Gunārs Astra

"...Man sāp un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos -- Brīvdabas muzejā, uz dažu teātru skatuvēm, masu informācijas darbībā..."

Gunārs Astra bija latviešu brīvības cīnītājs un ievērojams padomju laika disidents.

māte - Elza Astra

tēvs - Larions Astratjevs

brāļi - Harijs, Leons

sieva - Guna Astra (VEF kultūras pils vadītāja, kurai tika dota izvēle zaudēt darbu jeb šķirties no izsūtītā Gunāra. Viņa izšķīrās.) un Līvija Astra (viņai jau bija meita Diāna).

Gunārs Astra dzimis 1931.gada 22.oktobrī Rīgā Elzas un Lariona Astru ģimenē. Ģimene pie sava skaistā uzvārda tikusi latviskojot tēva dzimtas uzvārdu Astratjevs. Gunāra tēvs Larions Astratjevs cēlies no Maskavas forštates krievu vecticībnieku ģimenes, taču māte zēnus audzināja latviskā garā. Gunāram ir vecāks brālis Harijs un jaunāks brālis Leons.

Mācījās Valda Zālīša pamatskolā.

Pēc skolas beigšanas viņš iestājas Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā un, to pabeidzis, 1952. gadā sāk strādāt rūpnīcā VEF. Būdams erudīts un strādīgs, viņš drīz kļūst par 7. Radio ražošanas ceha priekšnieku, vēlāk strādāja Rīgas radiorūpnīcā, universitātes gaismas un skaņu laboratorijā, neklātienē studēja angļu valodu.

1958. gadā G. Astra iepazinās ar amerikāņu diplomātiem, un šī satikšanās izmainīja viņa dzīvi.

1961. gadā Gunāru Astru apsūdzēja spiegošanā, dzimtenes nodevībā un pretpadomju aģitācijā un propagandā. Viņam piesprieda 15 gadus ieslodzījumā un mantas konfiskāciju. Sodu Astra izcieta Mordovijas APSR un Permas apgabalā. Ieslodzījuma laikā Astra nodarbojās ar pašizglītošanos, iepazinās ar citiem latviešu un citu tautību politieslodzītajiem. Pēc soda izciešanas Gunārs Astra atgriezās Latvijā.

Lietā tika pratināti un iegūtās liecības bija par pamatu notiesāšanai :

BALEIKAIS (pareizi Baltkājs) Aleksandrs Aleksandra dēls

ZEMITĀNS Juris Friča dēls,

BAMBELOVSKA Lilita Augusta meita

FOMINA Tamāra Kirima meita 

FRĪDE Gunārs Jāņa dēls 

AKMENTIŅŠ Armīns-Aleksandrs Aleksandra dēls

VICINSKIS Georgijs Vladimira dēls

BRŪVERIS Ēriks Nikolaja dēls

KALNIŅŠ Daumants Alberta dēls 

ASTRA Guna Jāņa meita

VASIĻJEVA Milda Kārļa meita

ORUPE Vera Antona meita

Atgriežoties brīvībā 1976. gadā, Astra neatteicās no saviem uzskatiem.

1983. gadā viņu otrreiz apcietināja un tiesāja par "pretpadomju" literatūras (Džodža Orvela "1984", Anšlava Eglīša "Laimīgie" un "Piecas dienas", Ulda Ģērmaņa "Latviešu tautas piedzīvojumi", Agņa Baloža "Baltijas republikas Lielā tēvijas kara priekšvakarā" u.c.) glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu. Viņam kā recidīvistam piesprieda septiņu gadu ieslodzījumu sevišķa režīma kolonijā un piecus gadus nometinājumā.

1983. gada 15. decembrī tiesā viņš teica savu "Pēdējo vārdu", nobeidzot to šādi:

"Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku."

Šoreiz Astru ieslodzīja Permas apgabalā.

***

Gunāru Astru tiesāja tiesnesis Aivars Krūmiņš un piesēdētāji V. Bitmeta un J. Ņikuļcevs,

Jāni Barkānu – tiesnesis K. Grante ar piesēdētājiem P. Jurkānu un A. Sproģi,

Intu Cālīti – tiesnese Biruta Puķe, piesēdētāji – I. Miķelsone un L. Niceckis,

Lidiju Doroņinu-Lasmani – tiesnesis Aivars Dudars, piesēdētāji – E. Strautiņa un G. Meijers,

Gunāru Freimani – tiesnesis Aivars Krūmiņš, piesēdētāji – J. Ņikuļcevs un V. Bitmeta,

Borisu Grezinu – tiesnesis I. Grava, piesēdētāji – V. Tiltanova un T. Teteris,

Ģedertu Melngaili – tiesnesis A. Dudars, piesēdētāji – E. Strautiņa, G. Meijers,

Jāni Rožkalnu un Jāni Vēveri – tiesnesis Uldis Krastiņš, piesēdētāji – M. Grimza un B. Janovskis.

(autors: DINA GAILĪTE)

***

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sistemātiska padomju tiesību aizsardzības iestāžu darbības analīze nav veikta – nedz kopējā, nedz atsevišķu personu darbības griezumā. 

