Rumānijā sākās sacelšanās pret komunistisko režīmu

Divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, atšķirībā no citām Austrumeiropas valstīm, Rumānijā nebija notikusi pat daļēja "destaļinizācija", nerunājot jau par citur aizsākto Gorbačova "perestroiku". 

Čaušesku pie varas Rumānijā atradās kopš 1965. gada, kad kļuva par Komunistiskās partijas ģenerālsekretāru, bet 1967. gadā arī par oficiālu valsts vadītāju.

Nikolaje Čaušesku savas valdīšanas sākumā guva tautas atbalstu par neatkarīgu nacionālās politikas kursu, atklāti apstrīdot PSRS dominanci pār Rumāniju un praktiski izbeidzot Rumānijas dalību Varšavas pakta militārajā aliansē.

Tomēr iekšpolitikā Čaušesku pieturējās pie stingra komunistiskā kursa un varas centralizācijas. Viņa slepenpolicija uzturēja kontroli pār vārda brīvību un medijiem, un nepieļāva nekādu disidentismu vai opozīciju. Čaušesku piekopa personības kultu, kā arī svarīgos valsts amatos iecēla savu sievu Elenu un citus ģimenes locekļus.

Lai atmaksātu milzīgo ārējo parādu, ko valsts iekrāja neveiksmīgos rūpniecības projektos, 1982. gadā Čaušesku deva rīkojumu eksportēt gandrīz visu Rumānijā saražoto lauksaimniecības un rūpniecības produkciju un ieviesa stingrus taupības pasākumus. Tas noveda pie ārkārtēja pārtikas, degvielas, enerģijas, medikamentu un citu ikdienas nepieciešamības preču trūkuma, dramatiski pasliktinot dzīves līmeni valstī.

1989. gada novembrī, pēc 24 gadiem amatā, Rumānijas Komunistiskās partijas kongresā "kā ierasts", uz nākamajiem 5 gadiem pēc kārtas tika ievēlēts Nikolaje Čaušesku. 

1989. gada 16. decembrī Rumānijas drošības policija apcietināja kādu ugāru garīdznieku, un tas kļuva par iemeslu strādnieku dumpim Timišoaras pilsētā. N. Čaušesku, kurš bija atgriezies no vizītes Irānā, vērsās pie tautas ar ierasto komunistu propagandu, taču šoreiz tas neiedarbojās pat uz drošības dienestiem.

1989. gada 17. decembrī tika atklāta uguns pa protestētājiem. Nākamajās dienās demonstrācijām pievienojās arvien jauni cilvēki, arī rūpnīcu strādnieki, kurus valdība sūtīja palīgā demonstrantu izdzenāšanai. Rietumu raidstacijas, kuras informēja par asiņainiem mēģinājumiem apturēt Timišoaras strādnieku sacelšanos, strauji mainīja Rumānijas visu slāņu noskaņojumu, tāpēc demonstrācijas sākās arī citās pilsētās. 

1989. gada 21. decembrī galvaspilsētā Bukarestē tika sarīkots "spontāns Čaušesku atbalsta mītiņš", kura dalībniekus Rumānijas līderis uzrunāja no Centrālkomitejas ēkas balkona. Uzruna, kurā tika slavēti sociālisma sasniegumi, nosodīti notikumi Timišoarā, saucot tos par ārēju spēku mēģinājumu pakļaut un sadalīt valsti, tika translēta televīzijā.

Tomēr labi plānotais mītiņš, uz kuru bija savesti strādnieki ar karogiem un Čaušesku ģīmetnēm uz plakātiem, lai radītu iespaidu par plašu tautas atbalstu vadonim, pārvērtās par protesta demonstrāciju. Cilvēkus nomierināt nepalīdzēja arī Čaušesku paziņojums, ka no 1. janvāra tiks paceltas algas, pensijas un pabalsti.

Čaušesku pieprasīja izmantot drošības policijas un armijas spēkus, lai demonstrācijas apturētu,- ielās sākās šaušana. Radio pārraidīja paziņojumu, ka ir ieviests karastāvoklis un aizliegts pulcēties grupās, kas lielākas par par piecām personām.

1989. gada 22. decembrī militārie spēki pārgāja demonstrantu pusē, kā rezultātā izcēlās sasiņainas sadursmes starp abiem bruņotajiem grupējumiem- demonstrantiem un armijniekiem no vienas puses un drošības policiju - no otras. Demonstrantiem kopā ar armiju izdevās sagrābt Komunistiskās partijas centrālkomitejas ēku un arī partijas vadītāju Čaušesku. Pēc dažām stundām demonstranti nolēma Čaušesku un viņa sievu sodīt ar nāvi, nāvessodu nekavējoties arī izpildot.