G7 samits Londonā (1991. gada 15.–17. jūlijs)

17. G7 samits norisinājās no 1991. gada 15. līdz 17. jūlijam vēsturiskajā Lancaster House ēkā Londonā, Apvienotajā Karalistē.
Šī augstākā līmeņa sanāksme kļuva par vienu no nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem Aukstā kara beigu posmā, jo tajā kā īpašais viesis pirmo reizi piedalījās Padomju Savienības prezidents Mihails Gorbačovs. Galvenie dalībnieki Sanāksmi vadīja Lielbritānijas premjerministrs Džons Meidžors. Valstu vadītāji, kas piedalījās samitā:

• Apvienotā Karaliste: Džons Meidžors (uzņemošā puse)

• ASV: Džordžs H. V. Bušs

• Francija: Fransuā Miterāns

• Itālija: Džūlio Andreoti

• Japāna: Tošiki Kaifu

• Kanāda: Braiens Malrūnijs

• Vācija: Helmūts Kols

• Eiropas Kopiena: Žaks Delors un Rūds Lubers 

Apstiprinātie padomju delegācijas locekļi

• Mihails Gorbačovs — PSRS prezidents un delegācijas vadītājs, galvenais sarunu vedējs
• Vladimirs Ščerbakovs — PSRS pirmā premjerministra vietnieks / ekonomikas un prognozēšanas ministrs (viens no galvenajiem ekonomikas jautājumu cilvēkiem), 
• Aleksandrs Besmertnihs — ārlietu ministrs
• Evgeņijs Primakovs — Drošības padomes loceklis
• Anatolijs Čerņajevs — prezidenta palīgs, (Анатолий Сергеевич Черняев; 1921. gada 25. maijs - 2017. gada 12. marts) bija padomju vēsturnieks un partijas darbinieks, viens no Mihaila Gorbačova tuvākajiem palīgiem ārpolitikas jautājumos. 
  • Bija viens no “jaunās politiskās domāšanas” (новое мышление) politikas veidotājiem, kas veicināja Aukstā kara beigas.
  • Piedalījās praktiski visos svarīgākajos Gorbačova samitos ar ASV un Rietumu līderiem (Reikjavīka 1986, Malta 1989, Vašingtona, Helsinki u.c.).
  • 1991. gada augusta puča laikā atradās kopā ar Gorbačovu Forosā.
  • ir pazīstams arī ar saviem ļoti detalizētajiem dienasgrāmatu pierakstiem (1972–1991), kas ir vērtīgs vēsturisks avots par vēlīno PSRS un Gorbačova laiku. Tās ir publicētas un pieejamas arī angļu valodā (National Security Archive).
  • Viņš bija viens no liberālākajiem cilvēkiem Gorbačova tuvākajā lokā.
• Stepans Sitarjans - (Степан Арамаисович Ситарян; 1930. gada 27. septembris – 2009. gada 3. augusts) PSRS finanšu ministra vietnieks / pirmais vietnieks (1974–1982), PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks (1989–1990) — vienlaikus Valsts ārējās ekonomiskās komisijas priekšsēdētājs un PSRS pastāvīgais pārstāvis SEV (Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomē).bija padomju un Krievijas ekonomists, akadēmiķis un valsts darbinieks, tipisks vēlīnās perestroikas laika “tehnokrāts” - akadēmiķis ar lielu praktisko pieredzi Gosplanā un Finanšu ministrijā, kurš piedalījās mēģinājumos reformēt padomju ekonomiku. Viens no 1988. gada likuma “Par kooperāciju” autoriem un ideologiem (tas bija svarīgs solis perestroikas laikā).
• Vadims Zagladins - (Вадим Валентинович Загладин; 1927. gada 23. jūnijs – 2006. gada 17. novembris) - padomnieks,  politiķis, politologs un ideologs, viens no perestroikas teorētiķiem, vēstures zinātņu kandidāts, filozofijas zinātņu doktors, profesors.
  • Ilgi strādāja PSKP Centrālkomitejas Starptautiskajā nodaļā (no 1964. gada; bija tās vadītāja pirmais vietnieks).
  • PSKP Centrālkomitejas loceklis (1981–1990).
  • Bija viens no reformētā komunisma teorētiķiem, kas bija tuvāks Eiropas sociāldemokrātijai.
  • Uzturēja labas personīgās saites ar Rietumeiropas sociāldemokrātu līderiem (piemēram, Fransuā Miterānu, Viliju Brandtu, Džordžo Napolitano).
  • Pēc PSRS sabrukuma turpināja strādāt Gorbačova fondā un bija iesaistīts Euroatlantiskās sadarbības asociācijā.
  • Zagladins bija tipisks “jaunās politiskās domāšanas” pārstāvis ar spēcīgu Rietumeiropas orientāciju.
  • Sarakstījis vairāk nekā 30 grāmatu par starptautiskajām attiecībām.

