Raimonds Bitenieks

Viens no pirmajiem "Helsinki-86" dibinātājiem.

Esmu dzimis 1944. gada 14. maijā Liepājā. Kurzemnieki ir arī abi vecāki: tēvs dzimis Medzē, māte — Papē. Tēvs trīsdesmito gadu sākumā ieguva tuvbraucēja stūrmaņa diplomu, un tā visu mūžu ir bijis jūrnieks. Māte strādāja tirdzniecībā. Tēvs pabeidzis Liepājas mūzikas skolu, spēlē akordeonu, arī tēvabrālis bija muzikāli apdāvināts un visu mūžu spēlēja restorānos. Es pašmācības ceļā esmu iemācījies spēlēt akordeonu un klavieres. Profesionālis neesmu, bet arī pilnīgs nejēga — ne.

Jau agrā bērnībā dzirdēju vecākus runājam par krievu okupāciju un tās nodarīto ļaunumu. Vecāki laikam uzskatīja, ka esmu vēl pārāk maziņš un neko nesaprotu, tāpēc manā klātbūtnē runāja brīvi. Pirmo un jau paliekošo "sitienu" saņēmu apmēram piecu gadu vecumā. Tanī laikā dzīvojām Ganību ielā 45, otrā stāvā. Māja atradās iepretim Pupu ielai. Kādu dienu pa logu redzēju, ka pie mājas Pupu ielā piebrauc smagā automašīna un tajā iesēdina sievieti, vīrieti un gadus sešus septiņus vecu bērnu. Vecmāmiņa arī to redzēja, un pēc viņas teiktā sapratu, ka notiek kas ļauns. Atceros, bija auksts, nemīlīgs laiks, un man radās tāds liels žēlums pret šiem cilvēkiem. Vēlāk pirmos bērnības iespaidus vēl pastiprināja skolā redzētais. Pirmajā klasē mums bija ļoti sirsnīga, jauka klases audzinātāja. Uz skolu viņa nāca nabadzīgi ģērbusies, vīriešu darba apavos, tā saucamajos tankos.

Dzirdēju runājam, ka viņas vīrs esot izvests. Turpretim latviešu valodas skolotāja un vēlāk skolas direktore Markvarte, kuras vīrs bija milicijas virsnieks, vienmēr bija uzcirtusies kā kāzu lukturis. Klasē tikai kādi trīs četri bērni nebijām iestājušies pionieros. Tas jau bija klases "kauna traips"! Mani aicināja stāties pionieros, es un arī mani vecāki bija pret. Notika pārrunas ar vecākiem. Viņi atrunājās, ka tas varētu traucēt man mācībās. Kaut gan pirmajā un otrajā klasē biju apaļš teicamnieks.

Kad sāku iet skolā, nepazinu vēl nevienu burtu, bet ap Jaungadu jau ņēmu grāmatas bibliotēkā. Ap gadiem divpadsmit skolas bibliotēkā visas grāmatas jau bija izlasītas, un es pierakstījos pilsētas bibliotēkā. Pārsvarā lasīju ārzemju rakstnieku darbus. No krievu rakstniekiem lasīju tikai Šolohovu un Čehovu, jo likās, ka šo autoru darbos attēlota patiesā dzīve. Piecpadsmit gadu vecumā biju izgrauzies bibliotēkai cauri, tad pirku un lasīju populārzinātniskus izdevumus. Ļoti interesēja viss, kas bija saistīts ar tehniku.

Skolas laikā radās pilnīgi skaidra izpratne par to, kas ir noticis un notiek ar latviešu tautu. Biju jau lasījis dažas trimdā izdotās grāmatas un brošūras. Apmēram 14 gadu vecumā man radās vēlme kļūt neatkarīgam. Pabeidzu sesto klasi un aizgāju no skolas. Sāku strādāt dažādus gadījuma darbus. 1961. gadā tiku pieņemts kokapstrādes kombinātā "Baltija" par atslēdznieka mācekli, pēc diviem gadiem biju ieguvis V kategoriju. Drīz atjēdzos, ka ir vajadzīga arī izglītība. Iestājos Liepājas 5. vidusskolas septītajā klasē neklātienes nodaļā un viena mācību gada laikā pabeidzu gan septīto, gan astoto klasi.

