Pastāsti par vietu
lv

Raimonds Pauls: Mani dēvē par leģendāru? Žurnālistu izgudrojums. Grupa "The Beatles" ir leģendāra, tas gan!

Notikumam nav bildes. Pievieno notikuma bildi!
Datums:
11.01.2023

„Nu, sagaidījāt jauno valdību? Tagad visi būs laimīgi,” Raimonds Pauls sev raksturīgajā ironijā strupi noteica. Tobrīd nebija pagājušas ne divas nedēļas kopš „Kariņa 2. valdības” apstiprināšanas. „Ja jums kaut kā tomēr pietrūkst – zvaniet, palīdzēšu,” Pauls apsolīja. Laikam laimes pietrūkst, nodomāju. Bet Maestro jau bija atvadījies promiešanai, un es par to laimi aizmirsu... Toties atcerējos, ka ik gadu svinam 12. janvāri – Raimonda Paula dzimšanas dienu. Daudz laimes, Maestro!

Tos gurķus taču var nopirkt tirgū!

Sarunās ar Raimondu Paulu man ir pagājušas stundu stundas. Un vislaimīgākās ir bijušas tās, kurās Maestro ir atmetis savu mazvārdību, mierīgi un dziļi prātojot par dzīvi.

„Visu pasauli tāpat nesalāpīsim,” viņš rezignēti nosaka, „bet kaut ko var mēģināt. Ieklausieties tautasdziesmā „Aijā, žūžū, lāča bērni”! Ko vecāki dara, kad viņi nav kopā ar bērniem? Viņi strādā. Tas ir skaists stāsts. Ko tagad vecāki var pastāstīt bērniem par saviem „darbiem”? Baidos, ka bieži vien neko labu... Daudziem jaunajiem cilvēkiem, kuri nule izkūņojušies no vecāku skavām, ir pavisam salauzta, nepareiza dzīves uztvere. Kā var mainīt šos greizos orientierus? Jāattīsta dvēsele, jāpadara tā jūtīga. Kā to izdarīt? Tikai un vienīgi ar mīlestību. Ar mīlestību pret visu - pret cilvēkiem, dabu, pasauli.”

Kad Raimonda Paula mazmeitas vēl bija mazas, viņš centās rādīt šo mīlestību. Nē, nevis runāt par to, bet rādīt. „Es viņām teicu: paskatieties uz to krūmu! Paņemiet un iztīriet zemi ap krūmu, tas ir aizaudzis ar nezālēm, izdariet tā, lai ir skaisti. Un meitenes to saprata. Pašam cilvēkam ir jāveido vide, kurā viņš dzīvo. Līdz ar to veidojas arī pats cilvēks.”

Pauls pieklust un atkal turpina: „Agrāk, kad skatījos, kā mans tēvs raujas pa dārzu, es brīnīdamies tikai pasmējos: kāpēc viņš audzē tos tomātus un gurķus? Tos taču var nopirkt tirgū vai veikalā! Tagad es pats savā dārzā tīru, pļauju, kopju... To laikam sauc par tīrības sajūtu: savest kārtībā to zemes gabaliņu, kur tu atrodies. Bet riebīgi paliek tad, kad iebrauc mežā un redzi: kāds izgāzis kravu ar mēsliem, kāds izrīkojies cūciski. Kāpēc?... Jūs atkal rakstāt kādu grāmatu? Tai arī jābeidzas ar jautājuma zīmi: kāpēc viss notiek tā, kā notiek?”

„Kaut kād muzikant no Liepajs”

Raimonds Pauls nekad nav vairījies uzslavēt muzikantus vai atcerēties savus muzikālos kolēģus, kuri aizgājuši Viņsaulē, un tādu ir daudz. Pārāk daudz. Bet ja viņam rokās būtu tāda vara, ka varētu kādu atsaukt atpakaļ?...

„Nav iespējams neko atsaukt atpakaļ,” Maestro skumji nosaka, „var tikai izrādīt cieņu tiem cilvēkiem, kuri kaut ko labu izdarījuši mākslas laukā. Un nevajag noniecināt arī padomju periodu - es nerunāju par politisko iekārtu, bet gan par mūziku, ko radīja talantīgi mākslinieki. Nu, piemēram, tas slavenais Liepājas roka ansamblis „Līvi” - par spīti visiem pretspariem viņi lēnām izlīda laukā, gaismā, atceros taču, kā viņus spaidīja, mēģināja nelaist televīzijā, lika pārģērbties un tamlīdzīgi. Bet viņi izdzīvoja! Un kā vēl izdzīvoja! Izvelkam ārā vecos videomateriālus, izrādās, izcili muzikanti ir bijuši.”

