Einars Repše par čeku, LNNK tapšanu un augusta puču

Patiesības kropļošana domājošam cilvēkam tolaik bija acīmredzama. Par to pārliecināts Einars Repše, viens no Augstākās Padomes deputātiem un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) dibinātājiem, kurš dalās savā pieredzē par laiku, kad modās brīvības gars, kad klīda baumas par 100 tūdaļ likvidējamo cilvēku sarakstu, bet bailes izplēnēja.

Brīvības gars pakāpi augstāk

Vai jums kādā brīdi padomju laikā līdz pat Latvijas neatkarības atgūšanai bija kāda saskare ar VDK (Valsts drošības komiteju)?

Pirms iesaistīšanās [Latvijas Nacionālās] neatkarības kustībā man nebija tāda kontakta, par ko es būtu pārliecināts, ka tas būtu ar VDK saistīts cilvēks. Bet, kā jau katram padomju cilvēkam, mums bija skaidrs, ka mēdz būt ziņotāji. Piemēram, augstskolās katrā kursā bija vismaz pāris tā saucamie “stukači”. Bija jāuzmanās, ko saki publiski, jo kāds, kas tur atrodas, var izrādīties ziņotājs.

Principā čeka ir kā represīvs orgāns, kā vara, kura var ieslodzīt cilvēku cietumā par brīvi paustu viedokli. Tas visiem bija zināms. No tā visi uzmanījās un ļoti augstu vērtēja uzticību vai uzticamību. Jo, ja biji draugu vai paziņu lokā, tur, protams, tika apspriestas daudz nopietnākas lietas, tajā skaitā pilnīgi atklātas pretpadomju lietas. Neviens varbūt neaicināja uz dumpi vai sacelšanos vai neplānoja konkrētas pretpadomju aktivitātes, bet režīms tika kritizēts un režīma propoganda un meli tika apspriesti draugu lokā. Tad bija ļoti svarīgi, lai tiem cilvēkiem uzticies.

Pretējā gadījumā tas varēja beigties patiešām ļoti, ļoti slikti un pat bīstami.

Jums ne reizi sliktākais iespējamais scenārijs, ka kāds jūs būtu nosūdzējis, negadījās?

Nē, nē, jo, ja mani kāds būtu nosūdzējis, es droši vien pats būtu saukts uz kādām pārrunām. Tas nenotika. Līdz ar to es spriežu, ka manu tuvāko vai draugu lokā, kurā atļāvos brīvāk runāt un kur arī citi cilvēki atļāvās man brīvāk teikt savu viedokli, gan piesardzīgi, reizēm pusvārdos, bija skaidri saprotams, ka šādu aģentu nebija.

Jūs ieprecējāties disidenta Gunāra Astras ģimenē.

Pirmām kārtām nonācu sabiedrībā, kurā spriež vēl daudz brīvāk un daudz drosmīgāk, nekā es biju atļāvies pat savu tuvu draugu lokā.

Otrkārt, cilvēki ļoti labi apzinās, ar ko viņiem tas var beigties, jo skaidrs, ka pirms tam tas, kurš bija publiski paudis jebkādu kritiku padomju varai, padomju režīmam vai izteicis jebkādā veidā idejas par Latvijas neatkarības atgūšanu, par Latvijas okupāciju, šie cilvēki tika diezgan ātri arestēti. Apcietināti un nosūtīti tālu prom no Latvijas uz soda nometnēm. Tur ir bijuši latviešu tautas varoņi - Lidija Doroņina-Lasmane, Jānis Rožkalns, Gunārs Astra un daudzi citi, kas vienkārši par patiesības paušanu bija uz daudziem gadiem saņēmuši cietumsodus, pat atkārtoti.

Un tai pašā laikā nebija salūzuši, nebija nodevuši savus draugus. No šādiem cilvēkiem, viņu draugiem, paziņām veidojās Gunāra Astras ģimenes draugu loks. Loks, kurā patiešām drosme un brīvības gars bija pakāpi augstāk.

Ar ideju iziet masās

Kā, ienākot Astras ģimenē, mainījās jūsu pasaules uzskats?

Mans pasaules uzskats varbūt tik ļoti nemainījās, bet uzdrošināšanās, uzdrīkstēšanās šo uzskatu brīvi paust gan. Mūsu ģimenē tiku audzināts zināmā mērā piesardzīgi. Manā ģimenē vecāki nekad neslavināja padomju varu, bet arī nekad to nekritizēja. Jā, atsevišķās ģimenes sarunās, it sevišķi tad, kad skolā gūtās propogandas dēļ nepareizi traktēju vienu vai otru vēstures notikumu, tika vēl kā mazam puikam paskaidrots, ka Latvija ir okupēta - iekarota un ar spēku pievienota Padomju Savienībai, bet īpaši vairāk informācija man netika dota. Acīmredzami drošības apsvēruma dēļ, jo bija skaidrs, ar ko tas varētu beigties, ja jauns puika kaut kur ārpus mājas runā to, ko viņš mājās dzird.

