Avārija ceļa Talsi–Stende–Kuldīga 25. kilometrā - Igo
Rodrigo Fomina avārijā piedzīvotais
Igo ir dzimis un līdz sirds dziļumiem liepājnieks. Pēc neatkarības atgūšanas līdz 90. gadu beigām vēju un Latvijas mūzikas galvaspilsētu pārvaldīja kriminālā autoritāte Dubroviks. Kādu viltus ceļā radītu parādu, veikli, ar valsti saistīti šeptmaņi, pārdeva kriminālām aprindām.
Igo par to zināja, gaidīja parādu piedzinējus un vērsās pēc padoma pie sava sena Drauga - ko darīt, ja atbrauks bandīti un mēģinās šo radīto parādu piedzīt. Padoms lieti noderēja - nekad neko neapsoli, jo tajās aprindās ir jātur vārds. Un dotos solījumus nevar atcel nekādas autoritātes.
Tikšanās notika. Tika izteikta pretenzija un sekoja iepriekš sagatavotā atbilde - man jāpadomā un jāpakonsultējās Rīgā ar savu juristu. Izrādās, ka Dubroviks pat zināja vai vismaz precīzi nojauta, ar ko tiks runāts un sarunas vietu pameta, pasakot, ka viņam šis notikums vairs nav interesants. Palikušo korumpēto ierēdni Igo izdzina pa durvīm pats.
Tā tas iegājās, ka bija zināms - ārkārtas situācijā ir - zvans Draugam. Labi, ka to zināja arī Igo dzīvesbiedre Daiga Daize, kura 2000. gada 16. maija rītā šosejas Talsi–Stende–Kuldīga 25. kilometrā pēc drausmīgās avārijas, kad Igo vadītais «Mercedes Benz 230» milzu ātrumā (kas noteikti krietni pārsniedza atļautos 90 km/h) ietriecās stāvošā baļķvedējā, kas veica kreiso pagriezienu brīdī, kad mūziķa stūrētā automašīna mēģināja to apdzīt pa blakus esošo kreiso joslu, – mersedess būtībā tika paslaucīts zem smagās kravas.
Pēc sadursmes Daiga, kura sēdēja blakus un kārtīgi piesprādzējusies, ātri novērtēja situāciju un par laimi atcerējās norunu - ja kas, pirms pieņemt lēmumu, zvani. Pēc zvana nekavējoties sākās Darbība.
Draugs apzvanīja savu ne mazo paziņu loku. ZIgmars Liepiņš, būdams starptautiskā mūzikas industrijas nozīmīga un pazīstama persona momentāli sazinājās ar ārvalstu kolēģiem. Atsaucās zviedri, pasakot, ka nepilnas stundas laikā varot oganizēt lidaparātu, kurš nogādās cietušo jebkurā vietā, kur to gaidīs. Kurp novirzīt lidaparātu nebija ne jausmas. Tikmēr notika jau nākamā saruna ar katastraofas medicīnas veidotāju Latvijā - Mārtiņu Šicu, kurš piedāvāja lieki neriskēt, bet izmantot jauno ātrās palīdzības busiņu, kuram esot īpaša grīda un līdz ar to maza vibrācija ceļa laikā, tāpēc pat braukšanas laikā ir iespējams veikt ķirurģiskas manipulācijas. Pēc šāda piedāvājuma bija nākamais zvans vēl vienam draugam - Valdim Zatleram, toreizējam traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas galvenajam ārstam, kurš noklausījies stāstu ātri noteica - pie manis neved, jo nepaspēsi. Vajag sarunāt Stradiņus, jo tas ir pusceļš laika ziņā. Es braukšu pretim. Protams, arī Stradiņos bija kāds, kuram varēja piezvanīt - dr. Andrejs Millers, kurš iedarbināja visas sviras, lai notiktos kā filmā uz to brīdi, kad cietušais tiks ievests stacionārā.
