“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK

Apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK (turpmāk – TB/LNNK) ir viena no vecākajām Latvijas partijām, kura veidojusies uz 1988. gadā dibinātās Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (turpmāk – LNNK) un Pilsoņu kongresa bāzes.

TB/LNNK nodibināta 1997.gada 21.jūnijā, apvienojieties divām politiskām partijām – Apvienībai „Tēvzemei un Brīvībai” (turpmāk – TB) un “Latvijas Nacionāli konservatīvajai partijai – LNNK”.

Sākotnēji Latvijas Nacionālā neatkarības kustība (turpmāk – LNNK) neveidojās kā politiska partija, bet gan vairāk kā masu politiska organizācija, kura Latvijas neatkarības procesa kontekstā cīnījās par suverēnu Latvijas Republiku, kā arī izteica dažādas pretenzijas uz varu valstī. TB tika izveidota 1993.gadā, lai piedalītos 5.Saeimas vēlēšanās. Tās sastāvā iekļāvās partijas un sabiedriskas organizācijas, kas par savu prioritāti izvirzīja Latvijas pilsoņu un latviešu nacionālo interešu aizstāvību, piemēram, 18.Novembra Savienība, Latvijas Nacionālā apvienība „Tēvzeme”.

1988. gads - dibināšana

26.jūnijā tika ievēlēta LNNK padome, kuras sastāvā ietilpa 14 cilvēki:

Eduards Berklavs, Jānis Biezais, Juris Dobelis, Aivars Jakovičs, Roberts Kļimovičs, Juris Lomonovskis, Visvaldis Mucenieks, Andris Pauls–Pāvuls, Ilga Pūpola, Einars Repše, Diāna Repše, Anta Rudzīte, Dans Titavs un Valts Titavs.

10.jūlijā oficiāli nodibinājās organizācija LNNK tās dalībnieku pilnsapulcē Rīgā, Arkādijas parkā. Tajā piedalījās ap 2000 cilvēku. Šajā sapulcē tika pieņemts LNNK padomes paziņojums par organizācijas mērķiem, kur galvenokārt tika izvirzīta prasība atjaunot suverēnu Latvijas Republiku, kā arī tika izvirzīti citi uzdevumi: latviešu valodu noteikt par valsts valodu, izveidot Latvijas nacionālās karaspēka vienības, atjaunot nacionālo simboliku, tika analizēti arī citi pasākumi, kuru īstenošanas rezultātā maksimāli būtu uzsvērta Latvija neatkarība.

8.septembrī LNNK padomes sēdē vienbalsīgi tika pieņemta pamatnostādne, ka Latvijas Republikas sovjetizācija un iekļaušana PSRS sastāvā 1940.gadā ir nelikumīga, Latvijas Republikas iekļaušana PSRS sastāvā ir Latvijas okupācija. Tādējādi LNNK kā pirmā izvirzīja mērķi pārtraukt PSRS okupāciju Latvijā un virzīties uz neatkarīgās Latvijas Republikas atjaunošanu.

31.oktobrī LNNK lūdz Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidiju ņemt vērā Latvijas pamatiedzīvotāju prasību – demokrātiskas, patstāvīgas Latvijas valsts nodibināšanas dienu – 18.novembri – atjaunot kā Latvijas valsts svētkus, nosakot 18.novembri par nestrādājamu brīvdienu visā Latvijas teritorijā.

18.decembrī LNNK pieņemts memorands ANO Drošības padomei, lai Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanas 50.gadskārtā Ģenerālās Asamblejas sesijā izskatītu jautājumu par Baltijas valstu suverenitātes atjaunošanu.

Vienlaikus jāatzīmē, ka vara jau tolaik novērtēja šīs naconālās kustības potencioālo spēku, kas galvenokārt veidojas uz nācijas pašapziņas un nacionālisma principiem, tāpēc tai drošības iestāžu uzmanība tika pievērsta maksimāla. LNNK rindās tika iekļauti vairākas ar specdienestiem saisītas personas, kuras, apzinoties savu aizmuguri, varēja rīkoties un izpausties daudz provokatīvāk un drošāk. Atmodas notikumu dalībnieki noteikti atceras to pacilātību un vienotību, kāda valdīja sabiedrībā, ka tā spēja aizraut ne tikai kustības dalībniekus, bet arī plašākas sabiedrības masas, ieskaitot dažādu valsts iestāžu darbiniekus. No vienas puses provokatori bija tie, kuri virzīja procesu uz priekšu, no otras puses - pārzinot situāciju kustības iekšienē, ikvienu nevēlamu personu varēja jebkurā brīdī "noņemt no trases". Vēlāk, arvien vairāk nostirpinot pozīcijas valsts politiskajā dzīvē, šis paņēmiens tika plaši izmantots arī partijas biedru iekšējā cīņā par pozīcijām un varu. Nepazudēt kontroli par šo, tajā brīdī vadošo, politisko spēku bija īpaši svarīgi, ņemot vērā LNNK vadībā esošās harizmātiskās personas - Eduards Berklāvs, Einārs Repše, Andrejs Krastiņš. 

