LR Prokuratūras dibināšana
Latvijas Republikas prokuratūra ir izveidota 1990.gada 26.septembrī, kad Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu “Par prokurora uzraudzību Latvijas Republikā”. Likums stājās spēkā ar tā pieņemšanas dienu un noteica prokuratūras organizācijas un darbības galvenos principus, kā arī prokuroru pilnvaras.
Vienlaicīgi ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu par Latvijas Republikas ģenerālprokuroru tika iecelts Jānis Skrastiņš, uzdodot viņam izveidot prokuratūru un nodrošināt tās darbību atbilstoši likuma prasībām.
Kopš 1994.gada 1.jūlija Latvijas Republikā ir spēkā 1994.gada 19.maija Saeimas pieņemtais “Prokuratūras likums”. Ar atsevišķiem grozījumiem un papildinājumiem tas prokuratūras darbu reglamentē arī šobrīd.
1995.gada 21.septembrī Latvijas Republikas Saeima apstiprināja Jāni Skrastiņu uz otru ģenerālprokurora pilnvaru termiņu.
2000.gada 11.maijā ģenerālprokurora amatā Saeima uz pieciem gadiem apstiprināja Jāni Maizīti. Savukārt 2005.gada 3.martā Latvijas Republikas Saeima apstiprināja Jāni Maizīti uz otru ģenerālprokurora pilnvaru termiņu.
2010. gada 12. jūlijā amatā tika apstiprināts Ēriks Kalnmeiers.
2020. gada 12. jūlijā amatā tika apstiprināts Juris Stukāns.
Prokuratūra ir vienīgā kriminālvajāšanas iestāde valstī.
Prokuratūras institūcijas Latvijā
1918.gads - 1940.gads
1918.gada 18.novembrī, kad proklamēja neatkarīgu Latvijas Republiku, jaunajā valstī gandrīz viss bija jāsāk no sākuma, tostarp arī tiesībsargājošo institūciju veidošana. 1918.gada 6.decembrī Latvijas Tautas padome apstiprināja pagaidu nolikumu “Par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību”. Nolikuma 8.pants noteica prokuratūras sistēmas uzbūvi: Tiesu Senātā ietilpst virsprokurors ar biedriem, Tiesu palātā un apgabaltiesās – prokurori ar biedriem, kā arī izmeklēšanas tiesneši apgabaltiesās.
Neraugoties uz grūtībām, Latvijā ātri izveidoja darboties spējīgu tiesu un prokuratūras sistēmu. To apliecināja Latvijas tiesībsargājošo institūciju panākumi cīņā ar jauno valsti apdraudošo noziedzības vilni 1920-ajos gados.
Pirmais Senāta virsprokurors bija senators Voldemārs Zāmuels (1872.gada 22.maijs – 1948.gada 16.janvāris)
Latvijas PSR prokuratūra
1940.gads - 1985.gads
1940.gada 16.jūnijā PSRS izvirzīja Latvijas Republikai ultimātu, prasot ielaist valstī padomju karaspēka papildu kontingentu un izveidot PSRS lojālu valdību. 1940.gada 17.jūnijā atkāpās K. Ulmaņa vadītā Latvijas valdība, tika izveidots padomju okupācijas varas kontrolētais A. Kirhenšteina vadītais Ministru kabinets, un 1940.gada 5.augustā PSRS anektēja Latvijas valsti.
Latvijas prokuratūras iekārtu pārveidoja atbilstoši PSRS pastāvošajai. Latvijas PSR prokurora uzraudzību realizēja gan tieši PSRS prokurors, gan arī - Latvijas PSR prokurors, kuru PSRS prokurors iecēla amatā uz piecu gadu termiņu. Apriņķu un pilsētu prokurorus uz pieciem gadiem iecēla Latvijas PSR prokurors ar PSRS prokurora apstiprinājumu. Par pirmo Latvijas PSR prokuroru iecēla Ernestu Soldnieku.
