Ēriks Stendzenieks: ja nepietiek ar naudu – še tev Triju Zvaigžņu ordenis

Vai tu jau esi parakstījies par Saeimas atlaišanu?

Jā. Vispār es nekad neparakstos, bet šoreiz parakstījos gan. Redzi: ja kāds nestrādā, viņu atlaiž. Tu domā, es Krišjāni Kariņu lamāju tikai tāpēc, ka viņš bija premjers un neko nedarīja? Es Kariņu pazīstu no 2001. gada, viņš bija Kanādas - Latvijas uzņēmuma, SIA “Formula” direktors. Jau toreiz kolektīvs viņu ienīdis kā histēriķi un nespējnieku, kurš latviski ar savu Amerikas angļu akcentu kliedzis: “Pie pakaļas man tā jūsu Latvijas darba likumdošana!” vai apmēram tā.

Toreiz nepažēloju trīs latus, ieskatījos “Lursoft” un uzzināju: viņš bija “Formulas” valdes priekšsēdētājs tieši pusgadu, tad viņu no turienes izmeta. Tieši ar tādām pašām spējām, raksturu un attieksmi viņš izdomāja, ka var vadīt valsti, savelkot līdzīgos ap sevi. Ja valsts vadītājs ir slinks, gļēvs, augstprātīgs un neaptēsts, tad ar šādu īpašību kokteili valsts ļoti ātri nonāk pēdējās vietās. Un tad kaut kādu man nezināmu vielu ietekmē viņā vēl dzimst halucinācijas, ka viņš varētu vadīt arī NATO…

Nu bet par to Saeimu…

Jā, iedomājies “Tiger Lillies Burlesque” koncertu, kur tie hipertrofētie klauni rada uz skatuves pilnīgi neiedomājamu absurdu un haosu. Mēs šobrīd dzīvojam šādā burleskas valstī, kur pēc Latvijas trešās vietas iegūšanas hokeja čempionātā pulksten 23.45 tiek sasaukta Saeimas sēde, uz kuru atvelkas puse deputātu, no kuriem puse ir 45 grādu leņķī ieplēstā hokeja kreklā.

Pulksten 23.46 tiek izstrādāts likums, 23.47 tiek izsludinātas debates, 23.51 debates beidzas, 23.52 ir likuma pirmais lasījums, 23.53 otrais, 23.57 Smiltēns izsludina likumu, 23.59 likums jau ir “Latvijas Vēstnesī”. Tu nesmejies. Ja to sēdi nofilmētu, to nemontētu varētu sūtīt uz kinofestivāliem, visur būtu pirmā vieta.

Vai man tagad jāciena šī Saeima, kuras deputāti man mēģināja iestāstīt, ka ar pannu, cepamfolijas un bērnu zābaciņu pirkšanas aizliegumiem var apkarot kovidvīrusu? Vai man bija jānotic, ka kovidvīruss gaida līdz 22.59 un tad, pulksten 23.00, izlien ārā un nāvējoši uzbrūk? Vai man jātic Saeimas izdotajiem likumiem un lēmumiem, kas bija ne vien aplami, bet absolūti debili?

Manā bērnībā vecāki bija apzinīgi un visi bērni tika vakcinēti pret dažādām nāvējošam kaitēm, bet tītargalvas ar zābaku un foliju farsu lielā daļā cilvēku sagrāva ticību vakcīnām kā tādām, un tagad ir daļa dumju vecāku, kuri nevakcinē bērnus arī pret poliomielītu, bakām un difteriju… Katru reizi, katru Saeimas sasaukumu es domāju: nu, vāks, slimāk vairs nevar būt.

Nu kāpēc nevar. Var! Paskat, vien tagad tika pamanīts, ka Ždanoka sadarbojas ar Krievijas specdienestiem.