Vai „Līvus” vajadzēja reanimēt? „Reanimēt neko nevar un arī nevajag. Domāju, „Līvi” latviešu mūzikā savulaik nospēlēja tādu pašu lomu kā angļu „Rolling Stones”. Tas bija toreiz, un tas bija labi.”

„Tagad” arī ir ieguvumi. 2020. gada rudenī Raimonds Pauls sacerēja dziesmu ar Jāņa Petera tekstu - „Veltījums dzejniekiem”. Dziesma bija kā pateicība tiem, kuri caur laika lokiem palīdzējuši uzturēt latviskuma garu. Maestro uzticēja izpildīt dziesmu Jānim Buķelim, reanimēto (tomēr!) „Līvu” solistam. „Jūs jau zināt, kam es to dziesmu būtu devis... Bet viņš pasteidzās aiziet,” viegli papliķējis man pa plecu, toreiz noteica Pauls. Nez kāpēc es nojaušu - kam viņš būtu devis šo dziesmu... Tomēr vienu no „roķīgākajām” Paula dziesmām Buks nodziedāja godam.

Savulaik „Līvi” interpretēja Raimonda Paula dziesmu ciklu „Spēļu nakts Duntes krogā”. Tas bija dramatisks roka skaņdarbs tieši „Līvu” garā. Kad Pauls to pirmo reizi noklausījās, viņš ilgi klusēja, tad noteica: „Tas nav mans gabals.” Kad Pauls to noklausījās otrreiz, klusuma brīdis bija neilgs, un viņš ironiski nokrekšķināja: „Lūk, ko talantīgi muzikanti var izdarīt ar talantīga autora darbu!”

Paulam ar „Līviem” bija arī citi piedzīvojumi. Muzikantu vidē klīst jautrs stāstiņš par to, kā Liepājas rokeri ierakstījuši kādu Paula dziesmu Latvijas Radio mūzikas studijā. Ieraksts ieildzis, jo viens no muzikantiem ar apskaužamu regularitāti nesis uz studiju maisiņus ar vīniņiem. Pagāja vakars, pienāca rīts. Vai dziesma tika ierakstīta - par to vēsture klusē. Taču otrajā rītā, kad Pauls ieradās studijā un apskatīja „darbus”, viņš esot teicis sakramentālus vārdus: „Atbrauc te kaut kād muzikant no Liepajs, šķībi iedziedaj, piemīz manu dārgo studij un aizbrauc atpakaļ uz Liepāj uz saviem nacionalist salidojumiem...”

Tas tā ir bijis vai nav - par to patiesā un objektīvā vēsture klusē. Bet tas viss tik ļoti izskatās pēc „Līviem” un pēc Raimonda Paula, ka gribas noticēt.

Par savu rudeni un savu ziemu

„Vai bija vērts darīt to, ko visu mūžu darīju? Varu diezgan droši atbildēt: bija vērts. Par spīti tam, kā dažs labs šodien skaidro gan mani pašu, gan manu mūziku. Dažkārt mana mūzika bija laba, dažkārt - ne tik ļoti... Kā nu bija, tā bija. Kā jebkuram cilvēkam: dzīve iet kā šūpolēs - augšā, lejā. Var jautāt: vai šis ceļš, ko esmu nogājis, bija pareizais? Priekš manis - jā. Noteikti jā,” teic Pauls.

„Es nevienam neprasu, lai man dzied slavas dziesmas vai lamā,” viņš turpina, „labāk izvērtēt visu godīgi. Man, protams, ir patīkami dzirdēt, ja saka: „Mēs izaugām kopā ar jūsu dziesmām.” Jebkuram komponistam tā ir lielākā uzslava. Es negribu lietot banālo frāzi: „Es strādāju tautai!” Es nezinu, kam es strādāju! Es strādāju tiem, kas mani klausās.”

Pauls atkal pavīpsnā: „Mani dēvē par leģendāru? Nu, tas ir žurnālistu izgudrojums! Kas tad ir leģendārs? Varbūt grupa „The Beatles” ir leģendāra, tas gan. Varbūt... paskatīsimies pēc kādiem piecdesmit gadiem: kā cilvēki reaģēs uz vārdu Raimonds Pauls, uz to, kas darīts te, Latvijā.”

Daudzi teic: nu, Pauls ir tāds - atrod kādu, attīsta un tad pamet. Bet tā tam jābūt - ne jau visu laiku Paulam žaketes atlokā turēties. Jā, viņš attīsta un pēc tam ļauj, lai cilvēks attīstās pats.