Skumji apzināties un vēl grūtāk atzīt, bet jau tajā laikā tika rūpīgi dokumentēts ikviens šo personu solis. Katrs LNNK pat diskrētiskākais dokuments ilgstoši gūlās uz drošības dienestu darbinieku galda. 

1989. gads

18.-19.februārī Ogrē izdevās organizēt LNNK pirmo kongresu, kur pieņemtie statūti un programma apstiprināja uzsākto politisko kursu. Par kustības galamērķi kongress pasludināja „neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas Valsts atjaunošanu”, kā arī Latvijas vēsturisko robežu atjaunošanu, kas sākotnēji bija noteikts 1920. gada 11. augusta miera līgumā ar Krieviju. LNNK iestājās par sadarbību ar visām mērķu un uzskatu ziņā radniecīgām sabiedriski politiskajām organizācijām, biedrībām un klubiem.

28.maijā Rīgā, Nacionālā teātra zālē notiek kustības LNNK otrais kongress, kur tika izskatīti dažādi aktuālie jautājumi, kā arī analizēta un izstrādāta turpmākā taktika. Viszīmīgākais kongresa panākums bija tas, ka bija izdevies panākt kongresa videoieraksta translāciju Latvijas televīzijā, kas iezīmējās kā neatkarības idejas propaganda, kā arī spēja noskaņot sabiedrību valstiski nacionāli. Kustībā nepilna gada laikā bija iesaistījušies vairāk kā 8000 dalībnieku.

1990. gads

18.martā Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās no izvirzītajiem 23 LNNK kandidātiem ievēlēti 18 cilvēki (E.Berklavs, J.Dobelis, E.Repše, A.Kiršteins, A.Krastiņš, I.Kalniņš, I.Geidāns, I.Silārs, V.Mucenieks, E.Cilinskis, J.Biezais, A.Seile, J.Karlsons, M.Kārkla, D.Vanags, R.Krūmiņš, O.Kostanda, Z.Ziediņš).

LNNK bija ieguvusi 9 procentus no mandātu kopskaita.

26.maijā notika LNNK 3.kongress. Galvenokārt šajā kongresā pieņemtie lēmumi arī kļuva par pamatu tam, ka LNNK pati sāka virzīties uz pārveidošanos par politisku partiju. Runājot par LNNK politisko darbību, A.Kiršteins kā galvenos veiktā darba virzienus minēja piedalīšanos Latvijas Republikas (LR) pilsoņu reģistrēšanā, Pilsoņu kongresa vēlēšanās un darbā.

2.novembrī pieņemta LNNK padomes rezolūcija „Par tautas deputātu statusu pārejas periodā”. LNNK padome uzskata, ka citas valsts armijas un drošības dienesta darbinieku līdzdarbošanās LR valsts varas institūcijās ir pretrunā ar 1990.gada 4.maija deklarāciju „Par LR neatkarības atjaunošanu” un aicina Latvijas Republikas Augstāko padomi: anulēt vēlēšanu rezultātus vietējo padomju slēgtajos armiju apgabalos un slēgt šos apgabalus, samazinot deputātu skaitu attiecīgās padomēs; noteikt, ka tautas deputātu statuss Latvijas Republikā nav savienojams ar atrašanos citas valsts bruņoto spēku un drošības dienestu rindās.

1991. gads

22.februārī LNNK pieņem rezolūciju par organizētu tautas demonstrāciju par okupācijas karaspēka tūlītēju izvešanu no Latvijas Republikas.

25.maijā pieņemta LNNK 4.kongresa rezolūcija „Par kustības tuvākajiem uzdevumiem”. Kongress uzdod saviem dalībniekiem un deputātiem visu līmeņu vēlētās struktūrās aktivizēt savu darbību šādos pamatvirzienos: LR pilsonības institūta darbības atjaunošana; pastāvīgā iedzīvotāju statusa noteikšanas nepieļaušana; imigrācijas likuma pieņemšana un realizēšana; likumīgo īpašnieku tiesību konsekventa ievērošana un aizsardzība zemes reformas īstenošanas gaitā; likumu par zemes reformu pilsētās un dzīvojamo namu denacionalizāciju pieņemšana un īstenošana; atjaunot mantošanas tiesības saskaņā ar LR 1937.gada Civillikumu; LR valsts aizsardzības struktūru veidošana; pārejas periodā nelikumīgi privatizēto īpašumu atsavināšana un privatizācija atbilstoši LR likumiem; prioritātes noteikšana nacionālajai uzņēmējdarbībai; likuma par valsts valodu konsekventa īstenošana.