Jā, malači, šerloki. Ja tik efektīvi ies uz priekšu, drīz, iespējams, tiks atklāts, ka Boriss Pugo bijis Maskavas ieliktenis. Valsts Drošības dienests ar lielu lepnumu bija ietvītojis, ka saskaņā ar izskanējušo informāciju viņi sākšot pētīt Ždanokas aktivitātes. Man pirms tam gan šķita, ka VDD rīcībā ir milzīga bibliotēka ar informāciju par Ždanoku, bet viņai ļauj darboties kādu svarīgāku apsvērumu dēļ, piemēram, lai atklātu sazarotu spiegu tīklu vai ko tur. Bet… ja viņi tikai tagad sāks “izvērtēt… Es kļūstu ļoti bažīgs. Labi, Taņa tūdaļ ienesīgi pensionēsies, bet uz starta līnijas jau ir tā Olga no Daugavpils, viņai visa dzīve priekšā.

Esmu manījusi, ka tu savas profesijas un intereses dēļ vienmēr seko sabiedriskajiem procesiem, proti, vērtē to, kā formējas sabiedrības viedoklis, kādas ir intereses un vērtības. Secinājumi?

Zem maniem vēstījumiem parasti ir daudz komentāru, apmēram “jā, jā, opi, tavos laikos bites, protams, bija lielākas un desas - resnākas, pastāsti mums vēl”.

Tā vai citādi, neapstrīdams ir fakts, ka manos laikos sabiedrības elki bija nesasniedzami, tādi, pēc kuriem var tiekties kaut kur tālu, tālu uz augšu. Mums gribējās kaut mazliet viņiem līdzināties, kaut matus uzķemmēt kā Preslijam, gribējām dejot kā Džegers, taisīt grimases kā Delons.

Tagad elki ir tie, par kuriem saka: fuuh, nē, nu ar mani vēl nav tik traki. Kaut kādas Magones ar saviem brūtgāniem, kaut kādi šovi, kur džeki piedzeras un piečurā liftu, kniebjas uz trepēm, visi sajūsmā - oho, labais, rīt būs vēl trakāk! Tu redzēji?! Viņš apēda tarakānu un pievēma klavieres! Tas formāts ir pieprasīts, jo ļauj skatītājam šausmināties un justies drusku pārākam.

Tu esi netaisnīgs. Mums tomēr ir arī citi elki, kurus par tādiem padarījuši sabiedriskie mediji. Tā, piemēram, satiksmes ministrs Briškens no “progresistiem”, kurš - pirms kļuva par ministru - sabiedriskajā tālrādē bija redzams gandrīz katru dienu. Tāda popularitāte! Uz tās viļņa viņš iedzina stūrī “Rail Baltica” projektu, “VīVī” vilcieni arī nekustas, “Latvijas pasts” iznīkst, nav saprotams, kas notiek ar “airBaltic”.

Briškens ir spējīgs sagraut un neitralizēt pilnīgi jebkuru projektu, kam pieķeras. Domāju, ka Briškenam vajag kategoriski uzdot attīstīt, nodrošināt un maksimāli kāpināt, piemēram, preču tranzītu no Krievijas. Viņš to piebeigs ātri un efektīvi.

Briškens jau nav vienīgais spožais ministrs šajā valdībā. Lūk, kultūras ministre Agnese Logina (arī “progresiste”) nesen vēlējās pārdefinēt patriotismu: “Man šķiet būtiski iet uz patriotisma pārdefinēšanu. Pēdējos gados vārds “patriotisms” un Latvijas mīlēšana ieguvusi ļoti nacionālistisku nokrāsu.”

Jā, arī Dziesmu svētki viņai šķita pārāk nacionālistiski un krievvalodīgie sabiedriskie mediji - galēji nepieciešami. Paklau, kā saucās tas pionieru pasākums, kad kaklautainie visi pēc kārtas nāca ārā no ierindas, runāja kaut kādus pantiņus par kompartiju un gaišo nākotni, tad iekāpa atpakaļ un nāca nākamais?

Tā bija aģitbrigāde.

