Grigorijs Lučanskis

Grigorijs Lučanskis bija starptautisks ebreju izcelsmes uzņēmējs, kurš ilgstoši darbojies Latvijā un vēlāk Austrijā un Krievijā. Viņš ir pazīstams kā Austrijas uzņēmumu grupas Nordex dibinātājs, kā arī vairāku starptautisku un Krievijas biznesa organizāciju vadītājs.

Izglītība un agrīnā karjera

Lučanskis absolvēja Maskavas Tērauda un sakausējumu institūtu (1963–1968), iegūstot inženiera-metalurga specialitāti, un pēc tam Maskavas Vadības institūtu (tagad Valsts vadības universitāte), kur ieguva ekonomista kvalifikāciju celtniecības organizēšanā (1968–1973). Vēlāk viņš kļuva par ekonomikas zinātņu doktoru un Starptautiskās informatizācijas akadēmijas akadēmiķi.

1960. gadu beigās un 1970. gados viņš darbojās Latvijas PSR komjaunatnē un studentu celtnieku vienībās. 

Ņemot vērā viņa izcilo organizatora un līdera talantu, 1969. gadā viņš jau vadīja Latvijas PSR studentu celtnieku vienību štābu un bija Latvijas PSR komjaunatnes Centrālkomitejas revīzijas komisijas priekšsēdētājs.

1974. gadā, 29 gadu vecumā, tika iecelts par Latvijas Valsts universitātes (tagad Latvijas Universitātes) prorektoru administratīvi-finanšu jomā — vienu no jaunākajiem šāda līmeņa amata ieņēmējiem PSRS. 

Arests un darbs Ādažos

1982. gada oktobrī pret viņu tika uzsākta krimināllieta, kuru vadīja Rīgas pilsētas IK IeP OBHSS priekšnieks Imants Spuļģis, bet lietu izmeklēja Guntis Rutkis. Izmeklēšanas pārvaldes priekšnieks bija Andris Staris. Lietas izmeklēšanas gaitā tika konstatēs, ka Lučanskis, ņemot vērā bezjēdzīgas plānošanas rezultātā sagādātus materiālus Universitātei, bija organizējis un veicis  pamatīgus bartera darījumus, iemainot nevajadzīgās, noliktavai nolemtās, mantas pret lietām, kas mācību iestādei bija vajadzīgas. Padomju laikā par šāda līmeņa vadītāju krimināllietām nebija pieņemts skaļi runāt, bet tik un tā - lieta ieguva samērā plašu rezonansi.

Lučanski aizturēja, un 1983. gadā viņš tika notiesāts par sociālistiskā īpašuma piesavināšanos (2564 rubļu apmērā) un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, saņemot 7 gadu cietumsodu, kuru izcieta labošanas darbu nometnēs  Tur, atkal ar izcilajām spējām organizēt lietas un darbu, viņš tika pamanīts un novērtēts.

Lieta bija politiski motivēta, lai apturētu Lučanska politisko karjeru (pastāvēja iespējamība, ka viņu varētu pārcelt darbā uz LKP CK. Starp citu, uz šo vakanci tika pārcelts no Kirova rajona partijas komitejas sekretārs Anatolijs Gorbunovs. Kāds bija izlēmis ierobežot Lučanska karjeras kāpumu, tāpēc lietas izmklēšana notika stingri ar LPSR VDK uzraudzību un kontroli.) Kā tika skaidrots, tad esot bijuši arī antisemītiski motīvi. Ir zināms, ka lietas "pasūtītājs" bija Boriss Pugo.

1985. gadā viņš tika atbrīvots pirms termiņa pēc 2 gadu soda izciešanas.

Pēc atbrīvošanas viņš atgriezās Latvijā, taču pienācīgu darbu atrast neizdevās. Vienīgais, kurš nekavējoties sniedza palīdzīgu roku, bija Alberts Kauls, kurš uzreiz viņu uzaicināja strādāt agrofirmā Ādaži (vienā no lielākajām PSRS), piedāvājot uzreiz vietnieka amatu. Kauls  vēlāk kļuva par Gorbačova padomnieku lauksaimniecības jautājumos un iekļuva Politbiroja nomenklatūras sastāvā. Ta, [ar pamatu noteikti bija iespaids, kādu astāja PSRS vadītāja un viņas svītas  Ādāzu apmeklējums.

