Armands Puče: Saistībā ar noziedzniekiem, kuri plānoja nogalināt augsta ranga policijas amatpersonu, preses brīfingā kaut ko tomēr nepateica…

Kopš pagājušās nedēļas organizētajai noziedzībai Latvijā trīc ceļgali. Par to ar preses starpniecību viņdien aizplīvuroti paziņoja viens no Latvijas policijas lielajiem smagsvariem, izstāstot visai valstij, ka ļaunie vilki esot izdomājuši apēst vienu no viņu čaklākajām sarkangalvītēm. Tā tik bija atklātības stunda!

Pie zināmās pasakas motīva vēl atgriezīsimies. Iepriekšējā reize, kad publiski kāds kliedza, ka viņu grib novākt no laicīgās dzīves – proti, ir ticis izplānots atentāts – bija 2011. gadā, kad korupcijas apkarošanas eņģelis Juta Strīķe – citām aprindām zināma arī kā Anna Potapova – ar sabiedrisko mediju starpniecību neoficiāli paziņoja, ka viņai “izteikti ne tikai draudi, bet gan veikts pasūtījums par viņas nogalināšanu”.

Par šo lielas acis bija toreizējam KNAB vadītājam Normundam Vilnītim, kas tieši tajās dienās bija sācis birojā dienesta pārbaudi, par dažādām nelikumībām, ko paveikuši viņam pakļautie dienesta biedri. Kaut kur parādījās informācija, ka Strīķei esot iedota apsardze, taču Valsts policija apgalvoja, ka nav guvusi nekādus pierādījumus, ka Strīķei/Potapovai kāds vispār draudējis, vai kaut ko pasūtījis… Saprotams, nekas jau arī neatklājās vēlāk, tikmēr sabiedrībā noteiktas aprindas kaut kā mērķtiecīgi nostiprināja stāstu, ka balts zirgs un Juta ir viens otram kā radīti, ka viņa ir galvenā vai vienīgā, kas cīnās ar korupciju, un – turpinājums kā grāmatā… Par KNAB iekšējiem skandāliem, par iešanu politikā, kas Jutai pēkšņi pielipa, un tā tālāk.

Kad pagājušajā nedēļā Valsts policija izplatīja ziņojumu, ka kaut kādi noziedznieki, iespējams (šis vārds šajā ziņojumā atkārtojās līdz bezsamaņai), bija gatavojušies nogalināt augsta ranga policijas amatpersonu, Strīķes/Potapovas atentāts pats uzausa atmiņā. Ziniet, kāpēc? Jums būs grūti atcerēties citus gadījumus, kad policija kaut ko stāsta vai informē preses konferencēs – piemēram, ka ir kaut ko konkrētu aizturējuši, atklājuši un – sliktajiem balle beigusies. Taču gadījumā ar Kibernoziegumu apkarošanas pārvaldes priekšnieku Romānu Jašinu tā ir noticis. Tiek aizturēta piecu cilvēku grupa, kas “iespējams”, “varētu būt”, gatavojušies nogalināt policistu, atriebības nolūkos. Noziegums “varētu būt” saistīts ar policista profesionālo darbību – tā tiek uzsvērts policijas izplatītajā relīzē…

Divi no aizturētajiem ir iepriekš sodīti par narkotisko vielu izplatīšanu, veiktas kratīšanas piecās dzīves vietās un desmit transporta līdzekļos. Kratīšanas laikā izņemti 53 000 eiro skaidrā naudā, kā arī pieci “šaujamieročiem līdzīgi priekšmeti”, no kuriem divi, “visticamāk, ir īstie šaujamieroči ar kaujas munīciju” un viens no tiem – ar klusinātāju. Vēl pie aizturētajiem atrasta apmēram 17 kilogrami marihuānas, apmēram 40 vienību dažāda veida datu nesēji, piemēram, mobilie telefoni, datori, divi GSP izsekošanas trekeri, divi radio signāla slāpētāji, divas rācija, optiskais tēmeklis ar naksts redzamību, kā arī valsts policijas un pašvaldības policijas formas tērpi. No augstāk minētā lietu uzskaitījuma, policija secinājusi, ka “daļa atsavināto priekšmetu varētu būt paredzēta nozieguma izdarīšanai”. Par marihuānu un datu nesējiem viņi saka – apmēram – jo nebija laika nosvērt un saskaitīt.

