Aivars Borovkovs: Cīnīties pret noziedzību, pārkāpjot likumu, nedrīkst

Saruna ar KNAB Sabiedriskās konsultatīvās padomes (SKP) priekšsēdētāju, kādreizējo sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju Aivaru Borovkovu.

- Ceturtdien notika konsultatīvās padomes tikšanās ar jauno KNAB priekšnieku Jēkabu Straumi. Par ko runājāt?

- Tā bija savstarpēja iepazīšanās ne tikai ar biroja jauno vadītāju, bet arī Straumes kungs iepazinās ar SKP locekļiem. No SKP iepriekš bija izslēgta Delna, un kopā ar to bija aizgājis Providus. Pēc tikšanās ar šo organizāciju vadītājiem jaunais vadītājs ir pieņēmis lēmumu atjaunot to darbību padomē. Tas ir ļoti labi darīts, jo ir solis pretī mieram.

Padome ir vairāk KNAB vadītājam, nevis otrādi. No vienas puses, KNAB vadītājam saskaņā ar likumu ir ārkārtīgi liela atbildība. No otras puses, kā redzams no iepriekšējās prakses, tad biroja vadītājam ir atvēlēta tāda politiska statista loma, savukārt darbinieku statuss ir uzcelts ļoti augstu, uzsverot viņu tiesības autonomi darboties - nedrīkst jaukties izmeklētāju darbā; nedrīkst jaukties operatīvajā darbā, un rodas jautājums - ko tad viņš tur dara? Ir dots uzdevums - peldēt skaisti, taču ar sasietām rokām un kājām. Vadītāja lomu vajadzētu stiprināt - lai tiesības rīkoties un pieņemt lēmumus būtu līdzsvarā ar atbildību. Ja kāds KNAB darbinieks izdarītu rupju tiesību aizskārumu, kas skartu kādu no deputātiem vai kādu citu svarīgu personu, tad atbildību prasītu tikai no priekšnieka - kas tev tur notiek?

Bija jau situācija, kad biroja priekšnieku izsauca uz Saeimu atskaitīties par KNAB darbu. Viņš ierodas Saeimā un tajā brīdī, kad jāsākas sēdei, pa radio ziņo, ka KNAB ir uzsācis vērienīgu aizturēšanas operāciju Latvenergo. KNAB priekšniekam uzdod jautājumu, kas notiek? Viņam lielas acis - neko nezinu, neesmu vispār lietas kursā. Viņam aiz muguras strādāts pa kluso. Manuprāt, tā ir pilnīgi nepieļaujama situācija iestādē, kas ir operatīvās darbības subjekts. Vai nu tas KNAB vadītājs ir, vai nav.

- Ko konsultatīvā padome var šajā jautājumā palīdzēt?

- Acīmredzot visvairāk prevencijas jomā, veidojot sabiedrisko domu, skaidrojot, ka korupcija ir ne tikai kukuļošana, bet jebkāda veida ļaunprātīga tiesību izmantošana, veicinot neiecietību pret šādiem gadījumiem.

- Vai ceturtdien, tiekoties ar KNAB jauno vadītāju, tika skarts arī jautājums par noplūdinātajām sarunām viesnīcā Rīdzene?

- Jāsaprot, ka konsultatīvajai padomei nav nedz tiesību, nedz vajadzību līst biroja lietvedībā esošajās lietās. Tur robežšķirtne ir ļoti trekna. Šis jautājums tika skarts informatīvi - likuma pieļaujamības robežās SKP saņēma pamatinformāciju par šo lietu. Šobrīd birojs ir izteicis savu viedokli. Visi ir nikni, tāpēc KNAB kopā ar prokuratūru, iespējams, būs jādod izvērsts skaidrojums par pieņemtā lēmuma pamatotību. Latvija ir maza valsts, un visi visu zina. Skatos televīzijas raidījumā, kur visi sēž pie viena galda, ir savstarpēji pazīstami un ir uz tu, bet kaut kādā brīdī sākās plēšanās. To var salīdzināt ar konfliktu lielā komunālā dzīvoklī, kur visi ir pazīstami, dzīvo cieši cits citam blakus, bet mēģina kaut kā ieķēzīt kaimiņa kastrolī. Šis gandrīz vai sadzīviski huligāniskais konflikts netiek mazināts, bet, tieši otrādi, ogles nemitīgi tiek piemestas klāt. Kāpēc? Kāpēc šīs senās sarunas ir atkal izvilktas dienaskārtībā? Kāpēc šī vecā zupa tiek piedāvāta? Nezin kāpēc man ir iespaids, ka tas nav ar mērķi atrast taisnību…

