LTV raidījuma speciālizlaidums "Tieša runa" - tēma "Rīdzenes sarunas"

Pēc 2017.gada 1.jūnijā iznākušās grāmatas "Bailes" bija cerība, ka varbūt beidzot tomēr būs dzirdama diskusija un kādi skaidrojumi par Latvijas mediju vidē veidotiem koruptīvajiem pasūtījuma un maksas pakalpojumiem - rakstiem, raidījumiem, kampaņām. Grāmata ļoti tieši norādīja uz atsevisķiem zināmiem, sabiedrības daļā augsti vērtētiem, žurnālistiem, kuri sevi vienmēr bija pozicionējuši kā godīguma un krietnuma paraugus.

Grāmatai sekoja vairākas publikācijas skandalozajā un, diemžēl, tendenciozajā, ar atsevišķiem politiķiem saistītajā, iknedēļas izdevumā "Ir". kura divos numuros pēc kārtas tika publicētas t.s. "oligarhu" sarunas, kas KNAB operatīvās lietas ietvaros it kā bija bija iegūtas viesnīcā Rīdzene. Tā vismaz tika līdz šim runāts. Vecas sarunas. Ar milzīgu sabiedrisku spiedienu publiskā telpā, iesaistot ne tikai vietējo, ar Sorosa fondu saistīto, troļļu armiju, bet arī virkni valstī redzamu un zināmu žurnālistu, kā arī šī fonda aktivitātēm simpatizējošas privāto un valsts mediju redakcijas un to darbiniekus.

No malas raugoties, uzbāzība, ar kādu šo sarunu Ločmeles un viņas domubiedru atstāstījums tika uzspiests sabiedrībai brīžiem bija uz histērijas robežas, bet rezultāts tika sasniegts, bet iespējamā diskusija par korupciju žurnālistikā un atbildes samērā konkrētiem jautājumiem, izpalika. Ik vakarus ziņu raidījumos tika apspriests pieminēto sarunu atstāstījums, uzsverot, ka tas viss ir ļoti autentisks. Kā Kalvītis bija stabilitātes garants, tā autentiskuma pamats - Nellija to zin un tic. Vai vismaz tā ir sapratusi.

Sākotnēji visi norobežojās no sarunu satura, bet pamazām sāka izteikties arī oficiālas personas. Drīz vien tika sadzirdēta arī Jutas Strīķes satraukti klaigājošā balss - lūk, redziet ko viņi tur runā, mēs izmeklējām, bet ...  prokuratūra šo lietu paņēma un izbeidza! Ģenerālprokurors Ēriks Kalmeijers publiski paziņoja - lietā nav atrasti pierādījumi, tāpēc tā saskaņā ar likumu ir izbeigta. To apstiprināja arī nupat ieceltais jaunais KNAB priekšnieks Jēkabs Straume. Lieta ir izbeigta pierādījumu trūkuma dēļ, pretēji Strīķes, kura visus šos gadus ne tikai vadīja izmeklēšanu, bet ar skaļajiem apgalvojumiem veidoja sabiedrisko domu, solot, ka lieta ar lielu garantiju nonāks tiesā un tiks notiesāta virkne personu.

Kā izrādījās, Strīķe sarunu daļu, kuras uzcītīgi it kā atreferē Ločemele, no krimināllietas tika apzināti nobēdzinātas. Tāpēc to saturs kriminālprocesa ietvaros pētīts netika un tur norādītā informācija netika izmeklēta. Vēl vairāk, aktualizējās jautājums, vai sarunas noklausītas un to ieraksti ir likumīgi iegūti operatīvās izstrādes lietā. Par operatīvās izstrādes lietu, kuras saturs, ja kas, ir valsts noslēpums, pilnīgi atbildīga bija Juta Strīķe,.bet neesot pienācīgai uzraudzībai un konrolei pār KNAB neoficiālo  operatīvo darbošanos, viņa kārtējo reizi nodeva ( žargoniski - "nopludināja") slepenus materiālus trešajām personām. Šim apstāklim nedz šajā, nedz citos gadījumos, vispār nav dots juridisks vērtējums.

KNAB faktiskai vadītājai visus šos gadus izdevās uzturēt varoņmītu par savu izmisīgu un pašaizliedzīgu cīņu pret noziedzību. Acīmredzami, novērtējot, cik īsa ir sabiedrības atmiņa, klausoties politiķu pirmsvēlēsanu solījumu tukšrunu plūdu perfomancēs, tas viņai bija veiksmīgi arī izdevies, vienlaikus "izēdot" no biroja profesionālus operatīvos darbiniekus, kuriem nebija pieņemams šāds darba stils.

Skaidrs, ka blefa laikam kaut kad bija jābeidzas. Ar atsevišķu pietuvinātu mediju starpniecību šis viltus un nedaudz piemirstais tēls ir uzsliets un, kā izrādās, stāv (tiek stutēts) joprojām. Juta, kā izrādījās, joprojām vēl nav norakstīts materiāls un ar viņas "palīdzību" vēl arvien var muļķot zināmu sabiedrības daļu, kura naivi tic, ka viņa centās un gribēja, bet ļaunie spēki - neļāva. Apbrīnojama ir degsme un pat vēriens, ar kādu šī sieviete turpina manipulēt ar dokumentiem un mānīt sabiedrību. Iespējams,  šeit ir tas gadījums, kad persona, kura ilgstoši kaut ko ir cītīgi stāstījusi, sāk ticēt sevis teiktajam. 

