Latvijas PSR 4. Ministru Padome. MP priekšsēdētājs Jurijs Rubenis

Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika jeb Latvijas PSR bija 1940. gadā PSRS okupētās Latvijas Republikas teritorijā izveidota Padomju Sociālistiskā Republika, kas pastāvēja no 1940. līdz 1941. gadam un no 1944. līdz 1990. gadam.

Latvijas PSR 4. Ministru Padome (1970.–1988. g.) bija Jurija Rubeņa vadībā. Viņš ieņēma Ministru Padomes priekšsēdētāja (premjera) amatu no 1970. gada 5. maija līdz 1988. gada 6. oktobrim. Pilns oficiālais sastāvs (visi ministri un vietnieki vienlaicīgi) nav viegli pieejams publiskos avotos kā vienots saraksts, jo padomju laikos valdības sastāvs mainījās pakāpeniski, un detalizēti protokoli atrodas arhīvos (piem. Latvijas Valsts arhīvā, fonds 270). Tomēr ir zināmi galvenie amati un personas. Raksturīgi, ka nomenklatūras darbinieki atbildīgos amatos atradās ilgstošu periodu, tāpēc izsekot nelielām izmaiņām nir sarežģīti. Šī ziņa noteikti būtu precizējama. Vēl jāatzīmē, ka Rubenis vadīja LPSR ilgstoši - 18 gadus un periods aptvēra 2 periodus: visdzīļāko stagnācijas periodu (Leonīds Brežņevs), tad sekojošās striktās pārmaiņas (Jurijs Andropovs) un sekojošais valsts liberalizācijas un kosmētisku pārmaiņu - Prestroikas (Mihails Gorbačovs) laiks, kurā, gadu desmitiem "iebetonētie" pārvaldes pašsaglabāšanās pamati tika izkustināti tik pamatīgi, ka beidzās ar PSRS sabrukumu.