Mani noteiktie pretpadomju uzskati sāka veidoties pārsteidzošā kārtā, klausoties pašas padomju varas propogandas kanālus. “TV Panorāma”, programma “Vremja”, kas bija gandrīz obligāti visiem jāklausās. Arī nekādas citas ziņas nebija. Bet tas, ka šajos raidījumos tiek acīmredzami melots un sagrozīta patiesība, bija ļoti acīmredzami domājošam cilvēkam.

Kas bija priekšnoteikums LNNK dibināšanai? Pirms tam pamanāmākie līderi bija “Helsinki-86”, kas nolika ziedus 1987. gadā pie Brīvības pieminekļa. Nepiedzīvoti drosmīga akcija, kurai varēja būt arī traģiskas sekas. Tas sakustināja lielas...

Milzīgi sakustināja. Tam bija ļoti liela nozīme. Protams, mēs redzējām, kas notiek ar šiem grupas dalībniekiem, ka viņi tiek aizturēti un tiek izsūtīti trimdā. Gan vairs ne uz Sibīriju, bet vairāk uz Rietumu pasauli. Bet tik un tā represijas bija, ieslodzījumi bija un nekad nevarēja zināt.

Tie bija ļoti drosmīgi cilvēki, un drosmīgs solis, ko veica “Helsinki-86”.

Diemžēl jāsaka, vai kādu drošības komitejas operāciju rezultātā, vai vienkārši izpaužoties mūsu cilvēciskajai dabai, šī grupa sašķēlās, parādoties diviem līderiem. Juris Vidiņš un Juris Ziemelis, kuri savā starpā īsti vairs nespēja saprasties.

Vēl atceros Gunāra Astras radinieku un draugu iniciatīvu mēģināt šīs grupas samierināt. Toreiz man [darboties] mana sieva Diāna, Astras audžumeita, bija iniciatore. Divatā satikāmies gan ar vienu grupu, gan ar otru grupu un mēģinājām saprast, kas ir tā konflikta pamatā un vai to nav iespējams nogludināt. Sapratām, ka - nē, katrs no līderiem stāv pietiekami pārliecinoši savās pozīcijās un tur tāda ātra samierināšana diemžēl nav gaidāma. Tas bija viens, kāpēc šķita, ka “helsinkieši” savu darbu izdarījuši un vairāk nekādus lielus pavērsienus neveiks.

Un otrs iemesls bija tas, ka “helsinkieši” jau nebija grupa, kuras pamatuzdevums bija Latvijas neatkarības atgūšana – Latvijas neatkarības idejas popularizēšana. Jā, viņi to netieši darīja tā, kā padomju laikā daudzi cilvēki, arī radošā inteliģence, atļāvās pusvārdiem pateikt kaut ko vairāk, nekā drīkstēja. Tomēr šī grupa bija Helsinku vienošanās kontrolei un uzraudzībai. Tas bija par cilvēktiesību jautājumiem.

Tad šo divu iemeslu dēļ atkal Gunāra Astras draugu un radinieku lokā (šeit īpaši gribu uzsvērt Ingrīdas Titavas un Līvijas Astras lomu) radās doma, ka ir nepieciešams veidot kādu lielāku, daudzskaitlīgāku organizāciju, kura pašos pamatos jau pateiktu, ka mēs esam par Latvijas neatkarību. Neslēpjoties aiz kaut kādiem citiem nosaukumiem. Grupu, kura izietu ar šādu neatkarības idejas programmu pilnīgi atklāti tautās - masās.

Melnbaltā fotogrāfija

Redz, viena lieta, ko režīms būtu varējis darīt un dažos gadījumos arī darīja, mēģināt aģitēt pret Latvijas neatkarības idejai kā tādu. Mūsu organizācijā tā nenotika, jo acīmredzami tas nebūtu populāri. Nākamā lieta, ko droši vien varēja darīt, iespējams, arī darīja, kaut kādā veidā šķelt nacionālos spēkus. Jā, tādas lietas es vēlākā laikā novēroju LNNK rindās. Proti, bija mēģinājumi mūs sanaidot ar tolaik nesen dibināto [Latvijas] Tautas fronti, kur Tautas fronte bija vēl masveidīgāka organizācija. Līdz ar to viņi bija sākumā ar piesardzīgāku programmu, vairāk runāja par Latvijas suverenitāti, kāds vēl pateica par Latvijas suverenitāti PSRS sastāvā. Bija diezgan skaidrs, ka tas ir taktikas jautājums no Tautas frontes puses kā ļoti masveidīgas organizācijas. LNNK dibināšanas kongresu Rīgā mums neviens neatļāva organizēt, dibināšanas sapulci Arkādijas dārzā mēs vēl noorganizējām, bet telpas pirmajam kongresam mums neviens negribēja dot. Mēs tās atradām Ogrē, Ogres Kultūras namā, pateicoties patriotiskiem cilvēkiem.

