Agnese Margēviča un Aigars Strupišs - intervija

Trauksmes cēlēja ziņojums nešķita ticams

Valsts jau vairāk nekā mēnesi ir bez ģenerālprokurora, jo 11. jūlijā beidzās Jura Stukāna pilnvaras amatā, bet apstiprināšanai uz otro termiņu jūsu vadītā Tieslietu padome viņu neizvirzīja. Valsts prezidents tūlīt pēc tam aicināja nekavēties, jo valsts nevarot ilgstoši iztikt bez ģenerālprokurora. Prezidents pat prognozēja, ka Saeimai jauna ģenerālprokurora apstiprināšanai būs jāsasauc ārkārtas sēde sesiju starplaikā, kas, kā redzams, nenotika. Kāpēc Tieslietu padome tomēr neieklausījās prezidenta bažās un kandidātu pieteikšanos jaunajam konkursam noteica tik ilgu – līdz 1. septembrim? Prezidentam bija nopietni argumenti, kādēļ nedrīkst kavēties (ģenerālprokurora uzraudzība pār operatīvo darbību, loma ar valsts drošību saistītos jautājumos), es pieļauju, jūs tos arī izvērtējāt?

Jā, prezidents izteicās jau tad, kad mums iekšēji lēmums bija pieņemts.

Tad nav tā, ka Tieslietu padome ignorēja vai iestājās pozā pret prezidenta argumentiem?

Nē, nē, nekādā gadījumā. Mēs arī drīzumā tikāmies ar prezidentu un šo pārrunājām. Nav mums tur konfliktu, nostāšanās pozā vai citādi. Galvenais iemesls, kāpēc šāds lēmums tika pieņemts, ir, ka nevar būt sasteigts process uz tik svarīgu amatu situācijā, kad Tieslietu padome ir konkursu atstājusi bez rezultāta, kas norāda, ka kandidāti kaut kādu iemeslu dēļ nebija piemēroti. Un, ņemot vērā to, ka Tieslietu padomes kritika par iepriekšējiem kandidātiem, izņemot Stukānu, bija tieši par profesionālo redzējumu, nu nevar būt tā, ka pa nedēļu vai divām uzradīsies jauns kandidāts ar pilnīgi jaunu, ideālu redzējumu par prokuratūras attīstību, – tas nav iespējams. Ģenerālprokurors mainās ik pa pieciem gadiem, līdz ar to visi, kas grib pretendēt uz šo amatu, piecus gadus var gatavoties – viņi skatās, kas notiek, kas nenotiek, kur viņi piekristu, kur nepiekristu esošajam ģenerālprokuroram, ko darītu pilnīgi savādāk. Un tad, kad šis termiņš tuvojas, viņi zina, ka būs konkurss, un jau gadu iepriekš var sākt gatavoties, likt kopā koncepciju. Un tagad ir izrādījies, ka tie kandidāti, kuriem bija iespēja ilgstoši gatavoties, netika cauri atlasei, un tagad jaunajiem kandidātiem nevar iedot divas nedēļas koncepcijas izstrādei, ir jādod ilgāks termiņš. Tas bija tas iemesls. Jo amats ir pārāk nopietns, lai ar to šādā veidā spēlētos, ik pa divām nedēļām izsludinot konkursu un neapstiprinot nevienu uz šo amatu. Un par to, ka nav ģenerālprokurora šajā posmā, tā īsti nav – ir ģenerālprokurora pienākumu izpildītājs, kurš veic visas tās pašas funkcijas gan valsts drošības jomā, gan operatīvās darbības uzraudzībā, tā ka tukšums jau nepaliek.

 

Tikai šis ģenerālprokurora pienākumu izpildītājs nav Saeimas apstiprināts, nav izgājis tādu sietu, viņš ir tehnisks.

Jā, viņš ir tehnisks aizvietotājs, kurš dara ikdienas darbu, viņš nevar veikt kaut kādas milzīgas reformas prokuratūrā, bet prokuratūras darbs tiek veikts, nav tā, ka netiek.

