, reakcionārās aprindas, kuras veido savu politisko platformu ar saukļiem par varenās komunisma impērijas atjaunošanu, arvien vairāk atgādina par sevi. Visas neveiksmes un vilšanās vēlākajos notikumos daudziem politiķiem dod iespēju gausties par Padomju Savienības sagraušanu.

Saskaņā ar Vācijas kapitulācijas nosacījumiem Vācija kā valsts, kas bija zaudējusi Otro pasaules karu, faktiski bija uzvarētāju valstu starptautiskā kontrolē. Padomju Savienības pārstāvjiem bija jaāpieliek milzu pūles, lai pārliecinātu konservatīvo "dzelzs lēdiju" Mārgaretu Tečeri dot savu piekrišanu Vācijas atkalapvienošanai. Francijas prezidents Fransuā Miterāns ātri saprata notiekošā pozitīvo perspektīvu. Jau no sākta gala ASV prezidents Džordžs Bušs-vecākais sniedza beznosacījumu atbalstu Kola rīcībai, jo viņš Vācijas apvienošanā saskatīja iespēju mainīt spēku samēru pasaulē par labu ASV un NATO.

Beigās tika panākta uzvarētāju valstu vienprātība, tās vienojās piešķirt apvienotajai Vācijai pilnīgu suverenitāti un 1990. gada 12. septembrī Maskavā parakstīja līgumu par galīgo izlīgumu attiecībā uz Vāciju.

Šajā laikā sakustējās arī pārējā Austrumeiropa. Nevar nepieminēt Poliju, kas sašūpoja ūdeņus ar savu "Solidaritāti" , dodt signālus arī citām Sociālisma valstīm. Tautas kustība noveda pie 1989. gada revolūcijas Ungārijā un sekojošā dzelzs priekškara krišanas starp Ungāriju un Austriju 1989. gada maijā, bet 19. augustā uz Austrijas un Ungārijas robežas netālu no Šopronas pilsētas notika miera demonstrācija. Ar abu valstu piekrišanu simboliski uz trim stundām tika atvērti robežas vārti uz vecā Bratislavas ceļa starp Sentmārgaretenas un Sopronköhidas ciemiem. Šie notikumi izraisīja ķēdes reakciju, kā rezultātā VDR beidza pastāvēt un Austrumu bloka sabrukšanas process kļuva neatgriezenisks.

Masu spiediena ietekmē 1989. gada oktobrī ilggadējais VDR līderis, komunistu galva Eriks Honekers labprātīgi atteicās no varas, nododot to cīņas biedram Egonam Krencam. Jaunā VDR valdība bija spiesta mīkstināt režīmu uz robežas starp Austrum- un Rietumberlīni, vienkāršojot robežas šķērsošanu. 1989. gada 9. novembrī krita Berlīnes mūris. Grūti atcerēties tādu kādu mirkli, kad cilvēcei būtu bijusi tāda kopības sajūta

1989. gada 28. novembrī, divas nedēļas pēc Berlīnes mūra krišanas, Vācijas kanclers Helmuts Kols jau varēja paziņot par 10 punktu programmu, mudinot abas Vācijas paplašināt sadarbību, lai iespējami atkalapvienotos.

Priekšnosacījums visas Vācijas valsts izveidošanai bija parlamenta vēlēšanas VDR 1990. gada martā. Austrumvācijas kristīgie demokrāti uzvarēja šajās vēlēšanās ar lielu pārsvaru. Viņu līderis Lotārs de Mezjērs kļuva par VDR valdības vadītāju.

1990. gada 18. maijā Kols un de Mezjers Bonnā paraksta vienošanos par vienotas ekonomiskās telpas izveidi. 1. jūlijā VDR teritorijā Vācijā nonāca Vācijas marka, bet Vācijas Demokrātiskās Republikas nauda tika likvidēta.

31. augustā tika parakstīts līgums par VFR un VDR apvienošanos, ko parakstīja VFR Iekšlietu ministrijas vadītājs Volfgangs Šēuble un VDR parlamentārais sekretārs Ginters Krauze. Lai apvienotu abas valstis, tika izmantota iespēja, kas paredzēta Vācijas Federatīvās Republikas Konstitūcijā (23. pants): VDR tika iekļauta Vācijas Federatīvajā Republikā, paplašinot tās teritoriju.

