Aivars Borovkovs: Viņi un mēs

Viņi un mēs
Jūlijs Cukurs

Un tad viņi no augstām tribīnēm solīja :
- nākamos gados mēs dzīvosim krietni labāk,
bet no zāles pretī vārgi vaicājām - bet mēs kā?

Šis ir lielais vēlēšanu gads – vasarā notika balsošana par Eiropas Parlamenta kandidātiem un Lietuvas prezidenta vēlēšanas, bet pavisam nesen tapis zināms kas turpmākajos gados prezidēs Moldovā, Gruzijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Kamēr politiķi turpina spriedelēt, kā būtu bijis, ja būtu bijis, ir īstais laiks parunāties ar gudru cilvēku, kāds manā skatījumā ir jurists, fotogrāfs un enciklopēdijas Timenote.info veidotājs AIVARS BOROVKOVS, kura viedoklis bieži vien mēdz atšķirties no tā, ko mums ikdienā piedāvā radio un televīzija.

Kā tu vērtē vēlēšanu iznākumu ASV un Eiropas valstīs?

Rezultātu uztveru mierīgi, saprotot – ir labi, jo ASV uzvarējis mazākais ļaunums, bet ko vēl nekādi nevar teikt par veco Eiropu. Varbūt Eiropa pēc ārkārtīgi kreisā murga sāks mosties, kā anekdotē par kaķenīti, kurai piedzima astoņi kaķēni un visi bija komunisti, bet pēc kādām trīs nedēļām pamazām tiem sāka atvērties acis. Eiropas bilde ir pavisam šķība. Pārfrāzējot klasiķus - Birokrātijas rēgs klīst pa Eiropu. Te reāli pietrūkst spožas politiskas personības, līdz ar to nav saprotams arī virziens, kurā ballīte turpinās. Cerīgs laiks ir Argentīnā ar līdz šim nievāto politiķi Havjeru Mileju kā prezidentu. Mūslaiku ierēdniecības bieds.

Varbūt nedaudz konkrētāk, kā tu domā par to mazāko ļaunumu...

Teikšu ļoti vienkāršoti - demokrāti, diemžēl, ir kara partija, bet republikāņi - biznesa. Pirmajiem ir svarīgs process, otrajiem - rezultāts. Protams, nedrīkst aizmirst to, ko es sacīju jau pirms kādiem 20 gadiem, kad Latvija tika ievilkta Irākas afērā - arī karš ir baiss bizness, kas sastāv no trīs fāzēm – kara sagatavošana, karošana un pēckara atjaunošana. Katra fāze ir autonoma, bet katrā tiek nopelnīta nežēlīgi liela nauda un, diemžēl, neskatoties uz lieliem zaudējumiem. 

Ja Tramps ir biznesmenis un karš ir bizness, kā tu nupat teici, tad kāds viņam varētu būt miera plāns?

Viņam, kā biznesa cilvēkam, būs jārīkojas izlēmīgi, lai iztīrītu varas gaiteņus un ātri sasniegtu taustāmu rezultātu. Domāju, būs grūti Amerikā. Pat Latvijā, kur publiskā telpā ir konsekventi dominējis tikai un vienīgi atbaidoši dēmonizēts tēls, cilvēki, kuri faktiski neko nezin par Trampu, paliek agresīvi, pat viņu pieminot.
Savukārt, demokrātiem ir svarīgs process, lai tas ugunskurs nenodziest, tāpēc visu laiku tiek piemesti kādi žagariņi un sekots, lai nav pārāk daudz malkas, kas to uguni padarītu pārāk lielu. Tiek teiktas kvēlas runas Ukrainas atbalstam, veidotas darba grupas, komisijas, delegācijas, kuras vizinās no vienas vietas uz otru, izstrādājot nebeidzamu sankciju paketes seriālu - kaķa astes ciršanas pa mikroskopiskām detaļām, atkal - lai būtu process un varētu turpināt braukāt, runāt, teikt kvēlas runas un raudzīties, kura runa nav ar pietiekošu patosu. Darbība, kā gandrīz it visā, kuras pamatā ir muļļāšanās, ir skaisti teksti un destrukcija. Karš ir šausmas pirmajās dienās, pēc tas ir tikai statistika. Desmit kara gados (faktiski karš ir kopš 2014.gada) ir daudz redzēts, saprasts un arī melots. Mēģinām sekot savā enciklopēdijā Timenote.info notikumiem. Baisas ir liecības no cilvēkiem, kuri bijuši pie frontes līnijas, viņu patiesie stāsti par to, kas tur notiek, bieži ir pilnīgi savādāki. 