 

1988. gada 1. februārī Gunāru Astru atbrīvoja no apcietinājuma, taču tā paša gada 6. aprīlī viņš mira slimnīcā Ļeņingradā, kur bija devies tā brīža ģimenes biznesa sakarā - pārdot puķes. Mira, iespējams, PSRS Valsts Drošības Komitejas darbinieku saindēts. Astra saslima Ļeņingradā 3. martā, viņu ievietoja infekciju slimnīcā un ārsti teica, ka viņam ir gripa, 9. martā paziņoja, ka viņam ir sākusies sepse - organisma vispārēja smaga saindēšanās, 19. martā Astru pārveda uz Ļeņingradas kara hospitāli, kur 23. martā paziņo, ka viņam ir sirds vārstuļa ieksaisums un nepieciešama operācija.

Operācija notika 25. martā, bet viņa stāvoklis neuzlabojās.

19. aprīlī Gunāru Astru apglabāja Rīgā, II Meža kapos.

Par bērēm ziņoja radio "Brīvā Eiropa" un "Amerikas balss" un aicināja visus piedalīties. Sanākusī tauta (apmēram 10 tūkstoši cilvēku) aizbēra viņa kapu ar rokām. Vi'ņa izvadīšanā piedalījās cits nelokāms cīnītājs par latvisku Latviju- mācītājs A. Ālers, livonicus.

1991. gadā 22. novembrī Meža kapos tika atklāts Gunāram Astram veltīts piemineklis, kuru veidojis mākslinieks R. Muzikants un arhitekts P. Štokmanis.

1993. gadā, Latvijas valsts 75. gadadienā, Rīgā pie Rīgas apgabaltiesas nama Brīvības ielā 34 uzstādīta Gunāram Astram veltīta piemiņas plāksne. Brīvības cīnītāja vārdā Rīgā ir nosaukta iela.

1998. gadā izdots Māra Ruka vēsturiskais romāns par ievērojamo latviešu tautas un cilvēktiesību cīnītāju "Gunārs Astra" (1999. Ģen. K. Goppera fonda balva)

Citāti

"Jāņtārpiņi dod nojēgu, ka tumsā ir gaisma. Ja ir tumsa un nav nekādas gaismas, tad arī nav nojēgas par to. Tāpat ir ar disidentiem. Disidenti ir tāpēc, lai radītu nojēgu, ka nav vis tā, kā mums saka, nav vienīgais tā sauktais padomju tautas viedoklis."[1]

"Labi ir pat, ja bērni aiziet pie Čakstes kapa, jo svētīgs ir katrs piliens, kas saēd režģi." [2]

"Nu pasakiet, kas tā jums ir par valsti, kur pat citronus un apelsīnus nevar dabūt!" (1976. gadā VDK telpās, tiekoties ar brāli pēc 15 gadiem ieslodzījumā, jautājums VDK darbiniekam) 

Gunāra Astras pēdējais vārds.

[1983.gada 15.decembrī]

“A kto takoj Ojar Vacietis?” To man jautāja mans kameras biedrs pirmās tiesas dienas vakarā, kad es atgriezos 24.kamerā, kurā biju ievietots, un, izlasījis “Cīņā” ziņu par Ojāča Vācieša nāvi, darīju to zināmu savam kameras biedram.

Viņam ir 24 gadi. Dzimis un uzaudzis Latvijā. Latvietis? Maksimāli uzlabots latvietis. Viņu pie šīs zemes saista tikai robežsargi. Robežsargi viņu notvēra Kurzemes jūrmalā - ceļā uz Zviedriju. Tas nebija vienīgais šāds gadījums šā gada deviņos mēnešos Latvijas piekrastē.

Es esmu dzimis tai laikā, kad bērnība bija grūta, taču liktenīgu notikumu piesātināta. Tajā laikā es augu un pieradinājos analizēt, pretstatīt, salīdzināt un izdarīt attiecīgus secinājumus.

Esmu dzimis pietiekami agri, lai šos notikumus spētu saskatīt, un pietiekami vēlu, lai man personīgi paietu secen iespaidi un notikumi, kas daudzus cilvēkus uz mūžu sastindzinās, jo viņu domāšanu un Jūtas nomāca dzīvnieciskas bailes.

Agri sāku strādāt. Jau 25 gadu vecumā es biju VEF lielākā ceha, kur strādā ap 2000 cilvēku, priekšnieka vietnieks. Manu sociālo izcelšanos apliecina valsts apsūdzētāja izteikumi par manas sociālās bāzes izpalikšanu maniem “noziegumiem”. Mana “sociālā bāze” bija “pareiza”. Tāpēc mani centās izvirzīt, man uzticējās, un tāpēc nācās iepazīt administratīvās un ideoloģiskās vadīšanas organizācijas “virtuvi”. Mani centās iesaistīt Komunistiskajā partijā, atklāti paskaidrojot, ka tālākajai izvirzīšanai man vispirms “jānoformējas politiski”.

Man bija jāpiedalās kabinetu apspriedēs, kur par ļaudīm un notikumiem runāja atklāti, saucot lietas to īstajos vārdos, iepriekš sadalot posteņus un izvirzot cilvēkus, kurus vēlāk it kā ievēlēja paši darbaļaudis. “Вот этих пропустим через собрание... Мастером пусть будет Бунте, это ничего, что он латышонок...”

Mans cehs un es Pēterburgas bruņotā apvērsuma 40.gadadienā kā labākie Operas un baleta teātrī tikām svinīgi apbalvoti. Bet 50.gadadienu es sagaidīju ne tik svinīgos apstākļos - Mordovijas APSR galvaspilsētas Saranskas čekas pagrabos...

Kā norādīja mans aizstāvis, esmu latviešu cilvēks, es pat uzdrošinos teikt - latvietis. Un ne tikai rīdzinieks, par kādiem beidzamajā laikā mūs visus ļoti cenšas nokristīt centrālie padomju radio, preses un televīzijas ziņojumi (рижанин Балдерис utt.).

