Ar ko varam lepoties tautas priekšā
Ar ko varam lepoties tautas priekšā
Jūlijs Cukurs uzdod jautājumus Aivaram Borovkovam
Savulaik humora un satīras žurnālā Dadzis bija rubrika Spurainas domas, kurā varēja lasīt dažādus asprātīgus aforismus. Cik dzirdēts, tādus mīl kolekcionēt arī jurists, fotogrāfs un enciklopēdijas Timenote.info veidotājs AIVARS BOROVKOVS, kura paša spurainās domas bieži vien nesakrīt ar Latvijas valdošās elites pausto, bet manuprāt tieši tāpēc ir vērts Aivara teiktajā ieklausīties.
Vai tu joprojām esi eiroskeptiķis?
Neesmu bijis eiroskeptiķis, kā totāls kategorisks noliedzējs, nevienu brīdi, bet gan eiroreālists – tā būtu precīzāk.
Tā ir jaunlaikos labi piekopta komunikācijas tradīcija - lai varētu sevi izdevīgāk un skaistāk pozicionēt, savlaicīgi vajag oponentam pielikt kādu birku – tā vieglāk noniecināt sarunu biedru vai oponentu un viņa teikto padarīt mazvērtīgāku. Man nepatika piedāvātā vienveidīgā publiskā diskusija, neparādot pilnu bildi, kas tādējādi apzināti maldināja sabiedrību, tāpēc iesaistījos procesā un publiski paudu viedokli.
Kas kopš iestāšanās Eiropas Savienībā no paša paredzējumiem ir piepildījies?
Es tos nesauktu par paredzējumiem – ir lietas, kuras apzināti pieklusēja vai arī nepamatoti izcēla, norādot, ka tās ir ļoti labas un iespējamas tikai ES. Viens no tādiem argumentiem, kas man likās galīga muļķība, bieži skanēja apgalvojums. ka tajā brīdī, kad atrausim vaļā robežas, mums būs vieglāk cīnīties ar noziedzību. It kā cienījama un pa Tv joprojām bieži rādāma profesore, kura droši vien aizstāvējusi kādu disertāciju par bla, bla tēmām, aci nepamrikšķinot, spriedelē par lietām, no kurām viņai vispār nav nekādas sajēgas. Tajā brīdī sapratu - ir jāsaka kaut kas publiski, nevis tikai mājniekiem virtuvē, piedaloties šņācošai tējkannai.
Acīmredzot, ir jāsaprot plašākā mērā to, ka tāpat kā Padomju Savienība, arī Eiropas Savienība - abi ir lieli starptautiski projekti, mākslīgi veidotas konstrukcijas, kuras kādu brīdi darbojas, tajās var saskatīt gan finanšu piramīdas principus, jo tām nemitīgi vajag jaunus donorus pievienojamu valstu un teritoriju personā, kuras kādu brīdi var vērienīgi iztukšot, gan citas lietas, kurām pēc definīcijas agri vai vēlu ir jāsabrūk, tikai nezinu, vai mūsu paaudze to piedzīvos. Eiropas Svienība - viennozīmigi sabruks, jo tai nav nekādu kopīgu mērķu un arī garīgu vērtību, toties ir milzīgi daudz atšķirību, kas ilgtermiņā izrādīsies pats būtiskākais faktors. Ir valstis, kuras pratušas nodefīnēt savas nacionālās intereses un tās arī aizstāvēt. Vienmēr ir izskatījies, ka Latvijas politiķu vienīgā interese ir nokļūt Briselē un tur arī palikt. Kopīgu nacionālu interešu nav kopš Neatkarības atgūšanas.
Kas šajos gados Eiropā bijis pozitīvs, kas ne īpaši?
2018. gadā bija viena pozitīva lieta, ko pateica Merkele, ka ES ir pilna ar nepilnībām, taču tā ir cena par to, ka nav kara. Tobrīd tas bija stiprs arguments, ka daudzas lietas var pieciest, jo tiešām kara nav, bet atkal, ja plašākā mērogā, tad cilvēces vēsture ir nemitīga kara vēsture ar nelielām pamiera pauzēm, kuru Eiropas lielākā daļa izbaudīja vairāk nekā pusgadsmitu. Šobrīd šis arguments pavisam vairs nedarbojas.
Kāpēc izraisījās karš Ukrainā?
Te droši vien atkal jāsaka kāda tēze – ja mēs matemātikā izmantojam nepareizus ciparus, tad mēs dabūjam nepareizu rezultātu.
