Baltijas ceļa filmēšana

Atmoda, kad dažādu apstākļu un notikumu kopums izmaina valstī esošo politisko iekārtu nevardarbīgā ceļā, ir jau kā unikāls notikums ierakstāms pasaules vēsturē ar spožākajiem zelta burtiem. Laikam ritot, jau ar attālinātu skatu, Dziesmotās revolūcijas laiks ir grūti aprakstāms emocijās, kuras līdz galam var saprast un apjaust tikai šo notikumu dalībnieki. 

Baltijas ceļš ir viens no organizētajiem pasākumiem, kurā tika iesaistīti ap 2 miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju. 

Baltijas ceļš tika filmēts arī no helikoptera, kas tam laikam un apstākļiem bija kaut kas īpašs, tāpēc tas tiek izdalīts kā atsevišķs notikums šajā dienā.

Vēsturiskās bildes autors - Aivars Mežulis.

Lidojuma dalībnieki

Juris Kaža, Mārtiņš Andersons, Elga Paidere, Edvīns Inkens, Oļegs Korše ( pilots), Aivars Mežulis.

Šobrīd zināms, ka, protams, aizkadrā šo lidojumu gatavoja un ar to bija saistīti vēl cilvēki - Jānis Maļkevics, Ints Žodziņš, Ainārs Ašaks... Jebkurā gadījumā, nedrīkst aizmirst nevienu, jo arī šis ir viens no Tautas kolektīvā varoņdarba notikumiem. 

Vēstures notikumu pētnieks Andis Zommers apzina šī notikuma dalībniekus, kuru atmiņu stāsts iespējams tiks šeit publicēts. Atbalstu materiāla sagatavošanā sniedz Rudīte Martišauska.

Edvīns Inkens par leģendāro lidojumu ar helikopteru virs Baltijas ceļa 1989.gadā

Būtisks priekšnosacījums, kas padarīja iespējamu arī Baltijas ceļu, bija fakts, ka 1988.gada vasarā tika ievēlēti PSRS deputāti. Mihails Gorbačovs bija nolēmis, ka būs vēlēšanas, kā rezultātā mūsu “Tautas frontei” parādījās iespēja piekļūt pie visaugstākās tribīnes Maskavā. Tas daudz ko mainīja. PSRS oficiālā leksika pirmo reizi sāka ne tikai pieminēt demokrātiju un brīvas vēlēšanas. Dainis Īvāns ir minējis, ka, pateicoties Gorbačova ērai, mēs ieguvām iespēju. Un mēs to izmantojām,  ātri vien nonākot viņa pretinieku lomā, jo vairākkārtīgi pārspējām jebko, ko viņš sagaidīja, iedodot mums zināmu izteikšanās brīvību.

Ideja par Baltijas ceļa akciju radās tiekoties trīs Baltijas valstu tautas kustību – Lietuvas “Sajudis”, Latvijas “Tautas frontes” un Igaunijas “Rahvarinne” – vadībām. Šīs tikšanās tolaik bija regulāras. Tā nu vienas tikšanās laikā tika izplānota ideja par kopīgu masveida akciju.

Šai gara spēka manifestācijai bija jāpierāda tas, ka mēs – okupēto Baltijas valstu iedzīvotāji, nekad neesam samierinājušies ar Molotova- Rībentropa paktu. Akcija bija jāredz abām pusēm - Rietumiem un brīvajai pasaulei, un tā bija jāredz arī Maskavai.

Mediji toreiz bija visu šo notikumu avangardā un tos visiem spēkiem veicināja. Lai gan vadība gan Latvijas Televīzijā (LTV), gan Latvijas Radio  bija piesardzīgas, žurnālisti bija brīvdomīgi un tautas kustības iedvesmoti atļāvās vairāk. Piemēram, 23.augustā Latvijas Radio vadība sākotnēji aizliedza akcijas koordinēšanu ar radio palīdzību. Toreiz nebija mobilo sakaru un tik liela skaita cilvēku koordinēšanai radio bija kritiski nepieciešams. Tomēr žurnālisti, ignorējot priekšniecības norādes, nointervēja Daini Īvānu un atskaņoja interviju ēterā. Tas radīja iespaidu un pārliecību, ka “Tautas fronte” visu kontrolē un koordinē.

Jāpiezīmē, ka visām trim organizācijām tolaik nebija naudas līdzekļu, akcija tika sarīkota praktiski bez naudas. Kolhozu un pārmaiņām simpatizējošo uzņēmumu vadība deva autobusus, ar ko nogādāt cilvēkus norises vietās. Kas varēja, brauca ar privātajiem auto, utt. Mūsdienās tas noteikti būtu miljonu projekts.

No Latvijas Televīzijas, protams, visas Baltijas ceļa atspoguļošanas tiesības pirmkārt bija LTV ziņām - “Panorāmai”. Tomēr “Panorāma” piedāvāja arī mums – raidījumam “Labvakar” iesaistīties. Mēs bijām trīs, viens devās uz Igaunijas robežu, viens – Lietuvas, viens strādāja Rīgā.

