Vai patiesi tiks likvidēts arī Valsts valodas centrs?

“Man jau pērnajā rudenī lika saprast, ka turpinājuma nebūs,” teic Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš, komentēdams savu atlaišanu no darba, kas notiks šā gada 29. septembrī. To “lika saprast” Tieslietu ministrija.

“Man beidzas apstiprināšanas termiņš,” skaidro Māris Baltiņš, “esmu šajā darbā kopš 2009. gada, un tie ir trīs termiņi. Esmu sasniedzis vecuma pensiju. Godīgi sakot, es gan nesapratu visu to juridisko pamatojumu atlaišanas sakarā, jo termiņš vienkārši beidzās, un viss.”

Atlaišana izskatās visai demonstratīva, sak, taisies, ka tiec, nav tev jācīnās par latviešu valodu, pārāk aktīvs esi! Ministru kabineta rīkojumā Nr. 521, kas parakstīts 25. jūnijā, teikts: “Saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 41. panta pirmās daļas 1. punkta “f” apakšpunktu un 41. panta septīto daļu tieslietu ministram izbeigt valsts civildienesta attiecības ar Valsts valodas centra direktoru Māri Baltiņu ar 2024. gada 29. septembri.” Paraksts: ministru prezidente Evika Siliņa un tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere.

Likuma “f” apakšpunktā rakstīts: “Ierēdnis (..) tiek atbrīvots no ierēdņa amata, (..) sasniedzot valsts noteikto pensijas vecumu, izņemot šā panta otrajā daļā minēto gadījumu.”

Un “gadījums” ir šāds: “Ja ierēdnis ir sasniedzis valsts noteikto pensijas vecumu, iestādes vadītājs vai ministrs ir tiesīgs pieņemt pamatotu lēmumu par ierēdņa atstāšanu amatā uz noteiktu laiku, bet ne ilgāk kā uz diviem gadiem. Šo termiņu var pagarināt.”

Tas nozīmē, ka tieslietu ministre Lībiņa-Egnere varēja pagarināt profesora Baltiņa atrašanos amatā vēl vairākas reizes, jo nekas neliedza to darīt. Taču formāli tika atrasts iegansts: drīz būs sasniegts pensijas vecums - 66 gadi! Tāpēc - ārā! “Jā, termiņu varēja pagarināt,” teic Baltiņš, “ja vien kādam būtu bijusi tāda griba. Bet saruna par šādu tēmu nav bijusi.”

Nelīdzēja viņa izcilā biogrāfija un šodienas darba spars. Māris Baltiņš pārvalda franču, angļu, krievu un vācu valodas. Viņam ir vairāk nekā 130 zinātnisku rakstu par latviešu terminoloģijas attīstību un tās vēsturi, kā arī par medicīnu, sabiedrības veselību un augstskolu vēsturi, viņš ir septiņu grāmatu autors.

Kopš 1984. gada Baltiņš ir Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas medicīnas apakškomisijas loceklis, kopš 1992. gada Starptautiskās slimību klasifikācijas un citu ar veselību saistīto klasifikāciju zinātniskais redaktors, kopš 2004. gada Valsts valodas komisijas loceklis un “Valsts valodas komisijas rakstu” redkolēģijas loceklis.

Šodienas kara apstākļos šim izcilajam sociolingvistikas ekspertam vajadzētu turpināt darbu, jo valsts valodas sargāšana ietilpst drošības jautājumu lokā. Taču premjerei un tieslietu ministrei, kā arī visam Ministru kabinetam šis aspekts acīmredzot ir pie elkoņa.

“Mana sajūta ir tāda, ka… valsts atbalsts [valodas aizstāvībā - E.V.] nav tāds, kādu varētu gaidīt šajā ģeopolitiskajā situācijā,” teic Baltiņš, “un par mums vienmēr kāds apgalvo - iestāžu ir par daudz un ka vajag “vienas pieturas aģentūru”. Tad varam visu reducēt uz Vienu Valsts Iestādi, kur iesniedzam iesniegumu, piemēram, par zemes nodokli vai par jaunu pasi, šajā iestādē visi iesniegumi tiks sašķiroti un nopludināti attiecīgajiem ierēdņiem. Tas tāds primitīvs piedāvājums.”