Tas nav netīšām un nav vienalga, ka mūsu skaistā, dzimtā un bagātā valoda tiek izspiesta no sapulcēm, kabinetiem, iestādēm, lozungiem, ka tā aizvien vairāk tiek noplicināta un izkropļota.

Man sāp, un es jūtos pazemots, kad redzu, ka aiz milzīgiem un spožiem burtiem augstu virs rūpnīcas “Straume”, ražošanas apvienību VEF un RER fasādēm slēpjas viens vienīgs krieviskums: rīkojumi, pavēles, informējoši uzraksti, lozungi, tehniskā dokumentācija - viss ir krieviski.

Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos - Brīvdabas muzejā, uz dažu teātru skatuvēm, masu informācijas darbībā. Un arī tur to lēni un pārliecinoši atspiež dižā krievu mēle.

Man sāp, un es Jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka lielum lielais vairākums Latvijā dzimušo un augošo krievu nemācās un negrib prast latviešu valodu, ka vidusskolas absolventam krievam latviešu valoda ir nievu un ņirgāšanās objekts un neviens eksaminators šīs valodas prašanu no krievu skolēna neprasa, bet latviešu skolēnam krievu valodas prašana ir pilnīgi obligāta.

Man ir skumji, ka bērnudārzos latviešu bērniem neiemāca latviešu tautasdziesmu zelta fondu; ka Rīgas Nameja un Aspazijas bulvāri, Valdemāra un Vaidavas ielas lielmanīgi pārdēvētas Majakovska, Gorkija, Jerjomenko, Sverdlova, Sergeja Ļuļina un daudzos citos vārdos; ka Rīgas galvenās ielas dažādie nosaukumi tik precīzi un padevīgi atspoguļo laikmeta griežus: Aleksandra, Brīvības, Ādolfa Hitlera, Ļeņina iela. Atmiņā uzpeld citi nosaukumi: Alfred Rozenberg Ring, Hermann Göring Ring, von der Goltz Ring utt.

Pavisam bēdīgs un nikns es kļūstu tad, kaad mn jākonstatē, ka vārdam “Latvija” tiek ierādīta reklāmas, dekorējoša joma: šūšanas firma “Latvija”, ziepes “Latvija” u.c. (jāprecizē gan, ka visos šajos gadījumos lietots lielais “L”, tātad nav runa par 15. vai 16.gs., bet gan par mūsu gadsimtu).

Dziļi apvainots un pazemots es jūtos tad, kad man veikalā, iestādē, transporta līdzeklī vai citā Latvijas sabiedriskā vietā jāsaduras ik uz soja ar augstprātīgu, šovinistisku attieksmi pret manu valodu. Labākajā gadījumā jādzird: “Чего? Чего? По-русски!”

Lielu daļu savas dzīves esmu pavadījis krievu tautības pilsoņu un valodas vidē - gan ieslodzījumā, gan darbā. Ilggadējā pieredze apliecina, ka pietiekami ilgā krievu nācijas dominācija noved pie sekām, kuras es ilustrēšu ar dažiem piemēriem:

– Mordovijā mordovieši kaunas lietot savu dzimto valodu, cenšas runāt krieviski, uzdoties par krieviem;

– Mordovijas galvaspilsētas radio ik rītu sniedz 30 minūtes ilgu ziņojumu erzju un mokšu valodās, visu pārējo laiku tiek raidīta Maskava;

– Mordovijā vienīgi nomaļākajās sādžās ir skolas ar mordoviešu mācībvalodu un arī tikai līdz 4.klasei;

– Saranskā izdotās avīzes “Mokšen Pravda” rakstu saturā ikviens krievu valodas pratējs var brīvi orientēties - lietākā daļa vārdu iespiesta valstī kultivētajā žargonā, kur krievu vārdiem piekabināta mokšu galotne (kā erzju, tā mokšu ir somugru valodas, un tādēļ pilnīgi svešas ir slāviskajai krievu valodai);

– mūsu kaimiņu - baltkrievu asimilācijas process ir sasniedzis tādu stadiju, ka viņi nevēlas sevi atzīt par baltkrieviem un vārds “belorus” iemantojis nievu un pazemojumu jēgu;

– bijušajā Ukrainas galvaspilsētā Harkovā no esošajām divām ukraiņu skolām nesen vienu slēdza, bet otra knapi velk dzīvību - skolotāji vervē skolēnus; vecāki grib saviem bērniem labu un vēlas, ka viņi mācās krievu skolās.

Es minēju tikai dažus, man skaidri zināmus un pārbaudāmus faktus no milzīgās masas faktu, kas veido jēdzienu - vēsturiski jauna cilvēku kopība - padomju tauta.

Mūs visus sistemātiski un neatlaidīgi pieradina pie tā, ka ir pilnīgi dabiski rakstīt, runāt, dziedāt un domāt krievu valodā. Citēšu dažus masu informācijas līdzekļos figurējošus jēdzienus: русский лес, р. лен, р. солдат, русская красавица, русская техника, русская зима, русские узоры, русская удаль, русское поле, русский солдат свою верную службу несет.

Mani šeit ir atvedusi mīlestība un cieņa pret manu tautu, kā arī varmācīgie pasākumi, kas vērsti uz manas tautas dvēseles noniecināšanu un noplicināšanu.

