Borovkovs: Mēs dzīvojam totālā vērtību noliegšanas laikā
MĒS DZĪVOJAM TOTĀLĀ VĒRTĪBU NOLIEGŠANAS LAIKĀ
Žurnālista Egila Zariņa saruna par politikas aktualitātēm ar Latvijas Juristu biedrības prezidentu Aivaru Borovkovu.
Latvijai šis ir īpašs gads. Viens ir būt par Eiropas kultūras galvaspilsētu, bet mums priekšā ir arī divas vēlēšanas. Jebkuras vēlēšanas ir sava veida satricinājums. Ko tu, gada sākumā, domā par lietām, kas mūs sagaida?
Es gribētu sākt ar prezidenta Andra Bērziņa interviju Latvijas valsts televīzijā pēc Zolitūdes traģēdijas. Tur es beidzot saklausīju pāris nāciju uzrunājošas tēzes. Proti, aiz instrukcijām, aiz priekšrakstiem esam pazaudējuši cilvēkus. Nesen kādā intervijā stāstīju anekdoti par partijas komitejas ateju, kuru nekādi nevar salabot un kur nabaga santehniķis savu nevarēšanu skaidro, ka ar poda mainīšanu nekas neuzlabosies, bet te jāmaina visa sistēma. Mums arī ir jāmaina sistēma saknē. Ar sīku lāpīšanos vairs cauri nevar tikt. Uzsveru – visa sistēma.
Ja kaut ko maina, tad ir jautājums – ko likt vietā?
Vai jūs esi kādreiz sev uzdevisi jautājumu, kas ir tie cilvēki, kas mūs pārstāv Saeimā? Vēl precīzāk būtu jautāt – ko pārstāv tur ievēlētie cilvēki? Tas, ka reizi četros gados izpildām savu pienākumu, tas kvalitatīvi neko nemaina. Nepilsoņiem vismaz nav vilšanās sajūtas, jo tie šajā spēlē nepiedalās.
Kamēr Saeimā varēs iekļūt mazas grupas, kas faktiski nav partijas, nekas nemainīsies. Tagad sanāk kopā daži cilvēki un var “saštukot” – divi simti parakstu, konkrēta nauda un partija gatava. Ja šādi tiek veidota politika, valstī viss būs pa vecam. Jo šajās sīkpartijās viņi tur kustas pa iekšu, mainās vietām, nomaina pat izkārtnes un nosaukumus, bet jēgas nav. Es nemaz neapspriežu nenormālo situāciju, kad iezogas Saeimā kāds sešinieks, kuriem pat formāli savu vēlētāju nav. Tādas listes nav bijis - deputāts pēkšņi kļūst neatkarīgs no tiem, kuri ir vēlējuši, pie kam - par partijas listi.
Ja sabiedrība spētu vienoties, ka šī nav tikai atsevišķu politikai pietuvinātu personu labklājības valsts, tad… Bet sabiedrība to nespēj. Pagaidām varam tikai novērot notiekošo.
2013.gada 27.novembrī, kad bija Zolitūdes glābēju bēres, dienā, atkāpās valdība, tika dots starta signāls – sākusies priekšvēlēšanu kampaņa – cīņas bez noteikumiem. Visi atkal ir sākuši dalīt pīrādziņu. Turpat pie bēru galda dara to pretīgi, merkantili un alkatīgi. No politiskās dienaskārtības pazuda jēdzieni “Latvijas valsts”, “nācijas intereses”.
Bet tā notiek arī citur. Pat pie tiem, kam dzīve labāka un kārtība lielāka. Visur jau cīņa par varu izskatās atbaidoši, ja palūkojas tuvāk. Kaut kur tas viss ir “iepakots” glītāk, kaut kur – pavisam riebīgi, vēl citur, diemžēl, pat līst asinis..
Droši vien, ka tā ir. Tas nav arguments, ka arī citi, bet šo vispārinājumu gan laikam sauc par objektīviem apstākļiem.