Primakovs savās atmiņās raksta, ka pašā galvenajā zālē ar G7 līderiem bija tikai Gorbačovs un viņš pats, bet pārējie  delegācijas locekļi atradās blakus telpā.
Zināms, ka sarunās kā Ščerbakova "ēnu" padomnieks piedalījās arī Grigorijs Lučanskis, kurš tāpēc nav minēts kā oficiāls delegācijas loceklis un ziņas par viņa klātbūtni atrodamas kādos specifiskākos arhīvos. Viņš jau tajā laikā bija nozīmīga biznesa figūra (Nordex), nevis valsts amatpersona. Ščerbakovs bija ekonomikas jautājumu “smagsvars” delegācijā, un Lučanskis kā viņa padomnieks / neformāls konsultants varēja būt iesaistīts aizkulisēs (īpaši parādu, investīciju un privatizācijas jautājumos). Tāds bija tipisks modelis tajā laikā — oficiālā delegācija + neformāli padomnieki.

Samita galvenās tēmas un vēsturiskā nozīme

Samita oficiālais moto un tēma bija "Pasaules partnerības veidošana un starptautiskās kārtības stiprināšana" (Building world partnership and strengthening the international order).

"7+1" formāts un palīdzība PSRS:

Samita pēdējā dienā līderiem pievienojās Mihails Gorbačovs, tādēļ presē šī tikšanās tika nodēvēta par "7+1" formātu.
Gorbačovs meklēja Rietumvalstu finansiālo un politisko atbalstu, kā arī centās panākt PSRS integrāciju pasaules ekonomikas sistēmā.
G7 valstis vienojās par sešu punktu atbalsta plānu (tostarp asociētā statusa piešķiršanu Starptautiskajā Valūtas Fondā un Pasaules Bankā), taču atteicās no tiešas finansiālas palīdzības (skaidras naudas dotācijām), pieprasot straujāku pāreju uz tirgus ekonomiku.

Atbruņošanās un START līgums:

Londonas samita ietvaros, 17. jūlijā, ASV prezidents Bušs un PSRS prezidents Gorbačovs atrisināja pēdējās domstarpības un panāca vienošanos par Stratēģisko ieroču samazināšanas līgumu (START I), kas oficiāli tika parakstīts tā paša gada 31. jūlijā Maskavā. 

• Ieroču kontrole pēc Persijas līča kara: Ietekmējoties no nesenā Persijas līča kara, samitā tika pieņemta deklarācija par konvencionālo ieroču nodošanas caurskatāmību un ķīmisko, bioloģisko, kā arī kodolieroču neizplatīšanu. G7 stingri atbalstīja ANO ieroču reģistra izveidi.

• Vides aizsardzība un ekonomika: Samitā tika izteiktas bažas un pieņemti lēmumi par globālo mežu aizsardzību, gatavojoties vēsturiskajai ANO Vides un attīstības konferencei Riodežaneiro (1992). Līderi sprieda arī par starptautiskās tirdzniecības liberalizāciju (Urugvajas kārtas sarunām) un jaunattīstības valstu parādu nastas atvieglošanu.

Šis samits notika tikai mēnesi pirms 1991. gada augusta puča Maskavā un pusgadu pirms Padomju Savienības pilnīgas sabrukšanas, padarot Londonas tikšanos par simbolisku noslēgumu veselam laikmetam starptautiskajās attiecībās.
Oficiālos vēsturiskos dokumentus un paziņojumus var pētīt Toronto Universitātes G7 pētniecības grupas arhīvā.  

Par Baltiju 1991. gada jūlija G7 samitā Londonā ir ierobežota publiskā informācija. Galvenā uzmanība bija veltīta PSRS ekonomikas reformām un Rietumu palīdzībai, nevis detalizētām sarunām par Baltijas neatkarību. Tomēr jautājums bija fonā.