Nu, lūk. “Progresisti” šo formulu ir līdz galam noslīpējuši. Sāk runāt Logina, visi aiz kauna nolien zem galda un sāk grauzt mēbeles, viņai beidzas sakāmais, tūdaļ pēc tam ierodas Sprūds ar tekstu par Latgales neatkarību, pēc tam - Briškens pagrūž visus nost ar saukli “paga, tagad es par vilcieniem!”. Viņi strādā kā mašīnas motora cilindri - augšā, lejā…

Kas mums atliek? Tikai pasmieties pašiem par sevi.

Angļu humors tieši tā arī radās pirms 200 gadiem. Pirms tam viņi bija nāvīgi nopietni un valdīja par pasauli. Valdīšana izbeidzās, un viņiem atlika vai nu raudāt, vai smieties. No tā arī visi “Monty Python”, “Little Britain” un misteri Bīni. Smejoties par sevi, tu būtībā izsit no rokām ieročus visiem potenciālajiem apsmējējiem.

Latvijas politikā humora un pašironijas trūkums ir vienkārši apokaliptisks. Parādi man vienu, nu VIENU Latvijas politiķi, kurš, savārījis mēslus, nesāktu bļaut par savu šķīstību un konkurentu apmaksātu melnā PR kampaņu ar saknēm Krievijā. Turklāt viņš autorus zinot, bet neteikšot. Ja kāds no viņiem kādreiz uzkāps tribīnē un teiks “jā, esmu muļķis, es nesaprotu to un to, esmu izdarījis stulbi to un šito, piedodiet man - tagad, lūdzu, vai nu aplausi, vai nu tomāti manā virzienā!” - 95% sabiedrības atbalsts viņam garantēts. Es pārspīlēju, bet nu principā.

Vai ir tādas partijas, kurām tu būtu gatavs organizēt reklāmas kampaņu? Teiksim tā, neņirgājoties?

Nav tik daudz to, kurām es nebūtu gatavs veidot reklāmas kampaņu. Apsteidzoši: Aināru Šleseru es atbalstu joprojām. Uzskatu, ka viņš ir enerģisks un atbildīgs, ko pateica, to izdarīja. Latvijai vajag simt Aināru.

Ja kāds Šleseram kaut ko pārmetīs par Maskavu vai kremli, uzreiz atgādināšu par ministru, kurš savā prātā pieļāva Latgales autonomiju, partiju, kuras sauklis ir “nekad nenodosim mūsu zaļi sarkano sirdsapziņu” un kuras biedri bildējas ar Marksa “Kapitālu” padusē. Viņi ir valdībā, starp citu.

Pie manis ir nākuši (un es ar viņiem esmu strādājis) gan “Jaunā vienotība”, gan NA, gan ZZS, gan reģionāļi, kas tik viss ne. Kaut vai par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai vai par eiro ieviešanu. Bet nu “Progresīvie”… Nebūs. Par Rosļikoviem pat nerunāsim.

Kopumā tomēr jāsaka: partijas ir labi finansētas, tās var atļauties kvalitatīvu reklāmu - nauda nāk gan no valsts budžeta (nodokļu maksātāji finansē partijas), gan no dažādiem fondiem, gan no privātpersonām.

“Visjaukākais” tomēr ir tas, ka sabiedriskie mediji ir izņemti no reklāmas tirgus un uzsēdināti uz budžeta naudas. Un par šo finansējumu lemj valdība. Un ja jūs daudz pīkstēsiet vai mūs kritizēsiet, jums finansējuma nebūs. Un ja ar naudu nepietiek - še jums Triju Zvaigžņu ordenis. Godkārība ir stipra valūta. Viens ļoti slavens, augumā visai garš ordeņa saņēmējs fotogrāfijā bija tā saliecies deviņos kūkumos, ka izskatījās divreiz īsāks par Levitu.

Ja jau mēs runājam par humora izjūtu un spējām pasmieties pašiem par sevi, varbūt pasmaidīsim arī par Eiroparlamenta vēlēšanām, kas tuvojas ar joni?