Mēs neesam unikāli, patiešām. Es jau labu laiku domāju, ka rietumu demokrātija kā tāda tuvojas savam galam. Kas nāks vietā, es nezinu. Bet skaidrs, ka šī pārvaldīšanas forma, tāda ilūzijas radīšana, ka visi ir ar kaut ko lietderīgu nodarbināti. Nu tas viss sāk irt pa šuvēm. Tas jaunais jēdziens, kas ir parādījies – “rebrendings”, respektīvi, visa sākšana no jauna, ir kārtējais prātu jaukšanas triks, ko izdomājuši daži gudrinieki, lai, pirmkārt, attaisnotu savu eksistenci, un, otrkārt, lai sabiedrībai radītu iespaidu, kas viss tiek kontrolēts un notiek pareizi. Patiesībā jau nekas nemainās un nav pat domāts kaut ko mainīt. Tā ir fikcija, uz kuras daudzi veģetē, bet sāk izskatīties, ka šī spēle arvien mazāk ies cauri!
Un atkal vaicāšu – ja tā, tad kas nāks vietā? Tukša vieta taču nepaliks, vai ne?
Man vēl nav atbildes uz šo jautājumu. Bet pārmaiņu laiks briest. Tā, kā ir, arī vairs nevar, jo tas viss rada sabiedrībā vienu vilšanos pēc otras. Sludina vienu, kamēr īstenībā notiek kaut kas cits. Sludina mieru un demokrātiju visā pasaulē, bet ir gatavi pārgriezt rīkli katram, kurš tam nepiekrīt.
Ir zināms apjukums, neziņa, kā pārvaldīt sabiedrību, ar ko izskaidroju rietumu demokrātijā vērojamo tādu kā pašiznīcināšanās procesu – proponēt pamatvērtības graujošas lietas.
Savulaik komunisti nesistēmiski šāva cilvēkus, lai tā laika sabiedrība pazaudētu vērtību orientierus un vienīgā sabiedrības vadīšanas svira paliktu tikai bailes. Tika virzīts uz to, lai sabiedrība pazaudētu savu garīgo un morālo struktūru. Tas, kas pašlaik notiek rietumu pasaulē, būtībā ir tas pats. Vieni saka, vajag atteikties no jēdziena “vecāki”, citi – no tradicionālas ģimenes, vēl kādi - noliedz valodu, vēl kādi – nacionālas identitātes ideju, ticīgumu vai vēl kaut ko. Turklāt, katra grupa ārda nost kaut ko citu. Kopā – vērtības. Labi, stāstu par ģimeni, kā sabiedrības pamatšūniņu, sludināja Engelss. Nav pie mums populārākais personāžs, bet vai tikai tāpēc viņam nav taisnība?
Esmu vairākkārt pieminējis, ka Marksam, pat vistrakākos uzdzīves murgos, prātā ienākt nevarēja, ka viņa formulētā ideja par šķiru cīņu reiz beigsies ar to, ka antagoniskās karojošās šķiras būs vienos ierakumos pret birokrātijas buržuāziju, kas ir koncentrējusi savās rokās visas mūsdienu sabiedrības pārvaldīšanas varas sviras. Labi, var teikt, ka pasaule jūk prātā citur. Bet arī pie mums taču sākas dažādu vērtību apšaubīšanas laiks. Piemēram, dažiem vajag citu himnu, citiem sāk nepatikt karoga krāsas, trešiem vēl kas… Nekritiski tiek apjūsmots dažu porno amatieraktrišu huligānisks izlēciens baznīcā.
Paga, paga! Viedoklis brīvā sabiedrībā var būt ikvienam indivīdam. Par jebko. Bet, ja tas negūst sabiedrības vairākuma atbalstu, tās ir tikai intelektuālas rotaļas. Tukša, bet atļauta, muldēšana.
Jā un nē. Ar brīvu vārdu ņemies, cik gribi savā puspagrabā, bet nelien tās pašas baznīcas slēgtajā intīmajā zonā. Tā vairs nav vārda brīvība, bet savu tiesību ļaunprātīga izmantošana. Apzināts aizskārums, konflikta meklēšana. Un tas ir izdevies.
Šis, manuprāt, ir totāls vērtību noliegšanas laiks. Arī pelēcību un viduvējību laiks, kuras jūtas komfortabli, ja ir daudz instrukciju, priekšrakstu un nolikumu. Spilgtu personību noliegšanas laiks. Tas notiek pasaulē, un tas notiek arī pie mums. Ir vēlme personības “noēst”, bet pēc tam, norokot – kuram lielāks un smukāks vainags. Tas viss tiek sludināts par normu. Tiek kultivēta kolektīva bezatbildības un patērētāju sabiedrības ideāls modelis.