Ir tik dažādas infotelpas, kuras pārblīvētas ar faktiem, pusfaktiem un feikiem. Mūsdienu pasaules absurdumu pierāda šis karš, kurā divas vistuvākās slāvu tautas ar aprīnojamu entuziasmu slaktē viena otru. Tomēr jāsaprot, ka pārskatāmā vēsturē kopš Otrā pasaules kara Padomju Savienība un ASV nemitīgi ir karojušas, bet - ne savā teritorijā. Krievija, kā PSRS mantiniece, faktiski to turpina, tāpēc notiekošo Ukrainā droši vien jāuztver kā divu lielvalstu izvēlēts kārtējais poligons, kurā notiek kara darbība, kas uzturēta mēreni - tā netiek nenoplok, bet tai, kā tādam ugunskuram, laiku pa laikam tiek piemesti žagariņi, lai neapdziest un turpina kurēties. Un viss turpinās. Ķīnieši, kuri vienmēr paņem savu, ko uzskata, ka tas viņiem pienākas, vēro šo procesu no malas, viņi kaut ko bišķiņ iedos krieviem, uztaisīs aprobāciju arī saviem ieročiem šajā dronu karā.
Es to ļoti sen esmu teicis, ka karš ir ļoti liels un nopietns bizness, kas sastāv no trijām fāzēm: kara sagatavošana, karošana un pēc tam atjaunošana. Šobrīd darbojas otrā fāze, bet domāju, ka ir jau zēni, kas ļoti pamatīgi rēķina, kā viņi darbosies trešajā fāzē – kā apgūs naudas, būvēs un atjaunos. Šī fāze varēs sākties, kad būs sagatavota kāda jauna teritorija citur, kurā tiks īstenota karošanas fāze. Vienubrīd tāda bija Sīrija, kuru bumboja visi, kam nebija slinkums, jo kāpēc to darīt savā teritorijā kādā poligonā, ja to var darīt reālos kaujas apstākļos un faktiski neatbildēt par nodarīto.
Vai Krievijai ir izredzes jelkad mainīties un tikt vaļā no uzvarētāju un atbrīvotāju domāšanas?
Taisnība karā vienmēr krīt pirmā. Patiesība ir pirmais kara upuris un ir lietas, par kurām informācija šobrīd šī vienpusējā patiesības pasniegšana infokara laikos tiek sargāta. Pirms nepilnas paaudzes notikušais Irākas karš, kā izrādījās, bija viena briesmīga militāra avantūra. Tolaik ASV prezidents Bušs jaunākais ļoti labi sapratās ar Putinu, un es joprojām uzskatu, ka viņu vajadzētu tiesāt kā kara noziedznieku. Bušam likās, ka viņš ir ne tikai valsts, bet visas planētas prezidents un pret viņu tā arī izturējās - diemžēl, arī Latvijas politiskā elites iztapīgā daļa. Putins gribēja būt tāds pats. Argumenti vienmēr ir tādi, ka mums esot jāizvēlas kāds stiprākais, kam kalpot un ar ko sadarboties.
Šobrīd daudz tiek runāts par tribunāla izveidi Putina tiesāšanai, bet vai šim procesam varētu būt reāls iznākums?
Te atkal ir vietā teiciens: ceru, ka jā, baidos, ka nē.
Pēc Ukrainas kara noteikti vajadzētu tribunālu un atkal ir daudz sarežģītu lietu arī Krievijas – Ukrainas vēsturē, piemēram, atkal šie jēdzieni, ar kuriem operē publiskā telpā un kurus maļ, maļ, maļ, ka notikumi sākās 2014. gadā. Nu, muļķības, Maidans nesākās 2014., bet sākās jau 2004. gadā, un, ja kāds pētīja Ukrainas vēsturi, tad šī valsts sen sadalījusies trijās daļās – Centrālukraina, Austrumukraina, kura vienmēr bijusi ārkārtīgi prokrieviska, turpretī Rietumukraina, kas ir īpaši radikāla savā nacionālismā. Šis radikālais nacionālisms Rietumukrainā bija ievērojams faktors jau padomju laikos, ar ko ārkārtīgi rēķinājās pat padomju drošības iestādes, ka, piemēram, tuvojoties 7. novembrim tur varot notikt visādi, iepriekš neprognozēti, brīnumi. Ukrainas drošības strukutūras ap šo laiku bija tam īpaši gatavas. Pie mums pirms perestroikas un Atmodas laikā bija daudz mierīgāk. Noteikti ir jāuzsver, ka Ukraina visiem ir spilgts piemērs, kas var notikt ar korupcijas saēstu valsti. To nemitīgi atkārtoju.
Vai Kariņa otrā valdība varētu noturēties pilnu termiņu?