Tautas frontei telpas bija atrast vieglāk visos Latvijas nostūros, un tas bija ļoti vajadzīgs.

Katrs mēs darījām savu darbu, katrs ieņēmām savu nišu, bet bija jūtami mēģinājumi šīs organizācijas savā starpā sanaidot. Man ir ļoti grūti pateikt, kurā brīdī LNNK iekšienē kritika, kas bija vērsta pret Tautas fronti, bija nākusi no patiesa, bet ne pārāk tālredzīga domājoša patriota, kurš varbūt turēja aizdomās, ka Tautas fronte varbūt ir komunistu dibināta organizācija ar nolūku nepieļaut brīvības ideju tālāku izplatīšanos, un kurā brīdī tā bija čekas ietekmes aģenta uzdota rīcība. To nevar pateikt.

Cik ciešas attiecības bija LNNK ar Vides aizsardzības klubu?

Nebija nekādas ļoti ciešās. Mēs neviens, cik atceros, vismaz tolaik nebijām liels vides entuziasts un aizstāvis. Mēs, protams, ļoti labi sapratām, ka VAK ir atkal pirmā latviešu masveidīgā organizācija, kura ir brīvdomājoša un patriotiska. Tas joks vai labi domātais pasākums [bija] ar vides aizsardzības kluba karogiem, kur toreiz, protams, sarkanbaltsarkanais karogs bija kriminālpants, ja kāds izietu ar sarkanbaltsarkano karogu vai uzvilktu to kādā skurstenī, kā pirms tam bija patriotiski domājoši cilvēki darījuši. Tas vismaz agrāk bija cietumsods uz ilgiem gadiem. Bet zaļi balti zaļš karogs, kas bija precīzi tajās pašās proporcijās, nebija burtiska kriminālpanta pārkāpums, bet visi tāpat saprata, kas ar to ir domāts. Vistrakākais, ka kādā no lielajām sapulcēm toreizējais Latvijas kompartijas vadītājs Anatolijs Gorbunovs bija arī nofotografēts uz šī zaļi balti zaļā karoga fona, kur melnbaltā fotogrāfijā, protams, tās krāsas neviens neredzēja, bet redzēja, ka ir Latvijas karogs.

Kas bija interesanti, VAK bija viena no masveidīgajām organizācijām, kura nepārprotami nesa tās brīvības idejas un alkas. Tikai atkal atšķirībā no LNNK tā kā organizācija bija veidota vides aizsardzībai un ar to saistīto problēmu risināšanai. Tātad LNNK bija nepieciešama kā organizācija, kas jau pati savā nosaukumā paustu neatkarības idejas. Taču mums bija pilnīgi skaidrs, ka VAK un viņu pirmie gājieni, demonstrācijas pret metro un citām lietām, kur jau parādījās šie zaļbaltzaļie karogi, neapšaubāmi ir tajā pašā virzienā. Līdz ar to bija ļoti dabiski, ka mēs gājām pie šīs organizācijas kā pie pirmās izvēles jeb vienīgās, kur nolasīt publiski savu pirmo uzsaukumu, un tas arī ļoti labi izdevās.

Skaidrs, ka toreiz mēs TV netikām, radio netikām, interneta nebija, tāpēc gājām pie saviem draugiem VAK, lūdzām šo atļauju, bet nebija nekādas ļoti ciešas saites, katra organizācija darīja savu.

Vēl vairāk, mēs, protams, redzējām čekistus savu aktivitāšu tuvumā. Pilnīgi nepārprotami. Piemēram, visos pasākumos mūs filmēja kādas videokameras, kas acīmredzami nepiederēja ne žurnālistiem, ne mums pašiem. Arkādijas dārzā tika pamanīts viens kungs, kurš rūpīgi filmēja visu pasākuma norisi un ātri tika atšifrēts, ka tas ir VDK operators. Viņš arī pats, kad tika izgaismots, to atzina, un īstenībā vērsās pie mums ar lūgumu pasargāt viņu, lai pūlis nenolinčo uz vietas. To mēs arī izdarījām. Mēs, LNNK līderi, bijām uz skatuves, mēs pateicām, ka šis pasākums ir publisks, līdz ar to, ja kāds grib filmēt, lai filmē, jo te nekāda izrēķināšanās ar identificētu VDK operatoru nenotiks.