Mani nomāc agresija publiskā telpā. Es nerunāju par ziņu un tā dēvētajiem analītiskajiem raidījumiem Pat sabiedriskajā televīzjā raidījuma “100 grami kultūras” jaunais studijas formāts ir agresīvs. Nav vairs omulīgas pasēdēšanas pie apaļa galda un mierīgas sarunas. Šobrīd studija ir konfrontējoša – raidījuma vadītāji stāv kājās un raidījuma viesi ir nosēdināti pretīm. Dažādi acu, dažādi atrašanās līmeņi. Tur sarunā vairs nav paritātes. Formāts veido arī intonāciju. Pazudis miers, bieži arī tolerance. Konfrontācija ir vieglāk pārdodama. Mūsdienu pasaules zīme – pasauli vērtē tikai no pirkšanas – pārdošanas iespēju viedokļa.
Tu runā par rietumu demokrātijas norietu. Bet varbūt tā nav demokrātijas, bet kapitālisma krīze. Paskat, pie mums izskatās, ka lielāka cīņa būs nevis par parlamenta krēsliem, bet gan par to, kurš tiks uz Briseli. Tur sviesta kārta uz maizes ir krietni biezāka. Un tas ir pamatīgs dzinulis, jo dzīvojam taču patērētāju sabiedrībā.
Tās ir dažādas līgas. Ja varētu, visi jau mestos uz Briseli. Tas ir tāpat, kā PSRS laikā komunistu līderi rāvās uz Maskavu. Toreiz pat vilciens Nr.1 bija Rīga-Maskava. Tagad pareizās sliedes ved pa maršrutu Rīga-Brisele. Joks.
Man, starp citu, paziņas bieži jautā – par ko balsot? Man pagaidām viņiem nav ko atbildēt. Jo tie, kas te pārgrupējas, kā pieminētajā anekdotē par santehniķi, nav spējīgi pateikt, ka vaina nav klozetpodā, bet ir jāmaina visa sistēma. Pagaidām neredzu nevienu, kurš to uzdrošinātos un spētu.
Taču redzu vienu iespēju, ko apliecināja pērnā gada vēlēšanas. Tajās sabiedrība nobalsoja par stabilitāti un iedeva uzticības mandātu cilvēkiem, kas bija pierādījuši sevi kā saimniekus savās pilsētās un novados, nevis kā muldētājus. Man ir prieks, ka pat Jūrmalai beidzot ir saimnieks, par ko spēja vienoties ievēlētie deputāti. Iespējams, ka pirms Saeimas vēlēšanām atkal pa Latviju braukās aģitbrigādes ar balsi zaudējušiem dziedātājiem un karjeru beigušiem aktieriem. Man ir tāda sajūta, ka šīs ir vienas no pēdējām vēlēšanām, kur ar šādu piegājienu mēģinās zvejot balsis. Jau tuvākajā laikā vienīgais, uz ko es ceru, ir iespējamā reģionu partiju alianse. Piedāvātu apspriešanai pat ideju, ka reģionu pirmās personas ir automātiski pārstāvētas Saeimā, kas izskaustu no zemes atrautos mākoņu stūmēju projektus. Iespējams, ka tad arī varētu kaut kas mainīties valsts pārvaldē, kura mūsu mazajai valstij ir pārāk smagnēja. Tas ir kā smags akmens, kas visu velk uz leju.
Var jau, protams, teikt, ko tad cilvēki neiet un nestājas partijās un nemēģina realizēt savas idejas ar to palīdzību. Bet tas cilvēciņš ir kā “puzles” gabaliņš, kura “robiņiem” ir jāieguļas lielajā sistēmā. Ja nespēj – laukā, un nāk tāds, kurš derīgs un spēj ieņemt viņam atvēlēto pozu. Un tā nekas nemainās. Ja kāds cer uz tā saucamajiem jaunajiem piedāvājumiem, kas mums ir gandrīz uz katrām vēlēšanām, tad ieskatieties uzmanīgāk – tur nav nekā jauna. Tie ir tie paši vecie nemazgātie trauki, tikai ar pārlīmētām etiķetēm un noslaucītām ēdiena atliekām!
Un ir vēl viena nelaime, par ko esmu vairākkārt runājis – nācijai nav kopīga mērķa. Un līdz ar to, ceturtā Atmoda, par kuru dažs labs runā, nav iespējama pat teorētiski. Kamēr šī kopīgā mērķa nebūs, te viss būs pa vecam.
Bet pārmaiņas kādreiz būs. Noteikti.