Tagad atpakaļ pie jautrā karuseļa. Trešdien un ceturtdiena krata un izņem, bet piektdien par to policija jau ziņo visai pasaulei! Pat filmās tāda operatīvā centība reti tiek apspēlēta. Saprotiet, šajā kriminālprocesa stadijā vēl nav uzrādīta apsūdzība, par tiesu nerunājot, bet policija jau preses konferencē klāj galdu, uzsveru – ar nepārprotamu mājienu – ka noķertie ir iespējamie vainīgi. Bet, ja “iespējamie”, tad var būt arī tā – ka beigās nebūs vainīgi… Ko? Būs! Jau ir! Padomājiet, cik nepārprotamu ainu mums policija uzbur ar izņemtajiem pierādījumiem, ko laikam sauc par izmeklēšanas noslēpuma sargāšanu. Līdz šim kaut kā viņi ir parasti stāstījuši, ka kaut kāds process ir noticis, bet izmeklēšanas nolūkos visu nevar stāstīt, jo tas traucēs izmeklēšanai… Loģiski. Bet – kur šī loģika apmaldās vai izpaliek šajā konkrētajā gadījumā? Kāpēc tāda forsēta steiga? Kāpēc viņi sākumā stāsta, ka amatpersonas vārdu neizpaudīs, bet “LETA jau ziņoja”, ka tas ir kolēģis Jašins…

Tātad, pludināšana nav tikai Gaujas pludinātāju monopols, pareizi? Un, visbiedzot, kriminālpolicijas priekšnieks Andrejs Grišins nevar noturēties, no skatuves nepateicis: “Un, ja kādam galvā ienāks kaut vismazākā doma vērsties pret policijas darbiniekiem jebkādā veidā, tad mūsu rīcība būs stingra un asa, bet likuma rāmjos.” Dīvaini, ka pieminēja likumu.

Bet, ko Grišins preses brīfingā nepateica? To, ka viens no pieciem aizturētajiem ir tāds Babenko, kura tēvu šajās dienās vienā no tiesām apsūdz par jurista Mārtiņa Bunkus slepkavības uzkūdīšanu un pasūtīšanu. To, ka Babenko vecākais publiski tiesas sēdes laikā atklāja, ka kratīšana viņa dēla dzīves vietā ir saistīta ar bijušos kriminālpolicijas pārvaldes Organizētās noziedzības smago un sērjveida noziegumu apkarošanas pārvaldes darbinieku Romānu Jašinu.

To pašu Jašinu, kas Bunkusa lietā daudzās epizodēs figurē, izmantojot policista Grišina retoriku – kā, “iespējamais”, šīs lietas aizdomīgs dalībnieks. Proti, pastāv aizdomas, ka tieši policists Jašins ir meklējis pa ielām un pagalmiem tādus cilvēkus, kuri paši atzīstas kādā nozieguma izdarīšanā, par noteiktu atlīdzību. Un, Bunkusa slepkavības lietā uzpeld tādas dīvainības, ka policistam Jašinam mazākais vajadzētu sākt skaļi par to pašam runāt un skaidrot, jo pretājā gadījumā izskatās ļoti, ļoti dīvaini. Pieņemsim, ka tie ir noziedznieki, kas met ēnu uz godīgā policista formas tērpu, taču Bunkusa krimināllietā ir kaudzēm tādu fragmentu, kas parāda, ka Jašins kaut kā dīvaini naivi ik pa laikam nonāk saskarsmē ar ļoti aizdomīgiem cilvēkiem, kas nestrādā policijā un neizmeklē noziegumus. Un, ja Jašina priekšnieks Grišins tagad publiski apgalvo, ka tie slavenie pieci aizturētie un pie viņiem atsavinātās mantas skaidri norāda uz viņu iespējamo saistību ar organizēto noziedzību, tad, tieši to pašu var teikt par policistu Jašinu. Ar skaisto un obligāto piebildi – iespējams…