Tagad fonā tiek piespēlēta vēl viena zupiņa - 15 gadu veca, kur kāds no žurnālistiem publicē rakstu, ka Šlesers ir ienācis politikā pirms 15 gadiem kopā ar mācītājiem. Problēma ir tajā, ka netiek pateiktas lietas līdz galam. Proti, ka tādas sarunas notiek, notiek nemitīgi un arī šodien, vakar un rīt tās notiks. Tādas sarunas notiek visu laiku. Atceros, kādreiz Viesturs Koziols atļāvās televīzijā pateikt, ka katrai partijai ir melnā kase, un tad sāka pētīt nevis melno kasu esamību vai neesamību, bet sāka slānīt Viesturu. Tagad tas pats. Kādas sarunas? Mēs visi esam kristāltīri.

- Šīs noplūdinātās sarunas tika sāktas publicēt tajā pašā dienā, kad Saeimā tika ievēlēts jaunais KNAB priekšnieks? Vai tā ir sagadīšanās, vai arī varam runāt par centieniem pārbaudīt jauno biroja vadītāju uz cietību?

- Šis spiediens no noteiktas mediju grupas ir nemitīgs. Sabiedriskās domas veidošanā medijiem ir ārprātīga nozīme. Latvijas sabiedrība ir sašķelta, un diemžēl to ir arī veicinājuši mediji, kuri paši arī ir sašķelti «labajos» un «sliktajos», «pareizajos» un «nepareizajos».

Tagad Viesturs Kairišs paziņo, ka tie, kas balsojuši par Lembergu, ir kaut kādi necilvēki. Latvijas Televīzija un Latvijas Radio Ventspili grib izslēgt no aprites. Es jau zobojos, ka vajadzētu noteikt ekonomisko blokādi, ka cilvēks ar pierakstu Ventspilī nevarētu iebraukt citos LV rajonos. Tiek veidota netelpa. Lūk, Daugavpilī pie varas ir nonākusi Saskaņa, un Daugavpils a priori kļūst sliktā. Arī to boikotēsim. Visu laiku tiek iezīmēts kāds mērķis, pa kuru šaut.

Skaidrs, ka jaunajam KNAB priekšniekam tiek mesta izaicinājuma kārts, lai viņš nopozicionējas - tu esi ar mums vai pret mums? Pēc likuma un esošās situācijas ir prasība, lai jebkuras spēka struktūras vadītājs būtu politiski neitrāls. Lai nebūtu, ka vienai partijai ir sava policija, bet citai sava. Vai vēl trakāk, kad vienu brīdi parādās ārsts, kurš paziņo, ka krievu valodā runājošus cilvēkus neārstēs. Ir jābūt ļoti stingram mugurkaulam, lai šo spiedienu izturētu.

Runājot par konkrēto sacerējumu, jāsaprot, ka publicētās sarunas nav dokuments, uz kura pamata var celt apsūdzību. Tā ir Nellijas [Ločmeles, žurnāla Ir galvenās redaktores] & Co interpretācija par notikušo, jo tiek atstāstītas sarunas. Par to, ka sarunas ar tādu vai citādu saturu ir notikušas, šaubu nav. Bet cik tās autentiskas un izmantojamas kā pierādījums? Tāpat kā nav šaubu, ka joprojām dažādos kabinetos, kafejnīcās un nez kur vēl notiek sarunas, kurās tiek dalīta valsts nauda un apspriests, kā to, rupji sakot, nofenderēt. Sarunas daudz skaudrākas un ciniskākas. Tas notiek katru dienu.

- Noplūdināto sarunu kontekstā ir atkal izvirzījies jautājums par tā dēvēto izmeklētāja Žeglova dilemmu no filmas Tikšanās vietu mainīt nedrīkst. Vai ir attaisnojama tiesībsargājošo iestāžu prettiesiska rīcība, ja tā palīdz «paņemt ciet» personu, par kuru zināms, ka tā ir noziedznieks?

- Mana atbilde ir kategoriska. Vienkārši mega kategoriska. Cīnīties pret noziedzību, pārkāpjot likumu, NEDRĪKST. Ar lieliem drukātiem burtiem.

Diemžēl lielai sabiedrības daļai un diemžēl arī atsevišķiem cilvēkiem, kas strādā drošības iestādēs, priekšstats par policijas darbu ir radies no kinofilmām - bojevikiem, kur labais cīņā ar ļauno kā tāds viesulis visam iet pāri. Ja paanalizē šādu filmu, redzi, ka policists, dzenoties kādam pakaļ, nemitīgi pārkāpj likumu, apdraud apkārtējos, iznīcinot citu mantu, apdraudot cilvēku veselību un dzīvības, nodara kaitējumu un izdara likumpārkāpumu virkni, ka faktiski pats pārvēršas par noziedznieku. Neprofesionalitāti nedrīkst attaisnot. Ja nemāki, tad ej prom un ļauj strādāt tiem, kas prot.