Ar akmens cietu ģīmi

Man neviens nekad nav uzdrošinājies piedāvāt jebkāda veida sadarbību ar [Valsts] drošības komiteju. Bet tajā laikā ar mani vismaz vienreiz, iespējams, divreiz, VDK ir iznākusi uz kontaktiem. Par vienu reizi es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas bija autentiski, bet par otru reizi mazāk, jo tas varētu būt arī “uz augšu pasists” pusjucis cilvēks, kurš sevi nosauca par  [Krievijas militārā izlūkdienesta] GRU pārstāvi.

Vienu dienu, kad Neatkarības kustības reģistrācija Zinātņu akadēmijas telpās notika pilnā sparā un es jau biju plaši pazīstams tās līderis un turpināju strādāt, katru dienu iet uz darbu šajā akadēmijas konstruktoru birojā, mani paaicina uz kadru daļu, uz personāla pārvaldi toreiz. Es, neko ļaunu nedomādams, aizeju uz kadru daļu. Uzreiz dāma, kas ir personāldaļas vadītāja, iziet no telpas, un vairs tur nerādās.

Sēž viens latviešu jauneklis pie galda ar acīmredzamu autoritāti: uzvalkā, labi izglītots, labi runājošs. Nekavējoties stādās man priekšā kā VDK darbinieks un uzrāda savu apliecību. Uzvārdu es neatceros un arī nezinu, vai tas dokuments, ko man rādīja, bija autentisks vai ne, un vai patiesais uzvārds varēja būt Bērziņš, bet vārds bija Uģis. Jauns cilvēks vārdā Uģis. Uzrāda savu dienesta apliecību, un es domāju, kas nu tagad būs.

Mani neaicināja uz “Pirmo daļu”, kas bija VDK filiāle visās iestādēs, tad es, iespējams, nebūtu gājis, bet mani aicināja uz kadru daļu. Nu arestēs tūlīt vai kā? Bet nē, Uģis pats saka, ka tas, ko mēs darām, viss ir ļoti labi! Latvijas neatkarība, neatkarības kustība, tas ir baigi forši. Tautas fronte ir tas, ko tieši vajadzēja. Es domāju, johaidī, ko tas nozīmē? Bet viņiem esot dažādi jautājumi. Es tagad domāju - tā, ko man tagad darīt? Viena iespēja - varēju tūlīt iziet laukā pa durvīm un aiziet prom no sarunas, bet mani kā Neatkarības kustības līderi mazliet interesēja, kas te notiek, ko viņš teiks. No otras puses, es ļoti labi sapratu, ka uz jebkādām tādām sarunām ar VDK pārstāvi iziet nedrīkstu. Pat ja es domāju, ka varu viņu kaut kādā veidā pārspēt viltībā vai kā. Es sapratu, ka viņš ir profesionālis. Es tāds neesmu. Jebkura saruna var notikt tikai viņam pa labu. Tāpēc es tai brīdī ieņēmu tādu pozīciju, ka sēdēju pie galda ar tādu akmens cietu ģīmi, kurā centos neizpaust nekādas emocijas. Klausījos, kas viņam ir sakāms, bet centos neteikt ne jā, ne nē, ne balts, ne melns.

Un lai no manas sejas nevar nolasīt, kā reaģēju uz iespējamiem jautājumiem.

Kādi bija šie iespējamie jautājumi?

Tā saruna nebija gara. Ne viņš mani mēģināja īsti uz kaut ko pierunāt, ne arī daudz jautāt, ne arī es. Klusēju, klausījos. Viņš stāstīja, ka tik tiešām, Neatkarības kustība ir ļoti laba lieta, un viss ir kārtībā, un tur nav nekādu iebildumu arī Valsts drošības komitejai. Bet cilvēki apkārt runājot par ieročiem, ko LNNK vāc. Es sēžu ar akmens cietu ģīmi, nekā nereaģēju uz šo, bet pēc ieroču pieminēšanas viņa runā ir pauze, gara pauze. Viņš gaida manu reakciju. Tad, kad nekāda reakcija nesekoja, viņš turpināja savu sakāmo. Es pie sevis atzīmēju, “okei” viens, kas interesē VDK, ir vai mums ir ieroči un vai mēs grasāmies sākt kaut kādu bruņotu pretestību padomju varai. Ieroču mums nebija, un tas arī būtu pilnīgs neprāts tajā laikā iedomāties, ka mēs - kaut kāda sabiedriska organizācija, entuziasti - varam pat plānot ar ieročiem rokās nostāties pret Padomju armiju, kas bija dislocēta Latvijā. Pilnīgi neiespējami un neiedomājami. Līdz ar to ieroču mums nebija, arī savos pamatdokumentos skaidri bijām pateikuši, visās sapulcēs par to bijām runājuši, ka mēs esam mierīga pretestības organizācija, tikai miermīlīgām metodēm, nekādas vardarbības.

