Villijs Brants

Villijs Brants  bija vācu politiķis, Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas līderis no 1964. līdz 1987. gadam. Vācijas kanclers no 1969. gada 21. oktobra līdz 1974. gada 7. maija, kad atkāpās no amata. No 1976. līdz 1992. gadam - Sociālistiskās Internacionāles prezidents.

Villijs Brants, pirmais pēckara kanclers - sociāldemokrāts, mainīja Vācijas vairākas ārpolikas nostādnes, realizējot t. s. Ostpolitik - attiecību normalizēšanu ar VDR, Poliju un PSRS. Šī politika tika pretrunīgi vērtēta valstī, tomēr lielā mērā šīs ierosmes dēļ Brants 1971. gadā ieguva Nobela Miera prēmiju.

1974. gadā Villijs Brants atkāpās no kanclera amata, jo atklājās, ka viens no viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem - Ginters Gijoms bija VDR drošības dienesta - Stasi, aģents.

Villijs Brants piedzima Lībekā kā Herberts Ernsts Kārlis Frāms, kasieres, vientuļās mātes ģimenē.

1932. gadā pabeidza vidusskolu un sāka strādāt kuģu aģentūrā.

Jau 1930. gadā viņš iestājās Vācijas Sociāldemokrātiskajā partijā, bet 1931. gadā Frāms iestājās kreisākajā Vācijas Sociālistiskajā strādnieku partijā (Sozialistische Arbeiterpartei Deutschlands).

Pēc nacistu nākšanas pie varas 1933. gadā, izmantojot sakarus ostā, viņam izdevās emigrēt uz Norvēģiju. Šajā laikā, viņš pirmoreiz izmantoja pseidonīmu Villijs Brants.

1936. gada otrajā pusē Brants uzturējās Vācijā kā norvēģu students. Spānijas pilsoņu kara laikā darbojās Spānijā kā reportieris. Kad Vācija okupēja Norvēģiju, Brants devās uz Zviedriju, kur uzturējās līdz Otrā pasaules kara beigām.

1946. gadā atgriezās Berlīnē kā Norvēģijas valdības pārstāvis.

1948. gadā Brants atjaunoja atņemto Vācijas pilsonību, izvēlēdamies pseidonīmu Villijs Brants par savu juridisko vārdu.

No 1957. gada 3. oktobra līdz 1966. gadam, laikā kad tika uzcelts Berlīnes mūris, Villijs Brants bija Rietumberlīnes mērs. Kā mērs Villijs Brants bija PSRS kritiķis 1956. gada Ungārijas revolūcijas apspiešanā.

1966. gadā, kad VFR tika nodibināta t. s. "Lielā koalīcija", Villijs Brants kļuva par ārlietu ministru un vicekancleru.

Pēc 1969. gada vēlēšanām sociāldemokrāti nostiprināja pozīcijas un kopā ar Brīvo demokrātu partiju (Freie Demokratische Partei) izveidoja valdību, Brantam kļūstot par kancleru.

Kanclera amatā Brants centās ārpolitiski normalizēt attiecības ar Austrumu bloka valstīm. Pazīstams ir Villija Branta žests 1970. gada decembrī, kad viņš, apmeklējot Varšavas geto sacelšanās pieminekli, nokrita ceļos tā priekšā. Tajā pat dienā Villijs Brants Varšavā parakstīja līgumu, kurā atzina pašreizējo Vācijas - Polijas robežu.

Branta Austrumu politika Vācijā tika uztverta pretrunīgi. Vairāki sociāldemokrāti Bundestāgā pārgāja labējo nometnē, un Villijam Brantam tikai ar dažu balsu pārsvaru izdevās noturēties amatā.

1972. gadā notika vēlēšanas, kurās sociāldemokrāti guva vislielākos panākumus partijas vēsturē.

Tomēr kanclera popularitāte pamazām samazinājās. To ietekmēja gan 1973. gada naftas krīze, gan skandāls ar Branta padomnieku Ginteru Gijomu.

1974. gada 6. maijā Brants atkāpās no amata, un par kancleru kļuva viņa partijas biedrs Helmūts Šmits. Lai arī atkāpies no amata, Brants turpināja vadīt sociāldemokrātisko partiju un spēlēja lomu gan iekšpolitikā, gan starptautiskajā politikā.

***