Domāju, ka jā. Jo es šobrīd neredzu attīstības vilkmi un tāda mērena veģetēšana ir pilnīgi iespējama. Lai gan tas ir jautājums par to, kā spēj darboties koalīcija. Ir pietiekoši zinoša opozīcija, kura spējīga kustināt šos procesus, bet atkal un atkal, ja atgriežamies pie tā, ka visi mēs muļļājamies nepareizu skaitļu pasaulē, un visa šī darbošanās ir tajā ietvarā, kuru esam uzzīmējuši, radikāli nemainot ārkārtīgi daudz pamatprincipus un viens no tiem, kas būtu saknē jāmaina, ka uzņēmējs, kurš ražo nodokļu naudu, nav noziedznieks. Šobrīd šī attieksme pat likuma ietvarā ir vienīgā nozare, kurā īstenībā eksistē legālā prezumpcija un jebkuram cilvēkam, kurš kaut ko dara, apriori ir jau vainīgs un pretī stāv varas mašinērija, virkne kontrolieru, pārbaudītāju, sodītāju, kuru priekšā nemitīgi jātaisnojas. Uzņēmējam nav jājūtas vainīgam un viņam nevajadzētu veltīt lielākos resursus tam, kā labi un pareizi izskatīties dažādu kontrolieru priekšā. Viņam ir jāpelna un tas ir normāli.
Valstij - jāpalīdz, nevis jātraucē. Nezinu, kam ir jānotiek, lai valstī notiktu restarts. Mēs totāli braucam pa grāvi, bet sakām, ka tas ir labs ceļš, uz kura mēs norūdāmies un gribam apdzīt kaimiņus. Tomēr gribu uzsvērt vienu lietu – šajā valdībā esmu ieraudzījis pieredzējušu cilvēku, kurš redz laukumu – Māri Kučinski. Viņš arī atļāvās patstāvīgi lemt par ID kartēm. Ir jaunas sejas, kuras būtu labi nesabradāt.
Trešdien Rīta Panorāmā virsprokurors sūdzējās par topošo juristu zemo izglītības līmeni un kadru trūkumu...
Profesionāla izmeklēšana valstī ir nograuta saknē. To varu atļauties pateikt. Par to runājam sen - jo vājāka izglītība un valsts pārvalde, jo drošības iestāde un justīcija pieprasa lielākas tiesības, kas ierobežo cilvēktiesības. Pēc definīcijas. Šobrīd ejam šajā virzienā milzīgiem soļiem un diemžēl parādās ļoti daudzas totalitāras valsts iezīmes.
Ik reizi, kad lietās ir attaisnojoši spriedumi, protams, ir arī gandarījums, ka tiesu vara vēl nav mirusi, bet izmeklēšanas kvalitāte ir zem katras kritikas un, runājot ar saviem bijušajiem kolēģiem, profesionāļiem, redzam vienu lielu nelaimi, ka krimināllietās arvien vairāk tiek atdzīvinātas Višinska metodes, ka atzīšanās ir pierādījumu māte. Lai pierādītu vainu un kādu apsūdzētu, ir par maz ar no viņa izdabūtu atzīšanos un noklausītām sarunām – tas ir ļoti smalks mehānisms un prasme, māka atrast pierādījumus, tos nostiprinātm vērtēt tos kopumā un savstarpējā sakarībā, ka, lūk, procesi notikuši tā un ne savādāk. Manuprāt, prokuratūra, kurai vajadzētu sistēmiski būt izmeklēšanas līderim smagajos noziegumos, ir pārvērsta par tādu kā putnu vērotāju, jo šobrīd operatīvās izmeklēšanas subjekti, šķiet, valstī pavisam 11, šo neredzamo rosīšanos, kuru neviens jēdzīgi neuzrauga, noved pie tā, ka parādās pasūtījumu lietas, parādās jumtotāji ar uzplečiem un visas pārējās blaknes. Tas degradē sistēmu, tā sāk pati sevi apēst no iekšpuses.
Ko vari teikt par skandālu ap publicistu Lato Lapsu?
Šādi skandalozi paziņojumi nav retums, Vajadzētu būt zibenīgai varas reakcijai viest skaidrību – vai nu tas ir tiešām pastrādāts noziegums, kas izmeklējams un vainīgais saucams pie atbildības vai arī gadījumā, ja tā ir aprunāšana, tad tas, kurš izplata nevalodas, atbild par saviem vārdiem. Lato darbojas kā vientuļš vilks - meža sanitārs.
