Gunārs Freimanis

Dzimis 1927.gada 3.oktobrī Liepājas apriņķa Vaiņodē. Vecāki - Marija Freimane un Ernests Freimanis. Vecākais brālis Laimonis (inženieris ASV), jaunākais Andris (taksometra šoferis Latvijā).

Mācījās Rīgas Valsts tehnikuma Elektrotehnikas nodaļā, bet to nepabeidza, jo 08.1944 tika iesaukts vācu armijā kā vācu gaisa spēku izpalīgs.

Pēc kara mācijās vakara vidusskolā, ko aresta dēl pārtrauca.

1954-1964  elektromontieris,

1958.gadā apprecējās ar Dainu Lēmani. Meitas - Ineta Tumaševska un Jolanta.

1969  līdz arestam 1983 elektrmontieris, elektrometinātājs, brigadieris. Vairākkārtīgi apbalvots par teicamu darbu.

Pirmo reizi arestēts 1946.gada 8.februārī par “pretpadomju literatūras izplatīšanu”. LPSR Iekšlietu ministrijas Kara tribunāls Freimanim piesprieda 10 gadus ieslodzījumā. Sodu viņš izcieta Tālo Austrumu nometnē “Sevvostlag”.

1954.gadā Freimanis atgriezās Latvijā. Pēc atgriešanās sāka rakstīt dzejoļus. Daži no tiem 1964.gadā pat tika publicēti žurnālā “Karogs”.

Otro reizi Gunāru Freimani arestēja 1964.gada 27.martā un augusta beigās tiesāja par “pretpadomju aģitāciju un propagandu”. Šoreiz Latvijas PSR Augstākā tiesa viņam piesprieda piecus gadus ieslodzījumā. Otro brīvības atņemšanas termiņu Freimanis izcieta Mordovijas APSR “labošanas darbu” nometnē “Dubravlag”.

Pēc soda izciešanas, viņš 1969.gadā tika atbrīvots un atgriezās Latvijā. Gan ieslodzījumā, gan pēc tam Freimanis turpināja rakstīt dzejoļus. Savu dzeju, īpaši vēsturiskās poēmas viņš lasīja priekšā saviem draugiem un domubiedriem.

1976.gadā VDK viņa dzīvoklī, vasarnīcā un darba vietā sarīkoja kratīšanas, kurās konfiscēja daļu Freimaņa dzejoļu, bet pašu Freimani brīdināja, ka viņa dzejai ir “politiski kaitīgs saturs”, kas ir “pretrunā PSRS valsts drošības interesēm”.

1983.gada 28.martā viņu arestēja trešo reizi un tiesāja tā paša gada decembrī kopā ar Gunāru Astru. Latvijas PSR Augstākā tiesa Freimanim piesprieda brīvības atņemšanu uz četriem gadiem ar sekojošu nometinājumu uz diviem gadiem. Ieslodzījumu viņš izcieta politieslodzīto nometnē Permas apgabalā, bet 1987.gada februārī tika atbrīvots un atgriezās Latvijā. Gunārs Freimanis miris 1993.gada 27.decembrī.

Grāmatas: "Dzejoļi Latvijai," 1992

                   "Es sapni par dzimteni pagalvī likšu," sastād., G.Freimanis, Solvita, 1993.g. (No 113.lpp līdz 143.lpp.Augstākās Tiesas spriedums G.Freimaņa un G. Astras krimināllietā 1983.gadā)

                   " Es neesmu viens / Ar mani ir mana tauta", sastād. A,Šablovskis, Mansards 2020.g.

.. .                  ***

"Literatūra un māksla" 1994.gada 7.janvārī raksta:

"1119. gadā sveštautu valdnieki izsludināja krusta karu pret latviešu priekštečiem - kuršu, zemgaļu, latgaļu un sēļu ciltīm. To gaitā tika sagrautas latvju priekšteču valstis, apdraudēta Dieva atskārsme viņu dvēselēs, bet augumi pakļauti verdzībai svešo ienācēju labā. Taču tauta neaizmirsa savu Dievu, valodu un dziesmas, norobežoja savas dvēseles no uzspiestām mācībām un 1918. gada novembrī spēja atjaunot valsti - Latviju un latvisko Dieva atskārsmi - dievturību.

