Sarunas par NATO statusu Austrumeiropā Vācijas atkalapvienošanās procesā

Veidojot sarunas par Vācu nācijas iespēju dzīvot vienā, politiski nesadalītā valstī pēc Berlīnes mūra krišanas, notika Maskavā - Vācijas apvienošanās (German reunification) sarunu kontekstā.

Galvenie momenti:

• 1990. gada 9. februārī Maskavā ASV valsts sekretārs Džeimss Beikers (James Baker) tikās ar padomju līderi Mihailu Gorbačovu un ārlietu ministru Eduardu Ševardnadzi.
  Beikers vairākas reizes izmantoja frāzi "not one inch eastward" (ne collas uz austrumiem), apgalvojot, ka NATO jurisdikcija neizplatīsies uz Austrumiem no apvienotās Vācijas teritorijas, ja Vācija paliks NATO.

• 1990. gada 10. februārī Vācijas kanclers Helmuts Kols (Helmut Kohl) apstiprināja līdzīgu apsolījumu Gorbačovam.

• Iepriekš, janvārī–februārī, Vācijas ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers (Hans-Dietrich Genscher) izteica līdzīgu tēzi, tostarp runā Tutzingā 31. janvārī.

Šie apgalvojumi bija daļa no "kaskādes assurances" (kaskādes apsolījumu), ko Rietumu līderi, ieskaitot Bušu (vecāko), Tečeri, Miterānu u.c.) deva Gorbačovam, lai iegūtu tolaik vēl pastāvošās Padomju Savienības piekrišanu Vācijas apvienošanai NATO ietvaros.

Nav zināms, vai šāda fundamentāla vienošanās ir fiksēta kādā oficiālā diplomātiskā starpvalstu dokumentā, kas aizliegtu NATO paplašināšanos uz Austrumiem ārpus Vācijas. Ja šie apsolījumi bija mutiski, tad tie noteikti ir fiksēti diplomātiskajos sarunu protokolos (memoranda of conversation), deklasificētos dokumentos un piezīmēs (piemēram, no National Security Archive).

• Galīgais līgums par Vācijas apvienošanos ("Treaty on the Final Settlement with Respect to Germany", 1990. gada septembris) ierobežoja tikai ārvalstu NATO karaspēku izvietošanu bijušajā Austrumvācijā, bet  rakstiski neaizliedza NATO paplašināšanos uz citām Austrumeiropas valstīm.

• Daudzi avoti (ieskaitot Gorbačova vēlākos izteikumus) apstiprina, ka tas palika tikai mutiskos apsolījumos un sarunu ierakstos, nevis juridiski saistošā formā. Krievijas puse diplomātiskajā retorika to bieži piemin kā "pārkāpumu pēc būtības" vai "vienošanās gara" (violation of the spirit) neievērošanu.

NATO paplašināšanās uz Austrumiem: 1999. gada dalībvalstu pievienošanās un Čehijas pretraķešu aizsardzības plāni

NATO paplašināšanās uz Austrumiem: Vēsturiskais konteksts, 1999. gada dalībvalstu pievienošanās un Čehijas pretraķešu aizsardzības plāni

Sarunās par Vācijas apvienošanu 1990. gadā Rietumu līderi deva 

Mihailam Gorbačovam virkni mutisku apsolījumu (assurances), ka NATO  neizpletīsies “ne collu uz austrumiem” ārpus apvienotās Vācijas teritorijas. Šie apsolījumi nekad netika fiksēti juridiski saistošā rakstiskā līgumā, bet noteikti palika sarunu protokolos un deklasificētos dokumentos un pēc noklusējuma tika uztverta kā pašsaprotama noruna - Austrumeiropa paliek militāri neitrāla. 

Krievijas diplomātiskā retorika tos joprojām bieži piemin kā norunu “garā pārkāptas vienošanās” piemēru. 

Pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā sekoja straujas pārmaiņas Austrumeiropā, ieskaitot Varšavas pakta (Warsaw Pact) izformēšanu. Šī militārā alianse, kas bija Padomju Savienības vadīta un ietvēra Austrumeiropas satelītvalstis, tika oficiāli izbeigta 1991. gadā: politiskā daļa tika deklarēta par izformētu 1991. gada 31. martā, bet militārā struktūra pilnībā likvidēta 1991. gada 1. jūlijā Prāgā notikušajā sanāksmē. 