Igo ar smagām traumām tika nogādāts Talsu slimnīcā, bet vēlāk pārvests uz Paula Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu. Viņam tika konstatēts galvaskausa lūzums un vairākas lauztas ribas, turklāt Igo bija guvis arī kreisā apakšstilba divpusēju lūzumu un kreisā augšdelma lūzumu. Pie samaņas mūziķis nāca tikai pēc četrām dienām, un ārstu prognozes iesākumā bija ļoti pesimistiskas. Uzzinot par avāriju, daudzi Igo paziņas sāka apsvērt iespējamo izvadīšanas procesiju...
Ir svarīga ātra, izlēmīga un mērķtiecīga Darbība. Tālāk sekoja vairāks nopietnas sarunas ar ārstiem Talsos, kuriem pretēji noteikumiem: notikuma vieta - operācijas galds, nācās pārtraukt darbu un nodot cietušo no Rīgas atbraukušajai brigādei. Visu cieņu ārstu sapratnei, sadarbībai un koleģialitātei. Igo jau traucās Rīgas virzienā, bez samaņas un joprojām ar milzīgu jautājumu, vai pietiks laika.
Apdarot organizatoriskos darbus Rīgā Igo draugs nolēma, ka var noderēt viņa prasmes ekstrēmā braukšanā. Viņš kopā ar dzīvesbiedri devās pretī ātrajiem uz Talsiem, satikās pusceļā, ceļa posmā starp Kandavas pagriezienu un dzelzceļa pārbrauktuvi. Apmetās apkārt, un jau pirms Pūres apdzina ātros, kuras šoferis sākotnēji veltīja ne vienu vien smagāku vārdu pārgalvīgajam braucējam ar melnu mersedesu, līdz brīdim, kad saprata - priekšā braucošā mašīna viņam atbrīvo ceļu un veido drošu braukšanas koridoru.
Draugs, kurš tīrīja ceļu, saprata, ka šādi var braukt līdz Jūrmalas šosejai, bet tālāk bez speciāli aprīkotas ar bākugunīm un sirēnām mašīnas tā traukties nevarēs, veica nākamo zvanu savam bijušam kolēģim un cīņu biedram, ar kuru bija strādāts ne vienā vien nopietnā lietā, Iekšlietu ministrijas valsts sekretāram Andrim Starim - īsi apskaidrojot situāciju. Te saruna bija īsa, profesionāli saprototies pusvārdā, Draugs palūdza nodrošinājuma auto - CP ekipāžu, kurai vajag pavadīt milzīgā ātrumā braucošos auto līdzi Stradiņiem. Abas mašīnas iznesās tādā ātrumā uz Jūrmalas šosejas, ka speciāli aprīkotais poilcijas auto spēja panākt tikai pie Babītes viadukta.
Kā jau bija minēts, Andrejs Millers bija parūpējies par visu Stradiņos - visi 3 auto iebrauca slimnīcas teritorijā, kuras vārti bija vaļā, ceļš līdz uzņemšanas nodaļas rampai brīvs, gaitenis tukšs, bet tur jau sagaidīja sanitāri ar nestuvēm un nepilnas minūtes laikā Igo bija gatavs, lai viņu ievestu reanimācijas operāciju zālē. Taču, šajā brīdī vestibilā nez no kurienes uzradās kāda reportiere ar fotogrāfu. Drauga dzīves biedre noreaģēja, parādot, ka notiks fotogrāfešana - uz nestuvēm sašķaidītā galva jau bija kadrā. Pēdējā brīdī fotogrāfs tika pavilkts malā un attiecības noskaidrotas, bet reportiere izrādījās kareivīga un paziņoja, ka Likums par presi ļauj viņai darboties šeit un gadījumā, ja viņai traucēs..... viņa varot pat darboties ar spēku. To viņai šajā emocionāli sakāpinātajā brīdī noteikti nevajadzēja teikt, jo draugs atļāvās rupjību pasakot apmēram sekojošus vārdus (ņemot vērā nesen notikušo sadursmi starp mūziķi Aigaru Grāveri un fotohronistu Kasparu Ūdrīti. Pēdējam bija uzsista zila acs un sabojāta fotokamera) : - ka meitenei, esot šeit jāiepako savās vistas smadzenēs divas vērā ņemamas un ļoti nopietnas realitātes, kas izriet no tā, ka Draugs NAV Grāveris, un proti, 1. ja meitene turpinās vicināt spārnus un traucēs, vai nāksies ar rokām pierādīt taisnību, tad viņa būs reanimācijā blakus gultā ar Igo, un 2. ka ņemot vērā zināšanas dzīves pieredzi, spēs sevi juridiski korekti aizstāvēt.