No 1963. līdz līdz 1965. gada beigām mācījos Kaļiņingradas (Kēnigsbergas) aviācijas skolā un ieguvu aviomehāniķa specialitāti. Pēc tam divus gadus strādāju Tahiatas aerodromā Karakalpakijā par aviomehāniķi. Apkalpoju tieši lidojumus. Pēc atgriešanās Liepājā atsāku darbu kokapstrādes kombinātā "Baltija". Pēc tam ieguvu automehāniķa specialitāti, tai pašā gadā — arī profesionāla autovadītāja apliecību.

Kad pēc atgriešanās no Karakalpakijas sāku būvēt ģimenes māju, palīgos pieaicināju divus amatniekus, santehniķi un apmetēju. Pārējos būvdarbus veicu pats un darba gaitā apguvu nepieciešamās celtnieka iemaņas.

1973. gadā sāku strādāt Liepājas autobusu parkā. Tur par šoferi strādāja Linards Grantiņš, ar kuru biju jau pazīstams. Tad man tika piedāvāts garāžas priekšnieka amats, bet ar nosacījumu, ka iestāšos komunistiskajā partijā. Es no piedāvājuma atteicos. Tad uz mani tika izdarīts netiešs spiediens. Tā paša gada beigās aizgāju no šī darba.

1978. gadā mūsu ceļi ar Grantiņu atkal krustojās. Amatu apvienošanas kārtībā sāku strādāt apvienībā "Daiļrade", kur strādā arī viņš.

Tajā laikā aizrāvos ar televīzijas tāluztveršanu, gāju kursos. Astoņdesmito gadu sākumā iepazinos ar Jāni Vansoviču. Mūs vienoja kopēji uzskati, kā arī interese par televīzijas programmu uztveršanu. Radās ideja par izraušanos aiz "dzelzs priekškara". Par mūsu nodomu pastāstīju Linardam Grantiņam. Viņš bija cilvēks ar stingru pārliecību un lielu apņēmību. Es viņam pilnīgi uzticējos. Sākām domāt par pretošanās kustības izveidošanu. Mums tolaik ar Rietumiem nebija nekādu kontaktu. Tapa plāns slepeni nokļūt Zviedrijā. Izdošanās gadījumā es uzņemtu kontaktus ar Rietumos dzīvojošajiem latviešiem un viņu aktīvākajām organizācijām.

Mēs ar Vansoviču nopirkām laivu. Tā bija zviedru laiva, ko robežsargi bija atraduši izskalotu krastā un pēc tam acīmredzot kādam pārdevuši. Laivas sākotnējais ātrums bija 45 kilometri stundā. Bija vajadzīgs lielāks, tādēļ nācās daudz ko pārbūvēt. Es grāmatās izpētīju visu par laivu būvi un ķēros pie darba. Līdz 50 km ātruma sasniegšanai negāja ilgi, bet tad katrs kilometrs klāt prasīja vismaz trīs dienas darba. Beidzot tomēr sasniedzām optimālo ātrumu — 60 km stundā. Gatavošanās posms ilga apmēram pusgadu.

1983. gada 4. septembrī divos naktī izgājām jūrā. Laivā bija arī mana meita Eva un Jāņa Vansoviča dēls Agris, toreiz 14 un 15 gadus veci. Mums bija gumijas glābšanas laiva, visiem ūdensnecaurlaidīgi tērpi, dzeramais ūdens septiņām dienām un pat armijas jūras karte. Grantiņš bija iedevis līdzi četras fotofilmiņas ar kadriem par latviešu nožēlojamo dzīvi. Bija nodoms tikties ar Andreju Eglīti un kopā izveidot albumu.

Kad līdz Zviedrijas teritoriālo ūdeņu robežai bija palikuši tikai 18 kilometri, īsā laikā sacēlās apmēram deviņas balles stiprs vējš un tika salieti motori. Tur mūs saņēma krievu patruļkuģis. Rezultātā — divi gadi pēc Kriminālkodeksa 78. panta pirmās daļas. Ieslodzījumu pavadīju Rīgā, Šķirotavas cietumā.

1985. gadā atgriezos mājās, sāku strādāt par šoferi Liepājas ātrās palīdzības stacijā. Bieži satikos ar Grantiņu, kaut gan atrados pastāvīgā drošības komitejas uzraudzībā. Vēlāk dzima ideja par cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas izveidi.

1986.gada 16.jūlijā tika parakstīti dokumenti par grupas "Helsinki–86" izveidošanu. Visus dokumentus bija iecerēts nosūtīt uz ārzemēm. Taču 21.augustā mani un Grantiņu arestēja. Pret mums ierosināja krimināllietu.

