Pastāsti par vietu
lv

Rīgā tiek atklāts piemineklis Gunāram Astram

Notikumam nav bildes. Pievieno notikuma bildi!
Datums:
20.01.2022

Latvijas Republikas Tieslietu ministrija (TM) sadarbībā ar Latvijas okupācijas muzeju organizēja Gunāra Astras piemiņai veltītā pieminekļa “Nebaidies!” atklāšanu.

Tēlnieka Gļeba Panteļejeva radītais piemineklis atrodas Baumaņa skvērā, blakus labi zināmajai sabiedriskā transporta pieturvietai "Sakta", pretī ēkai, kur šobrīd atrodas Rīgas apgabaltiesa, bet padomju laikā dīvainā kārtā satilpa Tieslietu ministrija, Augstākā tiesa, Notāru padome, Advokātu kolēģija un iespējams vēl kādas iestādes. Šeit kopā ar citiem disidentiem 1983. gadā notiesāja zināmāko Latvijas brīvības cīnītāju Gunāru Astru.

Pasākumu organizēja Okupācijas muzejs kopā ar Tieslietu ministriju. Oficiālo daļu atklāja muzeja direktore Solvita Vība, valsts prezidents Egils Levits un Tieslietu ministrs Jānis Bordāns, kurš bija arī pieminekļa veidošanas idejas iniciators. Prezidentu pavadīja Kancelejas vadītājs Andris Teikmanis. Pasākums bija rūpīgi gatavots - bija veidota ar lentu ierobežota VIP zona ar sēdvietām, kurā varēja iekļūt ar ielūgumiem, pie ieejas uzrādot QR kodu, t.s. "zaļajā režīmā". Pret skatītājiem bija novietots prāvs video ekrāns, uzliktas skaņu iekārtas, tādējādi nodrošinot it visiem atnākušajiem viesiem labu redzamību un dzirdēšanu. 

Viesu vidū bija redzama Jaunās Konservartīvās partijas vadība - pats partijas vadītājs un tieslietu ministrs Jānis Bordāns, kā arī partijas redzamākie ļaudis - Juris Jurašs, Anita Muižniece, Linda Ozola, Krišjānis Feldmanis un citi. Aicināto viesu vidū bija personas, kuras bija cietušas no padomju justīcijas - Jānis Rožkalns un Pāvils Brūveris. Iespējams vēl kādi, kuri palika nepamanīti vai neatpazīti. Neviens viņus vārdā nenosauca. Video uzrunu teica Lidija Doroņina-Lasmane. Iespēja uzrunāt klātesošos no ekrāna bija arī Gunāra Astras brālim. Leons Astra, kurš, kā pēcāk izrādījās, bija arī "aiz drošības sētas", VIP zonā ielaists netika. Vārds tika dots pieminekļa autoram. Izcilais tēlnieks Gļebs Panteļējevs teica runu, kura ir atsevišķas publikācijas vērta. 

Acīmredzot, organizētāji, mēģinot veidot kā partijas labo darbu pirmsvēlēšanu periodā, nebija paredzējuši, ka var notikt kas neparedzētais, un proti, Egila Levita un Jāņa Bordāna uzstāšanos pavadīja skaļa svilpšana un taurīšu pūšana. Bija ieradušies neaicnātie politikas jaunpienācēji un sarīkoja pamatīgu troksni, tādējādi izrādot pamatīgu necieņu tieši abām valsts amatpersonām.

Atrklāšanu noslēdza Ievas Akurateres dziedājums un pieminekļa iesvētīšana.

Redzamākie politiskie oponenti, kuri piedalījās pasākumā, bija Arnolds Babris, Andrejs Mamikins, Jānis Pļaviņš. Šis incidents medijos un sociālajos tīklos tika pasniegts kā "antivakseru" šovs, neaizmirstot piepīt klāt Kremli, Putinu un citus vienmēr piesaucamos mošķus, pat Trampu. Diemžēl, valsts Tv ziņu dienests pasniedza šo brīdi, parādot, ka trošņošana esot bijusi pat dziesmas izpildījuma laikā. Tiesa, jau nākamā rītā sekoja atvainošanās no sižeta autora Iļjas Kozina, paskaidrojot, ka esot sanākusi nekorekta un maldinoša reportāžas montāža. Vērojot notiekošo klātienē, tomēr jāpieļauj, ka iemesli varētu būt daudz pamatīgāki un dziļāki. To analizēt nav šī apraksta uzdevums. Kā jau tika minēts, acīmredzot, organizētāji bija pārrēķinājušies ar nevēlēšanos dalīt atklāšanas laurus ar citiem. Svinīgajā atklāšanā nevienas citas partijas pārstāvju nebija. Vai bija aicināti, nav zināms. Nav skaidrots arī, kāpēc tāds boikots no citām partijām Vai tiešām politiska greizsirdība?  