“Sen patiesības akās ūdens rūgts, ar meliem sajaukts, nedzisina slāpes…”

Apsūdzības raksta 21.lpp. teikts: “1981.gadā G.Astra savā dzīves vietā izplatīšanas nolūkā pārfotografējis ārzemēs izdotās Agņa Baloža pretpadomju satura grāmatas “Baltijas republikas Lielā Tēvijas kara priekšvakarā” tekstu un izgatavojis šīs grāmatas teksta fotonegatīvus.”

Pievērsīšos dažiem dokumentiem, ko citēšu daļēji pēc atmiņas, daļēji - pēc Maskavas laikraksta “Izvestija”.

1. Padomju varas pirmajā dekrētā - “Dekrētā par mieru” - konstatēts, ka jebkurās vēlēšanās citas valsts armijas klātbūtne ir nelikumīga un to rezultāti NAV VĒRĀ ŅEMAMI.

2. Latvijas Satversme, kuru ir pieņēmusi Latvijas tauta, bet nav to atcēlusi vai izmainījusi, paredz, ka visus valsts dzīves jautājumus izlemj Saeima, izņemot vienu - jautājumu par atteikšanos no valsts suverenitātes. Šo jautājumu var izlemt vienīgi tautas nobalsošanas ceļā.

3. 1920.gada 11.augustā noslēgtā Krievijas - Latvijas miera līguma teksts: “Ievērojot Latvijas tautas noteikti pausto gribu uz neatkarīgu pastāvēšanu, Krievija svinīgi paziņo, ka tā uz mūžīgiem laikiem atsakās no jebkurām suverēnām tiesībām uz Latvijas zemi un tautu. No Latvijas agrākās piederības Krievijas impērijai neizriet nekādas sekas.”

4. Neuzbrukšanas un savstarpējās palīdzības līgums noslēgts starp PSRS un Vāciju 1939.gada 23.augustā. Šī līguma slepenie protokoli citēti dokumentā, adresētā PSRS, VFR, VDR un citiem adresātiem, un tā teksts atrodas krimināllietā nr.26. Slepeno protokolu fotokopijām ir jābūt Augstākās tiesas rīcībā.

Tālāk norādu uz sekojošiem notikumiem:

1. 1940.gada 17.jūnijā Sarkanās Armijas daļas šķērso minētajā mieralīgumā saskaņoto un fiksēto Latvijas-PSRS robežu un ienāk Latvijas teritorijā.

2. 1940.gada 21.jūlijā Saeimas (jādomā, tās vienīgās Saeimas, kuras darbību pārtrauca 1934.gada 15.maija apvērsums, taču - kur ir partiju deputāti??) sēdē tiek pasludināta Padomju Latvijas nodibināšana.

3. 1940.gada 5.augustā PSRS Augstākā Padome pēc deputāta Ahumbajeva priekšlikuma apmierina Padomju Latvijas delegācijas lūgumu par uzņemšanu Padomju Savienībā.

Šajā sakarībā rodas jautājums: kāds bija tiesiskais pamats Sarkanās Armijas ienākšanai Latvijā 17.jūnijā? Atbilde ir tikai viena: nekāds, ja par tādu neuzskata slepenos un noziedzīgos protokolus, kurus pievienoja PSRS-Vācijas līgumam. Ņemot vērā augstāk norādītos dokumentus - “Dekrētu par mieru”, Latvijas Satversmi un Latvijas-PSRS miera līgumu, ir nepieciešams izdarīt šādus secinājumus:

1. 17.jūnija aktam nebija tiesiska pamata.

2. 21.jūlija aktam nebija tiesiska pamata.

Lūk, kādēļ esmu izvēlējies Agņa Baloža sastādīto krājumu, kurā par šiem notikumiem ir konkrēti un argumentēti pastāstīts un no kā izriet viss pārējais, ieskaitot šo tiesas procesu. Būdams Latvijas pilsonis ar nacionālu un demokrātisku pārliecību, nevaru ignorēt augstāk minētos apstākļus.

Ja 17.jūniju un 21.jūliju apmainītu vietām, tas ir, ja 17.jūnijā saskaņā ar Latvijas Satversmi, paužot tautas brīvu gribu, Latvijā būtu nodibināta padomju republika, bet 21.jūlijā Latvijas padomju valdība lūgtu draudzīgās PSRS karaspēku jebkādu iemeslu dēļ ienākt Padomju Latvijā, es respektētu savas tautas gribu, un mani nebūtu, par ko vajāt.

Atļaušos citēt “Izvestiju” Tur 4.lappusē teikts: “Par agresiju tiek atzīta valsts bruņoto spēku ielaušanās vai iebrukums citas valsts teritorijā, vai arī jebkura militāra okupācija, lai arī tai būtu jebkāds pagaidu raksturs, kas ir šādas ielaušanās vai uzbrukuma rezultāts (3. pants).

Nekādi jebkura rakstura apsvērumi - politika, ekonomika, militāra vai cita rakstura nevar kalpot par agresijas attaisnojumu (5.pants.). (Agresijas definīcija, ANO. 1974.g.)

Tajā pašā dienā - 10.decembrī - pasaule atzīmēja Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 36.gadskārtu. Šajā Deklarācijā, starp citu, teikts: “Katram cilvēkam ir tiesības meklēt, saņemt un izplatīt informāciju neatkarīgi no valsts robežām.”

Kā ir pasludinājusi Padomju valdība, kuras vārdā mani apsūdz, PSRS ir pilnīgi izpildījusi minētās Deklarācijas prasības. Ja tas ir tā, tad par ko mani tiesā?.. Nekā cita es taču neesmu izdarījis, tikai izmantojis savas cilvēka tiesības.