Tāpat kā PSRS, Latvijas PSR prokuratūra kļuva ne tikai par tiesībsargājošu iestādi, kuras uzdevums bija likumības uzraudzība un cīņa ar likumpārkāpējiem, bet arī - par daļu no padomju varas represīvā mehānisma. Par padomju okupācijas varas represiju upuriem kļuva daudzi Latvijas tiesu sistēmas un prokuratūras darbinieki, kurus padomju vara atzina par „īpaši neuzticamiem”.
Prokuratūras institūcijas Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā
1941.gada 22.jūnijā sākās PSRS un nacistiskās Vācijas karš. Latvijas teritorijā ienāca Vācijas karaspēks. Latviju kopā ar Igauniju, Lietuvu un Baltkrieviju iekļāva īpašā okupācijas pārvaldes apgabalā – Ostlandes reiskomisariātā kā Rīgas (Latvijas) ģenerālapgabalu.
Okupācijas vara daļēji atjaunoja Latvijas brīvvalstī pastāvošās tiesības, pakļaujot tās nacistiskā režīma ideoloģiskajām nostādnēm. 1942.gada 13.jūnijā pieņēma noteikumus “Par Latvijas ģenerālapgabalā spēkā esošajām tiesībām” un noteica, ka Latvijā no 1941.gada 2.jūlija spēkā ir tiesību normas, kas tika pieņemtas Latvijas brīvvalstī līdz 1940.gada 17.jūnijam, ciktāl tās nav pretrunā Vācijas interesēm.
Latvijas PSR prokuratūra
1944. gada jūlijā Latvijas teritorijā atkal ienāca Sarkanā armija. Tika atjaunota PSRS padomju vara un turpināta prokuratūras darbības iekļaušana PSRS tiesību sistēmā.
1948.gadā Latvijas PSR darbojās 25 apriņķa prokuratūras. 1949.gadā Latvijā apriņķu vietā tika izveidoti 58 lauku rajoni, tādējādi mainījās arī prokuratūru skaits. 1952. gadā nodibināja trīs apgabala prokuratūras (Rīgas, Daugavpils un Liepājas), kuras pastāvēja līdz 1953. gada 1.maijam, kad tās likvidēja, to vietā izveidojot 26 administratīvo rajonu prokuratūras. Šāds dalījums saglabājās līdz pat neatkarības atjaunošanai.
Pēckara gados prokuratūrā bija vērojama liela darbinieku mainība. Daudzi tika atlaisti tādēļ, ka atklājās viņu kādreizējā dalība t.s. “buržuāziskās Latvijas” organizācijās, vai viņu radinieki bija represēti politisku iemeslu dēļ. 1955.gada 24.maijā PSRS Augstākās Padomes Prezidijs pieņēma likumu “Par prokuratūras uzraudzību PSRS”, uz kuru pamatojoties darbojās Latvijas PSR prokuratūra. 1959. gada 25. decembrī apstiprinātie PSRS un savienoto republiku tiesas iekārtas pamati akceptēja Padomju Savienības prokuratūras lomu likumības ievērošanā un nostiprināšanā. Latvijas PSR prokuratūra bija funkcionāli neatkarīga no republikas vadības, ar tiešu pakļautību PSRS Ģenerālprokuratūrai. Tas nenozīmēja pilnīgu atrautību no notiekošā Latvijā - LPSR prokurors bija gan LKP biroja loceklis, gan LPSR AP deputāts.
1977. gadā pieņemtajā PSRS Konstitūcijā atsevišķa nodaļa bija veltīta prokuratūras uzraudzībai, nosakot tās saturu, mērķus un uzdevumus. Konstitūcijā bija noteikts, ka prokuratūra ir vienota, centralizēta iestāžu sistēma, kas savā darbībā ir neatkarīga no vietējām iestādēm un pakļaujas tikai PSRS ģenerālprokuroram.
Prokuratūra Latvijā Atmodas laikā
1985.gads - 1991.gads
Līdz ar PSRS uzsākto pārkārtošanās kursu 1985.gadā, sākās jauns vēstures posms Latvijas PSR tieslietu sistēmā. Sākās demokratizācijas process arī prokuratūras iestādēs.