Aiz VIP zonas lentas stāvēja Imants Parādnieks (NA). Citi atnākušie, bez pieminētājiem trokšņotājiem, zināja par plānoto pasākumu un nāca bez īpaša uzaicinājuma. 

Skatītāju vidū tika manīti Sandijs Semjonovs, Liāna Langa, Guntars Rēders, Vinets Veldre, Gaidis Zeibots, Edijs Freimanis, Raivo Kronbergs, Jānis Dembovskis, Alfrēds Stinuls, režisore Liene Laviņa,  operators Aleksandrs Grebņevs, Aivars Borovkovs, fotovēsturnieks Pēteris Korsaks, prezidenta kancelejas fotogrāfs Ilmārs Znotiņš.

Nedaudz par pieminekļa varoni Gunāru Astru

 Kā zināms, 80.gadu sākumā, kad arvien asāk iezīmējās PSRS ekonomiskā krīze, arvien vairāk tika ierobežota vārda brīvība un jebkādas demokrātijas izpausmes. Šajā laikā aktivizējās PSRS drošības iestāžu vēršanās pret disidentiem, brīvdomātājiem un varai nevēlamu viedokļu paudējiem. 

Latvijā represijas pret disidentiem ar jaunu sparu sākās 1983. gada janvārī ar daudzskaitlīgām kratīšanām, pratināšanām un arestiem, kuros bija iesaistīti ne mazāk kā 70 LPSR Valsts drošības komitejas darbinieki. Gada sākumā, laikā no 5. līdz 7. janvārim notika vismaz 24 kratīšanas, 30 cilvēki tika pratināti, bet trīs – arestēti (Ģederts Melngailis, Lidija Doroņina, Jānis Vēveris), šis darbs arī turpmākajos mēnešos tika turpināts, pratinot un kratot personu dzīves un darba vietas. Cik liels personu loks bija aptverts, faktiski noteikt nav iespējams, jo pat gadījumos, kad tika piesaistīti milicijas vai prokuratūras darbinieki, faktiskie apstākļi, izmeklēšanas iemesli un gaita atklāti netika.

Zināms, ka 1983.gada martā arestēja Gunāru Freimani, aprīlī – Intu Cālīti, Jāni Rožkalnu, Jāni Barkānu, augustā – Borisu Grezinu, septembrī – Gunāru Astru.

 Ir zināms, ka 1983. gada 6. janvārī notika kratīšana pie Alfrēda Lēvalda, kurš šo darbību laikā mira no sirdslēkmes. Kratišana tika turpināta un tikai pēc tam čekisti jau vēlu naktī izsauca vispārējā kārtībā pilsētas dežurējošo brigādi - prokuratūras izmeklētāju, milicijas opertatīvos pilnvarotos un tiesu medicīnas ekspertu, lai konstatētu personas nāves faktu. Dzīvoklī atradās izbraukušai brigādei nezināms mediķis, kurš apliecināja nāves faktu un atbraukušie saskaņā ar pastāvošo lietu kārtību noformēja dokumentus un mirušo aizveda uz morgu. Liekus jautājumus pat dažādu resoru saskarsmē nebija pieņemts uzdot.

Te der atzīmēt, ka Lēvalda jaunākā meita Rita (1948.) bija izgājusi par sievu pie Pāvila Brūvera, kurš 1976.gadā bija emigrējis.   Līdz 1983. gada beigām deviņu cilvēku krimināllietas izskatīja LPSR Augstākā tiesa, astoņiem no viņiem piespriežot ieslodzījumu labošanas darbu kolonijās, bet vienu nosūtot uz piespiedu psihiatrisko ārstēšanu sevišķa režīma ārstniecības iestādē.   

1983. gada janvārī Gunāra Astras dzīvesvietā tika sarīkota kratīšana divu dienu garumā, un viņš vairākkārt tika saukts uz pratināšanām, bet 15. septembrī Gunāru Astru arestēja otro reizi. Jau 1983. gada decembrī Gunāru Astru kopā ar Gunāru Freimani tiesāja LPSR Augstākā tiesa, piespriežot brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem sevišķa režīma labošanas darbu kolonijā, kā arī nometinājumu uz pieciem gadiem un atzina par sevišķi bīstamu recidīvistu.