Apsūdzībā figurē vārdi “apmelojoši izdomājumi”, “apmelota PSRS politika”, “no pretpadomju pozīcijām aprakstīts”. Ko tas varētu nozīmēt? Jebkuru apmelojumu var un vajag atspēkot, ja tas ir tā vērts. Ņemot vērā varas orgānu reakciju, tas ir to vērts. Tā vietā, lai pierādītu, ka kaut kāda informācija ir meli, t.i., nav informācija, bet dezinformācija, un tādējādi to neitralizētu, varas orgāni šo informāciju slēpj, tās glabātājus un izplatītājus vajā un tādējādi neizbēgami rada ap šo informāciju sensacionalitātes un pārmērīgas ziņkārības atmosfēru.

Man ir teikts - “aizliegtās grāmatas”. Kā lai to pasaku, kas ir aizliegts, kas - ne? Vatikāns publicē un regulāri papildina savu Index librorum prohibitorum - aizliegto grāmatu sarakstu. Varbūt daudzi cilvēki izvairīsies no situācijas, kurā esmu nonācis, ja kioskā nopirks un izlasīs šādu jaunākā izlaiduma sarakstu. Tagad iznāk tā, kā katram jāapgūst papildu kvalifikācija - pašcenzors. Bet - kur tādu apgūt? Man atliek vadīties vienīgi no apsvēruma: ja informācija satur kaut ko tādu, par ko padomju avoti sniedz citas ziņas vai arī vispār klusē, tad informācija ir kaitīga un noziedzīga; tas ir pilnīgs absurds. Kas tas ir vēl, - noklusēšu. Tikai atgādināšu parunu “Mucā audzis, pa spundi barots.”

Informācijas bads cilvēku padara nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņa domāšanu atrofijai - ja domāšana vispār pagūst kaut cik attīstīties. Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots cilvēks, viņš ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, vergs. Lai būtu par kaut ko pārliecināts, cilvēkam ir jāzina. Jāzina, ko par viņu viņa sabiedrību saka ienaidnieks, viņam jāprot argumentēti apstrīdēt pretinieku - ja šādi argumenti ir. Pirms 9 dienām, 6.decembrī, bija Somijas valsts svētki. Helsinkos notika svinīgs kongress, veltīts Neatkarības svētkiem. Somijas valdība un somu tauta saņēma apsveikumus no visas pasaules, arī no Padomju Savienības. Šā gada 5.decembra “Izvestija” atzīmē: “PSRS un Somijas ilggadējās nemainīgi draudzīgās kaimiņattiecības var būt par piemēru mierīgas līdzāspastāvēšanas politikai…”

Savā laikā vienādi svinīgi Krievija paziņoja, ka tā uz mūžīgiem laikiem atsakās no jebkādām suverēnām tiesībām gan uz Somijas zemi un tautu, gan uz Latvijas zemi un tautu, ievērojot šo tautu noteikti pausto gribu uz neatkarīgu pastāvēšanu.

Kādēļ tad Rīgā 18.novembrī nesanāca svinīgais kongress? Kādēļ 18.novembris netiek atzīmēts? Kāpēc “Izvestija” neraksta: “PSRS un Latvijas ilggadējās nemainīgi draudzīgās kaimiņattiecības…”? Lūk, tā iemesla dēļ, ka divi noziedznieki - Ribentrops (tiesāts un pakārts Nirnbergā) un Vjačeslavs Molotovs (netiesāts un nepelnīti aizmirsts pabeidz savas dienas kā personālais pensionārs politisko līķu rezervātā Piemaskavā) 1939.gada 23.augustā parakstīja slepenu vienošanos par “dzīves telpas” sadalīšanu Baltijā; un ne tikai Baltija viņiem maisījās pa kājām.

Rezumēju.

Mans noziegums: grāmatu fotografēšana, fotonegatīvu glabāšana un trīs negatīvu iedošana Freimanim, viena raksta pārtulkošana, vienas grāmatas parādīšana citam cilvēkam, vēl dažu grāmatu glabāšana, pilnīgi intīma satura sacerējuma sarakstīšana un glabāšana, radioraidījumu ierakstīšana lentā un šo lentu glabāšana.

Par to es tikšu notiesāts, par to valsts apsūdzētājs ir pieprasījis atzīt mani par sevišķi bīstamu recidīvistu un ieslodzīt sevišķā režīmā uz septiņiem gadiem, bez tā - uz pieciem gadiem nometināt - ne jau Krimā. Valsts apsūdzētājs ir pārcenties - manos gados un pie manas veselības septiņi gadi sevišķā režīmā ir vairāk nekā pietiekami, lai mani nogalinātu.

Kādēļ tāda bardzība? Vai tiešām šie mani noziegumi ir tik smagi? Nē. Es nedevu ne izsmeļošas, ne visaptverošas liecības. Es vispār nedevu liecības, un neviens cilvēks ar manu palīdzību nav nonācis izmeklētāja kabinetā. To nevar piedot, un man nepiedod arī to, ka es jūsu priekšā nenoliedzu nedz savus draugus, nedz savu pārliecību.

Apsūdzības uzturētājs norādīja, ka esmu bijis notiesāts par “Noziegumu pret savu tautu un dzimteni”. Šie zaimi neprasa nekādu atspēkojumu. Atgādināšu vienīgi: kā maizi ēdi, tā dziesmu dziedi.

Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku. Pateicos savai sievai un meitai, saviem tuviniekiem, draugiem un labvēļiem par uzticību un atbalstu; savam aizstāvim advokātam Beljānim par labiem nodomiem; pateicos valsts apsūdzības uzturētājam, kas parādīja man godu, sacīdams, ka Andrejs Saharovs ir mans domubiedrs, un spoži pierādīja savu nevarību. 

Paldies par uzmanību. 

Avots: Atmoda. 1989., 3.aprīlī, 3.lpp.

***

Rabīns Dr. Josifs Mendelevičs.

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=383845:rabns-mendelevis-msu-brvba-ir-ar-jsu-brvba&catid=95:intervijas&Itemid=439

Uzskata cīnītāju par latviešu nacionālo neatkarību Gunāru Astru par savu skolotāju. Domāju, ka mūsdienās viens otrs mans tautietis varētu "skoloties" no viņa. Drosmīgs, gudrs cilvēks. Varēja būt viens no mūsu sabiedrības locekļiem...

***

Dzimis 1931. gadā, ЛатССР, Рига; латыш; среднее технич.;

РАБОЧИЙ ДОРОЖНОГО УПР.

Arestēts: 1983. gada 15. septembrī.

Notiesāts: Верховным судом ЛатССР 1983. gada 19. decembrī.

Inkriminēts: 65 ч.2 УК ЛатССР.

Spriedums: 7 л., 5 л. ссылки. Срок отбывал в Пермских лагерях. Указом ПВС СССР от 18.06.87 оставшийся срок сокращен наполовину. Осв. 1.02.88 по помилованию.

Avots: НИПЦ "Мемориал", Москва

da 23. februārī.

Notiesāts: ВТ Прибалтийского ВО 1961. gada 26. oktobrī.

Inkriminēts: ст.65 ч.1, 59 ч.1, 209 УК ЛатССР.

Spriedums: 15 л., с конфискацией имущества. Срок отбывал в Дубравлаге и Пермских лагерях.

Avots: НИПЦ "Мемориал", Москва

***********

1961. gada tiesas process

Šajā izstādes sadaļā ir ievietoti dokumenti no 1961. gada krimināllietas pret Gunāru Astru un Edgaru (viņš arī Fjodors) Tuheli. Iesākumā piedāvājam īsu ieskatu šīs lietas norises gaitā un tās politiskajā kontekstā.

Formāli 1961. gadā G. Astras kriminālvajāšana sākās februāra beigās. Vairāki apstākļi, kas saistīti ar šīs lietas ierosināšanas faktiskajiem iemesliem joprojām ir neskaidri, tomēr neapšaubāmi fakti, kas izriet no dokumentiem ir šādi. 21. februārī Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja (VDK) – kapteinis Karabanovs – pierakstīja G. Astras darba kolēģa Aleksandra Baltkāja ziņojumu (tas tika noformēts kā A. Baltkāja iesniegums VDK), kurā bija teikts, ka Gunārs Astra klausās radio "Amerikas Balss", stāsta dzirdēto citiem darba kolēģiem, ironiski komentē N. Hruščova runas, darbā demonstrējis kara laikā uzņemtās vācu kinohronikas utt.

Nākamajā dienā pēc ziņojuma iesniegšanas G. Astra tika izsaukts uz VDK un tur uzrakstīja paskaidrojumu par to, kā viņš ticies ar ASV diplomātiem 1958.–1959. gadā, ticies un sarakstījies ar ASV dzīvojošo latvieti Gaidu Priedīti u. c. VDK interesējošiem jautājumiem. Tās pašas dienas vakarā sākās kratīšana G. Astras dzīvoklī, kas turpinājās visu nakti un tās laikā G. Astram tika "izņemtas" dažādas grāmatas un periodiskie izdevumi (pārsvarā tie, kas izdoti līdz Latvijas okupācijai, vācu okupācijas laikā vai pēckara laikā ārzemēs), kā arī virkne fotogrāfiju, dažādi darba dokumenti un vēstules. Pēc kratīšanas, 23. februāra rītā G. Astra tika arestēts. Paralēli šiem notikumiem VDK prasīja paskaidrojumus arī no citiem G. Astras kolēģiem, paziņām un sievas. Visbeidzot 25. februārī VDK sevišķi svarīgo lietu izmeklētājs majors Andrejevs pieņēma lēmumu par krimināllietas ierosināšanu. Īsumā tādi ir neapstrīdamie un dokumentāri pierādāmie fakti par šīs lietas sākumu.

Tomēr ir pamats uzskatīt, ka faktiski VDK vāca "materiālu" par Gunāru Astru jau vairākus gadus pirms šīs lietas ierosināšanas. Gan no paša G. Astras paskaidrojuma, gan arī no citiem krimināllietā esošajiem dokumentiem ir zināms, ka G. Astra jau 1958. gada janvārī un arī vēlāk bija ticies ar dažiem ASV vēstniecības darbiniekiem (vai varbūt citiem cilvēkiem, kas uzdevās par ASV diplomātiem), ar vismaz vienu trimdas latvieti – Gaidu Priedīti – un pēc tam ar viņu sarakstījies. Tā kā PSRS varas institūcijas vienmēr ar pastiprinātām aizdomām un ļoti nelabvēlīgi skatījās uz PSRS iedzīvotāju kontaktiem ar citu valstu pārstāvjiem (ja vien tie nenotika stingrā VDK vai citu varas institūciju uzraudzībā), tad nevar izslēgt, ka VDK sāka interesēties par G. Astru jau 1958. gadā. Patiesības labad gan jāatzīst, ka dokumenti, kas tieši pierādītu VDK interesi par G. Astru 50. gadu beigās pagaidām nav atrasti.