Galvenie vadītāji

• Priekšsēdētājs: Jurijs Rubenis (inženieris, partijas darbinieks, dz. 1925. gadā Mogiļevā, miris 2004. gadā Rīgā), PSKP CK locekļa kandidāts (1971–1989)..
• Priekšsēdētāja vietnieki (parasti 3–4, tostarp pirmais vietnieks) varētu būt šie :
  • Pēteris Strautmanis (bieži minēts kā vietnieks vai saistīts ar augstākajiem amatiem).
  • Vilis Krūmiņš (Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks 1970. gadu sākumā).
  • Viktors Krūmiņš — Latvijas PSR Ārlietu ministrs no 1967. līdz 1985. gadam (tātad lielāko daļu Rubeņa perioda).
    Viņš bija arī Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks dažos gadījumos (piem. 1975. gadā vadīja delegāciju ārvalstīs).
    Pēc 1985. gada viņu nomainīja Leonards Bartkevičs.
    (Viktoru Krūmiņu nevajadzētu jaukt  ar nacionālkomunistu Vili Krūmiņu, kurš bija agrākās paaudzes politiķis un LKP CK otrais sekretārs 1950.–1960. gados (Eduarda Berklava laiks.), kurš Atmodas periodā vadīja Dabas muzeju un atklāti darbojās LTF vadītajos  valsts neatkarības atjaunošanas procesos). 
  • Ivans Bondaļetovs,
  • Alfrēds Čepānis (vēlāk, tuvu 1988. gadam) un citi nomenklatūras darbinieki.
  • Miervaldis Ramāns — priekšsēdētāja vietnieks, arī Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs
  Daži ministri un komiteju vadītāji (no 1970.–1980. gadu dokumentiem)
  • Lauksaimniecības ministrs: V. Strogonovs (minēts oficiālos LPSR Ministru Padomes lēmumos).
  • Finanšu ministrs: K. Tomadževs ( parādās finanšu un plānošanas jautājumos).
  • Valsts celtniecības lietu komitejas priekšsēdētājs: J. Rubins (bieži saistīts ar industrializācijas projektiem).
  • Ministru Padomes lietu pārvaldnieks (augsta amata persona, faktiski “valdības administratīvais vadītājs”): V. Krastiņš (minēts daudzos oficiālos dokumentos kā parakstītājs).
  • Mihails Drozds — LPSR Iekšlietu ministrs (vismaz no 1976. gada un vēl 1979. gadā noteikti minēts kā ministrs).
    Viņš bija nomenklatūras kadrs, dzimis 1933. gadā, ar PSKP stāžu un augstām partijai raksturīgiem raksturojumiem, lauksaimnieka pamatizglītība. Precīzs iecelšanas/atkāpšanās datums nav publiski detalizēts, bet viņš noteikti strādāja Rubeņa laikā.
  • Vilhelms Kaņeps (1923–1993) — Veselības aizsardzības ministrs no 1962. līdz 1989. gadam.
    Viņš bija ilggadējs un stabils ministrs visā Rubeņa laikā (27 gadus amatā). Ārsts, organizators, saistīts arī ar Arvīda Pelšes ģimeni.
  • Jānis Dzenītis (1929–2001) — Tieslietu ministrs 1970.–1980. gadā.Viņš bija viens no centrālajiem nomenklatūras juristiem, vēlāk arī LPSR prokurors, kurš nespēja pieņemt notiekošās pārmaiņas, dzīves nogali pavadīja Maskavā, ieņemot ļoti atbildīgus amatus PSRS ģenerālprokuratūrā. Jāatzīmē, ka prokuratūra "pa tiešo" pakļāvās Maskavai, tādējādi nodrošinot iestādes neatkarību likumības uzraudzībā.
  • Vladimirs Laiviņš (1940–1991) — Tieslietu ministrs 1980. gada marts – 1985. gada janvāris.
  • Pēc Laiviņa (no 1985. gada) ministrs bija Jānis Salenieks (līdz ~1988. gadam).
  • Imants Kaužēns — parādās pārmaiņu laikā kā viens no ministra vietniekiem. Kaužēns, vēlāk (jau neatkarīgajā Latvijā) minēts kā Tieslietu ministra pirmais vietnieks.
  • Lielākā daļa vadītāju, izņemot justīcijas jomu, kur bijja svarīgi pārvaaldīt latviešu valodu, bija PSKP nomenklatūras kadri — daži no vietējiem latviešiem, daži no citām PSRS republikām (tipiski padomju praksei, ka par pirmo vietnieku sūtīja kādu no ārpuses). Rubena periodā notika spēcīga industrializācija un rusifikācija, tāpēc daudzi amati tika aizpildīti ar Maskavai lojāliem speciālistiem.
  • Daži no minētajiem (piem. Strautmanis, Ramāns) vēlāk figurēja arī Atmodas laika kontekstā vai pārejas periodā.
  • Drošības jomā (VDK/KGB) Rubena laikā priekšsēdētāji mainījās - Longins Avdjukēvičs līdz 1980. g., tad Boriss Pugo (1980–1984), Staņislavs Zukulis ( 1984. gada 24. maijs – 1990. gada 15. marts, viņš pirms tam (1974.–1984.) vadīja LPSR VDK 5. daļu - cīņa pret ideoloģisko diversiju), Pēc Zukuļa (no 1990. gada 15. marta) — Edmunds Johansons (līdz 1991. gada augustam - Augusta pučs)
    VDK/KGB bija tieši Ministru Padomes pakļautībā, īstenojot PSKP dotos uzdevumus.

  • Boļeslavs Azāns (1921–1990) — LPSR AUgstākās tiesas priekšsēdētājs no 1956. līdz 1985. gadam (gandrīz 30 gadus, ieskaitot visu lielāko daļu Jurija Rubeņa Ministru Padomes perioda). Viņš bija stabils padomju nomenklatūras pārstāvis.

    No 1985. gada — Gvido Zemrībo (1932–2021). Viņš sāka kā tiesnesis 1961./1962. gadā, vēlāk kļuva par Civillietu kolēģijas priekšsēdētāju un 1985. gadā tika iecelts par LPSR Augstākās tiesas priekšsēdētāju. Palika amatā arī Atmodas un neatkarības sākuma periodā (līdz 1990. gadu sākumam kā Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs).