Pēc Mihaila Gorbačova vizītes Ādažos (1988–1989) un atļaujas ārējai ekonomiskajai darbībai Lučanskis iesaistījās PSRS pirmā nevalstiskā ārējās tirdzniecības uzņēmuma Ādaži Impex izveidē. Tas ātri sasniedza ievērojamu apgrozījumu (ap 50 miljoniem dolāru!).

1990. gadā Austrijā tika dibināts Nordex (ar Ādaži Impex līdzdalību), kas kļuva par vienu no pirmajiem Rietumu uzņēmumiem ar privāto kapitālu no PSRS. Lučanskis kļuva par tā vadītāju un vēlāk vienīgo īpašnieku. Nordex strauji attīstījās, vērienīgi nodarbojoties ar minerālmēslu, naftas produktu un citu izejvielu eksportu no NVS valstīm, un kļuva par vienu no lielākajiem šajā jomā. Viņa darbošanās apmēri ir īpaša pētījuma vērti. Biznesa saiknes ar Latviju veidoja  AS "SWH Rīga" (par to tiks sagatavots atsevišķs stastījums).

Ar Lučanska vārdu saistās kāda urbānā leģenda, un proti, latviešu medijos (īpaši pēc viņa nāves 2026. gada 20. oktobrī) cirkulē apgalvojums, ka viņš “esot bijis” Ginesa rekordu grāmatā kā “cilvēks, kurš Eiropā visātrāk nopelna naudu” vai līdzīgā formulējumā, kā piemēram, dažkārt nosaukts par “pirmo miljonāru Rietumos” no postpadomju telpas. Ņemot vērā viņa darbības vērienu , uzdrīkstēšanos īstenot megaprojektus, šādi nostāsti liekas pat ļoti ticami, bet tam apstiprinājumu nav.

Tiesa, vispirms 1990. gada 26. februārī Austrijā tika reģistrēta Nordex (ar kapitālu no Ādaži Impex), kas kļuva par pirmo Rietumu uzņēmumu ar PSRS kapitāla līdzdalību. Starp citu, daudzi atceras no Ādažiem uz Vīni līdz paņemto sekretāri Indru, kura spēja uzturēt tautiešu - ādažnieku un daudzo biznesa partnerību meklējošo kontaktus ar ārzemju kompāniju.

Jau 1993. gadā Nordex bija starp lielākajiem naftas produktu eksportētājiem no NVS, ar apgrozījumu ap 2 miljardiem USD (dažos avotos minēts arī lielāks skaitlis 90. gadu sākumā). Nordex bija arī viena no "atslēgas" kompānijām, uz kuru lika cerības PSRS vadība pēc Londonas G-7 sarunām.

Vēlākā darbība 

1990. gadu beigās un 2000. gados Lučanskis orientējās uz Krievijas tirgu. Viņš dibināja un vadīja Krievijas Investīciju projektu un programmu centru (CIPP), kas strādāja ar mega lieliem investīciju projektiem Eirāzijā. Viņš ir bijis iesaistīts projektos, kas saistīti ar Sibur, Magnitogorskas metalurģisko kombinātu, dažādām ķīmijas un enerģētikas kompānijām, kā arī nekustamo īpašumu projektiem (tostarp lieliem tehnoparkiem).

Ieņēma amatus Starptautiskajā rūpnieku un uzņēmēju kongresā (ICIE) kā vecākais viceprezidents un bija Krievijas Ebreju kongresa Prezidija biroja loceklis. Nodarbojas arī ar labdarību, atbalstot izglītības un sociālos projektus.

Privātā dzīve un saistība ar Latviju

Lučanskis bija precējies, viņam ir trīs meitas un dēls.

Dzīvoja Krievijā un Austrijā.