Jau 2014. gadā mēs sākām sekot karam, nodrošinot tiešsaisti ar Krimu un rādot notikumus reālā laikā. Notikumus Notiekošais Ukrainā tolaik starptautiskās politiskās divkosības dēļ tika saukts par lokālu konfliktu, pretimstāvēšanu, domastarpībām, nesaprašanos un citos daiļos apzīmējumos – visādi vārdi tika lietoti, izņemot vārdu karš. Bija iespēja vērot procesu, kā lielie ciniski un nežēlīgi spēlē uz mazāko rēķina. Karš Ukrainā zināmā mērā ir liela pamācība, kas notiek ar korupcijas saēstu valsti. Un vēl, Vēstures mācība apliecina, ka mums vienmēr ir jābūt gataviem, ka lielie politiskie nedraugi parasti kaut kur klusi vienojas un atrod kopīgas intereses, radot  pārējiem ilūziju, ka viss notiekošais ir tikai nejauša apstākļu sakritība. 

Vai štatiem varētu izdoties noregulēt arī Tuvo Austrumu konfliktu?

Austrumi, citējot kādu filmu, ir ļoti smalka padarīšana. Te procesi ir seni, viena no bumbām ar laika degli tika iedegta četrdesmito gadu beigās, kad lielie pārdalīja pasauli un izveidoja Izraēlas valsti. Tur, acīmredzot, vajadzēja uzreiz to strīdus zonu Jeruzalemi uztaisīt līdzīgu Vatikānam, kura nepieder nevienam un varbūt būtu noņemts vismaz viens konfliktu iegansts. Lai daudzmaz saprastu un komentētu notiekošo Tuvajos Austrumos, ir jātaisa diezgan pamatīgas un dziļas ekskursijas cilvēces vēsturē ar risku kaut kur pa ceļam apmaldīties. Acīmredzot, finālā notiekošais sublimējas kā divu civilizāciju un divu reliģiju sadursme. Kristietība, ir kā noguris večuks, kas visu jau piedzīvojis un zaudējis enerģiju cīnīties ar apkārtējiem – nu, gan jau. Islams ir kā augošs tīnis, kurš redz pasauli krietni saasinātākās krāsās, savā jaunības maksimālismā notiekošo pieņem kategoriskāk, rīkojoties spontānāk un agresīvāk. Un ja vēl konfliktus uzturot, tiek nodrošināts ieroču noieta tirgus, tad lietu kārtība ir pavisam skaudra. Rietumu izglītība veido snobiski noliedzošu attieksmi pre Austrumu kultūru, iepotētjot, ka mēs esam pārāki, vērtīgāki un gudrāki. 

Visur tiek runāts – mēs par ātrākām kara beigām, bet tanī pat laikā tiek plānotas jaunas munīcijas un militārās tehnikas rūpnīcas daudzu miljonu vērtībā. Pieņemsim, beigsies karš – par ko tad mēs ar tām patronām tik dikti šausim?