Arī medijos ir savas intereses. Sabiedrība sadalījusies vairākās daļās, cik saprotu, ir pat divas žurnālistu savienības. Ir antagonisku uzskatu grupas, kam ir atšķirīgi politiski uzskati, vīzija par notiekšo un kā pareizi jādzīvo. Ir izstrādājusies prasme savlaicīgi piekabināt klāt kādu bļembaku, piemēram, ja NRA pauž kādu nevēlamu viedokli, tad tas ir Lembergs, lai gan Lemberga aromāts tur jau nav gadus desmit vai pat vairāk, savukārt, otra puse, ja ko pasaka, uzreiz ir sorosīti. Tie divi lielie, kas kaujas vietējā mediju vidē, ir tik skaļi aizņēmuši laukumu, ka pārējos nepamana. Tajā pašā Latvijas televīzijā ir virkne patriotisku, ļoti noderīgu un valsti veicinošu raidījumu, kā Province, Zemīte, Ielas garumā, kultūras, sporta raidījumi, bet viņi paliek malā, jo dominē tie, kas iet vieglāko ceļu - sliktas ziņas vieglāk pārdot. Noskatoties šos raidījumus neviļus sāc domāt – ko es te kavējos, varbūt tiešām braukt kaut kur pasaulē meklēt laimi. Kādreiz piedāvāju - kāpēc Panorāma nevarētu ik vakarus sākties ar skaistu ziņu, cik bērni šajā dienā piedzimuši Latvijā? Neesot aktuāli. Nedrīkstot pakļauties pozitīvisma kampaņai.
Cik reāli ir kodolkara draudi?
Jau pieminēju, ka karš ir viens no biznesa atzariem. Pieļauju, ka kaut kur maldās izpratne par lietu k'qr'tibu un rīcības sekām - ka būs, tad tas būs pēdējais karš. Tas varbūt šobrīd ir nelaikā, bet tiešām atļaujos apgalvot, ka ir absolūti deformēta sabiedriskā doma un nepelnīti glorificēts militārisms. Piemēram, jautājums – ar virsskaņas iznīcinātāju, kurš maksā vells viņu zin cik miljonus ( tikpat cik viena skola) - ko ar to vēl var darīt – kādu izārstēt, labību izaudzēt vai kādu pabarot, ko citu labu izdarīt? Ar to var tikai un vienīgi iznīcināt. Militārista profesijas glorificēšana ārkārtīgi deformē cilvēces domāšanu, proti, varam būt nabagi, bet galvenais ka esam bruņoti, līdz ar to mums ir vairāk taisnība.
Drausmīgais karš Ukrainā ir diplomātijas un starptautisko tiesību pilnīgs krahs. Karš šobrīd ir uzvarējis diplomātiju. Es runāju varbūt no pacifista pozīcijām ar tādu kā noliegumu, bet man ir grūti nosaukt valstis, kurās notiek militārās parādes. Krievija, Ziemeļkoreja, Latvija – kur vēl ir? Katru gadu vērojot militāro parādi, man rodas jautājums – vai tas ir vienīgais, ar ko varam tautas priekšā krastmalā lepoties? Mums ir izcili ārsti, zinātnieki, mākslinieki, sportisti, bet šī parāde ir kaut kas pilnīgi neloģiski destruktīvs. Jā, bruņotiem spēkiem jābūt, lai ir obligātais militārais dienests, bet ir atkal jāatceras, ka, jo vairāk ieroču, jo vairāk vēlme tos izmantot - vāju galvu visvieglāk aizvietot ar stipriem elkoņiem. Cilvēkam zem uzplečiem vienu no pirmajām lietām iemāca akli un neapspriežot pakļauties pavēlei. Tas ir īpašs domāšanas veids. Un vēl. Viss ir nemitīgā attīstībā. Arī militārisms. Laiku pa laikam jāpatīra noliktavas, lai atjaunotu arsenālu. Karš ir vislabākā veco mantu izpārdošanas akcija, pat nekarojot pašam, bet sniedzot palīdzību tam, kurš ir ievilkts karā...
Šovasar būs Dziesmu svētku gājiens, tas tev labāk patiks...
Noteikti. Tas ir ļoti labi, bet atkal – šos svētkus komercializējot, mēs tos sačakarējam. Atmodas laikā bija tāds pacēlums un Latvijā bija par trešdaļu vairāk iedzīvotāju, Dziesmu svētku estrādē vietas pietika visiem. Uzskatu, ka Dziesmu svētkos vārtiem ir jābūt vaļā, lai var nākt ikviens, kurš vēlas – tam ir jābūt pilnīgam bezmaksas pasākumam. Tie ir tautas svētki, kas vieno nāciju.