No otras puses, nav jau tā, ka uz ģenerālprokurora amatu kandidē cilvēki no ielas, kuri tam nav gatavi, kuriem nav redzējuma. Jau tagad jaunajam konkursam tiek piesaukti Juris Juriss un Armīns Meistars, kuri ar savām koncepcijām uz šo amatu kandidēja pirms pieciem gadiem.

Redziet, nopietns redzējums nav pasaka par labu dzīvi, nopietns redzējums balstās uz esošās situācijas analīzi un priekšlikumiem, un neticu, ka divās nedēļās vai mēnesī cilvēks, kuram ir ikdienas darba pienākumi – Jurisa kungam Satversmes tiesā, Meistara kungam prokuratūrā –, kuram darbalaikā ir jāstrādā tiešais darbs, nevar... es neticu, ka var sagatavot kvalitatīvu un mūsdienīgu koncepciju, kas ir vajadzīga prokuratūrai, divās nedēļās vai mēnesī. Tāpēc tika noteikts termiņš vairāki mēneši. Redziet, mēs esam pieraduši, ka koncepcija ir kaut kāda papļāpāšana par tēmām, kas jādara, nē, koncepcijai jābūt ļoti konkrētai stratēģijai.

Termiņš ir 1. septembris, bet cik tālu ir ar konkursu – vai visi iespējamie kandidāti nogaida pēdējo brīdi, vai ir jau kāds pieteicies?

Šobrīd man nav ziņu, ka kāds būtu pieteicies.

Viss šis laiks, kad notika pirmais konkurss uz ģenerālprokurora amatu, un tajā laikā arī tika vērtēts prokurores Viorikas Jirgenas trauksmes cēlēja ziņojums un tas, vai uz tā pamata Stukāns jāatceļ no amata, sakrita arī ar laiku, kad paralēli jūs pats kandidējāt un Saeimā tikāt apstiprināts uz otro termiņu Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāja amatā. Es jums jautāšu tieši, vai jūs saņēmāt mājienus, ka jūsu pārapstiprināšana amatā ir saistīta ar to, kā beigsies viss šis process ap ģenerālprokurora amatu?

Pilnīgi nē. Es tikos ar visām frakcijām, izņemot Stabilitāti, un no manis nekas netika prasīts, pat ne prognozes.

Nu, tādās lietās jau parasti nevajag pat spiedienu vai mājienu, pieredzējis cilvēks, kurš ir atkarīgs no politiķu lēmuma, pats saprot no tā, kā tā situācija izveidojas, ka tur ir kāda kopsakarība.

Es neredzu tam pamatu, jo es uzskatu, ka, ja es redzu spiedienu, tad es to atpazīstu.

AT plēnums atzina, ka ar šo prokurores Jirgenas ziņojumu nepietiek, lai Stukānu atceltu no amata. Bet tas, kas, manuprāt, līdz galam nav izskaidrots, – kādu lomu prokurores ziņojums nospēlēja uz to, ka Tieslietu padome tomēr Stukānu nolēma nevirzīt otrreizējai apstiprināšanai Saeimā?

Nu, kaut kādu minimālu lomu tas noteikti nospēlēja, iedodot vēl vienu iemeslu. Tika ņemta vērā arī iepriekšējā pieredze ar viņa izteikumiem.

Jūs domājat publiskos izteikumus?

Jā, par Jēkabpils slepkavības gadījumu. Šis noteikti nebija noteicošais faktors, bet tas iedeva varbūt vienu tādu pilienu kopainā. [Runa ir par Stukāna izteikumiem intervijā, Jēkabpilī nogalinātās sievietes advokātei pārmetot, ka viņa neesot gana aktīvi meklējusi savas klientes aizsardzības iespējas, ko Tieslietu padome 2023. gada vasarā vērtēja un atzina par nekorektiem, bet pamatu pārbaudes sākšanai par Stukāna atrašanos ģenerālprokurora amatā nesaskatīja, – red.]

Tad sanāk, ka noteicošais iemesls Stukāna nevirzīšanai uz atkārtotu apstiprināšanu amatā bija viņa raksturs, veids, kā viņš komunicē iekšienē un publiski? Vai nav par maz, lai izbrāķētu ģenerālprokurora kandidātu, ja iepriekš Tieslietu padome un AT plēnums to neuzskatīja par pamatu viņa atcelšanai un piemērotības izvērtēšanai?