Vēlāk “Panorāmas” vadītājs Jānis Gavars pateica, ka, cik atceros, laikam no Valsts mežiem sarunāts helikopters filmēšanai no gaisa. Tā, protams, bija ekskluzīva iespēja. Tolaik nebija dronu. Atceros, ka mēs visi trīs “labvakarieši” metām uz pirkstiem, kuram kritīs iespēja lidot, jo to ļoti gribēja katrs. Jau braucot ar kameru gar cilvēku rindu, tas, protams, bija ļoti iespaidīgi, emocionāli un saviļņojoši, bet parādīt to no augšas - tas bija kaut kas īpašs. Toreiz laimīgā loze izkrita man.

Bija sarunāts, ka no “Panorāmas” lidos Velta Puriņa, bet pēdējā brīdī kaut kas mainījās, un viņa vietā tika atsūtīts Juris Kaža, kurš tolaik laikam strādāja Zviedrijas radio, kas raidīja latviešu valodā, korespondents Rīgā. Juri Kažu mēs visi pazinām, bija kopā strādāts dažādos pasākumos, un, protams, arī zinājām, ka viņam ir ārzemju, ne Padomju Savienības, pase, kas nozīmēja, ka viņam ir ierobežotas tiesības brīvi pārvietoties. Kur nu vēl lidot un kaut ko filmēt no augšas.

Par to iedomājos tikai tad, kad pienācām pie helikoptera, lai tajā iekāptu. Helikoptera pilots, atbilstoši reglamentam, pajautāja, kurš ir grupas vadītājs. Es pieteicos. Viņš jautāja, vai visi pārējie ir filmēšanas komanda – tur bijām es, “Labvakar” operators (uzvārdu) , viens “Panorāmas” korespondents (uzvārdu) un Juris Kaža. Es pateicu – jā, visi esam filmēšanas grupa, kā rezultātā mums vēlāk piedēvēto likuma pārkāpumu paņēmu uz sevi, noņemot atbildību no helikoptera pilota. Vēlāk viņš atzina, ka tikai pateicoties tam, nav nonācis cietumā par tīšu ārzemnieka pārvadāšanu. 

Pacēlāmies, aizlidojām līdz Igaunijas robežai, filmējām. Bija pilnīgi skaidrs, ka nedrīkstam nevienam teikt, ka gaisā ir bijis arī Juris Kaža, un no mūsu grupas arī neviens nebūtu to izpaudis, bet sagadījās tā, ka, steidzoties atpakaļ uz Latvijas Televīziju, lai paspētu uztaisīt lielo sižetu tā vakara “Panorāmai”, nolaidāmies pavisam netālu no LTV ēkas. Tur mūs uz zemes jau sagaidīja cits “Panorāmas” operators, kurš nofilmēja nosēšanos un izkāpšanu no helikoptera. Tur, protams, bija redzams arī Juris.

Es aizsteidzos montēt sižetu un pat nezināju, ka tikmēr “Panorāmas” kolēģi, neko sliktu nenojaušot, bija šo nolaišanās un izkāpšanas kadru ielikuši ziņu pašreklāmā un palaiduši ēterā, lai pieteiktu sižetu par Baltijas ceļu. Tā visa Latvija un arī tie, kuriem "tas bija jāredz un jāuzpasē", uzzināja, ka lidojumā bijis arī ārzemnieks.

Pēc apmēram trīs dienām uz televīziju atnāca "stūra mājas" darbinieki noskaidrot situāciju un mūs izjautāt. Teicām, ka esam filmējuši tikai Baltijas ceļu no augšas, nevis Padomju Savienības militāros objektus. Pratināja mani un “Panorāmas” vadītāju Jāni Gavaru. Pret helikoptera pilotu gribēja ierosināt krimināllietu un draudētu viņam ar reālu cietumu, nemaz nerunājot par aizliegumu ieņemt amatu, par šo drosmīgo lidojumu. Neatrodot citu iemeslu, gribēja sodīt pat par valsts mantas izlaupīšanu - avio benzīna zagšanu. Labi, ka mums bija “Panorāmas” parakstīts dokuments par jau apmaksātu helikoptera degvielu. Es uzņēmos atbildību par filmēšanas grupas izveidi, jo biju ievēlēts deputāts ar tam esošu imunitāti un arī jau pietiekami atpazīstama persona, tādēļ mani tik viegli nevarēja aiztikt. Helikoptera pilots, kas ne pie kā nebija vainīgs, gan vēlāk pateicās par izglābšanu no cietuma. No darba viņu tomēr atlaida. Juri Kažu izraidīja no valsts gandrīz vai par spiegošanu. Bet no gaisa uzņemtie kadri kļuva par vēsturi un lidojums izvērtās par “spiegošanas” skandālu.

Tomēr toreiz šī brēka salīdzinoši ātri norima, jo toreiz arī pašas institūcijas, kas mūs visus uzraudzīja, jau bija sākušas svārstīties un nezināja, kurā pusē īsti nostāties. Kā arī sekoja citi, jauni notikumi, kurus varai nācās vērtēt un arī samierināties ar pārmaiņām.

(stāstījumu pierakstīja Aiga Aizpuriete Balode)