Draugs saprata, ka tajā brīdī savādāk nevar. Meitene izrādījās apķērīga un pazuda. Bet jāatzīst - tas bija asi, emocionāli un nepieklājīgi.
Pa to laiku, Stradiņos ieradās ārsti no vairākām slimnīcām un ķērās pie bezgalīgi garas, sarežģītas operāciju virknes.
Jau vakarā, apdarot dienā nepaveiktos darbus, pēc asās sarunas un pateiktajiem asajiem vārdiem, tapa atvainošanās vēstule medijiem, citējot līdz nelabumam pieminēto Koelju no "Alķīmiķa" par sadošanos rokās ... Pirmais atsaucās "Vakara ziņu" redaktors Ainārs Vladimirovs, radot uzrunājošo saukli, kas trešdienas avīzes numuram bija pa visu pirmo lapu - "Turies, Igo!". Šajā vai nākamajā dienā tika dibināta sabiedriskā organizācija, kura uzņēmās ar ārstēšanas organizēšanu un līdzekļu piesaisti nepieciešamo.(mēģināšu pamazām atcerēties dibinātājus - Zigmars Liepiņš, Mirdza Zīvere, Ilze Džonsone, Ēriks Naļivaiko, Aivars Borovkovs... ).
Ārstniecības gaitā bija iepazīta virkne izcilu ārstu - Igors Aksiks, Egils Valenis. Valda Zatlera kompetence un zināšanas jau pieminētas.
(Stāstījums kādreiz tiks pabeigts)
jau arī citu papildināts ...
Ļoti liela nozīme bija Igo dzīvotgribai. Pierādījās mūziķa tuva drauga, Latvijas Juristu biedrības prezidenta Aivara Borovkova reiz sacītais, ka Igo ir sīksts kā kaķis. Avārijas sekas gan joprojām var manīt Igo gaitā, tāpat viņam ir redzes sarežģījumi, taču, ja ņem vērā, ka tolaik mūziķim nācās būtībā no jauna mācīties staigāt un kustināt savainoto roku, turklāt pastāvēja bažas, vai viņš jebkad vēl varēs kāpt uz skatuves, šāds iznākums vērtējams vairāk nekā pozitīvi. Lai gan mediķu diagnoze bija tāda, ka agrāk par gadu dziedātājam skatuvi neredzēt, savu pirmo uzstāšanos viņš sniedza jau pēc četriem mēnešiem Olaines 1. vidusskolā, bet pēc pusotra gada jau laida klajā savu jauno studijas albumu «Trīs dienas». Iepūt ļipā !
***
Jautāts par sajūtām, kādas bija, redzot, ka cilvēki atvēruši ne tikai savas sirdis, bet arī savus naudas makus, Igo teic:
"Mans stāvoklis tolaik nebija tāds, ka es varētu lēkāt aiz prieka. Es biju piekalts pie gultas, un visu, ko vien varēju salauzt, biju salauzis. Apjēga par to, kas ar mani notiek un notiks un kā cilvēki man palīdz, nāca pamazām. Ne vien ziedojumi, bet arī nepazīstamu cilvēku atnākšana ciemos, pabūšana kopā ar mani tajā grūtajā laikā bija ļoti nozīmīga. Es arī saņēmu ārkārtīgi daudz uzmundrinājuma vēstuļu, kuras man lasīja priekšā."
"Ja jūti, ka cilvēki pārdzīvo, tic, tev īstenībā nav atpakaļceļa. Tev tieši tāpat ir jāiet uz priekšu un jāatgriežas sabiedrībā,"