Sākumā G. Astram tika inkriminēti "pretpadomju izteikumi", "pretpadomju rakstura literatūras glabāšana un izplatīšana" kā arī "pornogrāfisku fotoattēlu izgatavošana" (lēmumā par saukšanu pie atbildības "pornogrāfisku fotoattēlu izgatavošana" vairs nav pieminēta), taču vēlāk – 1961. gada 20. jūlijā šī apsūdzība tika papildināta un G. Astram sāka inkriminēt arī spiegošanu. Nav īsti skaidrs kādēļ spiegošanu Astram sāka inkriminēt tikai 5 mēnešus pēc aresta, lai gan VDK rīcībā jau no paša izmeklēšanas sākuma (ja ne agrāk) bija informācija par G. Astras kontaktiem ar ASV diplomātiem. Visticamāk tas saistīts ar otra apsūdzētā E. Tuhela sniegtajām liecībām, taču pagaidām šis jautājums paliek atklāts.

Iespējams, ka G. Astras apsūdzību "spiegošanā" un "dzimtenes nodevībā", zināmā mērā var izskaidrot ar tā laika politisko kontekstu. Sešdesmito gadu sākumā "Aukstais karš" daudzos pasaules reģionos bija pāraudzis īstā karā – PSRS izvērsa ekspansiju Āzijā, Āfrikā un pat Amerikas piekrastē – Kubā. PSRS sniegtā atbalsta dēļ Fidela Kastro nodibinātajam režīmam Kubā, strauji sāka pasliktināties PSRS attiecības ar ASV, kas jau pirms tam bija asas. Šajos apstākļos PSRS vadītājiem, militārpersonām un arī VDK darbiniekiem raksturīgā spiegu meklēšanas mānija saasinājās arvien vairāk. Rezultātā tolaik gandrīz katrā ārzemniekā (it sevišķi ja tas nāca no ASV vai citas NATO dalībvalsts) VDK saskatīja spiegu, bet katru PSRS pilsoni, kas ar viņiem komunicēja bez varas iestāžu uzraudzības, par potenciālu "Dzimtenes nodevēju".

Latvijā šādu paranoju vēl jo vairāk veicināja t. s. "nacionālkomunistu" atstādināšana no amatiem, kas bija sākusies 1959. gadā un LKP CK pirmā sekretāra Arvīda Pelšes īstenotā politika – bezierunu paklausība PSRS centrālo varas iestāžu diktētajām prasībām, kā arī cīņa pret "buržuāzisko nacionālismu", kas praksē izpaudās kā pastiprināta Latvijas rusifikācija. Tā kā Gunārs Astra vairākkārt bija citu cilvēku klātbūtnē izrādījis savu neapmierinātību par varas iestāžu rīcību un arī to komentējis, tad tas acīmredzot arī bija faktiskais viņa aresta iemesls. Šādos apstākļos 1961. gadā notika G. Astras "noziegumu izmeklēšana", pēc tam arī lietas iztiesāšana Baltijas kara apgabala Kara tribunālā un 15 gadu ilga ieslodzījuma piespriešana Gunāram Astram.

Kopumā šajā izstādes sadaļā ievietoti 25 dokumenti vai to fragmenti no 1961. gada izmeklēšanas un tiesas procesa materiāliem pret Gunāru Astru. Lai šos dokumentus būtu vieglāk pārskatīt, tie sadalīti 5 tematiskās apakšgrupās:

1. apakšgrupa "Arests un lietas ierosināšana" ietver 4 dokumentus – A. Baltkāja ziņojumu (iesniegumu) VDK, G. Astras paskaidrojumu VDK, viņa aizturēšanas protokolu un lēmumu par krimināllietas ierosināšanu.

2. apakšgrupa "Kratīšanas un lietiskie pierādījumi" ietver 10 dokumentus – ar kratīšanu G. Astras dzīvoklī saistītos dokumentus (lēmumu par kratīšanas izdarīšanu, kratīšanas protokolu, kratīšanā izņemto mantu apskates protokolu un šo mantu fotogrāfijas), kā arī dokumentus, kas saistīti ar kratīšanās izņemto materiālu ekspertīzi.

3. apakšgrupa "Apsūdzība" ietver 4 dokumentus – lēmumus par G. Astras saukšanu pie atbildības apsūdzētā statusā, apsūdzības papildināšanu, apsūdzības uzrādīšanu un apsūdzības rakstu.

4. apakšgrupa "Tiesas process" ietver 4 dokumentus – vairākus fragmentus no tiesas sēdes protokola ar prokurora un advokāta runām, kā arī G. Astras pēdējo vārdu, fragmentus no tiesas sprieduma, kā arī dokumentus, kas faktiski gan attiecas jau uz pēctiesas laiku, taču parāda, ka notiesātie atteikušies no tiesībām spriedumu pārsūdzēt.

5. apakšgrupa "Citi saistītie dokumenti" ietver 3 dokumentus – Kara tribunāla priekšsēdētāja vietnieka ziņojumu LKP CK sekretāram Augustam Vosam, VDK Augstākās skolas pieprasījums nosūtīt tai G. Astras un E. Tuheļa lietu mācību nolūkiem, kā arī lēmums par G. Astras reabilitāciju šajā lietā.

********************

Arests un lietas ierosināšana

1. Fragmenti no Aleksandra Baltkāja ziņojuma Latvijas PSR VDK. 1961. gada 21. februāris.
LVA, 1986.f., 1.apr., 43960.l., 4.sēj., 1a., 4., 5., 7.lp. Oriģināls.