Šo valsti iznīcināja krievu okupācija, un atbrīvošanās karš sākās no jauna - dvēseles, auguma un zemes atbrīvošana no svešo piedrazojumu uzmācības, tautas goda sargāšana no nodevības, bailēm un pakļaušanās. Tautas godu varēja sargāt tikai tie, kas paši nepakļāvās nemaz, neliekuļoja nemaz, neliekuļoja nekad un jebkādā veidā centās vienmēr vājināt svešo nolūku piepildīšanos Latvijas zemē ar zobenu, vārdu, dziesmu vai domu.

Gunārs Freimanis tāds ir - ir tādēļ, ka veļu valsts saites ar šīs Saules ļaudīm nepārtrūkst, dvēselei aizejot pie Dieva, bet augumam - nonākot Veļu mātes gādībā. Gunārs Freimanis ir mūsu goda sargs jau tādēļ, ka daudzos tūkstošos savu dzejas rindu aicina latvjus būt pašiem, atgādina, ka Latvija var piederēt tikai latviešiem un ka latviešiem jābūt latviskiem, kopjot un aizstāvot latviskās pamatvērtības - Dievu, brīvību, zemi un godu. To Gunārs Freimanis dara vienmēr -1946. gadā par ierakstu dienasgrāmatā "Sibīrija latviešu tautas kaps" seko gandrīz desmit gadus ilgs ieslodzījums Kolimas vergu nometnēs, kur 18 gadus vecais jauneklis redz, cik daudz ir nesalauztu un nesalaužamu latviešu - nacionālo partizānu un karavīru - un kā viņi mirst.

Tūkstošiem dzejas rindu tur sacerētas un paturētas prātā, lai pierakstītu pēc atgriešanās. Tās ir viņa spējas, dievišķā dzirksts un Dieva padoms, kas palīdz to veikt, lai atgādinātu patiesību mums. Gunāra Freimaņa dzeja ir bīstama okupācijas režīmam, tā skaidri atklāj krievu nolūkus Latvijā - iznīcināt tautu, lai varētu brīvi rīkoties iekarotajā zemē.

Savus dzejoļus un domas viņš netur pie sevis, bet pavairo un dod citiem lasīt, tādēļ 1964. gadā seko arests un pieci ieslodzījuma gadi Mordovijā, kur, būdams kopā ar tur ieslodzītajiem dievturiem, iepazīstas ar latvisko dievestību un saprot dvēseles viengabalainības vērtību un tās attīrīšanas nepieciešamību no jebkuras mācības, kas nav latvju tautas radīta.

1983.gadā seko trešais arests par Anšlava Eglīša romānu izplatīšanu un literāriem sarīkojumiem savā un paziņu dzīvokļos. Atkal četri gadi ieslodzījumā - nu jau kopā gandrīz divdesmit. Tādu latviešu nav daudz, bet Dieva padoma apdvestu dzejnieku okupētajā Latvijā - neviena.

Gunārs Freimanis ir viens un neatkārtojams - tautisks un savas tautas brīvību mīlošs dzejnieks, kurš ne ar zilbi vai raksta galiņu nav kalpojis okupācijas režīmam, šaustot un kauninot tos, kas, aizmirsuši godu, palīdz okupantiem deldēt mūsu tautu. Gunārs Freimanis ir latviešu labietis, un katrs tautietis var lepoties ar to, atceroties, cik svarīgi ir izturēt līdz galam, kā līdz galam par latviešu valsti iestājās Gunārs savos dzejoļos un rakstos, norobežojoties un nesadarbojoties ar tiem, kas apmetuši kažokus otrādi, no nesenajiem savas tautas vajātājiem kļuvuši par viltus vadoņiem, turpina savas tautas auguma un dvēseles deldēšanu.

Apzinies to, dievotā latvju tauta, un neaizmirsti savus labiešus, mācies to atšķirt no ikbrīža iztapoņām, meklē Gunāra Freimaņa grāmatas "Mana ceļa vārds ir mīlestība", "Ņem, Tēvzeme, mani", "Dzejoļi Latvijai", meklē tur atbildes sava liktens mīklām un izturi līdz galam, jo Tu esi mūžīga!"