Tieši Gunāra Astras pēdējais vārds kļuva par nacionālās pretošanās manifestu un tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajām politiskajām runām Latvijas vēsturē. Ieslodzījumu viņš sodu izcieta Permas apgabala politieslodzīto nometnē, bet 1988. gada februārī pēc ilgstošas starptautiskas kampaņas par Gunāra Astras atbrīvošanu viņš tika atbrīvots no ieslodzījuma.

1988. gada marta sākumā G. Astra Ļeņingradā pēkšņi saslima un 1988. gada 6. aprīlī mīklainos apstākļos mira Ļeņingradas kara hospitālī. Pastāv versija, ka VDK, nevēloties pieļaut G. Astras kā spilgta pretošanās kustības līdera atgriešanos dzimtenē, noorganizēja viņa noindēšanu. G. Astras bēres, kas Rīgā Meža kapos notika 1988.gada 19. aprīlī, izvērtās par politisku demonstrāciju – viņa zārks tika apklāts ar kapos slepus ienestu sarkanbaltsarkanu karogu, bēres vadīja trīs mācītāji un, iespējams, pirmo reizi publiski padomju okupācijas laikā orķestris spēlēja "Dievs, svētī Latviju". Pēc aculiecinieku teiktā Gunāra Astras kaps tika aizbērts ar rokām vien. To pieminekļa atklāšanā, sniedzot interviju, apliecināja arī persona, kuras bija piedalījusies Astras bērēs - Marija Balcere

Viņu pavadīt pēdējā gaitā bija ieradušies vismaz 5000 cilvēku. 

Viens no traģiskākajiem aspektiem, kuru parāda 1983. gada politisko prāvu dokumenti, ir fakts, ka vairums no VDK izmeklētājiem, kas 1983. gadā veica šo lietu izmeklēšanu, bija latvieši. Visi tiesneši, kas 1983. gadā iztiesāja šīs lietas, tāpat bija latvieši, un arī vairums no tiesas piesēdētājiem (kuru loma un ietekme lietās gan bija tikai formāla) bija latvieši. Visbeidzot, prokurors, kas daudzos dokumentos nez kāpēc tiek saukts par Jāni, Valdis Batarags, kurš, saskaņā ar dienesta pienākumiem, uzturēja apsūdzības gandrīz visās 1983. gada politiskajās prāvās (izņemot B. Grezina tiesāšanu) un dažkārt izcēlās ar visai odioziem izteicieniem pat no padomju jurisprudences viedokļa, arī bija latvietis. Liekas kuriozi, bet tieši juristi, dažādus amatus ieņemoši, latvieši piedalījās represijās pret citiem latviešiem tikai tādēļ, ka tie pauduši padomju varai un kompartijai nevēlamus uzskatus. Te der atcerēties, ka VDK aptuveni 70% kadra darbinieki bija latvieši, kas, starp citu, bija visai izšķirīgs faktors, kāpēc no PSRS saglabāšanas procesa Latvijas PSR VDK tikai maigi atbīdīta - centrā saprata, ka tādos likteņgriežos etniskais faktors var būt svarīgāks par iespaidīgo apliecību kabatā. Lielā mērā plešoties Atmodas notikumiem, tas tā arī notika. Daudzi VDK darbinieki izteica gatavību ar savām zināšanām kalpot atjaunotajai valstij. Sākumā tas bija vairāk nekā nozīmīgi, bet ar laiku sākās dalīšana - īstiet un ne visai īstie Atmodas dalībnieki.

80. gadu sākumā viss notika saskaņā ar spēles noteikumiem - ar likumu līdz rutīnai birokratizētā fatālā procesā. Sodītāji nereti paši saprata procesa bezjēdzību, bet valsts mašinērija tā bija uzstādīta. Šajā vietā gandrīz vietā citēt Ostapu Benderu ar spožo tēzi, lai "pirmais man met ar akmeni", ka tagad eiropejizētajā birokrātījā kaut kas būtu mainījies. Joprojām, pastāv pareizie un nepareizie viedokļi, un pēdējie tiek apkaroti ar visiem likumos. un ne tikai, iespējamos veidos. Kā piemēru var minēt jau aprakstīto Valdi Bataragu - aktīvu Barikāžu dalībnieku, kurš pelnīti ir atzīmēts arī ar īpašu Barikāžu piemiņas medaļu. 