Tai brīdī pie sevis nodomāju, ka uz šādu jautājumu jebkādā veidā atbildēt, tai skaitā arī noliegt to, ka mums būtu ieroči, tas nav mans uzdevums. Tur pretī sēž principā ienaidnieks - pretinieks. Es neko viņam neteikšu, sēžu un klausos tālāk. Bet piefiksēju kā ļoti svarīgu jautājumu, vai mums ir ieroči? Un es, protams, vēlāk domāju, bet kāpēc viņiem to bija svarīgi zināt? Pat ja mums būtu ieroči, mēs nebūtu nekāds drauds Padomju armijai, kas Latvijā bija dislocēta, un ne jau latviešu daļas, bet no citiem PSRS nostūriem. Tā kā nekādi ieroči tur apdraudēt nespētu. Bet, iespējams, ja šeit būtu ieroči un kādi patriotiski noskaņoti cilvēki vai kādi vienkārši neapdomīgi cilvēki, kuri sāktu kaut kādas bruņotas akcijas, ka tas varētu ļoti nopietni patraucēt [Mihailam] Gorbačovam, “perestroikai” un citiem progresīviem procesiem tajā laikā.

Un tajā brīdī domāju...  Es nezinu, tas ir vēsturnieku pētījuma uzdevums. Iespējams, ka arī čekā vairs nebija viennozīmīgas attieksmes pret notiekošo.

Un, iespējams, ka tur bija daļa cilvēku, kas vai nu pēc uzdevuma no “augšas” atbalstīja “perestroiku” un Gorbačovu, un Latvijā esošie, iespējams, atbalstīja neatkarības kustību un idejas. Latvieši vien esam. Un bija arī citi spārni, kas bija “stingrās līnijas” piekritēji utt. Es nezinu.

Stratēģija – izstāstīt visu publiski

Bet tas, ka šī saruna notika, nevis saucot mani uz Stabu ielu vai VDK telpām, bet tā diskrēti, labvēlīgā gaisotnē un uzdeva šādu jautājumu, man lika padomāt par tiem procesiem. Un es klausos tālāk. Nākamais jautājums acīmredzami interesēja šo ļoti simpātisko Uģi no VDK: vai gadījumā mums nav kaut kādu plānu sākt starpnacionālus konfliktus ar citām šeit dzīvojošām minoritātēm, pamatā krieviem? Vai mēs gadījumā neplānojam savu darbību aktivizēt uz starpnacionālā naida kurināšanas virzienu?

Šeit es atkal kā LNNK viens no līderiem, kurš pieņēma lēmumus, kā viņiem rīkoties saskarsmē ar pretinieku, pieņēmu lēmumu, ka uz šo jautājumu gan es atbildēšu un vēlreiz uzsvēru, kas arī rakstīts mūsu dokumentos, ka mēs esam tikai un vienīgi par miermīlīgām metodēm cīņai. Uzskatām, ka visas nācijas, kas dzīvo Latvijā, un visi Latvijas pilsoņi ir vienlīdz pelnījuši neatkarību un nekādus starpnacionālus konfliktus veidot negrasāmies. To es pateicu.

Un tālāk es pie sevis domāju, jā interesanti, tas bija otrs jautājums, vai mēs gadījumā nesāksim kādus starpnacionālus konfliktus šeit. Kur atkal “cietās līnijas” piekritējus, visticamāk, starpnacionālie konflikti būtu tikai iepriecinājuši. Tas būtu iemesls šeit noteikt stingrāku režīmu, ievest karaspēku, tiešā kontrole, arestēt, teiksim, līderus. Viena lieta, ja tu arestē cilvēku par brīvu viedokļa paušanu, bet pavisam cita lieta, ja tu arestē cilvēku, kurš ir sācis kādas nekārtības, grautiņu vai kautiņus.

Tad sāku domāt, vai tiešam ir iespējams, ka šim VDK spārnam, kuru pārstāv jaunais čekists Uģis, interesēs ir tieši nepieļaut jebkādu nacionālo konfliktu veidošanos? To es, protams, atbildēt nevaru, jo, iespējams, šis cilvēks pildīja savas priekšniecības uzdevumus.