Rīdzenes sarunu lietā pie tik milzīga operatīvā materiāla apjoma, kurš varēja nonākt izmeklētāju rīcībā operatīvās izstrādes rezultātā, un norādītā virziena, kā meklēt, kur meklēt, bija jābūt nesalīdzināmi lielākiem rezultātiem. Mana dzīves pieredze liecina, ka tajā brīdī, kad ieslēdz zaļo gaismu demonstratīvai cīņai pret korupciju (savulaik Kremļa lietā, kurā es strādāju) un grupu vada savtīgi afēristi politiskiem mērķiem, tad vienā brīdī redzi, ka pati izmeklēšanas grupa sāk pārvērsties par organizētu likumpārkāpēju grupu, kas mēģina apkalpot kādu politiskas grupas vajadzību. Tas ir ļoti bīstami. Tā ir absolūta sabiedrības degradācija, ja to pieļauj.

Kas attiecas uz tā dēvētajām «oligarhu sarunām», tad uzskatu, ka šobrīd ir nepieciešams jauns kriminālprocess, kurā tiktu noskaidrots, kā šī lieta tika izmeklēta; kāda ir bijusi darbība un bezdarbība, ja reiz šī lieta ir beigusies ne ar ko un sabiedrībā izsaukusi ļoti pelnītu vilšanos.

Otrs, ir vajadzīgs vēl viens šauri specifisks kriminālprocess, lai pētītu, kas notiek Latvijas valstī ar valsts noslēpumiem. Klasificētā informācija, kura ir operatīvās izstrādes lietā, ir valsts noslēpums. Te nevar būt runa par to, ka šoreiz pieveram acis, jo ir labie un pareizie, bet citreiz atveram acis, jo ir sliktie un nepareizie. Pieejai vienmēr ir jābūt vienādai.

- Izvirzās jautājums, cik vispār pamatota un tiesiska ir bijusi politiķa Aināra Šlesera klausīšanās trīs gadu garumā. Tā jau var jebkuru politiķi (Zaķi, Āboltiņu vai kādu citu) trīs gadus klausīties, cerot, ka viņš kaut ko pateiks, un tad taisīt apsūdzību? Šoreiz pat pēc trīs gadu klausīšanās nekas nav iznācis.

- Tas ir jāvērtē likumā noteiktā kārtībā. To nevar izlemt ne tviterī, ne žurnālā IR vai kādā TV raidījumā. Saskaņā ar Satversmi jebkura cilvēka privātā dzīve ir neaizskarama.

Likums nosaka, ka ir gadījumi, kad šo konstitucionālo tiesību var būtiski aizskart sabiedrības interesēs. Likums konkrēti pasaka, kādi ir šie gadījumi. Jautājums, kuru uzdevāt, ir viens no tās jau pieminētās un, manuprāt, ļoti nepieciešamās krimināllietas pētīšanas priekšmetiem. Izmeklēšanas tiesnesis, kurš sankcionēja šos speciālos pasākumus, arī uzstāda rāmi - kādu konkrētu telefonu, konkrētu telpu, konkrētu laika apjomu noklausās (lasi - tiks pārkāptas valsts un sabiedrības interesēs kāda indivīda konstitucionālās tiesības). Vai šis rāmis ir ievērots, mēs nezinām. Nevar likumu sargāt ar noziedzīgām metodēm. Šajās sensitīvajās lietās likumu pārkāpšana robežojas nevis vienkārši ar dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, bet jau ar noziegumu. Nevar būt, ka viens cilvēks konfliktē ar visiem priekšniekiem. Cik nav noēsti? Arī Loskutovu viņa nokoda.

Atceros vienā LTV raidījumā, kuru vadīja Ilze Nagla, es pirmo reizi redzēju Jaroslavu Streļčenoku. Dzirdot viņa pozīciju un juridisko skaidrojumu, es uzdevu jautājumu - kas notiek? Tiklīdz parādās kāds cilvēks, kurš mēģina iet pa vidu, neiztopot kādām atsevišķām grupām, un kurš par šādas iestādes vadītāja vienīgo bībeli uzskata likumu, tā viņu mērķtiecīgi sāk taisīt par idiotu. Man šķiet nenormāli, ka ir lietas publiskajā telpā, kurām netiek dots nekāds skaidrojums. Tas dod pamatu tām apaugt ar baumām.