Māte Berta Grigorjevna Vladimirskaja (ekonomiste) apglabāta Rīgā. Lučanskis vienmēr bija uzsvēris savas saiknes ar Latviju, perfekti runāja latviešu valodā un pēdējos gadus dzīvoja Jūrmalā, nogaidot iespēju atsākt  darbību saistībā ar biznesa interesēm Ventspils ostas attīstībā un vērienīgos tranzīta projektos. Ir zināms, ka viņam bija nopietna interese par iespējamu saņemt Latvijas pilsonību.

Lučanskis, kā laipns namatēvs, vienmēr uzņēma viesus. Laikā, kad Jūrmalā notika starptautiskais dziesmu festivāls "Jaunais vilnis", viņš allaž uzņēma savās mājās Krievijas estrādes zvaigznes un smalko aprindu publiku. Pēdējaos gados viņa tuvākais draugs bija Latvijās pazīstamais uzņēmējs un mecenāts Jūlijs Krūmiņš.

Pēdējos vismaz desmit gadus viņš Jūrmalā regulāri tikās ar Latvijas politiķiem un uzņēmējiem, daloties  ar savām zināšanām un piedāvājot realizēt vērienīgus Latvijas ekonomiku attīstošus projektus.

Lučanskis bieži nonācis mediju un tiesībsargājošo iestāžu uzmanības lokā. Rietumu presē (tostarp The Times) viņš tika saistīts ar iespējamu naudas atmazgāšanu, “krievu un čečenu mafiju” un citām nelegālām darbībām, taču šīs nevalodas apstirprinājumu neguva. Šīs ķengāšanās rezultātā par viņu sāka izrādīt interesi arī Interpols.

Viņš iesūdzēja The Times par neslavas celšanu; pēc vairāk nekā 6 gadu cīņas, neskatoties uz medija varenību, lieta tik un tā beidzās ar viņam labvēlīgu rezultātu daļā jautājumu. Protams, publiski veidotā diskreditācija radīja iebraukšanas ierobežojumus Lielbritānijā, kā arī citas problēmas ar bankām un  iesāktiem vai plānotiem projektiem. Tas noteikti bija traucējoši viņa starptautiskajām biznesa aktivitātēm.

Pats Lučanskis, nevairījās no preses un vienmēr atbidēja uz žurnālistu jautājumiem, noliedza pretlikumīgas darbības un norādījis, ka aizdomas radušās neizpratnes dēļ par postpadomju biznesa struktūrām, kā arī iespējami politisku motīvu dēļ. Arī Austrijas un Vācijas izmeklēšanas nedeva apstiprinājumu daudziem apvainojumiem.

Savā laikā pamatoti tika runāts, ka psotpadomju perioda Kazahijas ekonomiskais uzrāviens ir noticis arī ar Grigorija Lučanska, kuram bija labas draudzīgas attiecības ar Nursultanu Nazarbajevu (prezidenta amatā kopš 1990.gada 24.aprīļa), dalību.

Jau 90.gadu sākumā Kazahijas valdības pārstāvji  pastāvīgi uzurējās Nordex galvenajā ofisā - Vīnē, Prinz-Eugen-Straße, 32. 

Lučanskis tiek minēts kā viens no starpniekiem Kazahijas metalurģijas un izejvielu  vērienīgākajos darījumos.

• Nordex darbojās Kazahstānas virzienā, tostarp saistībā ar ferohroma un citiem metalurģijas projektiem.
• Lučanskis 1990. gados aktīvi strādāja ar NVS valstu izejvielu eksportu (minerālmēsli, naftas produkti, metāli) caur Nordex. Kazahstāna ar savām izejvielu bagātībām bija loģisks partneris šajā periodā.
• Saiknes esot veidojušās caur starpniekiem, piemēram, caur Lučanska labu paziņu Vladimiru Ščerbakovu (Nazarbajeva ekonomikas padomnieks 1991.–1993. gadā). Ščerbakovs pirms tam bija PSRS premjera Valentīina Pavlova pirmais vietnieks un vienlaikus ekonomikas un prognozēšanas ministrs.
• Kā "ēnu padomnieks" Lučanskis pavadīja Ščerbakovu uz G7 sarunām Londonā 1991.gada jūlijā.
• Bija saistība ar Karagandas metalurģijas kombināta projektos un citos lielos darījumos.

(tiks papildināts)