Sapratāt mājienu, kā labāk nerīkoties, lai turpmāk varētu darboties sekmīgi un netraucēti?

Īstenībā to nesapratu kā mājienu, jo īstenībā turpinājām darīt tieši to, ko darījām. Mums bija arī stratēģija, ja mūs sāktu traucēt čeka. Mūsu stratēģija bija nekavējoties iet ar to publiski, par jebkuru traucējošu situāciju.

Piemēram, man gadījās situācija, kad uz tās pašas darba vietas telefonu piezvanīja kāds, kurš ar mani runāja ļoti rupjiem vārdiem krievu valodā, šķita - pat no lapas lasītu tekstu. Man šķita, ka tas ir organizēts no drošības dienestiem. Nekavējoties par šo sarunu pateicām toreiz “Brīvajai Eiropai”, tātad neklusējām. Es nekādas norādes arī šajā sarunā nejutu, bet jutu, kas viņu interesē. Pirmām kārtām es jutu ļoti pārsteidzošo un grūti notēlojamo visumā labvēlīgo attieksmi pret notiekošajiem procesiem.

Kaut kur ledus bija sakustējies

Kā kopa, kas dibināja LNNK, uztvēra, ka Mavriks Vulfsons LNNK tapšanas laikā pasaka publiski, ka Latvija ir tikusi okupēta?

Ziniet, tas bija sprādziens. Zināmā mērā bija tādas priekšnojautas, ka process notiek. Mēs varam pieskarties ezotērikai – Eiženam Finkam. Es to nebūtu ņēmis nopietni, ja es pats ar Gunāra Astras tuviniekiem, draugiem nebūtu vēl pirms Mavrika Vulfsona uzstāšanās runājuši par Finka slaveno pareģojumu, ka Latvija būs brīva un ka Latvija būs brīva gadā, kas no abām pusēm rakstīsies vienādi. To mēs runājām un analizējām, kurš gads tas varētu būt. Vai tas varētu būt 1991. gads? Nē, neticami, vēl bija dziļa stagnācija, “perestroika” bija tikko sākusies, ar brīvības ideju publiski neviens tā ļoti atklāti nebija iznācis, neticami. Drīzāk tas varētu būt 2002. gads, ja mums labi paveicas. Kā zināt, Latvija atguva faktisko neatkarību 1991. gada beigās.

Otrais Valsts drošības dienesta pārstāvis, par kuru es neesmu pārliecināts, ka viņš bija autentisks, kurš ar mani mēģināja uzņemt kontaktus tai laikā, bija viens jauns, muskuļots cilvēks, gan ne tik labi izglītots. Stādījās priekšā kā GRU pārstāvis, un atkal ar nolūku mēģināt saprast, kas viņam aiz ādas un ko mēs no tā varam iemācīties, es pāris reizes ar viņu satikos un klausījos, ko viņš runā. Tad tajā laikā viņš stāstīja, ka viss esot izlemts, ka Gorbačovs tieši ar ASV prezidentu Bušu, ja man atmiņa neviļ, esot visu sarunājuši. Nesapratu, kāpēc viņš pieminēja Bušu senioru, tai brīdī bija cits prezidents.

Jā, Baltija kļūšot brīva, pārējās padomju republikas tikšot savāktas atpakaļ, bet pārējā Padomju Savienība kaut kā tiks saturēta kopā, bet Baltija būšot brīva. To man viņš stāstīja.

Kurā brīdī tas bija?

Tas bija vēl pirms Vulfsona vai vienlaicīgi, bet to vairs neatceros, kurā brīdī tas cilvēks uzradās. Bet es neesmu pārliecināts, vai tas nebija gadījumā kāds viltvārdis, kas gribēja kādu uzmanību sev.

Trešais nāca Mavriks Vulfsons, ilggadīgs padomju funkcionārs, starptautiskais komentētājs, cilvēks, kam padomju vara acīmredzami uzticēja tiešajā ēterā vadīt un radīt propagandas raidījumu, kurš bija režīma cilvēks caur un caur, uzticības persona. Jo ne katram ļāva tiešajā ēterā kaut ko darīt TV. Pēkšņi viņš nāk ar savu acīmredzami labi pārdomāto paziņojumu. Nu, ziniet, visiem bija skaidrs, ka tas nav jauna entuziasta pārāk drosmīgs solis, ka tas ir nobrieduša cilvēka, kurš ļoti labi zina, ko viņš dara, paziņojums. Un tas nāca viss kopā. Ka viņš zina to, ko mēs nezinām, un ka patiešām tās runas, ka lielvaras ir vienojušās par to, ka īstenībā Baltija tiks laista vaļā. Mēs to uztvērām kā ļoti labu zīmi, ja pat Mavriks Vulfsons ne tikai atļaujas par to runāt, bet ka publiski pats nāk ar tādu iniciatīvu pieminēt pirmo reizi Latvijas okupāciju. Tātad kaut kur ledus ir sakustējies, un mums jādara viss, lai palīdzētu tam ledum bez sastrēgumiem aizplūst tālāk.

