Konrāds Adenauers

Konrāds Germans Jozefs Adenauers ir pirmais pēckara Vācijas kanclers (1949-1963). No amata atkāpies 87 gadu vecumā, tādēļ ir viens no vecākajiem valsts vadītājiem mūsdienu vēsturē.

Viņa vadībā Vācija no drupām tika pārvērsta par plaukstošu demokrātisku valsti. Tika nostiprinātas ciešas attiecības ar bijušajiem ienaidniekiem- Franciju un ASV.

Kā Kristīgi demokrātiskās savienības partijas vadītājs K. Adenauers vienmēr pauda stingru atbalstu demokrātijai, kapitālismam un bija pārliecināts melīgās komunistiskās ideoloģijas pretinieks. Viņa vadībā Vācija pievienojās demokrātijas nometnes militārajam blokam- NATO,

Dzimis 5 bērnu ģimenē, studējis jurispudenci. Pārliecināts katolis, katoliskās studentu biuedrības biedrs.

Bijis Prūsijas parlamenta vadītājs. Bijis Ķelnes mērs pirmā Pasaules kara laikā. Īpaši rūpējies par bēģļu un trūcīgo iedzīvotāju nodrošināšanu ar pārtiku kara laikā.

30- tajos gados, turpinot būt Ķelnes mēra amatā, sākumā atbalstīja nacistu iesaistīšanos politikā, atbilstoši to popularitātei un iegūtajiem mandātiem vēlēšanās. Tai pašā laikā, būdams pārliecināts goda vīrs un antikomunists, viņš nesteidzās atbalstīt nacistu tiešos uzbrukumus komunistiem, tādēļ 1933. gadā tika atstādināts no visiem amatiem, viņa īpašumi un bankas konti tika arestēti.

Ģimenei nācās pārcelties uz kādu klosteri, kurā viņš nodzīvoja vairāk kā gadu.

Lai gan Hitlers esot bijis sajūsmināts par Adenauera veiktajiem vērienīgajiem pasākumiem Ķelnes mēra amatā (apvedceļa un ceļu infrastruktūras izveide; parku un zaļo joslu izveide), viņš uzskatījis, ka Adenaueram nevar būt nekāda loma nacistiskās Vācijas pārvaldē.

1934.g., pēc "garo nažu nakts" (30. jūnijā) Adenauers tika apcietināts. Apcietinājuma laikā Adenaurs uzrakstījis vairāk kā 10 lapaspušu garu vēstuli Gēringam (Prūsijas Iekšlietu ministram), kurā atgādinājis, ka savulaik, kā pilsētas mērs, lai stiprinātu demokrātiju ir atbalstījis arī nacistu partijas sabiedrisko pasākumus un manifestācijas, lai gan pret to iebilduši komunisti u.c.

Tikai 1937. gadā Adenaueram izdevās iegūt pensiju, atgūt māju Ķelnē, kā arī dzēst nodokļu parādus.

1944. gadā, pēc neveiksmīgā atentāta pret Hitleru Adenauers tika apcietināts, taču pierādījumu trūkuma un slimības dēļ tika atbrīvots. Viņa atbrīvošanu lielā mērā nodrošināja kāds ieslodzīts komunists, kurš nometnē pildīja uzrauga lomu.

1945.g. Pēc Vācijas nacisma krišanas un okupācijas (vispirms amerikāņu, vēlāk britu zonā), Adenauers tika atjaunots sabiedroto smagi sabombardētās (cietusi nebija tikai Ķelnes katedrāle un attālākās nomales) Ķelnes mēra amatā. Uz neilgu laiku Adenaeurs tika iecelts par Britu okupācijas zonās militārās pārvaldes direktoru, taču drīz atbrīvots "nekompetences" dēļ.

1946.g. pēc atbrīvošanas no amata, Adenauers pievērsās politikai nodibinot Kristīgi demokrātisko savienību, kurā apvienojās gan katoļu, gan protestantu politiskās kustības. Nākamos gados Adenauers partijas iekšienē strikti uzstājās pret tiem biedriem, kuri kristietību centās apvienot ar sociālismu (materiālismu), tam pretstatot morālas vērtības- cilvēka individualitāti, cieņu, tiesības un norādot, ka tieši materiālistiskās kustības, kā sociālisms, komunisms un nacisms ir tas iemesls, kāpēc Vācija ir praktiski karā zaudējusi visu.

1948.gadā, kad Rietumu okupācijas zonas tika apvienotas, Adenauers kā partijas vadītājs jau cieši sadarbojās pie šī procesa izstrādes.

1949. gadā Adenaurs panāca, ka Anglija atteicās no jebkādām pretenzijām uz Bonnu un tās apkārtni, ļaujot izveidot neatkarīgu vācu pašpārvaldi. (ASV šādu autonomiju otrai potenciālajai galvaspilsētai- Frankfurtei- dot atteicās.). Adenauers tika izvēlēts par šīs pašpārvaldes vadītāju. Lai varētu aizsargāties pret atklātajiem PSRS draudiem iebrukt Rietumeiropā, Sabiedrotie pieļāva Vācijas armijas atjaunošanu, un Adenaueram bija lieli nopelni galveno oponentu- Francijas pārliecināšanā, ka ir iespējams izveidot efektīvu, ar kodolieročiem neapbruņotu Vācijas armiju kopīgai Eiropas aizsardzībai pret "sarkano mēri" PSRS personā.

1953. gadā 16.-17. jūnijā notika sacelšanās PSRS okupētajā Austrumvācijā, kas tika ar tankiem nežēlīgi apspiesta (513 sacelšanās dalībnieki tika nogalināti sacelšanās laikā, bet 106 sodīti ar nāvi pēc sacelšanās). PSRS bija iesaistījusi protestantu demonstrāciju apspiešanai Berlīnē vairāk kā 20,000 PSRS okupāijas karavīru, kā arī vairāk kā 8000 A-Vācijas policijas darbinieku.

Adenauers uzstājās ar pārliecinātu kritiku pret brutālo strādnieku un kristiešu studentu vājāšanu. Aktīvā nostāja palīdzēja atkārtotai ievēlēšanai. Lai arī Adenauera Vācija uzturēja diplomātiskos kontaktus ar PSRS, tā atteicās atzīt krievu okupēto  Vācijas Demokrātisko republiku, kā arī sarāva diplomātiskās attiecības ar valstīm, kuras to atzina (piemēram, Dienvidslāviju)

1957. gadā Vācijā tika būtiski pārstrādāta sociālā likumdošana gan pensiju jomā, gan atbalstot tos karavīrus, kas sāka atgriezties no PSRS okupēto zonu darba nometnēm. Reformas bija veiksmīgas un Adenauera pārstāvētā partija tika ievēlēta ar pārliecinošu balsu vairākumu parlamentā trešo reizi.

1961. gadā Adenauers diezgan aktīvi konfliktēja ar ASV prezidentu Dž. Kenediju, kurš uzskatīja, ka ir iespējams apvienot abas Vācijas un uzskatīja, ka Adenauers ir "relikts". Savukārt, Adenauers uzskatīja, ka Kenedijs ir jauns un naivs, kam nav nekādas sajēgas par komunistiem. Tāpat Adenauers kritizēja Kenediju, kurš bija atļāvis PSRS izveidot "Berlīnes mūri". Šīs domstarpības mazināja KDU ietekmi un 1961. gada vēlēšanās kristīgie demokrāti neguva pietiekami lielu balsu skaitu, lai iztiktu bez koalīcijas.

1962. gadā atkāpās no kanclera amata.

Miris 1967. gadā.