Šis process no vienas puses iezīmēja aukstā kara beigas mierīgas līdzāspastāvēšanas perioda sākumu, no otras puses - tas pavēra ceļu vienpolāras pasaules kārtības nostiprināšanu, kurā ASV, turpinot Pax Americana aizbildniecību, faktiski kļuva par dominējošo spēku pasaulē, kurš nosaka politisko dienaskārtību, bet vienlaikus izraisīja neapmierinātību Krievijā, jo tā jutās aizvien vairāk izolēta un ietekmēta no Rietumu puses. 

Krievija un G7

G7 dalībvalstis 1990. gados (un līdz pat 1997./1998. gadam) bija septiņas: Kanāda, Francija, Vācija, Itālija, Japāna, Apvienotā Karaliste un Amerikas Savienotās Valstis. Eiropas Savienība (vai tās priekštecis) piedalījās kā novērotājs vai neuzskaitīts dalībnieks kopš 1977./1981. gada, bet nebija pilntiesīga astotā dalībvalsts.

Par Krievijas uzņemšanu:

Procesu uzsāka 1990. gados pēc Padomju Savienības sabrukuma, lai integrētu Krieviju Rietumu struktūrās un atbalstītu Borisa Jeļcina reformas, kuras ārpolitikā īstenoja KF izteikti prorietumnieciskais ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs.

• No 1991. gada Mihails Gorbačovs, bet pēc tam Jeļcins tika uzaicināts uz atsevišķām sarunām paralēli G7 samitiem.

• No 1994. gada (Neapoles samits) Krievija sāka piedalīties politiskajās diskusijās pēc galvenā G7 samita (tā sauktais "G7+1" jeb Political 8).

  1. gadā (Denveras samits) Krievija tika formāli uzaicināta pilntiesīgi piedalīties, bet pilnīga uzņemšana notika 1998. gadā (Birmingemas samits), kad grupa kļuva par G8.

  2. G7 līderi (īpaši ASV prezidents Bils Klintons un Lielbritānijas premjers Tonijs Blērs) aktīvi uzaicināja Krieviju, lai veicinātu tās integrāciju Rietumos, neskatoties uz iekšējām problēmām

•  

• Šis ir ļoti sarežģīts laiks Krievijas iekšpolitikā, nemitīgi konflikti Kaukāzā, nabadzība, ārprātīgi uzpūstā birokrātija bet galvenais - turpinās “jauno krievu” un oligarhu laiks, ko raksturo nekontrolēta Krievijas dabas resurusu izlaupīšana pasakainos apjomos. Jeļcins atkāpjas šajā laikā, bet par iekšējo lietu sakārtošanas galveno arhitektu - pelēko kardinālu kļūst Jevgēņijs Primakovs. Cik zināms, tad viņam bija liela loma Putina pārvešana darbam no Pēterburgas uz Maskavu, arī virzīšana uz amatiem.

Par Putinu un "varas vertikāli":

Putins kļuva par prezidentu 1999. gada beigās/2000. gadā — tieši pēc tam, kad Krievija jau bija uzņemta G8. Viņš, vadoties pēc Primakova doktrīnas, sāka veidot stingru varas vertikāli (integrējot drošības dienestu darbiniekus visos varas līmeņos, tautsaimniecībā un privātā biznesa aprindās) ap 2000.–2004. gadu, bet tas notika jau kā G8 dalībvalsts ietvaros. Sākotnēji Rietumiem (piemēram, pēc 11. septembra uzbrukumiem) un KF, iezīmējoties kopīgam ienaidniekam, attiecības bija lieliskas, un bija pat runa par KF iesaistīšanos NATO,  bet vēlāk attiecības pasliktinājās.

2014. gadā (pēc Krimas aneksijas) Krievija tika izslēgta no G8, par ko Putins patiešām ir izteicies, ka ir "apvainojies" . Tp apstiprināja arī Donalds Tramps, pieminot, ka Putins bija "ļoti apvainojies" par izslēgšanu. Tas attiecas uz notikumiem 2014. gadā.

No Krievijas un dažu analītiķu skatupunkta šīs norunas pārkāpšana sākās ar reālām darbībām, kad NATO sāka paplašināties uz bijušā Varšavas pakta valstīm.