"Laiks" 1986.gada 27.decembrī rakstīja:

"Vienā no lielākajiem Rietumvācijas laikrakstiem "Sueddeutsche Zeitung" 1986. g. 15. novembra numurā ievietots garš raksts ar nosaukumu "Mana dzeja ir tikai dzeloņi" (Ich schreibe nur Dornen...). To sacerējusi Rietumvācijas PEN Centra viceprezidente Angelika Mehtele (Mechtel) sakarā ar Starptautisko apcietinājumā esošo autoru dienu — 15. novembri, ko par tādu pasludināja Rakstnieki cietumā (Writers in Prison) komisija, kas darbojas starptautiskas rakstnieku organizācijas PEN Centrs ietvaros.

Raksta autore izsaka pārsteigumu sakarā ar ukraiņu liriķes Irmas Ratušinskas atbrīvošanu no apcietinājuma Pad. Savienībā, kas panākta, pateicoties daudzajām uz dažādām PSRS valdības iestādēm nosūtītajām petīcijām. Tajā pat laikā Rietumvācijas PEN Centra viceprezidente uzsver, ka vairāki simti rakstnieku vēl joprojām atrodoties apcietinājuma savu uzskatu dēļ, gan t.s. kreisie, gan arīi labējie. Ar nedaudziem laikrakstaa rīcībā nonākušiem darbiem Rietumvācijas avīze "Sueddeutsche Zeitung" iepazīstina vācu lasītāju pirmoreiz.

Viens ir 59 gadus vecais, Vaiņodē dzimušais latvietis Gunārs Freimanis, ko 1983. gadā Latvijas PSR Augstākā tiesa notiesāja pēc Kriminālkodeksa 65. panta uz četriem gadiem stingrā režīma nometnē un diviem gadiem nometinājumā. Vairākās rindkopās Rietumvācijas PEN Centra viceprezidente iepazīstināja lasītājus ar Gunāru Freimani, kurš, līdztekus savam elektriķa maizes darbam, pievērsies literatūrai jau kopš 40 gadu beigām.

Lai gan divi viņa dzejoli ("Ricas ezera krastā" un "Pie Melnās jūras") iespiesti Latvijas Rakstnieku savienības mēnešraksta Karogs 1964. gada aprīļa numurā, nodaļā "Jauno balsis", vairums viņa darbu cirkulējuši rokrakstā, kā arī lasīti draugu un paziņu pulkā. Tādēļ arī par padomju režīmam nepieņemamu dzejoļu sacerēšanu un izplatīšanu, jeb, oficiālajā žargonā, par pretpadomju aģitāciju un propagandu — Gunāru Freimani pirmoreiz apcietina jau 1964. g. 7. aprīlī un notiesā uz pieciem gadiem stingrā režīma nometnē.

Viena no nedaudzajām Rietumos nokļuvušajām un padomju režīma ieskatā "ķecerīgām" vārsmām, "Pie Staburaga", kas uzrakstīta 1963. g., īsi pirms Daugavas senlejas appludināšanas, teicamā Evas Šenfeldes (Schoenfelda) atdzejojumā ievietota vācu laikrakstā. Vadoties no tā nelielā Gunāra Freimaņa dzejiskā devuma, kas nonācis uz Starptautiskā PEN Centra rakstāmgaldiem, vācu rakstniece un kritiķe Angelika Mehtele spriež, ka viņš ir "tradicionāls autors, kurš dzejo par tādiem tematiem, kas Rietumos izgājuši no modes, proti, par dzimtās zemes mīlestību, par dzimtās puses dabas neparasto skaistumu".

Freimaņa apdzejoto Staburagu Mehtele pareizi nodēvē par "latviešu tautas simbolu, par tās spēka un izturības simbolu". Klasiskā formā sarakstītajā dzejolī autors, kura sirdij ir "bezgala skumji", atvadās "agrā rudeni" no "radzes snaudošās", nožēlodams, ka to vairs neredzēs "citas paaudzes". Padomju režīma pārstāvjus, kam "ir jāpilda šis nāves sods" Staburagam, dzejnieks nosauc par "kapračiem" un "bendēm". Dzejolī "Dzimtenei" liriskais varonis apjūsmo Latvijas neatkarības laiku pirms II pasaules kara, kad "brīva viļņoja uz Dzintarjūru Daugava caur putojošām krācēm", kad "strēlnieki pēc leģendārām kaujām atkal savās sētās zemi ara".