• Rietumu līderi (īpaši ASV un Lielbritānija) nekad nebija atzinuši 1940. gada aneksiju. Janvāra 1991. gada notikumi Viļņā un Rīgā bija nopietni sabojājuši Gorbačova tēlu.
• Sagatavošanās sanāksmē Maskavā (pirms Londonas) Jeļcins ieteica Gorbačovam skaidri pateikt, ka Baltiju ne turēs Savienībā ar spēku, ja tās izlems izstāties. Gorbačovs atbildēja, ka viņam būs “tēze” par tām republikām, kas paliek ārpus Savienības darbības.
• Oficiālajā Londonas tikšanās laikā Baltijas jautājums netika izvirzīts kā galvenais darba kārtības punkts. Gorbačovs joprojām centās saglabāt kādu Savienības formu.
• PSRS oficiāli atzina Baltijas valstu neatkarību tikai 1991. gada septembrī (pēc augusta puča).

Kuluāru sarunās tika runāts arī par dažādiem PSRS ekonomikas atveseļošanas variantiem, vienlaikus domājot, kā saglabāt sairstošo valsti. Ziņas par šādām sarunām, iespējams, var atrast kādos speciālos arhīvos. Tai skaitā, tika nopietni apspriests projekts, kā saturēt Baltijas valstis, dodt tām ierobežotu autonomiju, bet tomēr PSRS sastāvā. Tika runāts par brīvās ekonomiskās zonas izveidi - tādu kā Austrumeiropas Honkongu". Pēc Berlīnes mūra krišanas pat tika pieļauta doma šādu statusu piešķirt ne tikai Baltijas valstīm, bet arī PSRS anklāvam Kaļiņigradai, jo tika apsvērta iespājeamība, ka dzēšot PSRS milzīgos ārējos parādus, varētu nākties piekāpties un atteikties no šīs teritorijas. Publiskajos avotos (laikrakstos, arhīvos, G7 dokumentos), protams, nav atrasts konkrēts plāns par šo tēmu,

brīvo ekonomisko zonu Gātciema–Spuņciema teritorijā gar Babītes ezeru / Lielupi ar lielām konsignācijas noliktavām, kā arī par Tukuma un Lielvārdes bijušo militāro lidlauku pārvēršanu lielās kargo lidostās.

Tomēr kontekstā tas ir saprotams:

• jau 80. gadu beigās Padomju Savienībā plaši diskutēja par brīvo ekonomisko zonu idejām (tostarp Baltijas reģionā). Bija priekšlikumi par zonu pie Saimaa kanāla (Somija) un citām vietām. Saimaan (somu: Saimaan kanava, angliski: Saimaa Canal) ir kanāls, kas savieno Somijas lielāko ezeru sistēmu — Saimaa — ar Somu līci netālu no Vīborgas (Viipuri) Krievijā. Pamata fakti
  • Garums: aptuveni 42,9–43 km (Somijas pusē ~23,3 km, Krievijas pusē ~19,6 km — šo daļu Somija īrē no Krievijas).
  • Slūžas: 8 (3 Somijas pusē, 5 Krievijas pusē). Kopējais ūdens līmeņa kritums no Saimaa ezera līdz jūrai ir apmēram 76 metri.
  • Maksimālie kuģu izmēri: garums 82,5 m, platums 12,6 m, iegrime 4,35 m, mastu augstums 24,5 m.
  • Kanāls ir nozīmīgs ūdensceļš, kas savieno Somijas ezeru reģionu (Finnish Lakeland) ar Baltijas jūru, un vēsturiski tas bija ļoti svarīgs mežrūpniecībai un kravu pārvadājumiem.
• Vēlāk Kaliningrada bieži tika saukta par potenciālo “Baltijas Honkongas” vietu vai sastāvdaļu.
• Šādi projekti varēja tikt apspriesti neformāli ekonomiskajos un biznesa saietos, bet tie nebija oficiāla G7 darba kārtības daļa.
• Pastāvēja versija par aktīvu Rīgas Jūras līča reģiona aktīvu izmantošanu šajā “Austrumeiropas Honkongas” projektā, veidojot plašas konsignācijas noliktavu teritorijas m un kargo lidostām izklausās pēc tipiska vēlīnās perestroikas / agrīnā postpadomju biznesa projekta idejas, kas varēja cirkulēt starp cilvēkiem, kuri bija tuvu ekonomikas reformu un ārvalstu investīciju jautājumiem.

Ja Tev ir konkrētāki dati (no Lučanska vai citiem avotiem) — piemēram, kurš tieši šo ideju virzīja, vai bija kādi dokumenti, vai tas tika apspriests ar kādu no delegācijas locekļiem — pastāsti. Tas varētu palīdzēt meklēt tālāk vai sasaistīt ar citiem notikumiem.