Aivars Endziņš

Aivars Endziņš bija jurists, docētājs, LPSR Augstākās Padomes un LR Saeimas deputāts. Satversmes tiesas tiesnesis un priekšsēdētājs.

Balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

1968. gadā absolvējis Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti, bet 1972. gadā – Maskavas Valsts universitātes Juridiskās fakultātes aspirantūru.

1977. gadā M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātē ieguvis juridisko zinātņu kandidāta grādu

No 1972. līdz 1990. gadam bijis docētājs Latvijas Universitātē, vēlāk – Latvijas Policijas akadēmijā, ir bijis Latvijas Policijas akadēmijas profesors, docējis arī augstskolā "Turība".

7.10.1988. gadā piedalījies Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā. Kongresa mandātu komisijas priekšsēdētājs, kurš referēja kongresa delegātu statistiku. Vairāk kā 30% no delegātiem bija LKP biedri (kopējais LKP biedru skaits Latvijā tobrīd bija mazāks par 5% no iedzīvotāju skaita). No Kongresa delegātiem vairāk kā 20% bija inženieri, bet vairāk kā 16%- pedagogi, tikpat- 16% pārstāvēja strādniekus).

Bijis Latvijas komunistiskās partijas biedrs kopš 1963. gada.

1988. gada novembrī ticis ievēlēts par LU KP komitejas sekretāru, kur pārstāvējis "nacionāli / tautfrontiski noskaņotos" komunistus. LU Komunistiskās partijas pirmorganizācijā tobrīd bija 814 partijas biedri un kandidāti; lielākoties pasniedzēji un zinātniskie līdzstrādnieki, bet tajā bija iestājušies arī 63 studenti. Tobrīd LU daļas pasniedzēju vidū valdīja priekštats, ka "jāizmanto izdevība" un LKP maksimāli jāiesaistās arī latviešiem, lai tādā veidā iegūtu "ietekmi" faktiski Krievijas imperiālistus ("interfrontistus") aizstāvošajā partijā. 

No 1990. gada- Latvijas Neatkarīgās komunistiskā partijas (LNKP) biedrs. LNKP tika dibināta 1990. gada aprīlī, no Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) atšķeļoties daļai biedru. Partiju sākotnēji vadīja Ivars Ķezbers. Partija tā paša gada septembrī tika pārsaukta par Latvijas Demokrātisko darba partiju (Parlamentā netika ievēlēta) 

1990. – 1993. gadā bijis Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts. Darbojies kā Likumdošanas jautājumu komisijas priekšsēdētājs un Augstākās padomes Prezidija loceklis. Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas līdzautors. Balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Bijis 5. un 6. Saeimas deputāts no partijas "Latvijas Ceļš". Šajā laikā bijis gan Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja biedrs, gan arī tās priekšsēdētājs.

No 1992. līdz 1995. gadam darbojies Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas speciālā viesa statusā. 

No 1992. gada darbojas Eiropas Padomes komisijā “Demokrātija caur tiesībām” (Venēcijas komisija): līdz 1995. gadam bijis tās asociētais loceklis, no 1995. līdz 2005. gadam tās loceklis, bet no 2005. gada komisijas viceprezidents.

No 1995. līdz 1996. gadam bijis Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas loceklis.

No 1995. līdz 1996. gadam – Latvijas delegācijas vadītājs EDSO Parlamentārajā Asamblejā.

Bijis arī Latvijas delegācijas vadītājs vairākās Starpparlamentu savienības konferencēs.

1996. gadā Saeima apstiprinājusi par Latvijas Republikas Satversmes tiesas tiesnesi, tādēļ nolika deputāta mandātu.

1997. gadā — ieguvis tiesību doktora zinātnisko grādu. Paralēli strādājis par pasniedzēju LVU, LU, vēlāk Biznesa augstskolā "Turība"

Līdz 2000. gadam bijis Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietas izpildītājs.

2000. gadā ievēlēts par Satversmes tiesas priekšsēdētāju.

Satversmes tiesas tiesneša pilnvaras beidzās 2007. gada janvārī.

2007. gada 24. maijā Saskaņas centrs Aivaru Endziņu izvirzīja Latvijas Valsts prezidenta amatam, tās pašas dienas vakarā viņa kandidatūru sāka atbalstīt arī Jaunais laiks. 

2007. gada Latvijas prezidenta vēlēšanas notika 31. maijā un tajās Endziņš ieguva 2. vietu un saņēma 39 balsis, piekāpjoties Valdim Zatleram, kurš kļuva par 7. Latvijas Valsts prezidentu.

2015. gada septembrī Valsts prezidents Raimonds Vējonis iecēla Endziņu par prezidenta paspārnē esošās Tiesiskās vides pilnveides komisijas priekšsēdētāju

Aivars Endziņš ir vairāk nekā 60 zinātniska rakstura publikāciju autors, galvenokārt par konstitucionālo tiesību un cilvēktiesību jautājumiem.

Apbalvots ar

• III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni,
• 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi, kā arī
• Itālijas valsts ordeni Grande Ufficiale.