Nē, nu tur notiek komiskas lietas. Tā, piemēram, viens no deputāta kandidātiem pašdrosmīgi sev ir izvēlējies saukli “Ir Ijabs - Ir Idejas”. Tāpēc, ka abi sākas ar “i”. Radio ir pilns ar šādiem reklāmsaukļiem. Vai pēc tiem kādreiz tiek pateikts, ka “politisko reklāmu apmaksā tā un tā partija”? Nē. Bet tiek teikts, ka ziņas apmaksā Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta. Nopirkt kanālu un tajā ielikt mēslu - tā nav kampaņa. Tā vienkārši ir maksas ateja.

Vai tu pats gribētu būt eirodeputāts?

Nezinu, vai es piecus gadus gribētu katru nedēļu lidot uz Briseli un nevienu reizi neuzkāpt tribīnē. Drausmīgi garlaicīgi. Jā, bet piķis toties ārprātīgs. Ja vismaz vienu reizi esi bijis EP deputāts, tev vairs nav jāraizējas par visu atlikušo mūžu.

Tā, mēs esam izsmējušies pilnīgi par visu…

Nē, neesam gan. Par tumšādainajiem neesam. Man nezināmu apsvērumu dēļ eiropieši ir izdomājuši, ka šobrīd nav civilizāciju cīņu, ka visi cilvēki ir labi, ka multikulturālisms ir apsveicams. Visi tumšādainie, kuri spridzina, izvaro, nogalina un demolē, kopumā tomēr ir labestīgi cilvēki, kaut arī ar divām mačetēm rokās un sešām granātām aiz jostas. Un Eiropa tā arī uzkāpj ringā: viņš ar granātu, mēs - ar vijoli… Kā tik mēs tūlīt sāksim spēlēt, kā jūs tūlīt sāksiet labi uzvesties…

Tagad tas “Black lives matter” vilnis ir noplacis, bet toreiz, kad ASV policists uzkāpa ar ceļgalu uz kakla tam kriminālajam narkomānam, - kas par ņemšanos notika. Cilvēku bari rāpo uz viena ceļgala, lūdzot piedošanu melnādainajiem. Basketbols un F-1 kļuva pilnīgi neskatāmi, jo pirms starta visi pusstundu rāpoja pa zemi un klanījās. Labā vēsts: strauji pieauga džinsu noiets, džinsu bikses bija pirkumu topā, jo tas viens ceļgals tomēr ātri nodila.

Starp citu, es nekur nevarēju atrast ne “Yellow lives matter”, nedz “Hindu lives matter”, nedz jelkādas “lives matter”, bija tikai “Black lives matter”. Kāpēc? Tāpēc, ka, piemēram, ķīnieši, kaut kur atbraukuši, uzreiz atver savu bodīti, turpat dzīvo, turpat guļ, smagi strādā, viņiem nav laika muļķībām. Bet ko tumšādainie, liela daļa no viņiem? Viņiem nav laika strādāt, viņiem sparīgi jālaupa, jādedzina, jādemolē, jāšaudās bandu karos, jātirgo amfetamīns. Un tik jāgaida pabalsts. Cik daudz postījumu un nekārtību varējām vērot “Black lives matter” ziedu laikos…

Bet zini - sabiedriskās domas cikls ir kādi 12 līdz 15 gadi: tāda bija rokenrola pēckara eiforija, tādi bija hipiju laiki, seksa revolūcija, tādi bija spīgulīgie astoņdesmitie - es te pēc mūzikas skalas, bet var arī ar daudzām citām subkultūrām un procesiem mērīt.