Pirmā faktiskā paplašināšanās: 1999. gada 12. marts

• Valstis: Polija, Čehija un Ungārija – trīs Austrumeiropas valstis pievienojās NATO vienlaicīgi. Tas bija pirmais gadījums, kad alianses jurisdikcija oficiāli izpletās uz austrumiem no apvienotās Vācijas robežām ar jaunām dalībvalstīm.

• Darbības: Ceremonijā Independence, Misūri štatā (ASV), šo valstu ārlietu ministri nodeva oficiālos pievienošanās instrumentus (instruments of accession) Ziemeļatlantijas līgumam. Tas noslēdza procesu, kas sākās ar uzaicinājumu 1997. gada Madrid samitā un accession sarunām.

• Konteksts: No stingri juridiskā viedokļa pārkāpuma nebija, jo rakstisks aizliegums neeksistēja. Tomēr politiski tieši 1999. gads tiek uzskatīts par sākumpunktu turpmākajām paplašināšanās kārtām (2004., 2009., 2020. gadi utt.), un Krievija to bieži min kā pirmo “pārkāpumu pēc būtības”.

Ap 2000. gadu, kad pieauga islāma terorisma draudi (īpaši pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem), bija periods, kad Krievija un NATO sadarbojās ciešāk. Vladimirs Putins, tikko stājies amatā, izteica interesi par Krievijas iespējamo iestāšanos NATO, lai apvienotu spēkus cīņā pret Al Qaeda un citām teroristu organizācijām. Piemēram, 2000. gada martā intervijā ar Deividu Frostu Putins apliecināja, ka nav pret iestāšanos NATO, un vēlāk apsprieda to ar Bilu Klintonu. Šajā laikā arī pasauleit tika demonstrētas Putina un Buša-jaunākā draudzīgās personīgās attiecības.

Bijušais NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons arī apstiprināja, ka Putins gribēja pievienoties NATO, bet negribēja iet cauri standarta uzņemšanas procesam un "stāties rindā" kopā vai aiz mazākām valstīm. Šis "mēs taču visi savējie" politiskais kurss lielā mērā noklusināja domstarpības par ASV un NATO militāro klātbūtni Austrumeiropā, veicinot īslaicīgu sadarbību, piemēram, NATO-Krievijas padomes izveidi 2002. gadā. Tomēr šīs idejas netika īstenotas, un spriedze atgriezās vēlākajos gados.

Čehijas pretraķešu aizsardzības plāni: 2007.–2009. gada kontroversija

Vēl viens bieži pieminēts gadījums, kas saistīts ar spriedzes eskalāciju un NATO/Amerikas militārās infrastruktūras izvietošanu Austrumeiropā, bija ASV plānotā pretraķešu aizsardzības sistēma (missile defense shield).

• Laiks: 2007.–2009. gads (Buša administrācijas laikā).

• Plāni Čehijā: ASV lūdza izvietot augstas izšķirtspējas X-band radaru Brdy militārajā apgabalā netālu no Prāgas. Paralēli Polijā bija paredzēti 10 pretraķešu interceptori.

• Oficiālais mērķis: Aizsardzība pret ballistisko raķešu draudiem no “rogue states” (piemēram, Irānas vai Ziemeļkorejas).

• Sabiedrības un politiskā reakcija Čehijā: Liela pretestība – aptaujās vairāk nekā 70% iedzīvotāju bija pret. Notika masveida protesti, petīcijas un bažas par veselības, vides un drošības riskiem. Čehijas pretizlūkošana (BIS) 2008. gadā apstiprināja, ka Krievijas izlūkdienesti aktīvi atbalstīja opozīciju.

• Krievijas reakcija: Ļoti asa – draudi izvietot Iskander raķetes Kaļiņingradā, mērķēt raķetes uz Čehiju un Poliju, kā arī apsūdzības par jaunas bruņošanās sacensības sākšanu un stratēģiskā līdzsvara izjaukšanu.

• Iznākums: 2008. gadā Čehija un ASV parakstīja līgumu, bet sistēma tā arī netika uzbūvēta. 2009. gadā Obama administrācija plānus atcēla, pārejot uz citu, elastīgāku sistēmu (Aegis Ashore Rumānijā un vēlāk Polijā).