31.augustā tiek pieņemts LNNK aicinājums LNNK deputātiem un visām pašvaldībām atbalstīt viedokli, ka Saeimas vēlēšanās var piedalīties tikai Latvijas Republikas pilsoņi.

1993. gads

5.Saeimas vēlēšanās LNNK startēja ar pilnu kandidātu sarakstu, startējot visos piecos vēlēšanu apgabalos. Iegūtās 15 deputātu vietas 5.Saeimā LNNK neapmierināja. Notika pieļauto kļūdu analīze un koncentrēšanās jaunam smaga darba cēlienam organizācijā, kā arī parlamentārajā opozīcijā. LNNK parlamentārās darbības galvenais virziens vienmēr ir bijusi latviešu nacionālo interešu aizstāvība. 5.Saeimas laikā šiem jautājumiem ir bijusi centrālā nozīme.

Lai piedalītos 5.Saeimas vēlēšanās, tika izveidota arī vēlēšanu apvienība „Tēvzemei un Brīvībai” (TB), kuras sastāvā iekļāvās partijas un sabiedriskas organizācijas, kas par savu prioritāti izvirzīja Latvijas pilsoņu un latviešu nacionālo interešu aizstāvību, piemēram, 18.Novembra Savienība, Latvijas Nacionālā apvienība „Tēvzeme”.

25.novembrī pieņemta LNNK konferences rezolūcija par repatriāciju. LNNK pieprasa Saeimai izveidot pastāvīgu repatriācijas komisiju, izstrādāt repatriācijas programmu un starptautiskajās organizācijās un starpvalstu sarunās aktīvi meklēt finansiālu palīdzību šīs programmas nodrošināšanai.

1994. gads

18.jūnijā notiek LNNK septītais kongress. LNNK kļūst par partiju. Kopš LNNK 6.kongresa LNNK iestājušies 796 jauni biedri un darbu uzsākušas piecas jaunas nodaļas. Uz šo brīdi LNNK ir 2373 dalībnieki, kuri darbojas 36 nodaļās. LNNK savas pastāvēšanas sešos gados ir kļuvusi par vadošo nacionāli konservatīvo politisko spēku Latvijā. Noteicošu nozīmi Latvijas politikā iegūst parlamentārie un demokrātiskie procesi, par kuriem cīnījās LNNK. Sāk darboties daudzpartiju sistēma. Šajos apstākļos, lai attīstītu savu programmu un veidotu nacionālajām interesēm atbilstošu politiku Latvijā, LNNK 7.kongress nolemj mainīt LNNK statusu, nosakot, ka ar šī lēmuma pieņemšanu, LNNK ir “Latvijas Nacionāli konservatīvā partija – LNNK”.

1994.gadā notikušās pašvaldību vēlēšanas iezīmē jaunu posmu LNNK politiskajā attīstībā. Šajās vēlēšanās LNNK uzvarēja Rīgā, kopā ar Latvijas Zaļo partiju (LZP) iegūstot 37% vēlētāju atbalstu un kopā ar pārējām Nacionālo spēku apvienības organizācijām, arī Apvienību „Tēvzemei un Brīvībai”, izveidoja vairākumu Rīgas domē. Arī citās Latvijas pilsētās un rajonos darbojās vairāk nekā 70 LNNK pašvaldību deputāti.

1995. gads

3.oktobrī TB, LNNK, LZP un Latvijas Zemnieku Savienība vienojas turpināt Nacionālā bloka darbību 6.Saeimā, izveidojot tajā pārstāvēto partiju koalīciju, kā arī izsaka gatavību strādāt pie valdības veidošanas Māra Grīnblata vadībā. Saeimas balsojumā šo valdības modeli atbalsta tikai 49 deputāti.

7.oktobrī notika LNNK padomes sēde. Galvenās debates bija saistītas ar notikušajām Saeimas vēlēšanām, kad par LNNK un LZP koalīciju bija nobalsojuši 58 000 vēlētāju. Visi LNNK deputāti Saeimā ievēlēti ar plus zīmi, kas pierāda, ka viņi ir pietiekami populāri.

1996. gads

30.martā notika LNNK 9.kongress. Tika ievēlēts jauns LNNK priekšsēdētājs – Andrejs Krastiņš, kā arī priekšsēdētāja vietnieks Aristids Lambergs.

1997. gads

10.kongresā LNNK galvenais uzdevums bija izteikt atbalstu partijas apvienošanai ar TB. LNNK jubilejas kongresā partijas biedri, balsojot personāli, atbalstīja partiju apvienošanos, tomēr aptuveni ¼ daļa bija pret apvienošanos. Par LNNK priekšsēdētāju ar lielu balsu vairākumu ievēlēts Saeimas deputāts Juris Dobelis, par vietnieku – Pēteris Tabūns.