1988.gads Latvijas vēsturē bija ar nozīmīgiem Atmodas notikumiem, kuri skāra arī prokuratūru. "Kabinetu mītiņu" procesos tka apspriesti notIkumi "tur ārā". 1988.gada augustā LPSR prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Guntars Antoms nāca klajā ar atklātu vēstuli "Ko darīt?", uzdodot virkni politiski neērtus jautājumus LPSR prokuroram Jānim Dzenītim. Šis atklātais konfrontācijas brīdis daudzus nopozicionēja daudz tiešāk - par vai pret. Vadības ārkārtas sanāksmē tika apspriests jautājums par Antoma saukšanu pie kriminālatbildības. Apjukumā saprāta balsis guva virsroku, pateicoties Jāzepam Ancānam.
Atmodas notikumi skāra arī Prokuratūru, kas, ja var tā teikt, atradās notikumu epicentrā - blakus Brīvības piemineklim - Raiņa bulvārī 9 (tagad Francijas vēstniecība). Šajā ēkā ietilpa - LPSR, Rīgas pilsētas, Kirova rajona un Rīgas rajona prokuratūras. Notika zināma veida šķelšanās darbinieku vidū - republikas prokuratūras kolektīvs simpatizēja Atmodas procesiem, lai gan pats prokurors Jānis Dzenītis, bet pēc viņa pārcelšanas uz Maskavu, par republikas prokuroru kļuvušais Valentīns Daukšis palika uzticīgi padomju varai. Kā izteikts latviešu un Atmodas notikumu nīdējs palicis atmiņā palicies LPSR prokurora otrais vietnieks - Andris Reinieks, kurš allaž uzsvēra, ka viņam esot neērti par to, ka esot latvietis. Tieši un neslēpjoties. Pēc prokuratūru sadalīšanās Reinieks bija mēģināja daudzus pārvilināt uz PSRS prokuratūru. Par to, kā tas notika, cerams, būs kādas atmiņas no kolēģiem, kuri šo laiku piedzīvoja.
Rīgas pilsētā vairāk bija Interfrontes atbalstītāju, kurus ap sevi pulcēja toreizējais pilsētas prokurora vietnieks Oļģerts Kurbatovičs Dzirlanks (nezināja latviešu valodu).
Atmoda uzņēma arvien lielāku jaudu - sāka veidoties divas Atmodas laika nozīmīgākās politiskās kustības – Latvijas Tautas fronte un Latvijas Nacionālā neatkarības kustība, kuru darbībā aktīvi iesaistījās arī Latvijas juristi, tostarp arī prokuratūras darbinieki. Daudzi prokuratūras darbinieki iestājās Latvijas Juristu biedrībā, kas tika dibināta 1988.gada 17.decembrī.
1990.gada 4.maijā pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Drīz pēc tam izveidoja Latvijas Republikas Tieslietu ministriju. Par tieslietu ministru iecēla Viktoru Skudru – juristu ar ilggadēju pieredzi prokurora darbā.
1990. gada 26. septembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu “Par prokurora uzraudzību Latvijas Republikā”. Līdz ar to tika izveidota Latvijas Republikas prokuratūra. Gatavību strādāt Latvijas Republikas Prokuratūrā apliecināja 90% darbinieku. Par Latvijas Republikas ģenerālprokuroru iecēla Jāni Skrastiņu, par ģenerālprokurora pirmo vietnieku - Aļģi Raupu, bet par ģenerālprokurora vietnieku - Edvīnu Ziediņu.
Latvijas Republikas prokuratūrai sākumā nebija savu telpu, tāpēc nereti abu prokuratūru darbinieki strādāja vienās telpās. Rīgā prokuratūras darbinieki tika izvietoti arī Ministru Padomes, Augstākās Padomes, Augstākās tiesas un citu institūciju telpās.