Tulkojums latv.val.

Šis iesniegums bija formālais pamats lietas ierosināšanai pret G. Astru, uz kuru atsaucās arī lēmumā par lietas ierosināšanu. Lai arī dokuments noformēts kā iesniegums, taču faktiski to var uzskatīt par liecību, jo dokumentu nav rakstījis pats A. Baltkājs, bet VDK vecākais operatīvais pilnvarotais, kapteinis Karabanovs. Izstādē eksponēti vairāki raksturīgi fragmenti no šā dokumenta, kas parāda gan to, no kā sāka veidoties G. Astras apsūdzība, gan plašākā skatījumā arī to, ka komunistiskā režīma diktatūras apstākļos par jebkuru izteikumu vai pat atsevišķa periodiskajā presē ievietota raksta komentēšanu par personu jau varēja ziņot valsts drošības iestādēm.

2. Fragmenti no Gunāra Astras paskaidrojuma Latvijas PSR VDK. 1961. gada 22. februāris.
LVA, 1986.f., 1.apr., 43960.l., 1.sēj., 16., 32.lp. Oriģināls.

Paskaidrojums rakstīts tajā pašā dienā, kuras vakarā Gunāra Astras dzīvoklī sākās kratīšana. Acīmredzot pēc šī paskaidrojuma uzrakstīšanas G. Astra VDK darbinieku pavadībā devās uz savu dzīvokli, kurā tad arī tika veikta kratīšana.

Paskaidrojumā G. Astra raksta par tikšanos Rīgā ar ASV diplomātiem R. Harmstounu un E. Killhemu 1958. gada janvārī; braucienu uz Maskavu 1959. gada jūlijā, kura laikā saticies ar R. Harmstounu un iepazinies ar vēl vienu ASV diplomātu Ramzeju, apmeklējis ASV preču izstādi, iepazinies ar Amerikas latvieti Gaidu Priedīti un viņas kolēģi – gidu Džonu Tomasu; G. Priedītes un Dž. Tomasa ciemošanos Rīgā pie G. Astras, kā arī par saraksti ar G. Priedīti.

3. Gunāra Astras aizturēšanas protokols. 1961. gada 23. februāris.
LVA, 1986.f., 1.apr., 43960.l., 1.sēj., 4.-6.lp. Oriģināls.

Tulkojums latv.val.

G. Astra tika arestēts tūlīt pēc tam, kad viņa dzīvoklī bija pabeigta kratīšana. Kā secināms no dokumenta satura, jau kratīšanas laikā atrastos materiālus VDK izmeklētāji uzskatīja par "nozieguma pēdām", kas dod iemeslu G. Astru turēt aizdomās par "valsts noziegumiem" un attiecīgi arestēt viņu. Skaidrs, ka kratīšanas laikā izmeklētāji detalizēti nepētīja tās literatūras saturu, ko viņi atrada Astras dzīvoklī (tas tika darīts vēlāk – skat. 9. dokumentu), līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka faktiski lēmums par Astras arestu jau bija pieņemts pirms viņa dzīvokļa kratīšanas.

4. Lēmums par krimināllietas ierosināšanu pret Gunāru Astru. 1961. gada 25. februāris.
LVA, 1986.f., 1.apr., 43960.l., 1.sēj., 1c.-2.lp. Oriģināls.

Tulkojums latv.val.

Ar šo dokumentu 1961. gadā pret Gunāru Astru oficiāli tika ierosināta krimināllieta par "pretpadomju aģitāciju un propagandu" (t. i. Likuma par kriminālatbildību par valsts noziegumiem 7. panta 1. daļa) un "pornogrāfisku attēlu izgatavošanu" (KPFSR Kriminālkodeksa 1821. pants). Pēdējā apsūdzība šķiet diezgan apšaubāma, jo lēmumā par G. Astras saukšanu pie atbildības apsūdzētā statusā (skat. 15. dokumentu) nekas par pornogrāfisku attēlu izgatavošanu nav minēts un arī sējumos, kur apkopoti šīs lietas lietiskie pierādījumi, nav neviena pornogrāfiska attēla.

1961. gada 1. jūnijā, kamēr notika izmeklēšana šajā lietā, stājās spēkā Latvijas PSR Kriminālkodekss, tādēļ citos lietas dokumentos G. Astras apsūdzība pamatota jau ar attiecīgiem Latvijas PSR Kriminālkodeksa pantiem.

No lēmuma secināms, ka krimināllietas ierosināšanas oficiālais pamats bija G. Astras kolēģa Aleksandra Baltkāja (viņa uzvārds lēmumā ierakstīts kļūdaini – Baleikais) iesniegums VDK, kā arī citu G. Astras kolēģu, paziņu un sievas paskaidrojumi Valsts drošības komitejai.

Lietu ierosināja un izmeklēja - LATVIJAS PSR MP VDK IZMEKLĒŠANAS NODAĻAS SEVIŠĶI SVARĪGO LIETU VEC[ĀKAIS] IZMEKLĒTĀJS MAJORS ANDREJEVS;

akceptēja - "PIEKRĪTAM": LATVIJAS PSR MP VDK IZMEKLĒŠANAS NODAĻAS PRIEKŠNIEKS, KAPTEINIS VĪTOLS;

apstiprināja - LATVIJAS PSR MINISTRU PADOMES VALSTS DROŠĪBAS KOMITEJAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS ĢENERĀLMAJORS VĒVERS.