„Esmu šķīries no cilvēkiem, ar kuriem kopā kaut ko darīju, bet tāda nu ir mana profesija... Mākslā žēlastības nav,” viņš turpina, „vienu otru reizi tu esi spiests darīt kaut ko pret citiem - ne subjektīvu iemeslu dēļ, bet gan tādēļ, ka jādara citādi, un viss. Radošais process neizbēgami izraisa strīdus. Domāju, ka man ir izdevies sevi saglabāt tādu, kāds es biju visu mūžu. Es pat nepratu izmantot tās milzīgās priekšrocības, ko man deva popularitāte, un, ja es tās izmantoju, tad varbūt tikai kādus desmit procentus...”

Kādreiz Raimondam Paulam vaicāju par rudeni. Nē, ne par to rudeni, kuram piederošā nakts aizvien plašākiem vēzieniem aizkrāso dienas šauro strēli, līdz tā izzūd gandrīz pavisam. Es vaicāju par „savu” rudeni. Un - vai ar pienācīgu cieņu skatāmies „savas” ziemas vēsajās acīs?

„Jā, es par to domāju gan. Uz šīm lietām jāskatās mierīgi. Filozofiski. Es jūtu, ka vienā skaistā dienā es būšu spiests pārtraukt koncertēšanu: es vienkārši vairs to nevarēšu. Es to vairs nevarēšu fiziski. Zināt, to sauc par vecumu,” Pauls nosmīkņā, „un šajā ostā arī jāprot godam iepeldēt. Es vairs neiešu uz skatuves tad, kad jutīšu, ka cilvēkiem manis ir žēl. Ja man vēl izdosies strādāt ar publiku, ja es vēl pratīšu diktēt savus mūzikas noteikumus, tad es to darīšu. Bet, tiklīdz es sākšu šūpoties, šķērsām runāt vai nekontrolēt, ko es daru uz skatuves, tad pats pārtraukšu savu uzstāšanos. Tas būs loģisks nobeigums visai manai karjerai. Īstenībā es esmu priecīgs, ka pratu tik ilgi noturēties uz skatuves.”

„Bet... katra manta reiz nolietojas,” viņš turpina, „un uz šo atziņu es skatos pilnīgi mierīgi. Kamēr iekšējā atspere tevi tirda un tramda, kamēr tā liek tev kaut ko darīt, tikmēr viss ir kārtībā. Taču vienubrīd tā izstiepsies... Un tad... Un tad būs jāsaka: uz redzēšanos.”

Ko jūs teiksiet Dievam, kad nostāsieties Viņa priekšā un Viņš jums jautās: ko tu esi darījis cilvēkiem? „Ko es teikšu?... Es Viņam teikšu, ka esmu dzīvojis tāpat kā visi cilvēki. Paldies dievam, neesmu bijis cietumā, neesmu nevienu apzadzis. Bet strādājis to darbu, kas man no Dieva nolikts. Man tas bija jādara, tāpat kā jebkuram citam cilvēkam jādara savs darbs. Es centos būt godīgs. Es, protams, varētu pateikt, ka vienmēr esmu bijis godīgs, ka esmu bijis nenormāli talantīgs, bet tas jau nu būtu riebīgi - tā lielīties. Jūs sakāt: tā ir mana skarbā ironija? Jā, jā, tā man apkārt kā sargājoša siena, taču ar šo ironiju es patiešām pasaku to, ko domāju. Tā ka... Labāk lai Dievs mani pieņem tādu, kāds es īstenībā biju, nevis tādu, kādu es gribētu sevi redzēt.”

Saistītie notikumi

NosaukumsDatumsValodas
1Vai patiesi tiks likvidēts arī Valsts valodas centrs?Vai patiesi tiks likvidēts arī Valsts valodas centrs?04.07.2024lv
2Elita Veidemane: Latvijai ir vajadzīgs Roberts Fūrmanis. Vairāk nekā "progresisti"Elita Veidemane: Latvijai ir vajadzīgs Roberts Fūrmanis. Vairāk nekā "progresisti"27.10.2022lv
3Iznāk "Atmodas" pirmais numursIznāk "Atmodas" pirmais numurs16.12.1988lv
4Iznāk LTF informācijas biļetena «Atmoda» pirmais numurs latviešu un krievu valodāIznāk LTF informācijas biļetena «Atmoda» pirmais numurs latviešu un krievu valodā07.10.1988lv
5Elita Veidemane: Iedegsim sveces par "Solidaritāti" un drosmīgajiem poļiemElita Veidemane: Iedegsim sveces par "Solidaritāti" un drosmīgajiem poļiem13.12.1981de, en, fr, lt, lv, pl, ru, ua
    Birkas