Tieslietu padome jau bija par šo jautājumu izteikusies, un, ja tas tikai turpinās, tad tika uzskatīts, ka tomēr tādā veidā komunicēt nevajadzētu.

Runājot par pašas prokurores Jirgenas vērtējumu AT plēnuma atzinumam par viņas trauksmes cēlēja ziņojumu, nesenajā intervijā žurnālam Klubs viņa to ļoti skarbi nosauc par virspusēju. Jirgenas kundze pārmet, ka AT nav iedziļinājusies viņas ziņojuma būtībā, jo šī atzinuma publiskajā sadaļā runāts tikai par to, kā prokurori aizskāruši Stukāna izteikumi, nevis par būtību, ka, viņasprāt, Stukāns aizskāris prokurora neatkarību.

Es tam nepiekrītu, jo, redziet, plēnums neapstiprina atzinumu, plēnums pieņem lēmumu –jā vai nē. Atzinums kalpo kā izejas materiāls, kā informācijas avots, lai plēnuma locekļi – AT senatori – varētu pieņemt lēmumu – jā vai nē [ir vai nav trauksmes cēlēja ziņojums pamats ģenerālprokurora atcelšanai – red.]. Un faktiski uz šī atzinuma pamata visi, ja es tagad nemaldos (laikam viens atturējās), balsoja pret Stukāna atcelšanu. Virspusējs tas nav, redziet, tam, kurš sūdzas, viņam ir savas intereses un savas emocijas, un, protams, ja sūdzība netiek apmierināta (to mēs tiesās vērojam ikdienā), viņam ir ļoti negatīva nostāja pret visu, kas ir noticis. Sausais atlikums no tā atzinuma, ko sagatavoja Krimināllietu departamenta senatore Aija Branta, ir tāds, ka Stukāna rīcībā nav konstatēti tādi likuma pārkāpumi, caur kuriem varētu būt ietekmēts prokurors konkrētajā lietā. Tas arī viss.

Tad sanāk, ka AT plēnums nevērtēja šo trauksmes cēlēja ziņojumu pilnībā, tādā izklāstā, ar tādiem uzsvariem un argumentācijas ķēdi, kādu to uzrakstīja prokurore Jirgena, bet gan senatores Brantas traktējumu, kopsavilkumu par šo ziņojumu?

Jā, senatorei bija nodots gan trauksmes cēlēja ziņojums, gan mans lēmums par pārbaudes ierosināšanu. Pats trauksmes cēlēja ziņojums nebija nodots senatoriem, jo tas saturēja ierobežotas pieejamības informāciju.

Tad senatori ar to nemaz neiepazinās?

Nē. Bija mans lēmums par pārbaudes ierosināšanu, kurā bija atspoguļoti visi punkti, kas bija trauksmes cēlēja ziņojumā, un bija senatores atzinums.

Un senatore Branta arī neiepazinās ar pilnu prokurores Jirgenas ziņojumu?

Senatore iepazinās.

Tad sanāk, ka tikai jūs un Branta iepazinās. Vai tas ir pareizi? Vai senatori varēja lemt, paši neiepazīstoties ar šo ziņojumu, bet tikai to, kā jūs un Brantas kundze to atreferē? Visu cieņu, es negribu nevienu aizskart, es tikai gribu izdiskutēt praksi.

Nu, tāda procedūra bija.

Tas ir, lai aizsargātu šo trauksmes cēlēja identitāti?

Jā. Tai skaitā.

Tas, ko Jirgenas kundze pārmet, ka AT plēnums balsojis par atzinumu, kurā izcelts tikai viņas personiskais aizskārums no Stukāna neētiskajiem izteikumiem, par ko viņa, jau ziņojumu rakstot, apzinājusies, ka juridiski tas nevar kalpot ģenerālprokurora atcelšanai. Savukārt viņas ziņojumā aktualizētie jautājumi par prokurora neatkarības principa pārkāpumu atzinumā neparādās, kā dēļ Jirgenai rodoties jautājums, vai tas vispār ticis vērtēts. No turienes tad arī pārmetums par virspusību.