1987.gada janvārī radiostacijas "Brīvā Eiropa" un "Amerikas balss" sāka klausītājus iepazīstināt ar dokumentu saturu un nosauca arī mūsu vārdus un uzvārdus. Viena dokumentu kopija tomēr bija izspraukusies cauri "dzelzs priekškaram". Sākās Gorbačova reformu laiks. VDK nedaudz apjuka.

Kad 18.janvārī mūs aizveda uz tiesas sēdi, pēc desmit minūtēm tā tika pārtraukta. Sēdi atlika uz 20.janvāri, bet pēc tam — uz nenoteiktu laiku. Turklāt sakarā ar Grantiņa veselības stāvokli mēs līdz tiesas sēdei no aresta tikām atbrīvoti. Sapratām, ka šāds lēmums ir jau VDK vājuma pazīme. Prokurors Batarags 4.aprīlī mūs izsauca uz Rīgu un paziņoja par krimināllietas izbeigšanu.

Radās ideja sarīkot mītiņu 1941.gada 14.jūnijā deportēto piemiņai. Par mītiņa organizēšanu ziņoja gan "Brīvā Eiropa", gan "Amerikas balss". Mēs paši tikām izolēti. Mani 9.jūnijā pēkšņi iesauca armijā, aizveda uz Pluņģes mežiem. Grantiņš veselības stāvokļa dēļ no iesaukšanas aktīvajā dienestā bija atbrīvots. Tomēr kara komisariātā kaut kāda aizdomīga ārstu komisija atzina viņu par karaklausībai derīgu. Grantiņš protestēja, un viņam piesprieda sešus mēnešus kolonijā. Mārtiņam Barisam tika uzlikts mājas arests. Taču mītiņš, par spīti visam, notika. Protams, tā rīkošanā piedalījās cilvēki, kas nebija tik "iesprūduši" drošībniekiem acīs.

Pēc atgriešanās no armijas atkal nokļuvu VDK uzraudzībā. 18.novembrī man uzlika mājas arestu. Varēju justies pagodināts, ka manis uzraudzīšanai bija mobilizētas veselas trīs vieglās automašīnas. Sāku saprast, ka nākotnē man ir divas iespējas — saulainā Magadana vai Rietumi. Nācās izvēlēties. Tad man tika atņemta LPSR pilsonība un 29.novembrī ar 142 dolāriem un vīzu kabatā izlidoju uz Vīni. Tur nodzīvoju trīs nedēļas, kamēr saņēmu vīzu. 23.decembrī iebraucu Vācijā. Tūlīt arī nokļuvu Minsterē. Tā arī zināmā mērā beidzās mana aktīvā darbība cīņā par Latvijas neatkarību.

Sapratu, ka man dzīve jāsāk no nulles punkta. Kārtoju dokumentus, lai saņemtu pastāvīgas uzturēšanās atļauju. Daudz palīdzēja Minsteres latvieši. Tiku sūtīts arī vācu valodas kursos, pēc to pabeigšanas tik vien spēju saprast, par ko vispār ir runa. Gribēju strādāt par šoferi, nokārtoju eksāmenu satiksmes noteikumos un, kaut vācu valodas zināšanas bija vājas, dabūju darbu firmā "Förenketter". Desmit mēnešus braucu kopā ar vācu kolēģi. Pēc šiem desmit mēnešiem nekādu valodas problēmu vairs nebija.

1989.gada maijā ciemos atbrauca sieva Brigita ar jaunāko meitu Janu. Un 4.augustā Kopenhāgenā es otrreiz apprecējos ar savu sievu, jo 1985.gadā mēs politisku apsvērumu dēļ bijām izšķīrušies.

Latvijā pirmo reizi atgriezos 1992.gada vasarā, kad man bija atvaļinājums. Pēc gada rudenī jau braucu ar domu, ka palikšu Latvijā. Taču pilsētas domē redzēju daudz pazīstamu seju, proti, bijušos komunistus. Biju mazliet apmulsis. Darbu atrast neizdevās, biju spiests atgriezties Vācijā.

1997.gada jūlijā atkal atgriezos Latvijā. Man jau visus Vācijā pavadītos gadus bija labi kontakti ar partijas "Tēvzemei un Brīvībai" jaunatnes apvienību. Atgriezies mājās, iestājos TB/LNNK rindās.