Līdztekus LR prokuratūrai turpināja darboties arī Maskavai pakļautā Latvijas PSR prokuratūra, kuru vadīja Latvijas PSR prokurors Valentīns Daukšis, kurš bija līdz šim izmeklētāju un operatīvo darbinieku viena no lielākajām autoritātēm. Par viņa vietnieku kļuva jau pieminētais Andris Reinieks, kura pēdas pēc puča izgāšanās izgaisa kaut kur Baltkrievijā, no kurienes bija viņa dzīvesbiedre. Divvaldība saglabājas līdz 1991. gada augustam, kad pēc PSRS atbalstītāju valsts apvērsuma mēģinājuma sākās PSRS sairums. 1991. gada 21. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pilnībā atjaunojot valsts neatkarību.
Latvijas Republikas prokuratūra pastāv kā vienota, centralizēta struktūrvienību (trīs pakāpju) sistēma, ko vada ģenerālprokurors. Šobrīd Prokuratūra ir iekļauta tiesu sistēmā.
Kopš 1994.gada 1.jūlija Latvijas Republikā ir spēkā 1994.gada 19.maija Saeimas pieņemtais “Prokuratūras likums”. Ar atsevišķiem grozījumiem un papildinājumiem tas prokuratūras darbu reglamentē arī šobrīd.
Kopš 1990. gada tajā ietilpst Ģenerālprokuratūra, apgabalu, rajonu (pilsētu) prokuratūras un reģionālās prokuratūras. Prokuratūras iestāžu sistēmā tāpat ietilpst arī specializētās prokuratūras, kas pielīdzinātas rajona (pilsētu) prokuratūrām.
Ģenerālprokuroru saskaņā ar likumu amatā ieceļ un atbrīvo no amata LR Saeima.
Latvijas Republikas ģenerālprokurori:
- Jānis Skrastiņš (ģenerālprokurora amatā no 1990. līdz 2000.gadam)
- Jānis Maizītis (ģenerālprokurora amatā no 2000. līdz 2010.gadam)
- Ēriks Kalnmeiers (ģenerālprokurora amatā no 2010. līdz 2020.gadam)
- Juris Stukāns (ģenerālprokurora amatā no 2020.gada)
Mūsdienās Latvijas Republikas prokuratūras darbība ir nemitīgā attīstībā, taču noteikti ir nepieciešama nopietna darba reorganizācija. Pēc likuma burta un jēgas ģenerālpokurs ir augstākā izmeklēšnas instance valstī, ar tiesībām (un dadzos gadījumos - ar pienākumu) nekavējoties lietu pārņemt savā lietvedībā. lai šo funkciju nodrošinātu, prokuratūrā bija sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji, kuri īstenoja izmeklēšanas nodrošināšanu ģenerālprokurora vārdā. Pēc neatkarības atjaunošanas šī daļa, ar tajā ietilpstošajiem prokuroriem-kriminālistiem (profesionāļi, kuri strādā smagu noziegumu notikumu vietās, meklējot, izņemot, nostiprinot lietiskos pierādījumus un koordinējot tiesu kriminalistisko, medicīnisko ekspertīžu u.c. veikšanu) tika likvidēta, veicot izmeklēšanas uzraudzību (nereti, kas robežojas ar attālinātu vērošanu). Kopš 70.gadu vidus LPSR Prokuratūrā mērķtiecīgi tika izveidota šī nodaļa Ritas Aksenokas, Valentīna Daukša un Aļģa Raupa vadībā. Nodaļā esošie sevišķi svarīgo lietu izmeklētāji strādāja smagu noziegumu notikumu vietās, nodaļa skaitījās viena no profesionāli spēcīgākajām PSRS un lietu izmeklēšanas metoloģija tika nereti publicēta kā paraugs un piemērs citiem. Var pieminēt tādus šīs nodaļas darbiniekus kā Jānis Skrastiņš, Valdis Grambergs, Guntis Grūtups, Dzintra Lukina, Ints Upmacis, Jānis Lovniks, Juris Grīnvalds, Ilgvars Samiņš, Viktors Majauškis, Svetlana Jefimeca, Gaļina Smirnova, Guntars Antoms, Imants Kozlovskis, Jeļena Kostiļkova, Nikolajs Saburins, Ēriks Kalnmeiers, Aivars Borovkovs, prokurori-kriminālisti Fuks, Georgs Skudra un Miervaldis Gailītis.