Tieši tāpat notiks ar visiem “black lives matter”, “trans” un “woke”: tas viss beigsies. Parūkas novilks, stringus pakārs skapī, meikapu nomazgās, bet to nabagu, kuri haipa dēļ nogrieza krūtis vai uz pieres piešuva krānu, man ir tiešām žēl. Kā, bet visi taču mūs atbalstīja! - viņi teiks. Tie būs tie neatgriezeniskie upuri: daļa nonāks trakomājā līdz mūža beigām, daļa mēģinās dzīvot uz smagiem un dārgiem medikamentiem, terapijām, daļa nolēks no tilta.

Bet tam visam, manuprāt, ir noziedzīgi pamatīgs plāns apakšā…

Visi transģenderētie bērni, kuri uzsēdināti uz hormonblokatoriem vai - tieši otrādi - pastiprinātājiem, rada miljonus un miljonus peļņā. Tā ir ieinteresēto nozaru stabila peļņa dekādēm uz priekšu.

Šī atkāpe par “transiem” un “black lives matter”, patiesību sakot, bija skumja. Varbūt tomēr pāriesim uz kaut ko jautrāku?

Jā, piemēram, uz amatpersonu runām. Paskaidrošu: patiesībā esmu introverts un tikai sāpīgā piespiedu kārtā kļuvu nedaudz ekstraverts. Es māku savākties. Būtu tu mani redzējusi kādā 2000. gadā Dombura raidījumā “Kas notiek Latvijā?”: man trīcēja rokas, es laistīju ūdeni, neko nevarēju dabūt pār lūpām. Tad mani par politiku sāka dauzīt Sarmīte Ēlerte un Nellija Ločmele, Strautmane, Jaunalksne, kas tik vēl ne. Uztrenēja mani pašas sev par nelaimi.

Bet daudzi politiķi, kuri ir pat 20 vai 30 gadus apritē, joprojām tās atvēlētās piecas minūtes stostās no lapiņas. Viņi nezina, ko grib pateikt, kā to pateikt, viņi svīst un gaida, kad tās minūtes paies.

Nekad neaizmirsīšu valsts simtgades dziesmu svētkus, kur uzruna bija jāsaka Raimondam Vējonim. 100 gadi ir vienreiz mūžā. Klātienē runu klausās kādi 100 tūkstoši. Pie televizoriem - miljons ar asti. Es viņa vietā būtu trīs mēnešus pirms tam mācījies katru vārdu, pie spoguļa, uz priekšu un atpakaļgaitā. Bet viņš iznāca pie mikrofona, vējš izrāva no rokām lapiņu un… Ēeeee, hmmmm… Nu izrāva tev to lapiņu. Pacel rokas un nobļaujies “Dārgā tauta!

Lai dzīvo Latvija! Lai dzīvo Dziesmu svētki! Es jūs visus mīlu! Paldies!”. Viss, aplausi.

Ja tu pat to nevari… Un ja es redzu un dzirdu, kā amatpersonas, deputāti, ministri runā, kādas viņiem ir valodas kļūdas, loģikas kļūdas, kāda ir daudzu raidījumu vadītāju retorika un uzaicināto viesu runas forma un saturs, tad man ir jāsaka: kādā mucā jūs dzīvojat?

Daži savukārt ir iemācījušies runāt gludi, nepasakot pilnīgi neko.

Bet, piemēram, Egils Levits ieies Latvijas vēsturē ar saviem “Ļoti labi jūtos - es neko nejūtu”, “Būs vaļā tie veikali, kas nebūs ciet”, “Mēs varētu tikt pie laba prezidenta, ja noliekam latiņu pietiekami zemu”, “Tie cilvēki, kuri ir nomiruši no kovida, tiem, protams, šie Ziemassvētki arī nebūs”, “Upes vidū zirgus nemaina”. Levits ir staigājoša aforismu krātuve - kā Šveiks.

Bet kopumā varu iepriecināt: arī šogad būšu līdzās, nekādā gadījumā neļaušu jums atslābt, visādi motivēšu un mundrināšu. Noteikti kosmoss mani sūtījis uz šejieni, lai es palīdzētu jums, politiķi un citi svarīgie ļaudis, augt, neatslābt un pilnveidoties.