Kaut kā šis viss izskatās pēc manevriem, kur kādu grib ļoti piesegt un, lai kā tas nepatiktu kriminālpolicijas bosam Grišinam – tieši policija šajos apstākļos spēlē dumjos un vēl dumjākus. Gan ar to, ka pēkšņi viņi sāk stāstīt sīkumus un detaļas par kādu aizturēšanu un kriminālprocesu, gan pārspīlēti jocīgās slavas dziesmas kolēģim Romānam Jašinam. Starp citu, viņš esot savā laikā daudz ko atklājis un novērsis – iepriekšējo gadu noziegumu sakarā. Ja? Nosauciet konkrētas lietas, kas jau sagaidījušas savu tiesiskuma nepielūdzamo iznākumu. Tam nevajadzētu būt sarežģīti, ja jau mēs par drošību un kārtību. Par godīgumu un paraugu. Un, ja aizturētie piecīši esot, iespējams, bijuši saistīti ar organizēto noziedzību, kāpēc viņi ir tikai pieci? Vai kratīšanā izņemtās lietas atrada pie visiem pieciem, vai – pie viena, diviem? Tas, ka pie aizturētajiem atrada policijas formas, vai tas tomēr nenorāda arī uz pašas policijas saistību ar organizēto noziedzību… Atgādinu, ka Bunkusa slepkavība notika 2018. gadā, tieši kriminālpolicijas deguna galā. Vēl precīzāk – policista Romāna Jašina vadītās 1. nodaļas deguna galā. Cik gadu kopš tām dienām pagājuši – rēķiniet.

Ja iespējamais atentāts pret policijas augsta ranga amatpersonu ir saistīts ar atriebību, kā teikts policijas izplatītajā paziņojumā, tad jau tā nebija policista profesionālā darbība, kas līdz šiem apstākļiem kādu no pusēm noveda. Tas, iespējams, bija Jašina solo numurs, jo citus jau laikam neplānoja, nepasūtīja… Vismaz Grišins neko par citiem nesaka un līdz LETAi arī nav šāda informācija nonākusi. Ko īsti šis policists tādu paveica, ka organizētā noziedzība ir tik neorganizēta, ka ļaujas sevi savākt – dienas gaišajā laikā, ar jau kastēs sakrāmētiem pierādījumiem un plāniem? Ar obligāto marihuānu piedevās…

Ja tas ir Jašins, kas spēj sarunāt ar Bunkusa iespējamo slepkavu – kā rāda lietas materiāli – lai viņš pamet savus grāvju rakšanas darbus Maskavā un atbrauc uz Rīgu, atzīties slepkavībā un pasēdēt cietumā, tad atzīsim – mums ir darīšana ar lielu meistaru. Jo, loģiski, ka slepkavas ir tikai cilvēki – jāatrod vajadzīgais piegājiens. Jašins laikam to pieprot. Tāpēc nav ko brīnīties, ka viņš apsteidza noziedzniekus arī pret viņu pašu vērstajā atentātā – vilki tikai padomāja, ka varētu pavaicāt Sarkangalvītei, uz kurieni viņa tagad ies, cauri tumšajam mežam, cik vispār pulkstens – kā pelēči atrāvās ar pīrādziņu grozu pa vaigiem, starp acīm, un ar spērienu starp kājām, astes rajonā…

Lūk, tādi mums organizētās kārtība profiņi starp organizētās noziedzības amatieriem. Jašins nav Strīķe, tikai nezin kāpēc ir sajūta, ka šis plānotais atentāts beigsies līdzīgi – ar neko… Pats paziņojums par atentātu acīmredzot ir kāda cita procesa svarīga sastāvdaļa, par ko policija labi zina, bet izliekas nesaprotam. Vai tik nebūs tā, ka padomju milicijas pēcteči savā nodabā ir aizspēlējušies, tāpēc tagad tiek grābtas vētras norautās zaļās lapas un dzeltenais izmisums. Dzeltenais tāpēc, ka izziņotais atentāts pret Jašinu, ko policija akīvi cenšas pagatavot kā galvenā ēdiena piedevu, izskatās pēc lētas sabiedrisko attiecību komunikācijas. Būtu vismaz pakonsultējušies ar nozares speciālistiem…