Jūs sliecaties domāt, ka Vulfsonam tas tika ļauts un ka viņš iepriekš to bija saskaņojis, ka tā nebija viņa spontāna inicatīva?

Vai viņš to bija iepriekš saskaņojis, vai kāds viņam bija to uzdevis, nemāku spriest. Iespējams, ka nē, iespējams, ka tas bija viņa paša pietiekami drosmīgs lēmums. Ņemot vērā viņa dzīves pieredzi un biogrāfiju, bija maz ticams, ka tas bija spontāns un nepārdomāts solis. Cilvēks ar viņa sakariem un viņa zināšanām par to, kas notiek aizkulisēs, ļoti ticams, ka zināja daudz vairāk, nekā zinājām mēs. Un acīmredzami uzskatīja tā vai citādi par nepieciešamu šādu paziņojumu sniegt, kas, protams, dažiem (ja mēs dalām - “cietās līnijas” piekritējiem PSRS pārvaldē) tas bija kā dadzis acī, bet dažiem tas bija kā iedrošinājums. Līdz ar to Mavriks Vulfsons izdarīja savu, manuprāt, šajā epizodē, ļoti pozitīvo darbu, pienesumu kopējā neatkarības kustībā, plašāk ņemot. Daudziem cilvēkiem tas bija kā signāls, ka arī viņš jūt, ka ir īstais brīdis par to runāt un to darīt. Tad tai brīdī arī mums bija pilnīgi skaidrs, ka vēsture lielvaru vienošanās vai kādu citu mums nezināmu procesu rezultātā Latvijai devusi lielo iespēju kļūt brīvai.

Piemēram, šodienas Krievijā nevaru iedomāties, ka kāds atļautu Baltijai atdalīties, ja tas nebūtu jau noticis starptautiski atzīts fakts. Un tai brīdī bija īpaši svarīgi iet uz maksimālo programmu.

Kļūda no valdības puses

Jūs jau bijāt 1991. gadā Augstākās Padomes deputāts, pēc puča izgāšanās Latvijas valsts pārņēma VDK kartotēku – “maisus”. Tie ilgstoši stāvēja Augstākajā Padomē, un Ints Cālītis mums apgalvo, ka Jurim Dobelim esot bijusi iespēja revidēt “maisu” saturu. Vai tas tā varētu būt?

Es to nevaru apstiprināt. Ar Juri Dobeli esam par dažādiem jautājumiem reizēm strīdējušies, man nebūtu pamats domāt, lai apvainotu viņu kaut kādās tāda veida darbībās.

Vispār pats fakts, ka tie “maisi” atradās ilgstoši, ja tā ir bijis, Augstākās Padomes telpās, - tā ir zināmā mērā kļūda no Latvijas valdības puses. Tajā laikā, kad tika fiziski pārņemta VDK māja un šie “maisi”, kontroli pār VDK lietām un izpēti uzņēmās Latvijas Republikas valdība un tās speciālie dienesti, nevis parlaments. Jo parlaments ir tikai tāda parlamentārā izmeklēšana, kura nevar to lietu darīt profesionāli. Ja parlamentārās aktivitātes bija līdz faktiskajam PSRS sabrukumam, līdz faktiskai PSRS VDK filiāles pārņemšanai, tad jau varējām zāģēt čeku un pārmest tai visu, bet tā turpināja strādāt,  tad pēc puča, pēc faktiskās neatkarības atgūšanas tam jau tālāk bija jābūt pretizlūkošanas dienestu kompetencei, valdības kompetencē.

Skaidrs, ka arī valdība bija nesen izveidojusies, nesen pārņēmusi varu. Droši vien tā laika Latvijas Republikas drošības dienesti, ja arī bija, bija “bērna autiņos”. Līdz ar to šī kartotēka ilgstoši glabājās tur, kur it kā bija droši - Augstākās Padomes telpās.

Vai toreiz Augstākajā Padomē neviens par “maisu” saturu nerunāja? Kartītes izņemšanu vai ievietošanu nav piedāvājis?