Joprojām, piemēram, nav dots skaidrojums par visu Vaškeviča lietu. Nav doti nekādi skaidrojumi par Gulbja sāgu. Par to Edgaru Gulbi, kurš roku dzelžos lec ārā no policijas mašīnas, lec Daugavā, izpeld, pazūd. Tur ir Bondiāde, bet nav nekāda skaidrojuma. Netiek doti skaidrojumi finanšu afērām saistībā ar Parex un Citadeli, cukurfabrikām, par Liepājas metalurgu, un daudzi varētu šo uzskaitījumu turpināt.

Arī Strīķes kundzei ir jāsniedz skaidras atbildes par to, kāpēc šī konkrētā lieta ir izgāzusies. Viņa ir padsmit gadu bijusi faktiskā KNAB vadītāja. Tur nemitīgi ir bijuši konflikti. Personas, kuras ir mēģinājušas nostāties pret viņas vadības stilu, ir vai nu aizgājušas, vai ir atlaistas. Ja sabiedrībā ir uzkults jautājums, tad laikam ir jādod atbildes - kas tad visus šos gadus ir noticis. Tas ir jāizmeklē. Šajā sarunu lietā otrdienas LTV raidījumā prokurors Leja šo skaidrojumu perfekti deva, un tas ir unikāls gadījums. Šis skaidrojums raidījumā, manuprāt, radīja apjukumu, jo tas neiederējās scenārijā.

Man joprojām nav saprotams šā ārkārtas raidījuma mērķis. LTV Panorāma pirms raidījuma sāka un joprojām nav beigusi aicināt cilvēkus ielās. Te es saredzu lielu bīstamību, jo netiek aicināts iet likumīgo ceļu, bet tiek uz bezatbildīgu revolūciju.

- Šie aicinājumi iziet ielās un protestēt ir vērsti pret vienu personu un iestādi - Ēriku Kalnmeieru un Ģenerālprokuratūru. Kāds ir viņa nodarījums?

- Šobrīd redzu tikai to, ka viņš ir pateicis - karalis ir pliks, bet acīmredzot ne visai pārliecinoši. Mēs ilgus gadus esam baroti ar mītu, ka notiek ārprātīgākā cīņa ar korupciju. Paliek iespaids, ka tas vairāk ir bijis teatralizēts šovs, kuram nav iznākuma. Kādam ir šķitis, ka pietiek ar sašutuma vilni, bez tiesiska seguma, ka viens vai otrs personāžs ir slikts. Ir publiski paziņots - te ir vainīgais, sabiedriskā doma izveidota, bet rezultāta nav. Ja tam neseko tiesisks vērtējums un ja vēl tas atšķiras no sabiedrībai iebarotā - ir vilšanās. Šova elementi nevar aizvietot profesionālu objektīvu izmeklēšanu un stingrus pierādījumus. To es saku kā cilvēks, kurš ar šiem sensitīvajiem instrumentiem ir strādājis. Es neizslēdzu profesionālas neveiksmes, kad ir jāatzīstas sev un apkārtējiem - es nespēju, nepratu. To profesionāli vienmēr varētu saprast.

- Vai Kalnmeieram kā prokuratūras vadītājam arī nav zināma atbildība par to tiesisko vidi, kāda ir izveidojusies?

- Ja runājam par atbildību, tad vajadzētu atvest kārtīgu ķieģeļu kravu, lai pietiek, ko iemest visiem, jo tā ir politiskās vides atbildība, kurai nav bijusi griba KNAB jautājumu tik ilgā laikā sakārtot. Pietaupot kādu ķieģeli, ko sadrupināt katram uz savas galvas arī.

- Vai pēc tikšanās ar Straumi rodas pārliecība, ka viņš spēs turēties pretī centieniem viņu nolauzt un pakļaut kaut kādām politiskām strāvām?

- Straumes liela priekšrocība ir tā, ka viņš iepriekš nav bijis publiska persona. Viņam būs jāiztur milzīgs spiediens, rēķinoties, ka vara viņu var arī ne tikai neaizstāvēt, bet arī nodot. Tās personas, kuras runā par tiesiskumu, bet realitātē sludina tiesāšanu pēc revolucionārās pārliecības, ļoti ātri pāriet no apspriežamās problēmas uz apspriedēju personībām. Viņiem tā ir visvieglāk, jo argumentu vietā var karināt birkas - tas labais, tas sliktais. Tā ir sena un pārbaudīta metode. Likt kādam sajusties vainīgam un taisnoties.

Es viņam vēlu tiešām būt stipram. Nebūs viegli mazgabarīta dzīvoklī, kāda ir Latvija, samierināt kaimiņus un pieradināt, lai viņi nezog cits citam no kabatām.

Bens Latkovskis