Jirgenas kundze nebija norādījusi nevienu konkrētu veidu, kā viņa ir tikusi ietekmēta, izņemot šo te komunikācijas stilu, ko var nosaukt par bosingu nosacīti. Citu veidu nebija. Jo saruna ar ģenerālprokuroru pati par sevi nav ietekmēšana, tad ir jābūt kaut kam vairāk, lai šo sarunu varētu kvalificēt kā ietekmēšanu. Bosings ir viena metode, jā, bet tika konstatēts, ka nav pietiekami, lai to varētu uzskatīt par ietekmēšanu. Turklāt no sešiem sarunas dalībniekiem trīs teica «jā», trīs teica «nē», tas arī bija tāds pretrunīgs vērtējums. [Runa par pārējo Stukāna un Jirgenas sarunas dalībnieku vērtējumu – red.] Bet viņa nebija disciplināri sodīta, viņai nebija izteikti draudi. Ir jābūt kaut kādiem reāliem draudiem, jo vienkārši saruna… nu, ja cilvēki mēģina pārliecināt viens otru, tā nav ietekmēšana, tā ir aplama izpratne par ietekmēšanu. Vienīgais ietekmēšanas veids, kas tika minēts, ir šīs sarunas, no kurām neizrietēja ne draudi, ne kas cits, tikai šis uzbrūkošais, agresīvais tonis, kuru trīs sarunas dalībnieki apstiprināja un trīs – noliedza.

Jā, bet, kā mēs redzam no šī gala iznākuma, arī šī metode, kuru Stukāns izmantoja, arī bez konkrētiem draudiem nostrādāja tieši tā, ka viņš ar šo noņēma no strīpas ļoti pieredzējušu, principiālu un profesionālu prokurori. Prokurore tieši šī dēļ piedzīvoja nervu sabrukumu, izdegšanu un pameta darbu prokuratūrā un konkrēto krimināllietu. Sanāk, ka jūs secināt, ka no Stukāna puses nav bijusi konkrēta ietekmēšana un draudi, bet no sekām mēs redzam, ka šīs viņa metodes iedarbojās tieši tā.

Kā jūs varat apgalvot, ka tieši šīs metodes nostrādāja? Vai Stukānam bija simtprocentīga garantija, ka kāds aizies no darba tādēļ?

Nu, viņš pamēģināja, un tas nostrādāja, kā redzams.

Es neticu, ka trīs karstas diskusijas var cilvēku novest līdz izdegšanai, izdegšana ir ilga perioda sekas. Un es tagad varu kļūdīties, kur tas bija minēts – sarunās vai ziņojumā, bet bija minēts, ka šis nav vienīgais cēlonis, kas noveda līdz izdegšanai, ka darba slodze pirms šī visa notikuma ir radījusi to. Līdz ar to es neesmu pārliecināts, ka tieši Stukāna darbība šīs sekas radīja.

Sanāk, ka Jirgenas kundze nepareizi vērtē to, kas viņu noveda līdz aiziešanai no prokuratūras?

Cilvēki, kuri jūtas aizskarti, ir emocionāli, tāpēc ir tas teiciens, ka neviens nevar būt tiesnesis pats savā lietā. Jā, viņa tā jūtas, viņa to dara zināmu tiesībsargājošām iestādēm, šai gadījumā mums, un mēs vērtējam, vai viņai ir taisnība vai nav taisnības. Un šajā gadījumā viņai nav taisnības.

Jūs sakāt, Jirgena pameta prokuratūru arī izdegšanas, ne tikai Stukāna dēļ. Bet pie izdegšanas un pārslodzes (mēs zinām, ka to radīja arī tas, ka vēl vairāki prokurori pameta darbu iestādē) jau noveda Stukāna apzināta darbība, veids, kā viņš organizēja darbu iestādē. To jūs vērtējāt gan trauksmes cēlēja ziņojuma sakarā, gan lemjot par viņa piemērotību otram termiņam?