Portāls Pietiek.com ir publicējis nelielu apskatu par t.s. "Oligarhu lietas izmeklēšanu" un biroja faktiskās vadītājas lomu. Blakus esošais tā laika biroja vadītājs ir tikai pasīva statista lomā. Līdzīgi, kā vērienīgajā Latvenergo aizturēšanas lietā.

Jāsaka, ka iecerētais ārkārtas raidījums nez kāpēc aizgājā "'sķībi". Noteikti ne tā, kā bija cerēts un plānots. Uzaicinātais uz raidījumu ilgus gadus Lemberga lietas izmeklējušais prokurors Māris Leja negaidīti priekš scenārija autoriem iedeva skaidrojumu par lietas izbeigšanas iemesliem un motīviem (diemžēl, saite uz raidījumu ir nodzēsta), norādot šādas rīcības tiesisko pamatu. Tas tik ļoti neietilpa raidījuma veidotāju plānos, ka pieacinātajam bijušajam korupcijas lietu izmeklētājam, kurš uz raidījumu tika aicināts tieši lai izskaidrotu, ar ko atšķiras operatīvie materiāli un lietā esoši pieļaujami pierādījumi, uz kuru pamata var celt apsūdzību, vārdu pēc pāris izteiktām replikām vispār vairs nedeva.

Grūti jau ko pārmest cilvēkiem, kuri nonāk neierastā situācijā. Arī sabiedriskā medija darbinieki tikai ir un paliek cilvēki ar savām vājībām un profesionālo varēšanu. Vai nevarēšanu. Šis raidījums apliecināja tieši nevarēšanu. Vai atkarību no skaļi nepateiktā. Raidījuma otra daļa aizritēja kā divu dāmu politiska benefice - Nellijas baiļu ieplestās acis - nu kā tā var un zinu, ka tā ir taisnība un Jutas pretī klaigāšana pieaicinātā politiķa Tavara virzienā - vai viņa partija nākamās vēlēšanās balsos par kaut ko kopā ar Saskaņu, jo tur nākšot Maskava. 

Klaigu gaitā gan Nellija izmeta vienu dumjību. Uz jautājumu, kāpēc grāmatā "Bailes" apsmērētajiem žurnālistiem, kuru atmazgāšanai tika veidots šis ārkārtas raidījums, netika uzdots neviens jautājums, veidojot šīs publikācijas, Ločmele atbildēja neapdomīgi godīgi - neesot bijis laiks. Gadās. Lūk, šis varētu būt arī jautājums, uz kuru no Nellijas mēs turpmāk godīgu atbildi diez vai dzirdēsim - kāds pamats steigai pēc vēlēsanām un kurš bija tas, kas diktē noteikumus un steidzina? 

Jāpiebilst, ka laikrakstā Diena ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeijers un prokurors Māris Leja bija devuši pamatīgu skaidrojumu par tā saucamo "Oligarhu lietu", bet "atsildīto veco un saskābušo zupu" politiskās virtuves recepšu buķetes veidošanas jaunpienācēji ar košu prezentāciju sāka pasniegt kā pilnīgi svaigu ēdienu ar nosaukumu "Rīdzenes sarunas". 

Nav noliedzams, ka privatizācijas gaitā ar politiķu gādību, svētību un tiešu līdzdarbošanos, tika izdarīta virkne likuma pārkāpumu. Daudzi apsviedīgi ļaudis, ātri noorientējoties jaunajos apstākļos, sagrāba līdz tam valstij piederošo. Privatizācijas un "prihvatizācijas" pirmajā vilnī arī Latvijā parādījās jaunbagātnieki. Šo lietu noteikti var uzskatīt par sagrābtā pirmo pārdalīšanas posmu. 

Nu jau leģendārās "Oligarhu" vai vēlāk pārsauktās par "Rīdzenes sarunām", parādīja izmeklēšanas iestāžu profesionālo vājumu un nevarēšanu, vai arī smalku politiskās angažētības pilnu ekvilibristiku. Jebkurā gadījumā ar apzinātu un vienpusējo tendenciozo pagātnes notikumu izklāstu tika nodrošinātu un netraucētu ritēt tiem procesiem, kas notiek tagadnē ar iegūtā kapitāla pārdalīšanu, ar iepriekšējā viļņa varu ieguvušo personu ietekmes mazināšanu, kā arī lai netraucētu grandioziem ekonomiskajiem noziegumiem un kontrabandai nākotnē. Vai vismaz mazinātu iespēju "iziet uz savējiem". 

Netīrā cīņā ir netīri noteikumi, tur visi paņēmieni labi. Un te varētu sākt stāstu par it kā nejauši uzradušos neaizvietojamo advokātu Meroni, kas nenoliedzami atvestu pie durvīm, kas ved pie savējiem...