Par šim lietām arī esmu ļoti daudz domājis. Publiskajā telpā pārāk daudz lietojam klišejiskas tēzes, skaitot kā mantras, bez dziļākas izpratnes. Tās bieži vien ir tik nodrāztas, brīžiem ačgārnas vai pat ar diametrāli pretēju jēgu.
Ja paraugāmies cilvēces pagātnē, tā nav miera, bet nemitīgu karu vēsture ar nelielām miera pauzēm, tāpēc īsā atbilde - tur beigsies karš tajā brīdī, kad tiks sagatavota augsne un vieta citam karam. Atgādinu, ka karš uz Ukrainu tā ļoti mīksti un “harmoniski” pārcēlās no Sīrijas, kur meta bumbas visi, kam nebija slinkums, jo kāpēc gan taisīt militāros manevrus savā zemē, ja to var darīt reālos kaujas apstākļos, vietā, kura izraudzīta karošanai. Varbūt ļoti ciniski, bet diemžēl tā.
Beigsies šis, sāksies nākamais. Tā kā patronas būs vajadzīgas, jo cilvēkiem nāves gēns ir pamatīgi iesēdies. Allaž uzdodu jautājumu, kāpēc tā tiek glorificēti militāristi? Ar traktoru, jebkuru mehānismu vai pat vienkāršu nazi var veikt ko noderīgu. Ar ieročiem - tikai nogalināt, jo tam tie ir domāti. 

Tev kā rīdziniekam ir zināms, kur atrodas tava patvertne, varbūt esi sagādājis arī 72 stundu somu?

Ņemot vērā mūsu dzīves veidu, esam ļoti atbildīgi ne tikai par sevi. Kundzei ir ļoti liela atbildība par milzīgo dzīvnieku patversmi, tā ka nekur jau nav iespējams aizbraukt, ja ir ārkārtīgi daudz aprūpējamo, par kuriem ir atbildība.

Literatūrā jau sen aprakstīti eksperimenti, kā pareizi manipulēt ar pūli un viena no šīm lietām, kas notiek, ir ļoti apzināta Rietumu pasaules gatavošana, ka karš ir fatāli neizbēgams. Pēc pārliecības būdams pacifists, es uzskatu, ka šobrīd nekas netiek darīts, lai to pārtrauktu, lai pārstātu iet bojā cilvēki. Pēc tam var vērtēt, kurš vainīgs, kādi noziegumi izdarīti. Tēze, ka karš jāturpina līdz Krievija būs sakauta, ir saknē greiza. Kad ir fiziska sadursme, kautiņš - tas tiek pēc iespējas ātrāk pārtraukts, lai būtu pēc iespējas mazāks posts. Pēc tam līdz mielēm var izmeklēt, vērtēt, konstatēt vainu un sodīt. Cita starpā, notiekošais parāda totālu starptautiskās diplomātijas un starptautisko tiesību fiasko.
Ieroču žvadzināšana nekad neko labu nesola. Vienmēr jāatceras, ka karā labo nav.  Karā visi kļūst par sliktajiem; abās pusēs - ja ne tu, tad tevi. Tās puses, kuriem uzbrukts, uzvedība, protams, tiek attaisnota. 

Vasarā notika Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kāds varētu būt ES iepriekš sludinātā zaļā kursa liktenis?

Es uz EP skatos kā uz lielu, labi situētu ar labām algām un citiem sociāliem labumiem apgādātu Dziesmu svētku kori, kurš kādā brīdī mazliet uzņēmis uz krūts, kaut kādas skaņas izdod, pašapmierinātībā nejūtot, ka sen jau viss ir galīgi šķībi un greizi. Tās naudas summas, kas vadot ES tiek šķiestas … man liekas, ka skolā matemātikas stundās tik lielus ciparus nemaz nemāca.
Ir tomēr cerība, ka ejot ārā no nenormālā kreisuma, neomarksisma, tiks piebremzēta gan šķaidīšanās ar naudu. Konservatīvā doma kaut kur briest, tā nav līdzsvarā ar šo kreisumu, bet, līdzīgi augonim, tā kaut kad sprāgs galējā reakcionārā izpausmē. Pirmie trauksmes zvani jau skan.