Nē, tas netika vērtēts, jo nebija nekādas informācijas par saikni. Redziet, jums kā tiesnesim ir jāpierāda saikne starp darbību un rezultātu, un šāda saikne neparādījās ne trauksmes cēlēja ziņojumā, ne tajos pārbaudes materiālos, kas tika iegūti pārbaudes laikā.

Man rodas iespaids, ka jūs Jirgenas kundzes trauksmes cēlēja ziņojumu par Stukānu un arī viņas kritisko vērtējumu par jūsu veikto pārbaudi norakstāt uz viņas emocijām. Bet es nolasu, ka tieši tas ir tas, ko viņa pārmet, ka jūs apzināti likāt uzsvaru uz viņas emocijām, lai nebūtu jāiet dziļāk un jāvērtē, vai Stukāns ietekmējis prokurora neatkarību šajā lietā, un auditētu, vai viņš ietekmējis citus prokurorus citās lietās.

Redziet, mēs nevarējām vērtēt Stukāna rīcību attiecībā uz citiem prokuroriem, jo par to nebija sūdzības. Mēs skatām tajā ietvarā, kāds mums ir iesniegts, mēs nevaram iziet ārpus šī ietvara. Un, kā jau teicu, tajā trauksmes cēlēja ziņojumā tas arī bija vienīgais, pie kā varēja pieķerties, ka caur šo it kā bosingu viņa ir tikusi ietekmēta. Netika minēti, es vēlreiz saku, nekādi citi ietekmēšanas līdzekļi.
Un to, ka tās bija emocijas, to arī apliecina Jirgenas kundzes man izteiktais, kas vedina domāt, ka šis ziņojums ir bijusi kā personiska atriebība, ka «es gribu iet prom un parāvu līdzi Stukānu». Tās ir emocijas, vai ne?

Sanāk, ka jūs to emocijās izteikto izmantojāt pret Jirgenu?

Nu, bet, protams. A, kā savādāk? Jo mūs interesē motīvi. Mēs uzklausījām sešus cilvēkus, sarunas ir ierakstītas…

Bet kādēļ jūs šo viņas frāzi tulkojat kā atriebību? Jo man no prokurores Jirgenas izteikumiem rodas citādāks iespaids – ka viņa upurē sevi, uzņemoties drosmi uzrakstīt šādu ziņojumu par ģenerālprokuroru un līdz ar to apdraudot savu tālāko karjeru, jo mēs zinām, kā pret trauksmes cēlējiem izturas, tādēļ jau viņu personības ir anonīmas. Un viņas motīvs, manuprāt, – censties palīdzēt prokuratūrai tikt pie jauna vadītāja, kurš nenovedīs prokurorus līdz izdegšanai un darba pamešanai un neietekmēs viņu neatkarību. Kāpēc jūs to iztulkojāt viņai par sliktu?

Redziet, cilvēku motīvi ir ļoti grūti nosakāmi, bet tiem ir liela nozīme, lai saprastu un izvērtētu tā cilvēka rīcību, un, ņemot vērā to, kā šis izteiciens bija izteikts, tā tas arī tika ietverts tajā atzinumā [ka tas atspoguļo Jirgenas motivāciju sūdzēties par Stukānu – red.].

Man rodas iespaids, ka jums vispār pret trauksmes cēlēju ziņojumiem ir tāda attieksme, ka tur ir liels atriebības elements un ka jāvērtē, vai tur nav kaut kādas emocijas, nevis tie savā ideālajā būtībā vērsti uz nelikumību izgaismošanu un valsts pārvaldes uzlabošanu.