Šie notikumi – Varšavas pakta izformēšana, 1999. gada paplašināšanās, īslaicīgā sadarbība 2000. gadu sākumā un 2007.–2009. gada pretraķešu plāni Čehijā – ilustrē sarežģīto dinamiku starp NATO paplašināšanos un Krievijas bažām.
Rietumu politķi, kuru rindas bez konsekventas pēctecības nemitīgi mainījās,  tos uzskatīja par leģitīmu alianses attīstību un aizsardzības pasākumiem, bet samērā nemainīgo politiķu aprindas Krievijas pusē – par 1990. gadu mutisko apsolījumu pārkāpumu, kas pieļauj atbildes soļus un veicināja esošo spriedzi.

Protams, aiz lielvalstu ģeopolitiskajām interesēm un ambīcijām stāv Kara biznesa intereses, kur izsenis pastāv trīs fāzes:
- kara sagatavošana (vietas izvēle, propagandas mašinērija, loģistikas plānošana, tehniskais nodrošinājums utml.)
- aktīva karadarbība
- pēckara atjaunošanas darbi

Šajos notikumos ciniski un paradoksāli - vismazākā vērtība ir likumpaklausīgu pilsoņu dzīvībām un mantai.

Ikvienā no fāzēm apgrozās pasakaina nauda, ar kuras palīdzību rafinēti tiek motivēti dažāda ranga un līmeņu politiķi, kuri tieši vai netieši ļauj īstenot militāras intereses.

Politiskais konflikts ap Krimas pussalu un ASV klātbūtne Melnās jūras reģionā

Politiskais "cīniņš" ap Krimas pussalu ir dziļi iesakņojies vēsturē, bet mūsdienu kontekstā tas sākās ar Padomju Savienības sabrukumu 1991. gadā, kad radās strīdi par teritoriālo piederību un resursiem, piemēram, Melnās jūras floti. ASV iesaiste nav saistīta ar tiešām pretenzijām uz Krimu, bet gan ar militāru un politisku klātbūtni Melnās jūras reģionā, lai aizsargātu NATO sabiedrotos un izaicinātu Krievijas (agrāk PSRS) pārmērīgās jūras pretenzijas. Šī klātbūtne sākās aukstā kara beigās 1980. gados un pastiprinājās pēc Krievijas 2014. gada aneksijas.

Vēsturiskais konteksts un konflikta sākums

• 1954. gads: Krimas nodošana Ukrainai. Krimas pussala, kas kopš 1783. gada bija Krievijas Impērijas daļa, tika administratīvi nodota Ukrainas PSR no Krievijas PSR Nikita Hruščova vadībā, galvenokārt ekonomisku un kultūras saišu dēļ. Tas bija iekšējs PSRS lēmums, bet vēlāk kļuva par strīdu pamatu pēc savienības sabrukuma.

• 1991. gads: PSRS sabrukums un sākotnējie strīdi. Pēc Ukrainas neatkarības iegūšanas Krimas autonomā republika palika Ukrainas sastāvā, bet radās spriedze ar Krieviju par Melnās jūras floti (Black Sea Fleet), kas bāzējās Sevastopolē. Krievija apšaubīja 1954. gada nodošanas likumību, un 1992. gadā Krievijas parlaments deklarēja to par nelikumīgu. Tas bija konflikta sākumpunkts, kas ietvēra sarunas par flotes dalīšanu un bāzes nomu (1997. gada līgums, pagarināts 2010. gadā līdz 2042. gadam).

• 2000. gadu sākums: Pieaugoša spriedze - Krievija reaģēja uz Ukrainas virzību uz Rietumiem (2004.–2005. gada Oranžā revolūcija (kas lielā mērā izgāzās Ukrainas koruptīvās vides dēļ - ASV iepludināto naudu politiskās aprindas apguva, saplēsās savā starpā, bet gaidīto rezultātu nesasniedza, NATO pietuvināšanās robežām un virzīšanās uz ES, izmantojot enerģijas piegādes kā spiediena līdzekli (gāzes krīzes 2006. un 2009. gadā). NATO paplašināšanās līdz Bulgārijai un Rumānijai 2004. gadā pastiprināja Krievijas bažas par ietekmes zaudēšanu Melnajā jūrā un tās reģionā. Krima izsenis ir Krievijas izkarots logs uz Tuvajiem Austrumiem, Vidusjūras reģionu. 