Kā tu raksturotu politisko stāvokli Latvija, pirms pusotra gada tu teici, ka arī otrā Kariņa valdība noturēsies...

Viņa ir noturējusies nesatricināmi, vienkārši tika nomainīta afiša – repertuārs un izpildījums nav mainījies nemaz.

Tomēr korī tika paņemti citi dziedātāji...

Šobrīd priekšā rībina Briškens, rādot citiem totālas bezatbildības un nesodāmības karogu. Turpinot tādā garā var pienākt brīdis, kad ausīs apziņa, ka vadzības brīdī orķestrī visi instrumenti ir sitamie. Katrā ziņā esošā koalīcija, lai piedod (daudzi labi un personīgi pazīstami un visnotaļ jauki cilvēki), visprecizāk atbilst karteļa jēdzienam.
Cilvēki, iekļūstot poltiskajā vidē, laikam saņem kaut kādu ārprāta poti. Uzskatu, ka šī ir vissliktākā valdība neatkarīgās Latvijas laikā. Tas nokauj cerību un ceļ mūri starp varu un tautu - mēs un viņi. Varai pietuvinātas ierēdņu grupas ir iedzinušas mūs parādos, par ko maksās mūsu nākamās paaudzes. Cilvēki to redz, bet līdz galam nenovērtē katastrofālo aroganci, ar kādu posts tiek padziļināts. Un tad jājautā, kas to var glābt? Ārkārtas situācija, karš, kāda globāla kataklizma, kad varnešiem var parādīties cerība to paslaucīt zem tepiķa. Pirms pazušnas no politiskās skatuves, diemžēl, ir sajūta, ka darbība aiz manis “kaut ūdens plūdi”. Pieļauju, ka tā atrautība no zemes ir tik milzīga, ka daudzi droši vien nesaprot postu, kas tiek nodarīts Latvijai, jo kā jau teicu - lielu daļu pazīstu personīgi un viņi, atsevišķi ņemot, pārsvarā  nav slikti cilvēki.

Kas tev būtu sakāms par pieminekļu demontāžu, Upīša zāģēšanu un Ādažu monumentu?

Tajā brīdī, kad esošā vara nespēj nodrošināt cilvēku šodienu un piedāvāt neko nākotnē, tai ir arvien grūtāk uzturēt lietu kārtību, tāpēc jāpastiprina represīvās iestādes. Kā tvaika nolaišanas instruments tiek piedāvāta cīņa ar savu pagātni un tiek dota iespēja laikā rodas iespējas izpausties visādiem dīvaiņiem ar iniciatīvu sākt pārrakstīt vēsturi un gāzt postamentus, cerībā, ka varbūt kāda vieta atradīsies arī priekš viņiem. 

Es gan par to stipri šaubos, brīnos, kā gan kaut kas tāds var ienākt prātā...

Mūsu unikālā situācija ir tajā, ka esam pieredzējuši viskautko – dzīvojuši laikā un saņēmuši labu, ar spēju lasīt starp rindām, izglītību Padomju Savienībā, esot gataviem piedzīvot un piedalīties ļoti skaistā Atmodā, esam piedzīvojuši Milleniumu, katram vēl kādi individuālie milzīgie piedzīvojumi bijuši, esam piedzīvojuši arī pandēmiju (kad izrādījās planētu var nolikt pauzes režīmā), arī sadursmes sākumu, kurā Rietumu pasaule izrādījās negatava nostāties pretī citas kultūras invāzijai ar terorisma vilni Eiropā un militārai agresijai tepat aiz robežas.