  • Ir zināmi Priekšsēdētāja vietnieki

    • Valfrīds Kauke — priekšsēdētāja vietnieks un Augstākās tiesas biļetena redaktors no 1958. līdz 1980. gadam.
    • Jānis Vilders (1930–2017) — priekšsēdētāja vietnieks un biļetena redaktors no 1980. līdz 1990. gadam. Viņš bija viens no galvenajiem vietniekiem gan Azāna beigu posmā, gan Zemrībo laikā. Aktīvi piedalījies tiesu darbā, tostarp kolēģiju vadībā (piem. krimināllietu).
    Citi vietnieki un kolēģiju priekšsēdētāji mainījās, bet publiskos avotos visbiežāk minēti tieši Kauke un Vilders kā galvenie vietnieki šajā periodā.
    Jurija Rubena laikā (1970–1988):
    • Līdz 1985: Priekšsēdētājs Azāns, galvenie vietnieki — Kauke (līdz 1980), tad Vilders.
    • No 1985: Priekšsēdētājs Zemrībo, vietnieks Vilders.

Ministru Padome tipiski ietvēra ~20–25 ministrus (nozaru ministrijas), Valsts plāna komitejas priekšsēdētāju, Valsts drošības komitejas (KGB) priekšsēdētāju un citus komiteju vadītājus. Prezidijs (šaurāks izpildorgāns) sastāvēja no priekšsēdētāja, vietniekiem un dažiem galvenajiem ministriem.

Tipiskais sastāvs (pamatstruktūra padomju republikās tajā periodā)

• Ekonomikas un plānošanas joma: Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs (Gosplan), Finanšu ministrs, Rūpniecības ministri (vieglā, smagā rūpniecība), Lauksaimniecības ministrs, Celtniecības ministrs.
• Sociālās jomas: Veselības aizsardzības ministrs, Tautas izglītības ministrs, Kultūras ministrs, Sociālās nodrošināšanas ministrs.
• Citas: Iekšlietu ministrs, Tieslietu ministrs, Ārlietu ministrs (republikāniskais līmenis), Sakaru ministrs, Tirdzniecības ministrs u.c.
• Drošība: Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs.

Precīzi vārdi un maiņas laiki mainījās (piem. 1970.–1980. gados dominēja vietējie un Maskavas iecelti kadri). Rubenis vadīja periodu ar intensīvu industrializāciju un rusifikāciju (kopš 70.gadu sākuma PSRS sāka īstenoties Mihaila Suslova un Roberta Pelšes izstrādātā doktrīna par jaunu vēsturisku cilvēku kopību - padomju tauta, kur saziņai valoda ir galvenokārt krievu, nacionālajām valodās atvēlot vietu folkloras krātuvēs un etnogrāfiskos muzejos), bet arī ar dažām lokālām ekonomiskām iniciatīvām. 

Piemināms ir arī Jurija Rubeņa priekštecis amatā Vitālijs Rubenis (1914–1994), kurš bija viens no augstākajiem padomju nomenklatūras darbiniekiem Latvijā — Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs (premjers) no 1962. līdz 1970. gadam.

• Dzimis: 1914. gada 26. februārī (pēc vecā stila 13. februārī) Maskavā latviešu ģimenē (tēvs Pēteris Rubenis).
• Miris: 1994. gada 2. janvārī Maskavā.
• Amati:
  • 1962.–1970. gads — Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs (viņš bija tiešais priekšgājējs Jurijam Rubenim).
  • 1970.–1974. gads — Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs (formāli republikas “valsts galva”).
  • 1974.–1984. gads — PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētājs (augsts amats Maskavā. PSRS vadībā).

Viņam bija tipiska padomju nomenklatūrista karjera: sāka kā agronoms, pēc kara strauji kāpa pa partijas kāpnēm (Daugavpils apriņķa komitejas 2. sekretārs, dažādās ministrijas vietnieks), līdz nonāca LPSR  vadībā.

Saistība ar Juriju Rubeni

Tieši 1970. gada 5. maijā Vitālijs Rubenis pārcelts uz LPSR Augstākās Padomes Prezidiju, un viņa vietā par Ministru Padomes priekšsēdētāju iecēla Juriju Rubeni. Abi bija vienāds uzvārds, bet nav radinieki — tas var radīt neprecizitāti.
Oficiāli latviešu dokumentos abiem uzvārds tika rakstīts kā Rubenis, lai gan sastopama arī uzvārda krieviskota vērsija: krievu valodā — Виталий vai Юрий Рубен / Рубэнис. Dažos avotos redzams arī “Rubens” kā transkripcijas variants. Kā minēts, viņš piederēja tai paaudzei, kas dzimusi Krievijā, bet padomju sistēmā nonāca augstos amatos Latvijā.