Redziet, nevajag vispārināt. Nevispārināsim. Mums ir ļoti nopietna attieksme pret trauksmes cēlēju ziņojumiem, jo es ļoti labi apzinos, ka tas ir viens no veidiem, kā tiešām atklāt lielas problēmas organizācijas iekšienē. Šajā gadījumā, es vēlreiz saku, tas, kas tika norādīts, bija ļoti maz, un ar to nepietika, lai konstatētu pārkāpumus. Jo, vēlreiz pateikšu, tas gan tā reti gadās, bet būtībā ģenerālprokurors ir iestādes vadītājs un lielos vilcienos viņam ir viss jāzina, kas notiek, viņam ir ļoti plašas iespējas ietekmēt kriminālprocesus caur likumā noteiktiem līdzekļiem. Tas, ko viņš nedrīkst darīt, ir spiest prokuroru rīkoties pretēji viņa pārliecībai, bet, ja viņš konstatētu, ka, piemēram, prokurors grib rīkoties savādāk, nekā uzskata par pareizu ģenerālprokurors, ģenerālprokurors var vienkārši aizstāt prokuroru. Viņam nav jāspiež. Tas faktiski parādīja to, ka es neredzu Stukāna motīvu izdarīt prettiesisku spiedienu uz prokuroru, kurš nepiekrīt viņam, ja viņam ir iespēja tajā pašā dienā to prokuroru aizstāt ar citu prokuroru. Tas arī bija viens no apstākļiem, bet šī analīze nebija norādīta trauksmes cēlēja ziņojumā, kur šis aspekts par ģenerālprokurora pilnvarām vispār nebija minēts.

Lai pieliktu punktu šī procesa iztirzāšanai, jūs varētu tomēr detalizētāk pastāstīt, kuri tomēr bija noteicošie iemesli, kādēļ Tieslietu padome nevirzīja Stukānu balsojumam Saeimā uz apstiprināšanu otram amata termiņam? Jo visa šī trača ēnā uz tā fona, ka AT plēnums nesaskata pamatu ģenerālprokurora atcelšanai, manuprāt, pazuda otra ne mazāk svarīga ziņa, proti, ka Tieslietu padome nolemj, ka esošs ģenerālprokurors nebūtu jāpārapstiprina amatā. To ir svarīgi saprast –  kaut vai tādēļ, lai vērtējoši paraudzītos uz šiem pieciem prokuratūras darba gadiem viņa vadībā. Jūs teicāt, ka nelielu daļu tur nospēlēja trauksmes cēlēja ziņojumā minētie fakti par Stukāna komunikāciju un arī viņa publiskā izrunāšanās. Kas tad sastādīja to pārējo kritisko masu?

Profesionāli prokuratūras darbs ir mazliet uzlabojies pēdējo piecu gadu laikā, to atzīst gan policija, gan tiesas. Un no tā viedokļa Stukāns bija spēcīgākais kandidāts no visiem trijiem. Kā jau teicu, lomu acīmredzot nospēlēja šis aspekts [par komunikācijas stilu], jo, redziet, Tieslietu padomes locekļi balsoja, un es nevaru prasīt, kāpēc viens vai otrs padomes loceklis balsoja tā vai citādi, bet rezultāts bija tāds, ka Stukānam pietrūka balsu, lai viņš tiktu apstiprināts otrreiz. Tas nebija tā, ka Tieslietu padome viennozīmīgi, vienbalsīgi nolēma, ka viņš neder, bija tā, ka pieci balsoja par, seši balsoja pret, divi atturējās un viņam pietrūka dažu balsu. [Virzīšanai uz balsojumu Saeimā bija nepieciešams, lai par ģenerālprokurora kandidātu nobalso vismaz astoņi no kopējā Tieslietu padomes locekļu skaita, bet klāt bija 13 no 15 padomes locekļiem – red.]

Jūs prognozējāt, ka viņu neizvirzīs, vai šis balsojums jums bija pārsteigums?

Es neprognozēju iznākumu. Jo Stukāns ir tāda pretrunīga personība, un attieksme pret viņu arī ir savā ziņā polarizēta – ir vai nu ļoti par, vai ļoti pret. Bet es necentos prognozēt, rezultāts ir tāds, kāds ir.