21.jūnijā Apvienība „Tēvzemei un Brīvībai” un “Latvijas Nacionāli Konservatīvā partija – LNNK” apvienojās, izveidojot vienu politisku partiju – Apvienība „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK (TB/LNNK).

7.augustā Saeimas plenārsēdē ar 73 Saeimas deputātu balsīm TB/LNNK pārstāvis Guntars Krasts tika apstiprināts Latvijas Republikas Ministru prezidenta amatā.

1998. gads

3.oktobrī notika 7.Saeimas vēlēšanas un TB/LNNK ieguva 140 773 balsis, kas sastādīja 14,7% no visām vēlētāju balsīm. Saeimā no TB/LNNK deputātu kandidātu saraksta tika ievēlēti 17 deputāti.

7.Saeimas vēlēšanas notika vienlaikus ar TB/LNNK ierosināto referendumu par grozījumiem Pilsonības likumā, kurā vairākums piedalījušos ar nelielu pārsvaru tomēr nobalsoja par naturalizācijas kārtības atvieglošanu, tādējādi bruģējot ceļu vēlākajiem PCTVL un Saskaņas centra panākumiem vēlēšanās.

1999. gads

Vasarā TB/LNNK izmantoja valdības krīzi un panāca stingrāku Valodas likuma prasību ieviešanu valstī.

2002. gads

5.oktobrī 8.Saeimas vēlēšanās TB/LNNK ieguva 7 deputātu vietas, iegūstot 5,4% no vēlētāju balsīm.

2004. gads

12.jūnijā Eiropas Parlamenta vēlēšanās TB/LNNK ieguva plašu atbalstu no vēlētāju puses – 29,89% balsu jeb 4 vietas Eiropas Parlamentā. Eiropas Parlamentā darbojās četri TB/LNNK deputāti – Guntars Krasts, Ģirts Valdis Kristovskis, Roberts Zīle un Inese Vaidere. Pēdējā, mainoties politiskajam klimatam, pārcēlās uz varas partiju "Vienotība". 

2005. gads

12.maijā Saeima pieņēma PSRS komunistiskā režīma noziegumu nosodījuma deklarāciju. TB/LNNK frakcijas deputāts Pēteris Tabūns paziņoja, ka Latvijas tauta šo brīdi ir gaidījusi jau 15 gadus. Viņš pateicās 8.Saeimai par drosmi, beidzot pieņemot šo dokumentu.

26.maijā Latvijas Republikas Saeimā valdošais vairākums steigā nobalsoja par Eiropas Padomes Vispārējo mazākumtautību tiesību aizsardzības konvencijas ratificēšanu. Pret balsoja TB/LNNK frakcija, kā arī Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) deputāts Leopolds Ozoliņš un “Jaunā laika” (JL) deputāts Paulis Kļaviņš. TB/LNNK joprojām atzīst, ka pārāk plašā Konvencijas attiecināšana uz dažādām iedzīvotāju grupām bez skaidras minoritātes izpratnes nav latviešu tautas interesēs.

2006. gads

19.maijā TB/LNNK Saeimas frakcija iesniedza izskatīšanai Saeimā pilnīgi jaunu Repatriācijas un izceļošanas likumu, kura galvenais mērķis ir veicināt latviešu atgriešanos dzimtenē, kā arī valstij nelojālo okupācijas laikā iebraukušo personu brīvprātīgu izceļošanu.

7.oktobrī 9.Saeimas vēlēšanās TB/LNNK ieguva 6,94% no vēlētāju balsīm. TB/LNNK 9.Saeimas vēlēšanās startēja ne tikai kā nacionāla partija, bet piedāvāja arī sociāli ekonomisko programmu, kas vērsta uz sabiedrības vidusslāni un sociāli mazaizsargāto daļu.

2007. gads

19.februārī par Rīgas domes priekšsēdētāju kļūst TB/LNNK pārstāvis Jānis Birks, politiskajās aprindās vēlāk atzīts par visneveiksmīgāko pilsētas vadītāju, pretēji nacionālās partijas citam virzītajam Rīgas mēram - Andrim Ārgalim, kura neilgo vadību atzinīgi vērtēja gan citu partiju deputāti, gan politiskajās aprindās.

2008. gads

7.jūnijā Valmierā notiek TB/LNNK domes svinīgā sēde, kas veltīta Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) dibināšanas divdesmitajai gadadienai.

2009. gads

6.jūnija pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanās TB/LNNK Latvijā ieguva vidēji 10% vēlētāju balsu, Kurzemē, Valmieras un Balvu pusē pārsniedza 15%, bet Liepājas rajona Kalētu pagastā – pārliecinoša uzvara ar 30% balsu. Vēlētāji izteikuši uzticību un atbalstu Robertam Zīlem – viņš pārstāvēs Latviju Eiropas Parlamentā.