Viens no 1983. gada represiju upuriem J. Vēveris rakstnieces Rudītes Kalpiņas pierakstītajās atmiņās raksturo savus vajātājus:

dzīvokļa kratītāji

  • – VDK apakšpulkvedis Upenieks, "vecā kaluma vīrs, kuš lielījās, ka manos gados tādus kā es spundējis cietumā un sūtījis uz Sibīriju",
  • Arnis Jumītis – "jaunās paaudzes cilvēks, kurš visu ļoti labi saprot, taču karjeras, komfortablas dzīves dēļ gatavs uz visu",

pratinātāji –

  • Mārtiņš Neilands "gudrs, inteliģents, viltīgs cilvēks. Oficiālā propaganda džentlmeņu sarunas līmenī",
  • Andris Strautmanis – "jauns supermens", "asāks, niknāks",
  • prokurors Jānis (pareizi - Valdis) Batarags, "kurš specializējās uz šādām lietām. Viņš bieži piedalījās pratināšanās. Prokuroram jārealizē uzraudzība pār izmeklēšanu, taču Batarags faktiski bija tāds pats pratinātājs. Abi ar Neilandu viens pret otru izturējās kā veci draugi."
  • Advokāte Alma Rauda, kuras "galvenās rūpes bija – lai es tiesā necenstos tēlot varoni [..] mēģināja mani pārliecināt, ka vairs nav jāiet pie Brīvības pieminekļa, ka viss ir mainījies, kādreiz bija viena taisnība, tagad cita".

Atskatoties uz savu tiesāšanu, J. Vēveris secina: "No vienas puses, viņai un daudziem citiem neko nevar pārmest, apstākļi parasti ir spēcīgāki par cilvēkiem, taču te ir arī jautājums par nācijas principialitāti."

Līdzīgus atmiņu stāstus ir atstājuši arī vairāki citi 1983. gada represiju upuri. Tajos daudzkārt izskan centīgā politisko lietu prokurora Valda Bataraga vārds, kā arī tiek nosaukti LPSR Augstākās tiesas tiesneši, kas pieņēmuši spriedumus šajās politiskajās prāvās (visticamāk, arī spriedumi bijuši kaut kādā līmenī iepriekš "saskaņoti"). Tiek pieminēti arī advokāti, kas pildījuši savu, diemžēl, vairāk vai mazāk dekoratīvu lomu tiesas sēdēs, kas, J. Vēvera vārdiem runājot, līdzinājās izrādēm.

Atzīmēšanas vērts ir fakts, ka Gunārs Astra 1983. gadā atteicās no padomju laikos plaši pazīstamā advokāta ( no t.s. "zelta piecinieka") Imanta Briģa pakalpojumiem, jo domājis, ka tas ir saistīts ar čeku, tā vietā viņu tiesā pārstāvējis advokāts Kārlis Beljānis.

Nacionālā arhīva virtuālajā izstādē ievietotajos dokumentos redzami 1983. gada politisko prāvu tiesnešu un piesēdētāju (padomju tiesu sistēmā bija šāds "vienkāršās tautas pārstāvju" klātbūtnes elements) vārdi (dokumenti ir rokrakstā, tādēļ dažu vārdu atšifrējums šeit var būt arī neprecīzs):

  • Gunāru Astru tiesāja tiesnesis Aivars Krūmiņš un piesēdētāji V. Bitmeta un J. Ņikuļcevs,
  • Jāni Barkānu – tiesnesis Kārlis Grante ar piesēdētājiem P. Jurkānu un A. Sproģi,
  • Intu Cālīti – tiesnese Biruta Puķe, piesēdētāji – I. Miķelsone un L. Niceckis,
  • Lidiju Doroņinu-Lasmani – tiesnesis Aivars Dudars, piesēdētāji – E. Strautiņa un G. Meijers,
  • Gunāru Freimani – tiesnesis Aivars Krūmiņš, piesēdētāji – J. Ņikuļcevs un V. Bitmeta,
  • Borisu Grezinu – tiesnesis I. Grava, piesēdētāji – V. Tiltanova un T. Teteris,
  • Ģedertu Melngaili – tiesnesis Aivars Dudars, piesēdētāji – E. Strautiņa, G. Meijers,
  • Jāni Rožkalnu un Jāni Vēveri – tiesnesis Uldis Krastiņš, piesēdētāji – M. Grimza un B. Janovskis.

Saistītie notikumi

NosaukumsDatumsValodas
1
Einars Repše par čeku, LNNK tapšanu un augusta puču11.01.2020lv
2
Pilnīgi slepeni, bet tie nav KGB saraksti10.12.1991lv
3Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanaLatvijas Republikas neatkarības atjaunošana04.05.1990en, lv, pl

Karte

    Personas

    Nosaukums No Līdz Valodas
    1Gunārs AstraGunārs Astra22.10.193106.04.1988en, lv, pl, ru
    Birkas