Jāpievienojas vācu kritiķei, ka Freimaņa dzejoļu forma nav ne izsmalcināta, nedz art oriģināla. No savas puses varam pieminēt, ka galvenais viņam, šķiet, ir panākt kontaktu ar masu auditoriju, parādīt tai padomju īstenības negatīvās izpausmes, vienlaikus vēršot pirkstu arī uz padomju sociālo slimību cēloņiem, kā arī censties dzejiski uztvert mūsu tautas sabiedrisko psihologiju.

1969.g. dzejnieks atgriežas no ieslodzījuma nesalauzts. leslodzījumā Freimanis bija dzirdējis papilnam nostāstu un Valsts Drošības komiteja norādīja izbeigt nodarboties ar rakstniecību, sacerēt dzejdarbus, gan arī prozu, kur atainota latviešu mežabrāļu cīņa pret padomju okupācijas varu pēc kara beigām. Kontakts ar lasītājiem katram autoram ir svarīgs, arī Freimanim, bet, neatrodot iespēju publicēties oficiālajā presē, viņš turpinājis savus darbus lasīt interesentiem.

Piemēram, 1976. g. Freimaņa un arī bijušā politiskā ieslodzītā Valda Zariņa dzejas vakars noticis 25 soda gadus izcietušā Kārļa Grīnerta un viņa sievas Irēnas dzīvoklī. Drīz pēc tam čekas aģenti izkratījuši ne tikai Freimaņa un Zariņa dzīvokļus, bet arī citu aizdomās turēto dzīves vietas, piem., tagad Rietumos mītošo disidentu Gunāra Rodes un Viktora Kalniņa.

Vairākus Freimaņa manuskriptus konfiscē, bet pašu autoru 1983. g. apcietina pa trešam lāgam un notiesā par pievēršanos beletristikai par režīmam neērtiem tematiem, piem., brīvības cīņām no 1918. līdz 1920. g. Tiesas spriedumā minēti vēl divi citi grēki — neatļautu dzejas vakaru rīkošana savā dzīvoklī un latviešu politisko emigrantu izdevniecību publicējumu izplatīšana. Ar gandarījumu jākonstatē, ka joprojām padomju ieslodzījumā smokošā Gunāra Freimaņa svece nav nodzisusi pasaules tīro sirdsapziņu ugunskurā.

Kopš 1985. g. dzejnieks ir arī starptautiskās rakstnieku organizācijas PEN Rietumvācijas Centra godabiedrs. Par Gunāra Freimaņa atbrīvošanu ir iestājusies arī ne viena vien organizācija, piem., Amnesty International Diseldorfas nodaļa uzņēmās viņa aizstāvību. 1984. gadā. 19.decembri PBLA izsludinājusi par Gunāra Freimaņa un Gunāra Astra dienu — šajā diena 1983. g. abiem latviešu patriotiem pasludināts netaisnais padomju varas spriedums. Arī Rietumu valdību iestādes ir izrādījušas interesi par Gunāru Freimani.

1984. g. Austrālijas Strādnieku partijas federālā parlamenta Ārlietu komisija, piemēram, pieprasīja informāciju par Gunāru Freimani no Austrālijas vēstniecības Maskavā, ko ar Austrālijas ārlietu ministra Heidena starpniecību arī saņēma — ar piemetinājumu, ka Austrālija "neatzīst de jure Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā un, saskaņā ar šo nostāju, austrāliešu valsts darbinieki parasti tās neapmeklē". Padomju Savienībā, īpaši kopš PSKP 27. kongresa, atskan runas un parādās raksti, kur pieminēts humānisms un sirdsapziņa, dvēseles un gara mīlestība, nepieciešamība cīnīties pret ļaunumu. Dzejnieks Gunārs Freimanis smok padomju cietumos vai stingrā režīma nometnēs, lūk, tieši tādēļ, ka sirdsapziņa viņam neatļāva necīnīties pret ļaunumu."