Stukāns ir ieņēmis nozīmīgus amatus un no valsts drošības viedokļa arī diez vai būtu vēlams, ja tāda figūra, ja tā drīkst izteikties, paliktu uz ielas. Ņemot vērā, ka jūs pats viņu nosaucāt par pretrunīgu personību, jūsuprāt, valstij būtu lielāks labums, ja Stukāns atgrieztos tiesneša amatā vai ieņemtu kādu citu nozīmīgu amatu tieslietu vai tiesībsargājošo iestāžu sistēmā, vai gluži otrādi, būtu labāk, ja Stukāns kādu laiku pārdomātu dzīvi, pārvērtētu savas metodes un komunikācijas stilu, un viņa ietekme tieslietu orgāniem kādus gadus vairs nebūtu?

Es domāju, ka es viņu ļoti labprāt redzētu atpakaļ tiesnešu rindās, viņš ir labs krimināltiesību speciālists, ko viņš arī parādīja prokuratūras amatā, piedaloties dažādu normatīvo aktu attīstīšanā, kriminālprocesa uzlabošanā. It īpaši ņemot vērā, ka mums ar krimināllietu tiesnešiem ir problēmas, es ļoti labprāt viņu redzētu atpakaļ, jo tiesnesis var darīt savu darbu, nejaucoties vadības lietās utt.

Un, kāds ir jūsu viedoklis par Jirgenas kundzi? Kādu jūs redzat viņas juristes karjeru? Vai valstij lielāks labums no tā, ka viņa tagad saudzē nervus un, kā pati saka, rušinās pa dārziņu, vai labāk, jaatgriežas kādā amatā stiprināt valstī tiesiskumu?

Es Jirgenas kundzi personiski nepazīstu, bet, cik esmu dzirdējis no kolēģiem prokuroriem, viņa ir ļoti spēcīga krimināltiesību speciāliste un tas, protams, ir zaudējums valstij, ja viņa aiziet pilnībā no valsts tiesībaizsardzības iestāžu sistēmas, bet es viņu ļoti labprāt redzētu tiesneša lomā, un es ceru, ka šis uz viņu nav atstājis negatīvu ietekmi, šī procedūra, jo, kā jau teicu, tiesa ir jārespektē, un kāds tiesas lēmums ir, tāds ir. Šajā gadījumā AT plēnuma lēmums. Ne katram pieteicējam izrādās taisnība un šeit tiesa savu vārdu pateica. Es ceru, ka tas nebūs atstājis nelabvēlīgu iespaidu par tiesu Jirgenas kundzei un viņa ir laipni lūgta kļūt par tiesnesi. Gadi viņai atļauj, viņa vēl tuvu 20 gadiem var strādāt par tiesnesi.

Jau dienā, kad Tieslietu padomē notika balsojums par trim ģenerālprokurora kandidātiem, kas beidzās bez pozitīva rezultāta, avoti juristu aprindās man teica, ka šim amatam ir uzrunāts eksprokurors Juris Juriss, kurš kopš pagājušā gada pilda Satversmes tiesas tiesneša amatu, un, ka otrajā konkursā uzvarēs viņš. Par ko, jūsuprāt, liecina šādas runas?

Man tas pilnīgi neko neizsaka un mani tas neietekmē. Ja godīgi, es esmu pārsteigts par to, kādas runas klīst juristu aprindās, jo manā skatījumā juristam ir jābūt tomēr ar jurista domāšanu, nevis ar baumu izplatīšanas tipa domāšanu. Jo, kurš uzvarēs, tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no konkursa, kur sacentīsies cilvēki ar dokumentiem, ar priekšlikumiem, ar koncepcijām un šobrīd pilnīgi nevar prognozēt, kurš būs labāks, kurš būs sliktāks, priekš manis šīs sazvērestības teorijas neeksistē.

Tad nav tā, ka visa tā pirmā konkursa gaita un otrais konkurss ir pakārtots tam, lai Stukānu nomainītu Jurisa kungs.

Nē. Par Jurisa kungu atlases procedūrā vispār domu nebija nevienā brīdī. Bet kā viens no kandidātiem viņš, protams, tagad ir parādījies.

Tad neviens politiķis jums nav teicis, ka Jurisa kungs būtu lielisks ģenerālprokurors?

Nē, es neesmu runājis ne ar vienu politiķi par kandidātiem un es arī no tā izvairīšos iespēju robežās līdz pirmajai sēdei.