12. septembrī Maskavā tika parakstīts "Līgums par galīgo izlīgumu attiecībā uz Vāciju", ko parakstīja Vācijas Federatīvās Republika, Vācijas Demokrātiskās Republika, PSRS, ASV, Francija un Lielbritānija. Viens no apvienošanās nosacījumiem bija VFR konstitūcijā iekļaut noteikumu, kurā teikts, ka pēc 1990. gada visas Vācijas daļas ir vienotas, un līguma parakstīšanu ar Poliju par abu valstu robežas galīgo atzīšanu. No vienas puses, līdz tam PSRS un Rietumu konfrontācija bija kā netiešs pamats spēku līdzsvaram uz Zemes. Sarunu gaitā notika lielvalstu līderu vienošanās par Eiropas robežām, par saistībām, kuras uzņemas abas puses. Viens no nosacījumiem bija Varšavas līguma valstu militāras apvienības darbības izbeigšana, paredzot, ka Austrumeiropas valst\is netiek izvietotas NATO spārnotās raķetes un bijušo Socvalstu nometnes territorija veidojas kā tāda bufera zona, nepietuvinot tos Krievijas, kā PSRS mantinieces robežām. Baltijas valstīm sākotnēji tik solīts uzturēt kā demilitarizētu zonu, par kuru drošību gādā abas puses, ievērojot vienošanos. Veidojoties vienpolārai pasaules kārtībai, militāro aprindu ietekmē, NATO spēki pamazām savu dislokāciju pietuvināja Krievijas robežām. Laikā, kad pasaule bija spējīga par kaut ko vienoties, netika izdarītas divas būtiskas lietas - netika reformēts NATO, un komunistu partijas pasludinātas ārpus likuma. Komunisma noziegumi joprojām ir palikuši nesodīti.

Vācijas apvienošanās notika 1990. gada 3. oktobrī.

Kopš tā laika šī diena ir Vācu vienotības diena (vācu Tag der deutschen Einheit). un to katru gadu svin kā valsts svētkus. Šajā dienā no pulksten 00:00 VDR beidza pastāvēt, tās valsts iestādes tika likvidētas, armija tika izformēta, flote tika likvidēta. Faktiski VFR, kas pievienoja VDR, palika EEK un NATO dalībvalsts. Tajā pašā laikā apvienotā Vācija ieguva pilnīgu suverenitāti tikai 1991. gada 15. martā - dienā, kad stājās spēkā Līgums par galīgo izlīgumu attiecībā uz Vāciju.

1990. gada 14. oktobrī VFR iekļāva piecas bijušās VDR nesen atjaunotās zemes: Brandenburgu, Meklenburgu-Priekšpomerāniju, Saksiju, Saksiju-Anfaltu, Tīringeni un Berlīni.

1990. gada 15. decembrī pulksten 19:58 CET pabeidza apraidi viens no diviem Vācijas valsts televīzijas kanāliem DFF 1. ARD tika palaists DFF1 frekvencēs. TV kanāls DFF2 mainīja nosaukumu uz DFF Länderkette un turpināja raidīt līdz 1991. gada 31. decembrim. Jaungada šova pārraides laikā 1992. gada 1. janvāra naktī arī DFF Länderkette pārtrauca apraidi, un tās frekvences tika sadalītas starp jaunajām valsts sabiedriskajām raidorganizācijām. Arī VDR apraides kanālu likvidācija tika veikta pakāpeniski līdz 1991. gada 31. decembrim. Vienīgā radiostacija VDR, kurai izdevās izvairīties no slēgšanas saskaņā ar Līguma 36. punktu, bija radio Deutschlandsender Kultur, kas 1992. gada 1. janvārī tika nodots ARD un ZDF kopīpašumā un 1994. gada 1. janvārī tika pārdēvēts par Deutschlandfunk Kultur.

Bijušās VDR premjerministrs Lotārs de Mezjērs vispirms iekļuva VFR valdībā, bet drīz tika atmaskots saiknē ar Stasi un no amata atkāpās.

Ekonomiskais aspekts

Darbs pie Vācijas apvienošanās, kā arī Austrumvācijas ekonomikas pārstrukturēšana jaunā veidā prasīja ievērojamus papildu līdzekļus. Papildu izmaksu segšanai 1991. gadā Vācijā tika ieviesta solidaritātes piemaksa, kas sastādīja 7,5% no maksājamā ienākuma nodokļa (fiziskām personām) un ienākuma nodokļa (juridiskām personām). Pārējot prieka jūtām un eiforijai par notikumiem, liela daļa rietumvāciešu sāka izteikt neapmierinātību ar to, ka ar paaugstinātiem nodokļiem jāuztur viņuprāt darbam nederīgākos austrumvāciešus vai ozī.  Vēlāk nodoklis tika samazināts un likme ir 5,5%. Tas tiek iekasēts, kad tiek pārsniegts noteikts ienākumu līmenis. 2018. gadā ienākumi no solidaritātes piemaksas bija 18,93 miljardi eiro.

Ekonomikas un monetārā savienība stājās spēkā 1990. gada 1. jūlijā, VDR markām nosakot maiņas kursu pret Vācijas markām attiecībā 1: 1 attiecībā uz algām, pensijām un skaidru naudu, un attiecībā 2: 1 attiecībā uz ilgtermiņa uzkrājumiem un aizdevumiem. saistībām.

Vācijas pirmā apvienošanās

Der atcerēties, ka Pirmā Vācijas apvienošana jeb Vācijas unifikācija notika 1871. gada 18. janvārī, kad tika veikta dažu desmitu neatkarīgu vācu valstu pievienošana Prūsijas karalistei, kuras rezultātā izveidojās Vācijas impērija. Apvienošana notika pēc Prūsijas veiktajām militārajām kampaņām pret Dāniju, Austriju un Franciju. Oficiāli šī apvienošana (Vācijas impērijas proklamēšana) notika Versaļas pilī pēc Francijas sakāves Francijas-Prūsijas karā.