Un tomēr: varbūt tev pašam vajadzētu startēt politikā, labi, ne uz Eiroparlamentu, bet uz Saeimu.

Jā, esmu labi trenēts, protu runāt. Un man pat patīk atrasties auditorijā, kuras 97% sākumā ir noskaņoti pret mani. Atceros, 2007. gadā braukājām kopā ar Ivaru Godmani un Aināru Šleseru pa priekšvēlēšanu tikšanās vietām. Bija tāda partiju apvienība

LPP/LC. Nezinu, kāpēc tantītes bija tik dusmīgi noskaņotas pret Ivaru: viņš nebija neko nozadzis. Viena tantīte pat meta viņam ar kurpi.

Tādās auditorijās nevajag lamāties pretim vai taisnoties. Vajag uzklausīt šos ļaudis. Viņi patiesībā ir ļoti vientuļi, viņiem pat pastnieks vairs reizi mēnesī nenes pensiju: tā iekrīt telefonā. Viņus neviens neņem vērā, tramvaja vadītājs deguna priekšā aiztaisa durvis, viņi raksta vēstules, ka liftā nav gaismas, viņiem neviens neatbild… Un tad ar šiem cilvēkiem ir jārunā par lietām, kas viņiem personiski ir svarīgas, nevis - domāsim, uzlabosim, izvērtēsim, pilnveidosim…

Un ko kuras partijas startēsi? No Šlesera partijas?

Man nekas nebūtu pretim. Šlesers ir audzis. Viņš no manis daudz ko ir mācījies - tāpat kā es no viņa. Paskaties, kā viņš runā: bez lapiņas, sakarīgi, sparīgi!

Bet kā tu skaties uz Krieviju?

Tā valsts nedrīkst uzvarēt, un tā neuzvarēs. Bet sapņot, ka tur kādreiz uzplauks demokrātija, ir nereāli. Neviens nevar saturēt kopā Krieviju. Šobrīd tur ir vismaz piecas armijas - FSB, Kadirovam, Patruševam un kam tur vēl. Tur kādā brīdī būs melno ģenerāļu nakts. Tie, kuri ir pie varas, nedrīkst to pazaudēt, citādi viņi ir līķi. Tiem, kuriem varas nav, tā jādabū uz dzīvību vai nāvi, citādi atkal viņi ir līķi.

Bet ziepes ir tādas, ka mēs atrodamies blakus. Ja kaimiņos ir pilsoņu karš, neviena valsts netiek cauri pilnīgi sveikā. Ko mūsu gļēvie valdītāji varētu izdarīt, bet nedarīs: atļaut iedzīvotājiem sevi apbruņot. Pašaizsardzībai. Tagad pat bruņuvesti nevar legāli nopirkt. Vajadzētu normāli apbruņot un apmācīt cilvēkus, kā tas ir Šveicē vai Somijā.

Ko mums darīt? Nezinu. Šobrīd - katrs ir pats par sevi. Mednieku kolektīvā - labākajā gadījumā. Es nekur nebēgšu. Diez vai es būšu pirmajās līnijās, ja sāksies karš, taču es pretošos ar tiem līdzekļiem, kas man būs, aizsargājot teritoriju, kas man ir. Kurzeme, tātad. Mājas.

Man ir ļoti simpātisks tas ukraiņu kareivis Aleksandrs Macijevkis, kurš smēķēja mūžā pēdējo cigareti un kuru pēc vārdiem “Slava Ukraini!” nošāva krievu okupanti. Es bieži esmu domājis - kāda jēga, ja tevi noliks uz ceļiem un tu ar stobru pie galvas trīcošā balsī pateiksi, ka Latvija ir mēsls un ka tu mīli Putinu - un tad tevi tik un tā nošaus? Labāk sulīgi pasūtīt okupantus līdzi karakuģim, un tad - cauri. Aiziet ar stāju, ļaujot saglabāt pašcieņu.

Ar Ēriku sarunājās  - Elita Veidemane