Eskalācija 2013.–2014. gadā

• 2013. gada beigas: Euromaidan protesti. Konflikts eskālējās, kad Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs atteicās parakstīt asociācijas līgumu ar ES, kam sekoja izraisīti masu protesti Kijevā.
  Janukovičs bija spiests aizbēgt 2014. gada februārī, bet Krievija to izmantoja kā ieganstu iebrukumam, apgalvojot, ka aizsargā krievvalodīgos iedzīvotājus.

• 2014. gada marts: Krievijas aneksija. Krievijas speciālie spēki ("zaļie cilvēciņi") okupēja Krimu, izsludināja neatkarību un rīkoja referendumu (16. marts), kas it kā parādīja atbalstu pievienošanai Krievijai. Aneksija notika 18. martā, ko lielākā daļa pasaules (ieskaitot ANO) neatzīst. Tas bija tiešs 1994. gada Budapeštas memoranda pārkāpums, kur 3 lielvalstis - Krievija, ASV un Lielbritānija apņēmās respektēt Ukrainas robežas un tās neatkarību apmaiņā pret kodolatbruņošanos.

ASV loma un "pretenzijas" uz klātbūtni

ASV nav tiešu pretenziju uz Krimu kā teritoriju, bet tai ir vitāli svarīgi uzturēt savu militāro klātbūtni Melnajā jūrā. Motivācija - lai aizsargātu brīvu navigāciju, NATO sabiedrotos (Turciju, Rumāniju, Bulgāriju) un atbalstītu Ukrainu. Šī klātbūtne balstās uz starptautiskajām tiesībām (UNCLOS) un sākās aukstā kara laikā, pastiprinoties pēc 2014. gada.

• 1980. gadi: Sākums ar FONOPs. ASV sāka izaicināt PSRS pārmērīgās jūras pretenzijas Melnajā jūrā, veicot "nevainojamas caurbraukšanas" operācijas (freedom of navigation operations).
  Galvenie incidenti: 1986. gadā USS Yorktown un USS Caron pie Krimas krastiem, un
  1988. gada "bumping incident", kad padomju kuģi fiziski sadūrās ar ASV kuģiem, lai aizdzītu tos no "savām" teritoriālajām ūdeņiem.
  
  Tas bija daļa no Reigana stratēģijas spiediena izdarīšanai uz PSRS, saistīts ar Sevastopoles kā Melnās jūras flotes bāzes nozīmi.

• Pēc 1991. gada: Aukstā kara mantojums. ASV atbalstīja Turciju un Grieķiju NATO ietvaros, reaģējot uz PSRS spiedienu uz Turcijas teritorijām (1946. gada krīze, kas veicināja Trumena doktrīnu).
  Pēc PSRS sabrukuma ASV klātbūtne un ietekme samazinājās, bet atjaunojās ar NATO paplašināšanos.

• Pēc 2014. gada: Pastiprināta klātbūtne. ASV nosodīja aneksiju kā Ukrainas suverenitātes pārkāpumu, ieviesa sankcijas (piemēram, 2014. gada martā EO 13660), apturēja militāro sadarbību ar Krieviju un palielināja NATO mācības Melnajā jūrā (piemēram, Sea Breeze).
  ASV sniedz militāru palīdzību Ukrainai (kopš 2014. gada miljardi dolāru, ieskaitot ieročus 2022.–2025. gadā), bet neizmanto tiešu karaspēku. Klātbūtne ietver rotācijas spēkus (Black Sea Rotational Force) un uzraudzības misijas, lai aizsargātu tirdzniecības ceļus un atturētu Krieviju.  Šo spēka demonstrāciju pie savām robežām Krievija uztver kā provokāciju, apsūdzot ASV "spiegošanā" un "draudos".

Šis konflikts ilustrē plašāku ģeopolitisko spriedzi starp Krieviju un Rietumiem par ietekmi Austrumeiropā un Melnajā jūrā, kur Krimas stratēģiskā nozīme (flotes bāze, enerģijas ceļi) ir centrāla.

Zīmīgi, ka pati Ukraina Krievijas militāro klātbūtni savā teritorijā līdz pat 2022.gada tiešajam iebrukumam, nesauca par karu, izvairoties no termina lietošanas, tai skaitā, neslēdza robežas, pieļaujot Krievijas militāristu brīvu kustību pāri savas valsts robežām.