Nē, nē, un tajā laikā atkal notikumi risinājās ļoti strauji. Tika pārņemta ne tikai PSRS Drošības komitejas Latvijas filiāle, tika pārņemta arī PSRS bankas Latvijas filiāle. Un es tolaik kļuvu par Latvijas Bankas vadītāju, līdz ar to es faktiski aizgāju citos pienākumos un pavisam citā apritē. Es parlamenta ēkā gandrīz neuzturējos. Un kas tur tālāk notika, to droši vien kolēģi zina daudz labāk, bet tad jautājiet Jurim Dobelim, ko viņš par to saka. Man nav pamata domāt, ka viņš tur būtu darījis ko ļaunprātīgu. Ja viņš arī ir ticis klāt, droši vien savas personiskās ziņkāres vai intereses dēļ.

Gatavi stāvēt līdz galam

Vai puča laikā jums bija bail, ka jūs arestēs, ka ir “melnais” saraksts?

Biju pilnīgi pārliecināts, ka ir tāds saraksts un tur nebija runa tikai par arestēšanu. Tur bija runa par likvidāciju - nošaušanu.

Bija baumas par sarakstu 100 cilvēkiem, kas bija likvidējami pie pirmās izdevības, un baumoja, ka es esmu tajā sarakstā, bet bailes nebija. Bailes man pazuda tai brīdī, kad, Līvijas Astras iedrošināts, es uzliku savu pirmo parakstu uz Latvijas pretestības kustības vēstules uz ārzemēm, pretpadomju vēstules, un toreiz Līvija teica, - ja tu esi par taisnību, tad visi pasaules spēki ir ar tevi un tev nekas nedraud. Es gāju toreiz pa ielām ar paceltu galvu.

Atceros, vienu nakti biju Ministru kabineta ēkā, kur gaidījām OMON uzbrukumu. Biju iegājis pie Ivara Godmaņa, kas tolaik sēdēja ar Edvīnu Inkēnu. Toreiz apjautājos, vai viņiem nav kāds lieks ierocis, jo man toreiz nebija pašam sava ieroča. Ja gadījumā jāpalīdz, vai viņiem nav kaut kas pa rokai? Viņi teica, ka neesot. Tad tomēr paliku tai ēkā. Gaidot uzbrukumu, negribējās, lai atņem manu "Sony" radio, kas tolaik bija iegādāts par dārgu naudu un kas man ļoti labi ļāva klausīties dažādas raidstacijas. Palūdzu, lai mans tētis atbrauc uz Ministru kabineta ēku un pa logu izsniedzu savu radioaparātu un vēl dažas personiskas mantas. Negribēju, lai gadījumā, ja tajā vakarā mani arestē, tās nonāk okupācijas varas rokās. Tētis, ļoti labi saprotot, ar ko es riskēju, bez vārda runas atbrauca, paņēma un novēlēja man sekmes, pats aizbrauca tālāk mājās, es paliku Ministru kabineta ēkā.

Tajā naktī uzbrukums nenotika, pēc tam citu dienu gaidījām uzbrukumu Augstākās Padomes ēkai. Atceros brīdi, kad Radio māja bija ieņemta. Pie tam tā, pirms iet iekšā, iemetot granātu foajē, un pēc tam, ieejot iekšā, sašaujot ar automātu kārtu pār tur guļošo miliču kājām. Nākamajā dienā bruņutransportieris jau no Radio mājas puses griezās uz Augstākās Padomes pusi, jau rūcināja motoru, bija gatavs. Es sapratu, tūlīt nāks iekšā. Baiļu nebija, bija pārliecība, ka stāvam par taisnu lietu un gatavi stāvēt līdz galam. Tai brīdī kā uz burvju mājienu pučs beidzās. Bruņutransportieris apstājās, pagriezās citā virzienā un aizbrauca.

Pēkšņi nāca jaunas ziņas, kas notika Maskavā. Un, kā uz burvja mājienu, pēkšņi mums atdeva brīvību.

Šī publikācija tapusi LTV, Lsm.lv un žurnāla "IR" kopīgi veidotā rakstu un interviju sērijā, kas aptver atmiņas par notikušo 30 gadu pēc latviešu tautas Atmodas 90. gados. Ar to palīdzību iecerēts sniegt plašāku redzējumu par tā laika norisēm un palīdzēt labāk apjaust un izprast, kā tapušas mūsu valsts nesenākās vēstures lappuses. Šo sēriju noslēgs dokumentālā filma „Atmodas labirintā” par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem, kas LTV ēterā tiks demonstrēta 2020. gada 30. janvārī.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija.

Avots - šeit.