Vai Māris Baltiņš gribētu turpināt darbu arī pēc 29. septembra? “Darba nespējīgs es neesmu,” smejas Baltiņš, “un no valodas politikas es negrasos aiziet. Tā ka es nekļūšu par vientuļnieku meža būdā. Turpināšu vadīt ZA Terminoloģijas komisiju, veikšu pētniecību Latviešu valodas institūtā, tā ka darba man netrūks.”

Baltiņš uzskata, ka liela daļa cilvēku neizprot, kas ir valodas politika: “Ja mēs neko nedarām valodas saglabāšanā, tad tā arī ir valodas politika. Un tā ir slikta valodas politika. Tas pats kas neiet uz vēlēšanām: cilvēks izdara izvēli, kas ir slikta izvēle. Par valodas politiku uzskatīt cilvēku mācīšanu runāt latviski - tas arī nav galvenais. Jo galvenais ir attieksme. Un ja tā attieksme ir tāda, ka Latvijas Televīzija vispār varēja pieļaut domu par priekšvēlēšanu debatēm krievu valodā, tad šī attieksme ir nožēlojama. Kā vispār kaut kas tāds varēja ienākt prātā?!”

Tieši ar šo principiālo attieksmi pret valsts valodas lomu un vietu, ieskaitot arī attieksmi pret “sabiedrisko mediju” megaspožo ideju par debatēm krievu valodā, Māris Baltiņš acīmredzot izrādījās tik nepiemērots un “nesaķemmēts” valdošajām aprindām, ko cītīgi apkalpoja un joprojām apkalpo tie paši “sabiedriskie mediji”, ka viņu vajadzēja izmest no Valsts valodas centra vadības. Nebrīnītos, ja drīz pēc tam šis centrs tiktu likvidēts - arī pamatojoties uz kaut kādiem “argumentiem”.

Taču formālais iegansts - pensijas vecums - ir pāri visam, jo vesels Ministru kabinets šovasar pēkšņi attapies, ka Baltiņš sasniedzis pensijas vecumu! “Es sasniedzu pensijas vecumu jau pirms gada. Vai tas ir aizvainojoši, ka man tas tiek atgādināts? Nē. Cilvēkam ir jāuzaudzē bieza āda, ja viņš strādā valsts pārvaldē - lai netraumētu sevi ar tādām lietām,” tā Baltiņš.

Juridisko zinātņu doktore Kristīne Jarinovska, analizējot gadījumu ar Māri Baltiņu, atgādināja kādu interesantu paralēli. “Jautājums ir par cilvēka spēju 21. gadsimtā pildīt nepolitisku, nepartijisku valsts pārvaldes amatu pēc būtības. Tā, piemēram, Latvijas Republikas vecākais valsts pārvaldes iestādē strādājošais — Ilmārs Reinholds Drēziņš — bija uzsācis dienestu Rīgas pilsētas pārvaldē kā būvinženieris 1946. gadā. Aktīvo darbu pārvaldē viņš beidza 2022. gadā kā Rīgas valstspilsētas Mājokļu un vides departamenta būvniecības eksperts. (..) Drēziņa kungam bija deviņdesmit trešais gads, kad gripa viņu pēkšņi aizsauca aizsaulē. Jautājums: kāpēc Drēziņa kungs deviņdesmit trešajā dzīves gadā bija derīgs valsts pārvaldei, bet teju trīsdesmit gadus jaunākais Baltiņa kungs derīgs vairs nav? Kādi ir racionālie, medicīniskie argumenti, ja neskaita eidžismu?”

Atgādināsim, ka eidžisms ir vecāka gadagājuma cilvēku diskriminēšana attiecībā uz darbu, pensiju, dzīvokli un veselības aprūpi. Tie ir izspriedumi pret cilvēkiem viņu vecuma dēļ.

Izskatās, ka Baltiņa gadījumā svarīgu lomu spēlē valdošo politikāņu neremdināmā vēlme pazemināt latviešu valodas lomu un nozīmi, un šai pamatplūsmai nesmuku asti piešuj to pašu politikāņu piekoptais eidžisms. Un tas jau ir nekrietni.