Karš, kā attiecību kārtošanas instruments, likās tik tāls un vēsturē atstāts. Atgādināšu, ka pirms gadiem 20 ļoti aktīvi tika apspriests, ka Krievija varētu būt pat NATO dalībvalsts. Vai kāds atceras naidošanās sākuma iemeslu?...
Jebkurā sabiedrībā vienmēr ir kādi politiski tuvredzīgi politiķi, no kuru ambīcijām cieš apkārtēji. Tādi liela mēroga politiķi kā Tečere, Miterāns, Kols, Reigans, spožās personības, kuras dominēja astoņdesmitajos gados, šobrīd ļoti pietrūkst. Acīmredzo,t jābūt kādai cikliskai paaudžu pauzei, kamēr daba atpūšas. Politisko pelēcību laiks nevar būt mūžīgs.

Kā tu teici – laikā, kad sarosījušies visādi represīvie orgāni, spilgtām personībām grūti izpausties...

Jāsaka laikam viena ķecerīga lieta - cilvēkus, par kuriem nav kāda ‘kompra”, varas gaiteņos neielaiž. Bet, ja atrodas kāds tīrradnis, tad to savlaicīgi padara par nelgu. Konkurences cīņā ir atstrādāts primitīvs algoritms - pūļa simpātijas var iekarot, nevis pierādot, ka esi labāks, bet aplejot citus ar mēsliem un pierādot, ka tie citi ir sliktāk. Destruktīva ķēzīšanās.

Cik likumīga šobrīd tavuprāt ir pilsētu mēru – Baika un Kraukļa - vajāšana no KNAB puses?

No medijiem esmu sapratis, esošā birokrātija ar milzīgo priekšrakstu, likumu, dažādu noteikumu un instrukciju kvantumu ir tā sapinusies, ka brīdī, kad vēlies izdarīt kaut ko labu un veikt kādas pārmaiņas, tas nav iespējams, jo jebkura novirze, uzlabojums ir pārkāpums. Īsi formulējot - stagnācija Eiropā ir nostiprināta likuma līmenī. 

Bieži vien atduramies pret to, kaut kas loģisks nevar notikt, likumā tā ir vai nav paredzēts.
Ar pārliecināšanu sabiedrību pārvaldīt kļūst arvien grūtāk. Ievēro, stāstot par kādu likumu izmaiņām vēstījums nav par to, ka tas ir noderīgi, bet gan par paredzētiem sodiem, ja tas netiks ievērots. Represīvā sabiedrībā vara cīnās pret četrām lietām:
- baznīcu, jo tajā mīt patiesa ticība;
- pret ģimeni, jo tur mājo patiesa mīlestība;
- pret uzņēmējdarbību, jo tur ir patiesa neatkarība no valsts aparāta
- pret sabiedrības kolektīvo atmiņu, jo dzēšot to, var apslāpēt brīvu domu, ka var būt arī kaut kā savādāk.
To visu nodrošina represīvās iestādes un mediji, kuri iestāsta, ka tā vajag un tas ir pareizi.

Izskatās, Tevis pieminētie Baiks Valmierā un Krauklis Valkā ir šīs absurdās birokrātiskās mašinērijas upuri - “pareizi domājošiem” cilvēkiem ir jāizliekas, ka izdevīgāk uzbūvēt tukšu stāvošu objektu, kā Rīgā Briškena tiltu, nevis īstenotu jēgpilnu mērķi, domājot par darba rezultātu uz priekšdienām, lai tas ar Eiropas piesaistītām naudām būtu lietderīgi. Ja nauda ir tik daudz kā nekad, tad var izpildīties bezjēgā arī turpmāk. Process ir,  rezultāts nav svarīgs.

Kādreiz mans labs čoms Andris Grūtups mēdza teikt – lai pierādītu kādas lietu absurdumu, tās jānoved līdz farsam. 

Labas zāles būtu, ka jebkuram ierēdnim, kurš valsts maizē izstrādā kaut kādus priekšnoteikumus, kā citiem pareizi jādzīvo, būtu ar likumu uzlikts, ka ik pēc trīs šādiem administrēšanas gadiem viņam vismaz viens gads obligāti jānostrādā tajā vidē, kuru viņš ir sačakarējis.